Raiņa Jāzeps starp Hamletu un Faustu

Jānis Zanders 

Jāzeps – Žanis Katlaps 1956. iestudējums. Režisors – Alfrēds Amtmanis-Briedītis

Jāzepam Raiņa dzīvē un dzejā ir tāda pati vieta kā Faustam Götes dzīvē un dzejā. „Das Hauptgeschaeft zustande gebracht”, rakstīja Göte savā dienas grāmatā, kad bija pabeidzis darbu, gar kuŗu bija strādājis gandrīz visu mūžu.

Raiņa atzīmes rāda, ka jau „kopš 1906. gada domas būs kavējušās pie Jāzepa problēmām”. Ar zināmu patiku Rainis atceras kādu sapni ar Jāzepa motīvu, ko viņš redzējis daudz agrāk, jau pirms revolūcijas laikiem. Galīgi darbs pabeigts 1919. gadā, un pēc tam Rainim bija lemts dzīvot vairs tikai desmit gadu. Jāzepa radīšana aptveŗ tātad pašu produktīvāko posmu Raiņa dzīvē, kad dzima visi tie darbi, kas darīja viņu nemirstīgu latviešu literātūrā. Taču Jāzeps ir pati galotne Raiņa mākslā, latviešu literātūrā un pieder pie lielajiem pasaules literātūras darbiem.

Par Jāzepa nozīmi laikam gan nebūs šaubījies pats Rainis. Ne velti viņš stāsta, ka sapnī no kāda augsta torņa pārredzējis visu Ēģiptes zemi un ka Aspazija, salīdzinādama Raiņa un Jāzepa likteni, sevišķi pasvītrājusi to apstākli, ka abiem – kā Jāzepam, tā Rainim – godība nākusi trimdā.

Raiņa Jāzeps un viņa brāļi ir tas darbs latviešu literātūrā, kas piedzīvojis visvairāk tulkojumu svešās valodās (pēc Raiņa atzīmēm – vācu, krievu, angļu, somu, čechu, varbūt arī italiešu, zviedru valodā), un piedzīvojis arī uzvedumus svešās zemēs. Protams, nav nekāda vajadzība kultivēt illūzijas: Rainis neieguva ne Eiropas, nedz pasaules slavu. Mēs zinām, ka slava ir ļoti untumaina un grūti izprotama dieviete – arī netaisna. Bet īstās kultūras vērtības nav atkarīgas no šīs dievietes untumiem. Vērtības, kas koncentrētas Raiņa Jāzepā, dara to par darbu, kam ir pasaules literātūras darbu īpatnējais svars.

Ar savu Jāzepu Rainis mūs ieved diženā sabiedrībā, kur nemirstīgie pasaules literātūras tēli cīnās ar cilvēces mūžīgajām un liktenīgajām problēmām. Eiropas cilvēkam ir tuvi un svarīgi it īpaši divi tēli, kuŗu likteņi tam palīdz atrast un saprast sevi: Hamlets un Fausts. Raiņa Jāzeps ir tuvs radinieks šiem tēliem, un, savā vienreizībā apvienodams īpašības kas viņu saista gan ar Hamletu, gan Faustu, tas izaug par jaunu, varbūt varētu teikt, latvisku Eiropas cilvēka koncepciju. Un novietodami viņu starp Hamletu un Faustu, mēs esam fiksējuši jaunu zvaigzni pie nemirstīgās literātūras debesīm.

Bībeles stāsts par Jāzepu un viņa brāļiem visos laikos rosinājis rakstnieku, gleznotāju, mūziķu fantāziju. Tolstojs to esot lasījis ar asarām acīs. Tomass Manns, kas savu vareno tetraloģiju par šo pašu tematu nobeidza kādu nepilnu gadsimta ceturksni vēlāk nekā Rainis, šo stāstu apzīmē par „die schoene Geschichte und Götteserfindung von Joseph und seinen Bruedern”. Dievs iecerējis šo stāstu, „damit die Welt unter Traenen zulachen habe laenger als fuenftausend Jahre lang.”

Bībeles stāsts par Jāzepu ir Dieva brīnišķīgā prāta un mūžīgās taisnības glōrifikācija. Te viss notiek tā, kā Dievs to paredzējis savā plānā, kas cilvēkam reizēm grūti izprotams. Bet pēc Dieva prāta Jāzepam jācieš, jānonāk bedrē un trimdā, lai vēlāk viņš varētu glābt savus brāļus no bada nāves un lai tā varētu triumfēt Dieva mūžīgā taisnība: Brāļiem jāsaņem maize no Jāzepa rokām. Tas, ko brāļi gribēja iznīcināt, kļūst par viņu glābēju, lai brāļi un visa cilvēce varētu ieskatīt dziļāko patiesību: „Man pieder atriebšana”.

Jāzepa pārākums un apdāvinātība izpaužas tā, ka viņš agri apjauš šos Dieva nodomus un nesaceļas pret tiem. Tādā uztverē Jāzepa stāsts nevar izvērsties par traģēdiju, Jāzeps nevar iet bojā ne fiziskā, ne garīgā nozīmē. „Tas Kungs bija ar Jāzepu, tā ka tam viss laimīgi izdevās.” Jāzepu pavada kāda svētība, – to jauš viņš pats un ar! ēģiptieši. Visi darbi „labi izdodas caur Jāzepa roku”, vienalga, vai viņš nonāk Potifera namā, cietumā vai Faraona kalpībā. Jāzepu nenomoka pagātnē ciestās pārestības, nedz ilgas pēc tēva mājām. Svešajā zemē, dodams vārdu savam pirmdzimtajam, viņš pateicas Dievam, „jo Dievs man licis aizmirst visu manu grūtumu un visu manu tēva namu”. Jāzeps ir saskaņā ar savu Dievu, ar savu likteni. Laimīgs un harmonisks viņš sagaida savus brāļus Ēģiptē un mierina tos: „Un nu nebēdājieties un neiztrūcinājieties, ka jūs mani šurp esat pārdevuši, jo Dievs mani šurp sūtījis jūsu priekšā jūsu dzīvības uzturēšanas pēc.”

Un laimīgs Jāzeps nodzīvo Ēģiptē simt desmit gadu.

Tomass Manns savā Jāzepa stāsta interpretācijā paliek uzticīgs bībeles stāstam. Manna pasaule ir teocentriska un viņa formulējumi ir vēl krasāki nekā bībelē. Viņš ne tikai mierina brāļus stāsta beigās, viņš pat pateicas tiem: „Jums es varu pateikties par visu savu laimi un dižumu, jo katrs nodarījums vērtējams pēc tā apslēptā mērķa, uz ko tas tiecas, un katrs darbs – pēc panāktā rezultāta.”

Manns iet vēl tālāk. Viss ir noticis tā, kā vajadzēja notikt. Viss ir labi un taisnīgi, Dievs visu griezis par labu, – „Viss bija tikai dievišķīgs joks”.

Manns savu lasītāju grib pacelt tādā gaišā un priekpilnā apskaidrībā, kur visa dzīve tam šķistu kā dievišķīga spēle, kur skatītājos ir Dievs un visa pasaule. Tādā apskaidrībā cilvēka gars ir spējīgs „ar sirsnīgu joku par pasaules rotaļīgo būtību izraisīt smaidu pat paša Dieva, šī brīnišķīgi neatbildīgā Dieva sejā.”

Kad brāļi nes Jēkabam vēsti, ka Jāzeps dzīvs, Jēkaba mazmeitiņa dzied: „Lies in seinen Schelmenblicken: Alles war nur Göttes-Scherz”.

Tomasa Manna stāsts par Jāzepu tādā kārtā kļūst par jaunu Dievišķīgo komēdiju.

Raiņa stāsts par Jāzepu turpretī kļūst par dziļu traģēdiju klasiskā un modernā nozīmē. Tā ir dziļi būtiska starpība.

Raiņa Jāzeps ir moderns cilvēks un tādēļ varbūt tuvāks mūsdienu cilvēkam nekā T. Manna Jāzeps. T. Manna pasaule ir teocentriska, Raiņa antropocentriska, – ja viss centrēts Dievā, traģēdija nav iespējama, ja viss centrēts cilvēkā, – tad dziļākie jēgas meklējumi allaž noved pie traģiskas dzīves izjūtas.

Raiņa dzīves izjūta ir tik tuva moderna cilvēka dzīves izjūtai, ka bez sevišķām grūtībām to varētu interpretēt kā eksistenciālista dzīves izjūtu. Ar savu esmes apziņu kā vienīgo drošo aksiomu (es pasaules daļa, atbildīgs par visu; es eju viens pret visu pasauli), ar savu absolūto vientulības apziņu (tu savā nāvē ej, es savā), ar savu slīdošās, sapņainās, grūti tveŗamās realitātes izjūtu (no sapņu valstības es esmu nācis), ar savu degošo vajadzību meklēt atbildi uz eksistences pēdējiem jautājumiem, ar vajadzību angažēties kādā uzdevumā – Rainis ar savu Jāzepu ir pirmais eksistenciālists mūsu literātūrā. Un eksistenciālista dzīves izjūta ir traģiska pašos pamatos.

Traģiska dzīves izjūta bija arī Rainim. Nevienā citā darbā viņš nav ielicis tik daudz dziļi personiskā kā Jāzepā.

Prologā Jāzepa simtajai izrādei viņš saka:

 „Es atsedzis jums visu savu dzīvi,
Lai vaļā klātos visa mana būtne. . .
Mans vārīgums un vājums, manas vainas,
Ij manas brūces, kas man brāļu sistas.”

Sakarā ar šo dziļi personisko saistību var izskaidrot apstākli, ka Jāzeps ir Raiņa vienīgais darbs ar dziļi psīcholoģiskām problēmām, – ar problēmām, kas sniedzas tā sauktās dziļumu psīcholoģijas novados. Zīmīgi, ka tieši Raiņa Jāzepam veltīts vienīgais psīchoanalītiskais apcerējums latviešu literātūrā (J. Bunduls). Šeit atklājas latviešu literātūras zinātniekiem vēl pilnīgi neapstrādāts lauks, kur Raiņa psīcholoģiskās problēmas gaida sava iztirzājuma. Un tad bieži būs jāatgriežas pie viņa Jāzepa.

Raiņa un Jāzepa dvēselē savijusies vairāki traģisma motīvi. Šis darbs ir traģisma piesātināts, daudzstarains, tā ir īsta traģēdiju traģēdija mūsu literātūrā.

Beigu monologā Rainis Jāzepa vārdos sniedz savas traģēdijas koncepciju. Ieklausoties šai varenajā beigu akordā, mēs varam vieglāk sameklēt tos vadmotīvus, uz kuŗiem balstās šī daudzbalsīgā traģiskā simfonija.

Savas cīņas izcīnījis, miera un izlīdzinājuma neatradis, Jāzeps dodas tālumā, lai atrastu par jaunu sevi un saskaņu ar visumu, lai atrastu atrisinājumu visiem tiem traģiskajiem konfliktiem, kas plosījuši viņa dvēseli. Tur „spožā saules zemē” viņš atradis izlīdzinājumu.

Ar ģintīm būšu viens un gūšu mieru...

Traģisks konflikts Jāzepa dvēselē pirmkārt izaug no tā, ka viņš pieder divām ģintīm: viņš ir reizē jūds un ēģiptietis. Jāzepa traģēdija ir pirmkārt trimdas traģēdija. (Par Jāzepu-trimdinieku esmu plašāk rakstījis Ceļa Zīmēs 1954. g. 21. numurā.)

Arī šeit Rainis tēlo dziļi personiskus konfliktus. Rainis pats bija trimdinieks. No saviem sešdesmit četriem gadiem viņš kādus divdesmit gadus pavadīja trimdā. Viņa godība – Aspazijas vārdiem runājot – nāca trimdā – un pēc trimdas viņam brīvajā Latvijā bija lemts dzīvot tikai deviņi gadi. Viņa mūža nozīmīgākais laiks pagāja trimdā. Viņš patiesi zināja, kāds ir trimdas rūgtums.

Ar Jāzepu kā trimdinieku sastopamies traģēdijas trešajā cēlienā. Ēģiptē svin pļaujas svētkus. Jāzeps ir varas un slavas augstumos. Viņš ir otrs pēc faraona. Sieva viņam ēģiptiete, laulībā dzimuši divi dēli. Visa ēģiptiešu tauta izteic viņam savu pateicību; ļaudis, priesteri, ierēdņi, augstmaņi. Virspriesteris viņu cildina patētiskiem vārdiem: „Tu sauksies – pasaules glābējs.” Ēģiptieši jūt ne tikai pateicību, tie viņu mīl: „Uz tevi ļaužu mīla visa vēršas.”

Jāzeps it kā pievienojas šiem cildinājumiem, viņš pat cenšas it kā visus pārspēt. Šais Jāzepa monologos Rainis izšķērdīgi bārsta savas dzejas dārgumus;

„Un saul’ un mēness un vēl visas zvaigznes,
Es redzu, nāk un lokās manā priekšā.”

Sacenzdamies ar ēģiptiešiem, Jāzeps grib kaut ko pārkliegt, kaut ko apklusināt. Viņš žilbīgos vārdos tēlo savu godību un tad vaicā ļaudīm; „Vai ir? Vai ir tā?” Un ļaudis daudzbalsīgi apstiprina to, ko viņš teicis.

Bet Jāzepam vēl nepietiek: „Vēl sauciet, sauciet!”

Te patiesi Rainim gluži ģeniāli izdevies parādīt, ka psīcholoģiski vislielākais augstums bieži ir vistuvāk vislielākajam dziļumam: kad Jāzeps paceļas savas dzīves augstākajā galotnē, viņa balss ielūzt, un nekādi skaļie vārdi nespēj noslēpt viņa traģēdiju ne viņam pašam, nedz apkārtnei.

Un kas tad ir trimdinieka dziļākā traģēdija? Rainis to formulējis Jāzepa vārdiem: „Man pušu rauta dzīves vienība.” Citā vietā Jāzeps savu dzīvi salīdzina ar pavedienu, kas vīts no divi šķiedrām: viena rupju pakulu, otra – smalka zīda, – viena ir pagātne, otra – tagadne. „Kas dzēsīs pagātni?” izmisis vaicā Jāzeps. Pagātni nevar aizmirst, nevar dzēst, nevar apklusināt. Ja ne citādi, – tā atdzīvojas sapņos. „Pa nakti dēmoni nāk mani biedēt.”

Trimdinieks dzīvo divi dzīves: vienu ikdienā, otru – savā dvēselē; vienu apziņā un dienas gaismā, otru – zemapziņā un apslēptos psīches dziļumos. Ar vienu dvēseles daļu viņš dzīvo īsto dzīvi, ar otru – „Klausās sapņu atskaņās, tās kā no kapa nākot, ausīs skan.”

Tur skan „izbijusi dzimtene”, tur dzimtenes daba – kā niedrēs gandrim,

„kas min vēl dzimtās zemes laukus
I Nīla paradīzē.”

Tur māj jaunība, tur mīlestība. „Tur stāvā klints, tur Dīna –”, tur – „brāļu mīla, ko es neieguvu.” Tur arvien vēl mīt un dzīvo viss, kas šaidienā trimdiniekam atņemts: tēvs, tauta, ticība, aizsāktais darbs.

Tā ir vesela pasaule, ko trimdinieks nes paslēptu sevī un par kuŗas eksistenci un raksturu gandrīz nekā nezina tie cilvēki, kas ikdienā ir trimdinieka tuvumā. Pat vistuvākie ne. Asnāte, kas mīl vīru, šai ziņā nespēj to saprast un tādēļ jautā: „Kas tevi pagātnē tik cieti sien?” Kāds baigums viņai dveš no tās pasaules, ko Jāzeps klusumā un vientulībā atsauc savā apziņā. Tas bieži ir kopā ar cilvēkiem, par ko viņa nekā nezina. Kaut kur savas dvēseles klusumā viņš vērpj tālāk kādu mīlas pavedienu, viņš turpina pasāktās cīņas, mokās ar pārestībām, skumst par aizsākto un pārtraukto darbu. Viņa tuvākajai apkārtnei tā ir absolūti sveša pasaule, savu tuvinieku acīs viņš ir cilvēks, kas cīnās ar fantomiem, ar iedomu tēliem. Viņu acīs Jāzeps – kā to izteic Potifers – stāv ārpus dzīves. Viņš ir nereāls, viņš kaut kādā veidā ir „slims”. „Mēs viņu nesaprotam, nedz viņš mūs,” saka Potifers. Te sastopas divi pasaules, divi realitātes.

Apziņa par šīm divi realitātēm šķeļ visu trimdinieka psīchi. Tā iezīmē gandrīz visus viņa pārdzīvojumus, tā iesniedzas pašos intīmākajos psīches novados. Arēji Jāzeps pavadījis daudz gadu laimīgā kopdzīvē ar Asnāti, bet pienāk brīdis, kad atklājas, ka arī vislielākās tuvības brīžos viņu starpā bijis kāds trešais – tas ir ērkšķu krekls, ko Jāzeps paņēmis līdz no dzimtenes un visus gadus slepus glabājis, – „tas mūsu starpā stāvējis”.

Kad brāļi ierodas Ēģiptē un pagātne kļūst atkal par tagadni, ēģiptietī Jāzepā atkal pamostas jūdu zēns. No nomāktiem psīches dziļumiem izlaužas tā Jāzepa būtības daļa, ko viņš ilgus gadus centies slēpt, aizmirst, uzvarēt. Asnāte nu ierauga viņā kaut ko gluži svešu, kaut ko neredzētu un nenojaustu. Šis atklājums viņu satriec: „Tu svešs! kā neredzēts, man nepazīstams!” Un pēc gaŗajiem laulības gadiem nu atzīstas arī Jāzeps:

„Ne mūžam nepazini mani tu,
Nedz tevis es, – viss svešs –”.

Jāzepu – trimdinieku pavada Izašara lāsts: „Lai svešās tautās dzīts, tu nerod miera!” Rainis, kas pats ir dziļi izjutis šī lāsta bargumu, Jāzepā atklājis trimdinieka traģēdijas pēdējos dziļumus. Tieši tad, kad Jāzeps izlīdzinājies ar brāļiem un kad šķietami vairs neeksistē nekādi ārēji šķēršļi, kas traucētu viņa saskaņu ar ģintīm – jūdiem un ēģiptiešiem, – tieši tad Jāzeps ieskata, ka viņa psīchiskā situācija kļuvusi nenoturama. Viņš jūt, ka tam nav vairs iespējams palikt Ēģiptē un ka nav iespējams atgriezties arī dzimtenē:

„Ne jūds es esmu vairs, ne ēģiptiet’s,
No dzīves atrauts, sapnī izgaistu.”

Cerība, ka reiz tam izdosies atrast saskaņu „ar ģintīm”, izrādījusies maldīga illūzija. Vienalga, vai viņš paliktu Ēģiptē vai atgrieztos Kānaanā – tam vajadzētu kaut ko no sevis noliegt. Bet to Jāzeps, lielais individuālists, nespēj – viņš nācis pasaulē sevi piepildīt, viņš nācis, lai ietu viens pret visu pasauli.

Tādēļ viņš saka Asnātei: „Pie tevis otru dzimteni es radu. Pie tevis atstāju – man jāiet trešā”. Bet meklējot šo trešo dzimteni, kas tam ļautu sevi piepildīt bez atlikuma, tam jāatstāj reālās dzīves pamati, jāpaceļas abstraktā garīguma un ideju pasaulē. Šai meklējumā viņu vada idealizētās pirmās dzimtenes priekšstats un jaunības atmiņas. Aiziedams viņš tēlo savu apgaroto redzējumu:

„Es redzu atkal savu dzimteni:
Tur stāvā klints, tur Dīna, tur es kāpšu –”

Tas ir daudzkārt pārbaudīts psīcholoģijas fakts, ka dzimtenes priekšstats emigrantu acīs ar gadiem kļūst arvien vairāk apgarots un nereālas gaismas apstarots un pamazām saplūst ar kādu mūžīgās dzimtenes meklējumu, ar kādām tēva mājām gluži reliģiskā izpratnē – ar kādu „vietu” augstākā garīguma un vērtību pasaulē. 

Kad Rainis rakstīja Jāzepu, viņš vēl mita „otrā dzimtenē’’. Kad viņš atgriezās „pirmajā dzimtenē”, viņu saņēma kā triumfātoru, kā nacionālu varoni, kā pravieti. Latviešu kultūras vēsturē nav atrodams otrs tāds gadījums, kur vienam cilvēkam tik spontāni un ar tādu bijību uzgavilētu patiesi vienota tauta. Arī vēlākos gados viņam neliedza cildinājumu un godu, un tomēr – viņš, liekas, nekad vairs nejutās īsti mājās. Par viņa vilšanos, nemieru un vientulības izjūtu gaiši liecina viņa dienasgrāmatas piezīmes. Viņš bieži runāja par “piegriešanos Eiropai”, rakstīja atmiņu grāmatu par Kastaņolu – savu otru dzimteni, – devās ceļojumos – it kā izlūku braucienā, jaunu dzimteni meklējot, kā viņš pats izteicās. No Izašara lāsta viņš nekad vairs netika pilnīgi atbrīvots.

Tur nebūs sienas vairs starp – es un cits.

Dziļa ir trimdinieka traģēdija, ja šo likteni pārdzīvo tā, kā to pārdzīvoja Rainis un viņa Jāzeps. Taču ar šo traģisma motīvu nav izteikts viss darba satvars. Iespējams arī gluži cits trimdinieka aspekts – kādu to varam skatīt T. Manna darbā, kur Jāzeps pieņem savu likteni kā Dieva svētību un nevis kā lāstu. Trimdinieka traģiskās situācijas pirmcēlonis ir kaut kas ārišķīgs – apstākļi noved cilvēku trimdā, kur tad izraisās tā psichisko spēku ķēžu reakcija, kas noved līdz traģēdijai. Daudzi trimdinieki nekad nebūtu iepazinušies ar dzīves traģisko aspektu, ja liktenis tos nebūtu izdzinis trimdā.

Bet Jāzepā Rainis tēlojis kādu traģisma aspektu, kas vel dziļāks un liktenīgāks un kas nav atkarīgs no ārējiem apstākļiem. Tas nav atvairāms un uzveicams, jo viņa cilvēks ir, ja tā varētu teikt – traģiski konstruēts, traģisma dīglis ir apslēpts jau viņa psīches būtībā.

Es un cits – tā ir Raiņa liktenīgā, personiskā problēma, tā ir arī Jāzepa dziļākā problēma.

Lai gan Raiņa dzīve lielā mērā piederēja atklātībai, par viņa intīmo cilvēku zinām gauži maz. Visu savu dzīvi viņš bija sabiedrības un visas tautas uzmanības centrā, taču par viņu pašu kā par cilvēku parādījies maz saturīgāku liecību. Viņu apjūsmoja kā nacionālu dzejnieku, ka nacionālu un polītisku vadoni, ģēniju, dižgaru vai arī diezgan bieži apkaroja kā polītisku pretinieku. Bet arī vislielākie gari ir pirmkārt cilvēki, un – kā Göte saka – kur tu redzi kaut ko cilvēkā diženu, – meklē, – kur viņam sāp.

Pēdējā laikā daudz vērtīga šai ziņā publicējis F. Cielēns savos autobiogrāfiskajos darbos. Savā apcerējumā par Raini un Aspaziju Cielēns liecina, ka Rainis bijis savāds, pretrunu pilns cilvēks: slimīgi trausls, šaubu pilns, ātri apvainojies un aizvainojies. Raini raksturodams, Cielēns izmanto Krečmera tipoloģiju un apzīmē viņu par schizotimu autistu.

Lai gan Krečmera tipoloģijas mēģinājumu pēdējā laikā apšauba, un lai arī vispār apšaubāms ir katrs mēģinājums izskaidrot cilvēka īpatības, iespiežot viņu kādā tipoloģijas schēmā, tomēr jāatzīst, ka Cielēns mums devis svarīgu ceļa zīmi, kas palīdz atrast ceļu uz Raiņa personības dziļumiem un viņa mākslas labāku saprašanu.

Ja domājam par Raini kā par „schizotimu autistu”, tad mūsu acupriekšā atdzīvojas vaibsti, ko esam redzējuši viņa Jāzepa izmocītajā sejā. Tur atspoguļojas viņa sašķeltā dvēsele, tur cīņa ar pagātnes un izdomas fantomiem, svaidīšanās starp dvēseles pozitīvām un negatīvām strāvām, reizēm sakarsēta aktivitāte, reizēm dziļa iegrimšana sevī, savā sapņu pasaulē, pasivitātē.

Traģiskais moments šī psīcholoģiskā tipa dvēselē ir tas, ka pārmērīgs jūtīgums sastopas ar aukstumu, emocionāla atkarība ar tieksmi izolēties, sevi saudzēt. Tas ieraujas sevī, savā vientulībā, lai „ieaustu sevi savas dvēseles zīda audos”. Viņš tiecas būt ekskluzīvs, aristokrātisks, citāds, un šī tieksme viņu izolē no pasaules, apkārtnes, cilvēkiem, rada distanci, kas kā stikla siena izaug viņa un apkārtnes starpā.

Ja gribētu Raini raksturot, izejot no Junga tipoloģijas, tad Rainis būtu, varbūt, apzīmējams par introvertētu emocionālu cilvēku. Zīmīgākais moments tas, ka šī tipa cilvēkam svarīgākā dvēseles funkcija ir jūtas, kas nepārtraukti vērtē un klasificē tās pasaules parādības, kuŗā viņš eksistē. Raiņa gadījumā zīmīgs un svarīgs ir tas apstāklis, ka viņš ir spēcīgi sociāli ievirzīts, viņa izjūtā augstākās vērtības ir tās, ko dod cilvēku savstarpējās attieksmes, dzīves piepildījuma izjūtu viņam dod draudzība, mīla, emocionālo vērtību apmaiņa.

Rainis gleznojis savu pašportretu dzejolī Gaitas gājējs (Gals un sākums):

“Kad man gadās manā gaitā,
Ka viens mīlu manim dāvā,
Es to mīlu lieku sirdī.”

Sirdī viņš krāj un uzglabā katru sveicienu, katru smaidu, katru mīlas bridi.

“Cik es mīlas biju devis,
Tukstoškārt man atdāvāja.”

Viņš lūdz, lai viņa sirdi, kas dzīves gaitā būs kļuvusi par šo emocionālo vērtību krātuvi, pēc nāves atveŗ, lai izņem tur sakrātās mantas un izdala tiem, “kas nebij celti saulē”.

Vēl aiz pēdējā sliekšņa, aiz pēdējās robežas

“... tik vien vēl jūsu mīla,
starojot no manas būtes,
Spēs tās šausmu tirpas vārēt.”

Un beidzot dzejnieks piemetina vārdus, ko Jāzeps būtu varējis teikt savā beigu monologā:

“Līdz es atkal mājās nākšu
Dot jums savu jauno laimi.”

Citā vietā tai pašā krājumā Gals un sākums Rainis šo paša raksturojumu izsaka spēcīgi koncentrētās rindās:

„Pilns cilvēku jūtām
Mans dvēseles klēpis.”

Raiņa mīla tiecas aptvert visu un visus: pamatšķiru, visus cietējus, visu tautu, visu cilvēci, un tāpēc gluži mīklaini var šķist vārdi, ko atrodam nupat citētajā dzejoli:

„Es mīlējis karstāk,
Kaut karsti ar nīdis.”

Šie vardi noved mūs pie paša problēmas „pulsa”.

Rainis, kas savā mīlā tiecas aptvert visu pasauli un visumu, tai pašā laikā bija mūsu literatūras lielākais individuālists, – „autists”. Viņš radīja vārdu vienpatis. Vienpatis ir cilvēks, kas apzinās savu galējo, neglābjamo izolāciju. „Tu esi viens no mūžības,” saka šis vienpatis. Tas ir kalnā kāpējs: „Tad kļūsi vientulīgāks.” Cilvēks, kam augstākā dzīves vērtība ir savstarpējā došana un ņemšana, saka nežēlīgos vārdus: „Draugs esi sevim vien pats.”

Ir viegli mīlēt cilvēku, tautu, cilvēci teorētiski, bet grūti šo mīlu saglabāt, kad jāsastopas konkrēti ar cilvēku vājībām, trūkumiem, nepilnībām, jācieš netaisnības, jāsaņem pāri darījumi un apvainojumi – jāsastopas ar visu to, kas cilvēku ar augsti attīstītu pašvērtības apziņu atbīda, atvaira, ievaino. Nereti tad notiek tā, ka nepiepildītā, aizvainotā mīla rada cilvēkā jaunu jūtu stāvokli, kur mīla jaucas ar naida uzliesmojumiem, kur mīla un naids kļūst it kā par viena un tā paša psīchiskā strāvojuma divi pretējiem poliem: ir cilvēki, kas mīl naidā un nīst mīlā.

Asnāte, pārmezdama Jāzepam, ka tas tik ilgi glabājis savu ērkšķu kreklu, saka: „Tu seno naidu dzel ar asinsdzelkņiem.” Te Jāzeps dod psīcholoģiski ļoti dziļu atbildi: „Nē, seno mīlu.”

Naidu un mīlu Jāzepa dvēselē ieliek pats liktenis. Viņš jauns, skaists, apdāvināts, tēvam dzimis no mīļākās sievas. Viņš saņem daudz mīlas: viņu mīl tēvs, māte, Dīna, visas Izraēla sievas. Tam šķiet, ka visi viņu mīl, jo viņš mīl visus. Arī Tomasa Manna Jāzeps jaunībā nevar iedomāties, ka kāds varētu viņu nemīlēt. Bet Manna Jāzeps ātri ieskata savus maldus, Raiņa Jāzeps – tikai pēc ilgiem gadiem un grūtām iekšējām cīņām. Un Rainis pats, liekas, visu mūžu palika savā mīlā aizvainotais tēva un Dieva mīlulis.

Jā, Jāzeps mīl arī brāļus: „Es brāļus arī mīlu visus līdz.” Viņš apliecina, ka pasaule viņam sākas un beidzas pie brāļiem. Ar savu mīlu viņš gribētu apņemt brāļus kā ar saules stariem, apbērt kā ar kviešu graudiem. Dīna ar savu sievietes intuiciju ieskata dziļāk viņa likteni nekā jaunais Jāzeps pats: „Tu ienīsts tapi daudz, daudz tapsi mīlēts.”

Kā izaug šis liktenīgais naids? Brāļu naids ir vieglāk saprotams. Jāzepa stāvoklis tēva mājā rada brāļu skaudību. Taču skaudība vien nav šī naida pamatā. Jāzeps pats aizvaino brāļus ļoti dziļi. Viņš neslēpj tiem, ka viņam riebj to dzīves veids, to darbs: “Man riebj tas amats.” Brāļi turpina darbu, ko tēvs un tēvu tēvi darījuši, un kas ģints uzturēšanai nepieciešams un svēts. Šis darbs nosaka viņu tradicijas, viņu kultūru. Un šajā stingru tradiciju pārvaldītajā sabiedrībā ienāk Jāzeps, jauns un lutināts, un pasludina, ka viņš noliedz šo kultūru un grib veidot jaunu. Pat tēva acīs Jāzepa grēks ir smags, un brāļu viedokli izsaka Dans:

„Viņš visu cilti liedz un visus tēvus
Un visu, kas ir svēts no paša gala,
No mūžiem nolikts vecos likumos.”

Jāzepam jāpieņem katra jaunradītāja, revolucionāra liktenis: viņu izstumj no sabiedrības.

Bet Jāzepa mīla pret brāļiem? Vai tā nepalīdzēja atvērt viņam acis un saprast brāļus? Jāzepa mīla traģēdijas sākumā ir jauna cilvēka netaisnīgā un daudzprasīgā mīla, un tikai pašās traģēdijas beigās viņš paceļas līdz ieskatījumam, ka līdz tai mīlai, kas atrisinās viņa problēmu „es un cits”, viņam tāls ceļš ejams.

Jaunais Jāzeps nostājas opozicijā pret visu, kas brāļiem svēts, bet tai pašā laikā grib, lai brāļi respektē viņa individualitāti. Šai ziņā viņš ir viegli iekairināms un vārīgs. Tēvs viņu salīdzina ar tauriņa spārnu, kam nevar pirkstu piedurt, lai to nesapostītu.

„Tu vārīgs esi, zēn,” saka tēvs.

Jāzepa mīlas lielais pārbaudījums nāk pirmajā cēlienā, kur viņa attieksmes ar brāļiem jau izveidojušās par atklātu konfliktu, un Jēkabs, dalīdams svētību, grib savus dēlus samierināt. Jāzeps ir ar mieru sekot Jūdas aicinājumam:

„Jel esi tāds ka mēs. Tad tevi mīlēs.”

Jāzeps ir ar mieru lauzt sevi, nolūgties brāļus par to, ka ir citāds, – lai tikai iegūtu viņu mīlu.

„Ar varu jūsu mīlu ņemšu sev.
Kā karstais samums gribu nākt pār jums...”

Bet tad pienāk brīdis, kad izlīgums jāapstiprina ar miera skūpstu. Pienāk brīdis, kad mīla jāapstiprina un jāapliecina ar šo dziļi intimo tuvības apliecinājumu. Un tieši šai brīdī Jāzepam atklājas, cik lielā mērā viņa mīla bijusi teorētiska, cik daudz sveša un pretīga viņš saskata brāļos. Viņa izjutām ir naida raksturs: „Un mutes rūgti dveš kā purva dvaša,” viņš saka par brāļiem. Jāzeps nespēj vairs savaldīties, viņš neizvēlas vārdus, viņš apvaino brāļus:

„No jūsu smakas
I saule metas tumša.”

Šis afekta pilnais naida uzliesmojums liecina tikai vienu: mīla šeit jūtas pievilta: pirmkārt, tādā kārtā, ka tā nesaņem brāļu pretmīlestību, otrkārt – tā vīlusies sevī, tā atklājusi savu nespēku. Mīla ir Jāzepa eksistences priekšnoteikums, bet tai pašā laikā viņš nespēj tikt pāri tai stikla sienai, kas to šķiŗ no mīlas objekta.

Tagad arī Jēkabs saprot, ka konflikts nav novēršams, ka pret Jāzepu „celsies naids un kaŗš”. Ka šis konflikts gūst tik brutālu risinājumu, tas saskan ar tēlotā laika garu, ar primitīvo nomadu paražām un kultūru. Individs, kas nepakļaujas ģints garam, tiek izstumts no tās, tam praktiski jāiet bojā. Jāzeps nonāk bedrē, svešumā un verdzībā.

Jāzeps iet pretī šim liktenim pilns spīta, pilns atriebes gara:

“Bet es tad kāju jums uz kakla likšu
Un cik vien atriebei ir salduma,
Tik es to izdzeršu līdz dibenam.”

...Starp – taisnis, netaisnis, starp – būt un nebūt.

Jāzeps ir mūsu literātūras lielais atriebējs, un viņa problēma šeit ir Hamleta problēma.

Kad mēs trešajā cēlienā sastopamies ar Jāzepu, tad viņš jau sasniedzis varas un goda augstumus Ēģiptē. Rainis pārlecis pāri viņa augšupejas stāstam un uzņem darbības pavedienu, kad pagājuši septiņpadsmit gadi, kopš Jāzeps nonāca bedrē. Šī laika aplēse īsti nesaskan ar bībeles versiju, kur Jāzeps nonāk Ēģiptē septiņpadsmit gadu vecumā, Faraona priekšā stājas trīsdesmit gadu vecumā. Tad nāk septiņi treknie gadi, un tad tik sākas liesie gadi, kad brāļi spiesti doties uz Ēģipti pēc maizes. Tātad īstenībā tai laikā Jāzepam vajadzētu būt ap četrdesmit gadu vecam, un laiks, kas pagājis no bedres, būtu lēšams vismaz ap divdesmit gadiem. Ja nu Rainis tomēr runā par septiņpadsmit gadiem, tad – pēc F. Cielēna liecības – tam esot savi personiski iemesli. Laiku, kad uzrakstīts treģēdijas trešais cēliens (1914), šķiŗ 17 gadu no tā brīža, kad Rainis pats nonāca „bedrē” – cara cietumā 1897. gadā. Aiz veca naida, un greizsirdības Rainis nonācis zināmā psīchōzē un jaunstrāvnieku vadonī J. Jansonā saskatījis nodevēju, „kas visu atbildību nopratināšanā par Jaunās strāvas kustību uzkrāvis viņam (Rainim)”. No šīs maldīgās idejas Rainis neesot īsti varējis tikt vaļā visu mūžu.

Pagājuši septiņpadsmit gadi, Jāzepa dzīvē notikušas gluži pasakainas pārvērtības, bet viņa attieksmēs pret brāļiem nav mainījies nekas. Laiks nav nekā dziedējis. Kad Jāzeps grib ēģiptiešiem noskaidrot, kāpēc viņš – par spīti lielajiem sasniegumiem nejūtas laimīgs, tad pirmais, ko viņš min, ir pagātnē ciestā netaisnība:

„Es esmu ievainots, un nedzīst vāts... „

No dzimtenes, no tālās pagātnes atmiņām viņš visrūpīgāk glabā atmiņas par brāļu noziegumu, ko simboliski izteic krekls ar ērkšķiem.

„Kas dzēsīs pagātni un netaisnību?” viņš jautā.

Viņam pašam šķiet, ka viņš zina atbildi. Savam iekšķīgajam sastingumam viņš tiktu pāri, ja viņš varētu atriebt. Viņš slāpst atriebes, bet viņa nelaime ir tā, ka šī atriebe nevar konkrētizēties:

„Kā samīt ēnu, atriebt tam, kā nav?”

Ja pagātne reiz izkāptu no sapņu pasaules, ja tā konkretizētos un Jāzeps īstenībā reiz sastaptu savus brāļus, tad viņš varētu lauzt tās varu. Viņš atriebtu, viņš gandarītu „sev un nākotnei” un ar gavilēm dotos cīņā:

„Nu pagātni es veikšu!”

Un dramatiskā dialogā ar Asnāti Jāzeps vēlreiz liek mums nojaust, kur pašos dziļumos sakņojas viņa atriebes dziņa. Kad Asnāte viņu mierina, atgādinādama, ka visi viņu mīl, Jāzeps iesaucas dziļi satraukts:

„Nē, nē, ir mīla, ko es neieguvu.”

Raiņa Jāzeps – atriebējs šeit spilgti atšķiŗas no bībeles un T. Manna Jāzepa. Kaut gan vecā derība ir pilna atriebes gara, kaut arī vecās derības Dievs saka: „Man pieder atriebšana!”, tad tieši stāstā par Jāzepu nav šī atriebes gara nemaz. Stāsta kulminācija ir brīdis, kad sudraba kauss atrasts Benjamiņa maisā. Jāzeps nespēj vairs savaldīties un atklāj sevi brāļiem: „Es esmu Jāzeps – vai mans tēvs vēl dzīvs?” Tā nav soģa balss, šais vārdos atskan liela prieka vēsts. Kad brāļi iztrūkstas, Jāzeps tos mierina: „Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, ko jūs esat pārdevuši uz Ēģiptes zemi. Un nu nebēdājieties un neiztrūcinājieties, nāciet jel klāt pie manis...”

Šo noskaņu vēl vairāk padziļina T. Manns savā stāstā. Saņēmis ziņu par brāļu ierašanos, Manna Jāzeps nevar valdīt prieku. Manns mēģina arī izskaidrot, kāpēc Jāzeps sevi neatklāj brāļiem jau pašā sākumā. No vienas puses viņa Jāzeps grib lielo brīdi novilcināt, lai savu prieka izjūtu sakāpinātu līdz pēdējam augstumam. No otras puses – viņam šis liktenis, šis brīnišķīgais stāsts liekas par skaistu, par dievišķīgu, lai tā dziļo noslēpumu atklātu pārāk ātri un tieši. Te Manns netieši liek nojaust Jāzepa stāsta mistēriōzo raksturu. Kaut kur pašos dziļumos te slēpjas stāsts par Dieva miršanu un augšāmcelšanos. Un šo dievišķīgo patiesību nevar atklāt pārāk tieši, lai nezustu tās dziļākais, grūti tveŗamais saturs. Šo patiesību var atklāt tikai pakāpeniski, soli pa solim, kā seno kultūrtautu mistērijās, kultiskās izdarībās, liekot nojaust tās dievišķīgo noslēpumu. Te dziļākais pamats Jāzepa izdarībām ar naudu, ko atliek atpakaļ brāļu labības maisos, ar sudraba kausu, ar pavēli atvest jaunāko brāli uz Ēģipti utt.

Tomasa Manna Jāzepam vislielākās rūpes ir tās, ka tikai brāļi pārāk ātri neatminētu šīs mistērijas noslēpumu, pārāk ātri neatklātu viņš Jāzepu un tādā kārtā neizjauktu tam lielo brīdi, ko viņš tā gaidījis un kam viņš tik ilgi gatavojies, lielo prieka brīdi, kad viņš pēc visa varēs saviem brāļiem teikt: „Es tas esmu – Jāzeps!”

Kā tad nu Raiņa Jāzeps sevi atklāj brāļiem? Tas notiek brīdī, kad Jāzeps prasa no brāļiem atbildi par to, ko tie nodarījuši reiz Jāzepam, un brāļi noliedz viņa tiesības, norādīdami, ka tikai jūds drīkst tiesāt jūdu. Tad Jāzeps atklājas:

„Man ir tās tiesības! – Lūk, es tas miron’s! Es – Jāzeps!”

Raiņa Jāzeps sevi atklāj, lai varētu tiesāt un atriebt, šeit nav nekā no prieka vēsts, šī atklāšanās satriec brāļus un iznīcina viņu drošību, viņu taisnības izjūtu. Jāzepa atzīšanās nāk – viņa paša vārdiem runājot – kā kalnu zibens, kas „klintis izšķaidījis.”

Raiņa Jāzepa lielā spēle ar brāļiem noved mūsu domas pie otra lielā atriebēja pasaules literātūrā, pie Hamleta.

Arī Hamletam nodarīts pāri: viņa tēvs noslepkavots, un slepkava padarījis viņa māti par savu mīļāko un apņēmis par sievu. Sirdsapziņa Hamletam nedod miera, tā personificējas tēva tēlā, kas parādās kā spoks un liek atriebt. Un arī Hamlets sāk lielu spēli. Viņš neuzsāk tiešu un atklātu ciņu, viņš savus nodomus liek pretiniekam tikai nojaust, savu zināšanu viņš slēpj mīklainos vārdos, netiešos norādījumos, un beidzot – simulētā vājprātā – kuŗā, kā galma ministrs konstatē, ir jaušama zināma metode.

Hamlets sarīko galmam teātŗa izradi, kur aktieriem liek nospēlēt ainu, kas rāda viņa tēva likteni. Izrādes laikā viņš vēro karaļa seju un liek to darīt arī draugam Horatijam. Karaļa sejā viņš grib saskatīt vainas apziņu, viņš grib redzēt, kā karalis reaģēs un kā satraukumā sevi atklās. Nav šaubu, ka šī izrāde ir arī zināma atriebes forma. Tāpat lielais dialogs mātes istabā rāda Hamleta tieksmi atklāt patiesību, bet reizē viņš izmoka mātes sirdsapziņu un grib mātē pamodināt nožēlu.

Jāzepa spēlei ar brāļiem ir gluži tāds pats raksturs: tā reizē ir zināma atriebes forma, reizē mēģinājums atklāt to īsto dabu, reizē mēģinājums modināt viņos nožēlu. Kā Hamlets aicina draugu Horatiju par liecinieku, tā Jāzeps aicina Asnāti: „Nu skat! Nu redzi viņu tikumus!” Un citā vietā: „Vai vēl neredzēji?”

Arī Jāzeps rīko izrādi: viņš uzaicina brāļus pie sevis mielastā un, kad tie ieņēmuši vietas, liek, lai tiem nes gaŗām Ozirisa tēlu – kailu jaunekli, apvītu ērkšķiem, – tēlu, kas atgādina Jāzepu bedrē. Un Jāzeps panāk, ko gribējis: brāļi satraukumā grib atstāt mielastu – kā Hamleta karalis – teātŗa izrādi.

Hamletam un Raiņa Jāzepam kopējs ir tas, ka viņi ir atriebēji, kas īstenībā nespēj atriebties.

Kā Hamleta, tā Jāzepa atriebes dziņai ir afekta spēks. Jāzepā ir pamodies jūdu zēns. Iedvesmu un spēku savai atriebes dziņai viņš izlūdzas no jūdu ciltstēva, kas „atriebt nevar beigt ne deldēdams.” Savā kaislē Jāzeps ir patiesi briesmīgāks nekā Hamlets, viņa atriebes dziņā ir patiesi kas asinskārs. „Man sirdī tīģer’s,” viņš izsaucas. Viņš gribētu brāļus nožņaugt savām rokām un nomest priekšā” suņiem. Kā jūdu ciltstēvs viņš grib sirdi priecēt ienaidnieka mokās, un, durstīdams sevi ērkšķiem, viņš izsaucas:

„Lai asinsvāti aiztver asins vāts!”

Šeit dzirdam Hamleta balsi, kas savās atriebes slāpēs izsaucas:

„Oh, from this time forth my thoughts be bloody!”

Cik reizēm līdzīga ir šī kaislību valoda, raksturo kāds sīkums. Hamletu satrauc tas, ka māte varējusi tik ātri aizmirst viņa tēvu, un tas izsaucas ar griezīgu ironiju:

„O heavens! Die two months ago, and not forgotten yet!”

Līdzīgā kārtā Jāzepu satrauc Jūdas apliecinājums, ka brāļu acīs Jāzeps miris, un „viņa miņa dzēsta.”

Jāzeps iesaucas:

„Jūs divkārt viņu nokaujat, kad liekat
I viņa vārdam aizmirstība grimt!”

Taču visi kaislie vārdi, liesmainie bardzības uzplūdi, arvien jaunie mēģinājumi sevi uzkurināt atriebes aktam nespēj noslēpt faktu, ka šī dziņa cīnās ar kādu iekšķīgu pretspēku, ka tajā slēpjas kāda pretruna, ka abi šie varoņi atgādina kādu Mikelandželo Dāvida variantu, kur Dāvids pieveicis savu pretinieku, bet nespēj to nogalināt un uzvaras brīdī novēršas no sava upura, ļaujot sasprindzinātajiem muskuļiem atslābt un rokai noslīdēt it kā nespēkā.

Hamlets netiek ārā – viņa paša vārdiem runājot – no sava nespēka un melancholijas, „out of my weakness and my melancholy.” Māte ieskata viņa mīksto dabu un liecina, ka viņš raudājis, kad nogalinājis Poloniju. Un karalis zina runāt par viņa melancholiju:

„There’s something in his soul,
O’er which his melancholy sits on brood.”

Arvien par jaunu Hamlets mēģina sevi pārliecināt, atrast jaunus motīvus savai atriebei. Kaŗavīri, ko viņš satiek ceļā, dodas nāves cīņā par dažiem dukātiem un kādu nenozīmīgu zemes gabaliņu Polijā un nešaubās. Vai tad Hamletam nebūtu daudz nopietnāku iemeslu doties nāves cīņā? Rodas izdevība – karalis palicis viens un lūdz Dievu, nu varētu Hamlets veikt uzdevumu, ko saņēmis no tēva. Bet – Hamletu pārņem šaubas, – vai būtu īstā reize atriebties, kad karalis mēģina izlīdzināties ar savu Dievu?

Īstenībā Hamlets – tāpat kā Jāzeps – ir sapņotājs, tātad cilvēks, kam nepietiek tikai ar reālo pasauli, bet kam nepieciešams sakars ar kādu pārreālu vērtību pasauli, lai varētu rast dzīves piepildījuma izjūtu. Tāpat kā Jāzeps, Hamlets sūdzas par ļauniem sapņiem – viņš justos kā bezgalīgās telpas karalis, kaut arī būtu ieslēgts rieksta čaumalā, ja tik tam nerādītos ļauni sapni. Un cik reizes Jāzeps nesūdzas par sapņu daimoniem?

Hamlets saka, runājot par sevi: „Like John-a-dreams...” Un Asnāte dēvē Jāzepu par sapņotāju. Kā Hamlets, tā Jāzeps pazīst ilgas pēc augstāka veida sapņiem – pēc tiem, kas cilvēku atbrīvo no šaurās īstenības un paceļ kādā labākā pasaulē. No Hamleta melancholijas izaug viņa ilgas – „to die, to sleep – perchance to dream.” Šo pašu rezignāciju sastopam Jāzepa monologā:

„Ak sirds, tu staigā savas pašas ceļus...
Es savu atriebi sev glabāju
Pus ļaužu mūža, septiņpadsmit gadus –
Nu viņa nevērtē kā mantots svārks...
No sapņu valstības es esmu nācis,
Un viņā pavadu es savas dienas...”

Jāzepa dvēsele svaidās tais pašās baigajās šūpotnēs, no kuŗām nespēj atbrīvoties Hamlets – starp afektu un rezignāciju. Reizēm Jāzeps sakož zobus un apņemas:

„Nu es tos samīšu un atmetīšu.
Nu topi cieta, sirds!”

Un mēs dzirdam atbalsi:

„Let me be cruel...”

Kā Hamlets, tā Jāzeps pamazām it kā nogurst no šo pretišķību cīņas dvēselē. Viņu apziņā pamazām mostas jēgas jautājums. Hamlets jautā: „Vai nav cēlāk ciest paša dvēselē nekā sacelties ar ieročiem pret noziedzību jūru?”

Un Jāzeps jautā:

„Vai maz bij vērts?...
Man pašam vairāk skumju palika –
Nu rāmi sēdu es pēc bargiem vārdiem.”

Pamazām Jāzeps ieskata, cik nereāla bijusi viņa cīņa. Pagātne vairs neatgriežas; brāļi, kas atnākusi uz Ēģipti, vairs nav tie brāļi, ko viņš visu laiku redzējis savā iztēlē. Tie ir noguruši, izbadējušies maizes lūdzēji, kas var modināt līdzjūtību. Kad Kaŗavadonis dod Jāzepam padomu: „Tā asins atdzeries, kas tavas dzēra,” tad Jāzeps jau sāk nojaust, ka atriebei nav jēgas:

„Nolādēts debess, ko tu mani vil!
Ka atriebt tiem? Kā atdzert no tās peļķes?”

Atriebes problēma pamazām pārvēršas par taisnības problēmu. Hamlets ieskata, ka atriebes akts būtībā nedod atrisinājuma, gluži otrādi – tas tikai iekustina bezjēdzības ratu. Netieši šo domu Šekspīrs illustrē tā, ka Hamlets nogalina Poloniju un tā kļūst par Polonija dēla atriebes objektu – kā karalis bija kļuvis par viņa atriebes objektu. Ne atriebt tagad grib Hamlets, bet piepildīt taisnību:

„Is’t not perfect conscience
To quit him with this arm?”

Citā vietā Hamlets izsakās vēl zīmīgāk:

„I must be cruel only to be kind.”

Jāzeps šo pašu domu izsaka savā valodā:

„Es vairāk negribu, tik taisnību.”

Hamlets, meklēdams šo taisnību, grib palikt saskaņā ar sevi, ar savu dziļāko būtību:

„O heart! Lose not thy nature!
Let me be cruel, not unnatural!”

Beidzot – problēmas dziļāko formulējumu atrodam Hamleta nemirstīgajā jautājumā, ko arī Raiņa Jāzeps darījis par savu:

„Būt vai nebūt – tāds ir jautājums!”

Hamlets iet bojā, nepaspējis nonākt līdz galīgai iekšējai skaidrībai. Apstākļi, notikumu fatālā spēle viņu atkal noved afektā, un šai afektā tas izdara atriebes aktu, tādā kārtā nespēdams apturēt bezjēdzības rata virpuļošanu.

Jāzeps tiek tālāk. Viņš novēršas beidzot no atriebes dziņām:

„Mans uzvarvainags pil no riebuma.”

Taču meklēdams taisnību, tas savā dvēselē atklāj jaunu konfliktu, jaunu traģisku plaisu: viņš nes sevī divi taisnības: viņš ir reizē jūds un ēģiptietis. No vienas puses viņš sevi nes Vecās derības taisnību: aci pret aci, zobu pret zobu. Ēģiptiešu taisnības izjūta izaugusi maigajā, humānajā zemkopju kultūrā kā pretstats primitīvo nomadu taisnībai. Ēģiptiešu gudrais māca Jāzepu:

„Ļauj sevim pāri darīt, jo tu liels...
Un citu nesamin, jo tu to nespēj!
Bet pacel citu, un tu celsies pats.”

Jāzeps jauš sevī šīs augstākās taisnības dīgli. Viņš ieskata, ka savā atriebes kārē kļuvis netīrs un pazemojis sevi, viņš „zemāk zemojies kā cilvēks drīkst.” Viņam zūd pamats zem kājām, viņa paša dvēselīgo problēmu nespēj atrisināt ne Izraelis, ne Ēģipte. Reālajā dzīvē tas nespēj atrast saskaņu pretrunīgajām dziņām. Viņam jāsāk jauna gaita citās sfairās, viņam jāatrod jauna pasaule, kur nav vairs sienas starp to, ko šeit un šodien cilvēki sauc par taisnu – netaisnu. Viņam „augstāk jāceļas kā cilvēks spēj.” Šo augstāko taisnību viņam – Potifera vārdiem runājot – būs „izmeklēt aiz trijām nāvēm.”

Jāzepam ir jāmirst un jātop par jaunu.

– Un tad es atnākšu jums atdot sauli.

Jāzepa traģēdijas nobeiguma ainu grūti saprast, ja neatceras, cik tuvs Rainim bija Göte. Göte radīja Faustu un šai tēlā iemiesoja veselu kultūru. Ja runā par Eiropas cilvēku, tad bieži lietā arī apzīmējumu „faustiskais cilvēks”, šis faustiskais cilvēks nes sevī divi pirmsākumus, tas nes sevī divi dvēseles (Zwei Seelen wohnen ach in meiner Brust), kas ir nerimtīgā konfliktā: viena dvēsele sien to pie zemes, otra tiecas uz augstākam sfairām. Tas ir nemiera gars, kas, Mefistofeļa vārdiem runājot – no debesīm prasa sev skaistākās zvaigznes un no zemes – katru augstāko prieku. Fausts ir nemiera elements, kas bez rimas meklē piepildījumu un mieru.

Ar saviem daudzveidīgajiem iekšējiem konfliktiem arī mūsu Jāzeps ir šāds nemiera gars, un Tomasa Manna Jāzeps blakus viņam un Faustam ir īstais sīkpilsonis, kas apmierināts ar sevi, pasauli un likteni. Būdams saskaņā ar savu Dievu, tas mēģina izdibināt Dieva plānus ar īsta karjerista neatlaidību un pedantismu. Raiņa Jāzeps nepazīst šī miera, viņš ir kaut kas no tā, kas Faustā ir mūžīgs – Das Werdende, das ewig wirkt un lebt.

Šai mūžīgajā nemierā dzimst Faustā kultūras dziņa – viņš spiests mūžam radīt ko jaunu, jo neviena forma viņu neapmierina, nesniedz tam piepildījuma izjūtu.

Tulkodams Jāņa evaņģēlija sākumu, Fausts apstājas pie vārdiem „Iesākumā bija vārds (logos).” Bridi padomājis, viņš izšķiras par jaunu tulkojumu: „Iesākumā bija darbs (Im Anfang war die Tat)”. Šī ir īsti faustiska ideja, tā ir Eiropas kultūras pamatā. Šo ideju arī Rainis izvēlējās par vadmotīvu savai dzejai un filozofijai. Viņš dzejo: „Darbam vara, darbam slava, Darbā visumam ir sākums.” Šai idejā sastopas Rainis, Göte, šai idejā mūsu tradicionālā kultūra pieslejas Eiropas kultūrai. Mūsu tautas senās kultūras dziņas, faustiskās dziņas skaistāko izteiksmi mūsu lielais dainologs Ludis Bērziņš atrada tautasdziesmā:

Es gribēju sila malu
Par ārisku padarīt.

Šai dziņā Jāzeps tālu paceļas pāri dāņu princim Hamletam, kas netiek pāri savām individuālajām problēmām. Jāzeps turpretī ir jaunas kultūras cēlējs. Tās vietas, kur Jāzeps runā par savu darbu, pieder skaistākajām visā lugā. Dažādās variācijās viņš runā par šo jaunradi, kas balstīsies uz labības grauda un melnas zemes. Kā tēvs reiz cīnījās ar Dievu, tā viņš grib cīnīties ar zemi. „Man zeme ziedēs debess svētībā,” izsaucas Jāzeps, likdams nojaust savu lielo domu, ka radošais darbs saista debesi pie zemes.

„Kā vīraks kūpēs mani tīrumi,
Kā kokļu stīgas līgos slaikie stiebri,”

– tā runā latviešu Fausts, kas dzimtenē gribēja iesākt jaunu kultūras laikmetu. Ēģiptē viņam vairs nebija jāiesāk, Ēģipte jau bija sākusi šo kultūras ceļu. Tāpēc Jāzeps, klausīdams ēģiptiešu cildinājumos, saka:

„Mans darbs bija lielāks, šīs tik atvases.”

Dzimtenē viņš bija jaunradītājs, jauna sācējs. Tādēļ kā vienu no dziļākajiem traģisma momentiem viņš izjūt to, ka dzimtenē sāktais darbs tam bijis jāpārtrauc:

„Mans darbs man lauzts kā koks.”

Šo traģismu spēj izjust tikai faustiskais varonis, dziļi latviskais varonis.

Slēdzot derības ar Mefistofeli, Fausts solās, ka nekad nebūs ar sevi apmierināts, nekad neiegrims laimes izjūtās, nekad neaicinās skaisto mirkli kavēties. Ja viņš reiz aizmirstu šo savu solījumu, tad viņš ir gatavs mirt. Traģēdijas beigās pienāk brīdis, kad Fausts jūŗai atkaŗojis zemi, pārvērtis to, tautasdziesmas valodā runājot, par ārisku. Tur izveidojas vieta, kur miljoniem cilvēku var dzīvot, strādāt brīvā kopībā. Tur bērns, vīrs, sirmgalvis vienoti nododas darba, spraiguma un miera pilnai dzīvei, šo gaišo ainu skatot, Fausts aizmirstas un izsaucas: „Ak skaistais mirkli, kavējies!” Liktenīgie vārdi pateikti.

Vai kaut kas no šī mirkļa spožuma, kas apskurbina Faustu, neatmirdz tai brīdī, kad ēģiptieši sapulcējušies ap Jāzepu un pateicībā cildina viņa darbu:

„Tu mieru visiem dod:
Ne sieva raud, ne bērns, ne kareiv’s mirst,
Ne arājs atstāj arklu...”

Jāzeps, zemes kopējs, – Jāzeps, maizes devējs, Jāzeps zemes devējs. Izlīdzinājies ar brāļiem, viņš tiem ierāda jaunu dzīves vietu Gozenē. Vai nu Jāzeps nevarētu apturēt laika skrējienu, savas dvēseles trauksmi, izraisīties no mūžīgā nemiera skavām un izsaukties līdz ar Faustu:

„Ak skaistais mirkli, kavējies!”

Bet Fausts mirst šai šķietamā piepildījuma brīdī, arī Jāzepam jāmirst. Kā Fausts, tā Jāzeps piepildījuši savu uzdevumu pret laikmetu, tautu un cilvēci. Bet ar to nav viņu gaita, cilvēka gaita, galā. Vēl kaut kas paliek pāri, kaut kas paliek neatrisināts un nepiepildīts. Raiņa Jāzeps saka faustiskos vārdus:

„Es visu pasauli jums atdodu,
Sev paturu tik dvēseli.”

Te ir dziļākais Fausta problēmas formulējums, dziļāks nekā tas jebkad izdevies pašam Götem: personiskās, individuālās dvēseles problēmas nevar atrisināt laicības robežās, šīs problēmas cilvēku saista ar kādām augstākām pasaulēm, to pirmsākums un atrisinājums ir kaut kur „mūžības aionos.”

Fausts ir grēkojis, un ne paši brīnišķīgākie viņa darbi zemes virsū nevar viņu atbrīvot no no šī nodarījuma. Atbrīvošana un atrisinājums var nākt tikai, pašai dvēselei pārtopot, paceļoties tais sfairās, kur pārreāli spēki sāk ciņu par viņa dvēseli, tikai tur var sasniegt nesasniedzamo, piepildīt neizsakāmo.

„Es dziļāk zemojos, kā cilvēks drīkst,
Man augstāk jāceļas, kā cilvēks spēj.”

Tāpēc Götem vajag traģēdijas nobeiguma apoteozes, kur Fausta dvēseli sagaida mistiski koŗi un apskaidroto garu pulki. Šāda apoteoze Götes garā ir arī Jāzepa traģēdijas nobeiguma aina – kaut arī ļoti koncentrēta – kur Jāzeps dodas savā lielajā meklējumā –

„viens priekš visas pasaules.”

Kas tad sagaida Faustu šais mūžības aionos bez eņģeļiem un svēto pulkiem? Tur ir pat Mater Gloriosa. Pie viņas kājām glaužas Magna peccatrix, kas daudz grēkojusi, bet kam piedots, jo tā daudz mīlējusi. Viņa Jēzus kājas slacinājusi ar asarām un svaidījusi ar skūpstiem. Tur Una Poenitentium, kāda grēciniece un grēku nožēlotāja, reiz saukta Grietiņa.

Un kas tad sagaida Jāzepu viņa apoteozē?

„Tur stāvā klints – tur Dīna, tur es kāpšu –
Es mirdams nemiršu – nāks saules sūtņi –
Tie man zem kājām spārnu segas klās,
Tie spožā saules zemē mani nesīs.”

Bet kas tad nu ir Dīna? Par šo Raiņa tēlu daudz rakstīts. Dīna ir apbrīnota un cildināta kā Raiņa brīnišķīgākais sievietes ideālizējums. Bet ar Dīnu ir kāda problēma. Kas ir Dīna? Bībeles stāstā Dīna ir Jāzepa pusmāsa, ko paved kādas svešas cilts vadoņa dēls un tā padara to par prieka meitu. Par to Rainis nekā nemin, lai gan citādi tas diezgan cieši seko bībeles tekstam.

Ja nu arī Rainis šeit būtu atraisījies no pirmteksta, tomēr paliek kāda mīkla. Pēc paša Raiņa teksta iznāk, ka Dīna ir Simona „skuķis”. Tātad ne sieva, tikai „skuķis”. Vienalga, kā šo situāciju tulkojam, Jāzepa un Dīnas attieksmēs, kas ir pilnas skaistuma, atdeves, upurēšanās un poēzijas, ir tomēr kaut kas illegāls: vienalga, vai Dīna ir Jāzepa pusmāsa, vai no cilts pa daļai izstumta, pavesta meitene, vai brāļa mīļākā. Vai te nebūtu kāds pamats arī Dīnas mīklainajiem vārdiem, ka viņas mīlestība ir tāda, kas ved nāvē? Un vēlāk arī brāļi apliecina, ka tie Dīnu nonāvējuši, it kā sodot.

Jāzepam Dīna ir svēta.

„Svētā! Svētā! Tu mīlu manī dves kā kvēlē vējš!”

Dīna Jāzepam ir „Das Ewig-Weibliche.” Viņa ir svēta, kā svēta ir Magna peccatrix, kā svēta ir Una Poenitentium. Un kā Mater gloriosa aicina Grietiņu:

„Nāc, celies augstāk debesīs, Viņš sekos tev, ja nojaudīs!”

– tā Dīna paceļ Jāzepu augstajā klintī, pretī saules sūtņiem.

Fausta un Jāzepa dvēseli, individuālo, vienreizējo un nemirstīgo, var glābt tikai personiskā mīlestība, – spēks, kas reizē nav no šīs pasaules un kas reizē vada zvaigznes un sauli. Ja tā, kāpēc tad šo spēku kā Götes darbā, tā Raiņa traģēdijā reprezentē cietušās, pazemotās grēcīgās butes? Te atbildi mums palīdz atrast Tomass Manns, kas daudzkārt palīdzējis izprast Eiropas kultūras dziļumus un kristiānisma garu. Tomass Manns lieliski izpratis arī Göti. Savā darbā par Jāzepu tas saka: „Vainas apziņa rada garu, un otrādi – bez gara nav iespējama vainas apzina.” Eiropas kultūra ir kristīgā kultūra, un kristiānisms sākas tur, kur ir vainas apzina. Vainas apzina un ciešanas – šie ir dvēseles stāvokļi, kuŗos cilvēks dzimst par jaunu kristiānisma izpratnē. Būtu pienācis laiks runāt par kristiānisma pamatideju atspoguļojumu arī Raiņa dzejā, kur sastopam kristiānisma gara pilnus vārdus:

„Tu viņas izciests –
Ciet citu dēļ!”

No visiem Manna darbiem viņa romāns par Jāzepu izstaro vismazāk Götes gara. Taču tam vijas cauri kāds motīvs, kas dziļi vieno Göti, Raini un Tomasu Mannu.

Jāzepa bedrei kā Manna, tā Raiņa darbā ir nepārprotami simboliska nozīme. Manns saka, ka Jāzeps īstenībā piedzimis divi reizes: pirmo reizi tas piedzimis, iznākot no mātes miesām, otru reizi – iznākot no tumšās bedres – kails, netīrs, izmocīts. Un Rainis saka:

„Daudz tumšu bedŗu būs pa visu zemi...
Un iekšā metis tūkstoš dzīvas miesas.”

Stāstīdams ēģiptiešiem par savu dzīvi, viņš min, ka Re viņu izcēlis no bedres, bet ļaunais Zets pēc kāda laika to atkal nogrūdis bedrē atpakaļ – pie kam Jāzeps te domā par cietumu, kuŗā nonācis.

Satiekot brāļus III cēlienā, Jāzeps izsaucas:

„Ceļas viss mans mūžs
No dziļām nāves bedrēm otrreiz augšā...”

Un kad beigās Jāzeps lūzt, cīnīdamies ar sevi, viņš atkal atgādina bedri:

„Zem kājām zeme zūd, es krītu bedrē.”

Šī bedre ir pēdējā, no tās viņš paceļas uz jaunu gaismu, kur viņa gars,

„Iekš saules tēva ieiedams,
Pa dienām nostaros ar sauli zemē.”

Parallēli šim bedres simbolam Rainis bieži runā arī par kādu citu simbolu – par graudu, ko gulda zemē, kur tam jāmirst, lai jauns asns varētu uzdīgt :

„Es smaku cietumā kā grauds zem zemes.”

Asnāte, kas dziļi izprot Jāzepu, savā dziesmā par Ozirisu min vārpu un labības graudu. Oziriss mirst, lai pēc laika par jaunu celtos augšā:

„Un sēklas grauds...
Kad nespēj celties pats, viņš asnus sūta...
Tas melnu kapa grīdu cauri lauž,
Tas jaunu sauli redz...
Un mūžam augšanā un mūžam maiņā
Ir rūgti jāmirst tev, lai dzīve celtos.”

Tas ir dziļākais Jāzepa likteņa tulkojums, ko Asnāte padara vēl skaidrāku, piebilzdama attieksmē uz Jāzepu:

„Mans saplosītais Oziriss. Tu augsi!”

Bedre, kviešu grauds, Oziriss. Bet lugā parādās arī Oziriss ka jauneklis, apvīts ērkšķiem. Vai nu apzināti vai neapzināti Rainis atgādinājis vēl kādu citu tēlu, kas apliecinājis mūžīgo miršanas un augšāmcelšanās likumu pasaules tapšanā.

Arī Tomass Manns Jāzepa izkāpšanā no bedres saskata kaut ko dievišķīgu: jauneklis iznāk kā dievs no kapa. Cilvēka dzīve Mannam atgādina ratu, kas griezdamies nes vienmēr jaunus kapus un jaunas augšāmcelšanās: „Cilvēkam jātop vairākkārt, līdz tas ir tapis (Mehrmals muss er werden, bis er geworden ist).”

Un kā runāja Tas Kungs Faustā? –

„Das werdende, das ewig wirkt und lebt!”

Kādā dzejolī Göte vēl skaidrāk izteicis šo domu, kas pieder pie Götes dziļākajām domām un ko Rainis darījis arī par savu. Tā nav ne jauna, ne oriģināla, bet tā ir mūžīga – vismaz tik mūžīga, cik mūžīga ir cilvēces kultūras apziņa:

„Und so lang du das nicht hast, –
Dieses Stirb und werde!
Bist du nur ein trueber Gast
Auf der dunklen Erde!”

Rainis šo domu ir izteicis gandrīz neskaitāmās variācijas, no kuŗām varbūt viskodolīgākā un dziļākā ir šī:

„Ņems, kas atdos,
Veiks, kas zaudēs,
Pastāvēs, kas pārvērtīsies.”

Minēsim vēl vienu variantu:

„Pirms kuŗš zaļu kroni vij,
Cieš viņš nāves galu.”

Jāzepam, tāpat kā Faustam, ir jāmirst, jāpārvēršas. Lai kā mēs saprastu un tulkotu šo miršanu, tā ir – Raiņa vārdiem runājot – mainīšanās uz augšu. Laužot un uzvarot sevi, Jāzeps sāk jaunu, augstāku eksistences loku. Viņa upurī dzimst jaunas vērtības, kas paceļ augstāk visu cilvēci. Viņš, Potifera vārdiem runājot –

„Izpleš šaurās ļaužu robežas.”

Jāzeps, sevi pārradīdams, atjauno cilvēci, atjauno dzīvi:

„Tu tas, kas atjauno mums mūžību.”

 

 

 

 

Apceres autors Jānis Zanders dzimis 1911. g. 8. jūlijā Rīgā. 1930. g. beidzis Rīgas skolotāju institūtu, studējis Latvijas universitātē baltu filoloģiju. Strādājis par skolotāju Rūjienā un Rīgā. Studējot Göti, it īpaši Götes sarunas ar Ekermani, radusies eseja Ticība garam – pirmais iespiestais darbs (Skola un dzīve 1932.g.). Interesējies par indiešu filozofiju un 1935. g. publicējis monogrāfiju par Fr. Nīcši. Pēc tam dažādos periodiskos izdevumos iespiestas apceres par pasaules un latviešu rakstniekiem, arī recenzijas un kritikas. Daudz tulkojis no angļu valodas (Č. Morgans, Steinbeks), vācu valodas (H. Karossa), zviedru valodas (Mūbergs, Jūnsons) un norvēģu valodas (Hamsuns). Publicēti arī daiļliterātūras darbi: dzeja (luga Lidotājs Pavasaris kopā ar Zentu Mauriņu), noveles un stāsti; pēdējos gados plašākas apceres par Andreju Eglīti, E. Zicānu, Raini, V. Mūbergu, trimdas garīgām un psīcholoģiskām problēmām. Trimdu pavada Lundā, Zviedrijā.