TĀLTĀLU TĀLUMĀ. Studiju grupas 1964. g. referātu krājums, 55 lp.

kaut Šķirti, tomēr neŠĶIŖAMI. Studiju grupas 1965. g. referātu krājums, 59 lp.

 

Thinking that you know when in fact you don’t is a fatal mistake, to which we are all prone.
Bertrand Russel

 

Par šā laika jaunatni visās tautās mēdz ne bez pamata teikt, ka tā ir polītikā neieinteresēta un tāpēc dažkārt pakļaujas no ārpuses nākušām, citu paaudžu organizētām akcijām ar polītiski negatīvu raksturu: demonstrēt par mieru pirms sasniegta brīvība, propagandēt atomieroču aizliegšanu, bet tikai tai pasaules daļā, kur to atļauj u.t.t.

Polītisku interešu un līdz ar to sava sprieduma trūkums nav pagājis secen arī latviešu jaunatnei, taču ir tēloti apsveicami izņēmumi. Par tādiem liecina pag. gada beigās Kalamazū iznākušais rakstu krājums „Tāltālu tālumā”, kam nupat šai vasarā sekojis tiešs tā turpinājums „Kaut šķirti, tomēr nešķiŗami”. Abi krājumi rāda ļoti nopietnu jaunās paaudzes gribu diskutēt nacionāli polītiskus jautājumus, kuŗu centrā latviešu tautas eksistences saglabāšana un savas valsts atgūšana. Šais krājumos 14 autori devuši 18 apcerējumus, kuŗos ieguldīts daudz labas gribas, jaunu domu un rūpīgi vākta faktu materiāla.

Pirmā krājuma ievadā tā redaktors Aivars Ruņģis „nepārtrauktu, bezbailīgu uzskatu sijāšanu” atzīst par īsāko ceļu uz patiesību. Patiesības meklēšanas nolūkā radušās arī šīs piezīmes, kas, diemžēl, var būt tikai ļoti konspektīvas krājumos ierosināto problēmu plašuma dēļ.

Pirmā krājuma tituls ņemts no Dzintara Soduma dzejoļa: „Tāltālu tālumā ir maza tauta, par to es domāju, tai labu vēlēju.” Taču tieši tāluma uzsvēršana titulā izdevumam, kuŗa centrālā problēma ir Latvija, var asociēties ne tikai ar telpisko, bet arī ar garīgo distanci vai arī norādīt uz laiku līdz mūsu polītiskajā domāšanā cerētai Latvijas brīvības dienai. Vismaz garīgā ziņā daudziem trimdiniekiem Latvija ir tik tuva, ka tā vēl arvien pilnīgi nosaka viņu domāšanu un rīcību. Ka tas tā ir arī daļai jaunās paaudzes, to rāda šie rakstu krājumi. Laimīgāks ir otra krājuma tituls (atkārtots no kāda Latvijas jaunatnei domāta uzsaukuma), kas deklarē mērķu saskaņu un garīgo tuvumu ar latviešiem Latvijā. [Turpmāk lappušu norādēs pirmais krājums apzīmēts ar T, otrs ar K.]

Rakstā „Bīstieties mītu” (T,4) Aivars Ruņģis brīdina, ka „dzīvojot pēc mītiem un illūzijām, bojā gājušas jau daudzas civilizācijas”. Autors formulē, ka jaunākos laikos mīti var nozīmēt atgriešanos pie dzīves formas, ko vada lieli un īsti simboli (T,4). Ja tas tā, tad mītu noārdīšana ir pretrunā tam, ko raksta Ansis Karps (T,53): „Ja mums būtu savs efektīvs garīgs centrs, tas daudz ko iespētu. Tas varētu trimdas latviešu saimei dot simbolus, idejas, ierosmes, kas skaidri norādītu mūsu darbībai mērķus un jēgu. Cilvēki bez simboliem domāt neprot. Tāpēc tādu radīšana nepieciešama.”

Var pieņemt Ruņģa tezi, ka civilizācijas kādreiz iet bojā, ja tās iestigušas savu laiku pārdzīvojušos, mirušos mītos. Turpretī bez mītiem, simboliem, jaunām idejām civilizācijas vispār nerodas.

Labā daļā sava raksta A. Ruņģis kaŗo pret parādībām, kas vai nu nav mīti, vai nav vairuma pieņemti, vai arī nav apkaŗojami. Teze, ka citas tautas cīnīsies mūsu dēļ morālu iemeslu dēļ (T,5), nekad nav pārvaldījusi trimdinieku vairuma ieskatus. Nelaiķis sūtnis K. Zariņš neapgura vienmēr par jaunu teikt, ka brīvību mums neviens uz zelta paplātes nepasniegs, tā mums pašiem jāizcīna. Taču sabiedrotie mums ir vajadzīgi, tos trimdas laikā esam meklējuši, un F.A. Keire pamatoti aprāda, ka daudzi citu tautu locekļi „palīdz apspiestiem atgūt brīvību” (K,8).

Ja mūsu darbinieki un arī cittautu autori (Kolarzs) un polītiķi (Stīvensons, sērs Aleks Daglass Hjūms) runā par padomju koloniālismu Baltijas valstīs, tad tas nav koloniālisma jēdziena izpratnes trūkums (T,5), bet lietderīgs polītisks solis, vēršot pret Maskavu pašu maskaviešu argumentus. Nav mums vajadzības iešaurināt kolōniālisma jēdzienu līdz Maskavas un tai līdzi domājošo dažu Āfrikas polītiķu tulkojumam.

Daži krājumu autori ir ļoti skeptiski par iespēju trimdā ilgāku laiku uzturēt latviešu sabiedrību. A. Ruņģis tā vieta iesaka asimilācijas problēmas reālu uztveri un racionālu izpratni (T,6). Ar to, šķiet, gribēts teikt, ka latviešu sabiedrības trimdā drīz vairs nebūs, tāpēc dots padoms pārkārtot mūsu polītisko darbību „iespējamai pārejai uz nelatvisku sabiedrību” (T,6). Likts pat saprast, ka pārtautoto latviešu sabiedrība ir vērtīgāka: „Mums vairs nav laikmetam un pasaules strāvojumiem atbilstošu ideju.. . Mums atlicis tikai dabiskais pašsaglabāšanās instinkts. Un tāpēc mēs stāvam tālu no jauniem latviskās cilmes amerikāņiem, ... kam mūsu ķepurošanās, ķeroties pie pēdējiem salmiņiem, visai neizprotama lieta” (T,7).

Vēl noteiktāk pārtautošanos praviešo V. Nollendorfs: „Liela tiesa trimdas latviešu atpakaļ nebrauks šodien, kur nu vēl nākotnē” (T, 20). „Ir skaidrs, ka liela tiesa mājā nedosies” (T,21). „Pat šodien būtu ļoti maz atpakaļ braucēju” (T,27).

Jākonstatē, ka šie divi autori ir pirmie, kas šai trimdā iesaka pārtautošanos vai meklē tai attaisnojumu.

Absolūtais šīs trimdas latviešu vairums devās svešumā ar pārliecību, ka viņi ir polītiski bēgļi, kas atgriezīsies Latvijā, līdz ko tā būs brīva. Viņi arī iekšēji vai publiski solījās darīt visu, lai Latvija kļūtu iespējami drīz brīva.

Pēc 20 trimdas gadiem tiem, kas gados vecāki, dzīves laiks var izrādīties par īsu, lai pieredzētu atgriešanās dienu. Tas tomēr negroza principiālo nostāju, ka viņi ir polītiski bēgļi. Pārējie, kas pēc V. Nollendorfa apgalvojuma būtu izšķīrušies neatgriezties Latvijā pat šodien, ja būtu šāda iespēja, ir mainījuši par 180 grādiem savu nostāju, ar ko devās svešumā, ir kļuvuši no polītiskiem bēgļiem par izceļotājiem, kas meklē materiāli izdevīgāku zemi, un tāpēc nevar sevišķu cieņu baudīt ne latviešu tautā, ne arī tajā, kuŗā nolēmuši iekļauties, jo renegāti nekad neizbēg no sava īpatnējā, rūgtā likteņa, vienalga, cik lielus panākumus gūst.

Izņēmums ir trimdā dzimušā un uzaugušā paaudze, kam Latvijas zaudējuma apziņa un līdz ar to polītiskā bēgļa apņēmība par tās atgūšanu cīnīties nav izaugusi no pašas pieredzes. Šai apņēmībā jaunatni ieaudzināt ir šīs trimdas uzdevums. Mūsu jaunatne iegūs savai dzīvei saturu un intensitāti, ja tā ieaugšanu savā tautā un Latvijas valsts atgūšanu padarīs par savas dzīves mērķi. Arī pati jaunatne iegūs vairāk, paliekot savā tautā nekā pārtautojoties. Cilvēces dalīšanās tautās nav nejaušība, bet nepieciešamība, jo tauta nav gadījuma dēļ radusies masa, bet organiska vienība. Tauta – un tikai tauta – ir laboratorija, kuŗā notiek kultūras vērtību radīšana, un tikai savā tautā cilvēkam īsti atraisās visas viņa spējas, un viņš iegūst dzīves piepildījumu.

V. Nollendorfa apgalvojums, ka liela tiesa atpakaļ nebrauktu jau šodien, ir nevajadzīga zīlēšana, jo patlaban atgriešanās iespēju nav. Kad tās radīsies, atpakaļ braucēju skaits būs atkarīgs no tā, cik sekmīgi būsim pratuši novērst pārtautošanos un cik intensīvs tai laikā latviešos būs Latvijas pārdzīvojums.

Trimdas jaunā paaudze veiktu uzdevumu ar vēsturisku nozīmi, ja tā atmestu asimilācijas problēmu „reālu uztveri” un „racionālu izpratni” un atzītu, ka latviešiem trimdā ir tas pats svarīgais uzdevums kā latviešiem dzimtenē – tautas etniska saglabāšana (T.27). Mēs kļūstam divkoši un atņemam savai darbībai jebkuru pārliecības spēku, ja spriedelējam, kā pasargāt latviešus dzimtenē no pārkrievošanas un tai pašā laikā trimdā esam gatavi ļauties pārtautošanai.

Daži autori meklē attaisnojumu pārtautošanās kārei, mierinoties ar domu, ka „arī latviešu cilmes sveštautieši var un varēs cīņu turpināt” (T,21), un tāpēc iesaka mūsu polītisko darbu pārkārtot iespējamai pārejai uz nelatvisku sabiedrību (T,7). Tas, protams, ir vājš mierinājums, jo, pirmkārt, ir radusies pretruna ar aicinājumu atmest mītu, ka citi cīnīsies par mums, un, otrkārt, Latvijai par visu vairāk vajag latviešu, tāpēc viens uzticams latvietis Latvijai ir daudz nozīmīgāks nekā visietekmīgākais latviskas cilmes Amerikas onkulis.

Dažs kontroverss spriedums izaudzis no apziņā nepacelta nacionālas mazvērtības kompleksa. Tā V. Nollendorfs vīpsnā par pūliņiem pierādīt savas valodas vai kultūras pārākumu vai vecākumu (K,4), bet dažas lappuses tālāk (10) F.A. Keire raksta, ka latvieši trimdā varot eksistēt tikai kā izlase. „Ja to nepieņemam, tad labāk pie laika piesliesimies citai jau sen izsmalcinātai, t.i. angļu sakšu izlasei Amerikā”. Tālāk seko izsmalcināto īpašību katalogs, un viss tas kopā ir diezgan neslēpts pārtautošanās aicinājums vai attaisnojums.

Nacionālo apziņu var iedragāt arī ļoti vienpusīgs Latvijas tapšanas attēlojums, kāds lasāms L. Paklona rakstā, kur apgalvots, ka Latvija ieguvusi brīvību „ar zināma veida brāļu karu” (T,30), kas ir nepatiesība, ko līdz apnikumam jau atkārtojuši boļševiki. Kādā gan veidā Cēsu kaujas un bermontiāde varētu būt brāļu kaŗš, un vai tāds bija kaŗš ar Trocka sūtītām divīzijām, par to var ļoti šaubīties. Nacionālai apziņai par labu nenāk arī mēģinājums jaukt pavalstniecības un tautības jēdzienus, pie tam vēl iegalvojot, ka šāds neloģisks sajaukums esot augstāk attīstītas polītiskas domāšanas pazīme (T,29). Anglijā neviens skots vai velsis nesauks sevi par angli; tai zemē, kur dzīvo Paklons, valoņi un flāmi ļoti labi zina, kas ir tautība un kas ir pavalstniecība, tāpat kā to zina Šveicē dzīvojošie vācieši, italieši un franči. Šāda jēdzienu sajukuma rezultāts ir dažs tāds latvietis, kas, tikko ieguvis pavalstniecības maiņas dokumentus, jau deklarē: Man ar latviešiem nav nekā kopēja, jo es vairs neesmu latvietis.

Dažos abu krājumu rakstos izteiktas ļoti skeptiskas domas par iespējām un vajadzību veikt trimdā paliekamu kultūras darbu. Šis jautājums ir skatāms mazliet plašākā perspektīvā. Ikviena okupēta tauta, kad tai izņemti no rokām militārie un polītiskie ieroči, turpina tālāk cīņu par savu eksistenci gara dzīves joslā, un tieši šajā cīņas posmā izšķiŗas tautas liktenis. Arī latviešu tauta dzimtenē patlaban ar lielu sīkstumu cīnās par savu nacionālo identitāti ar vienīgiem tās rīcībā atstātiem ieročiem. Krievināšanu un komūnistisko indoktrināciju viņa nevar atvairīt ar šautenēm, rungām vai polītisku organizēšanos, bet tikai ar sava gara pretestību. Ja mēs šai cīņā spējam latviešiem dzimtenē kaut kā palīdzēt, tad ar kultūras vērtību jaunradi un dzīvu, aktīvu, nesadrumstalotu trimdas sabiedrību, kas spējīga mērķtiecīgi darboties visās nozarēs. Bez tam tīri praktiski mums jāatbalsta dzimtenē jaunieši, kas grib iegūt augstāko izglītību, bet nespēj to krievu šovinisma un latviešu komūnistu servīlisma dēļ. Ja tiešām ir kāds mīts, tad tas ir padomju propagandas apgalvojums par vispārēju izglītību visiem. (Skat. J. Simsona interesanto rakstu T,49: „Universitātē grib tikt loti daudzi, bet tiek tikai nedaudzi.”) Šo mītu ir palīdzējis drupināt N. Valters, sava daļa te darāma arī trimdas jaunajai paaudzei. Jo vairāk patiesas intelligences, nevis tikai oportūnistisku, uzpūtīgu pašlabuma meklētāju mums būs dzimtenē un trimdā, jo stiprāks būs valnis pret pārkrievošanas un asimilācijas draudiem. Tāpēc trimdas kultūras aktivitātēm, sevišķi, ja tās skaŗ plašāku trimdas sabiedrības daļu un gūst atbalsi arī dzimtenē, nav gluži tik maza loma kā domā V. Nollendorfs.

Okupētajā Latvijā daudzās nozarēs brīva radīšana un pētīšana ir bijusi liegta – rakstniecībā, tēlotājās mākslās, pa daļai pat mūzikā, visās gara zinātņu nozarēs – vēsturē, filoloģijā, filozofijā, tāpat jurisprudencē, tautsaimniecībā. Ja trimdā šais nozarēs neradīsies jauns pienesums, mēs būsim atmesti kultūras attīstībā atpakaļ par daudziem gadu desmitiem, un šīs briesmas būs vienmēr akūtas, kamēr vien latviešu tautu apspiedīs padomju režīms.

Tautas eksistence ir atkarīga ne vien no polītiskiem un saimnieciskiem apstākļiem, bet pavisam esenciāli no spējas uzturēt suverenitāti gara dzīvē. Katrs nozīmīgs kultūras veikums dzimtenē un trimdā tāpēc papildina tautas garīgā spēka potenciālu un arī mūsu ieroču arsenālu cīņā par latviešu tautas eksistenci. Esmu kādreiz apgalvojis, ka šīs trimdas jēga un liktenis izšķirsies tieši garīgajā plāksnē, tas izšķirsies spējā vai nespējā turpināt latviešu kultūras kontinuitāti, jo tikai tā ir aizsargvalnis pret nesaudzīgo krievināšanu. (Šīs emigrācijas vēsturiskais uzdevums, Londonas Avīze, 1963.13.9. un Divdesmit svešuma gadi, turpat, 1964.25.12.)

Pārrunājamos rakstu krājumos līdzīgas domas izsaka K.J. Āboliņš: Latvijas okupanti visvairāk bīstas ideoloģiska spēka, kas varētu nākt no trimdas (T,25). Valija Ruņģe runā vēl noteiktāk: „Garīgā valsts ir pašlaik vienīgā iespējamā, kuŗā mēs, t.i. latvieši Latvijā un latvieši svešumā, varam sastapties, veidojot kopīgas nākotnes perspektīvas.” (K,40).

V. Nollendorfs šaubās, vai mūsu kultūras sasniegumi kļūs par daļu dzīvās latviešu kultūras, jo ir radušies atšķirti no latviešu kultūras galvenās straumes dzimtenē. Tas ir apgalvojums, kas ir apgāzts ar Valijas Ruņģes ļoti vērtīgajā rakstā minētajiem faktiem, ka Latvijā ar lielu kāri lasa trimdā publicētos darbus un ka līdz šim daiļliteratūrā vislielākais metiens bijis trimdā uzrakstītajai J.Jaunsudrabiņa Zaļajai grāmatai – 60.000 eks. (T,17).

Visai debatējamus ieskatus daži autori izteikuši par komūnismu. Par vecāko paaudzi, no kuŗas daļa ir pieredzējusi boļševiku revolūciju un divas boļševiku okupācijas (1919. un 1940.), bet vairums vismaz vienu boļševiku okupāciju, V. Nollendorfs spriež, ka tās nostāja pret komūnismu esot subjektīva un bez kompromisiem. Komūnisma izpausme tagad esot mainījusies faktiski, un „mums iespējams to novērtēt objektīvāk nekā pirms 20 gadiem” (T,20). Šis „objektīvākais novērtējums” atklāj labu daļu nekritiski pārņemtu spriedumu no t.s. sovjetologiem, kas sarakstījuši tikpat daudz muļķību par komūnistiem kā viduslaiku scholastiķi par eņģeļiem. Kādā veidā komūnisma izpausme mainījusies Latvijā, lai rāda tikai pāris piemēru: kopā 1959. gada krievināšana Latvijā ir daudz intensīvāka nekā Staļina laikā, arī iepludināto nelatviešu masas ir lielākas, ar jaunu niknumu atsākta kaŗošana pret reliģiju ar baznīcu slēgšanu un garīdznieku vajāšanu (katoļu bīskaps Strods taču laikam ir miris tāpat kā berklavietis Dzērve – noorganizētā satiksmes nelaimē). Visas šīs „izpausmes” turpinājušās ar nemazinātu jaudu arī pēc Chruščova padzīšanas.

Kāpēc bezkompromisu nostāja pret komūnistiem būtu nevēlama un kādus kompromisus V. Nollendorfs īsti ieteiktu, nav nekur skaidri formulēts, bet kāds cits autors – J. Peniķis deklarē (T,11): „Netur ūdeni teze: Jebkāda komūnisma leģitimitātes atzīšana ir noziegums pret mums”. Arī V. Nollendorfs citā vietā (Jaunā Gaita, 52. nr. 39. lp.) runā par sava veida legalitātes atzīšanu Latvijas okupantiem, un A. Ruņģis spriež, ka pasta sakari ar Latviju „ir sava veida Latvijas pārvaldes aparāta atzīšana” (K,24). Te ir kaut kas steidzami jāpārbauda un jāgroza jaunās paaudzes ideologu domāšanā.

Mēs zaudējam katru morālisku pamatu prasīt un gaidīt, lai rietumvalstis turpina Latvijas inkorporācijas neatzīšanu, ja paši sākam spriedelēt par kādu daļēju leģitimātes atzīšanu. Daudz noteiktāki viedokļi šajā jautājumā ir AN bēgļu augstākajam komisāram un vairumam Rietumeiropas valdību, kas deklarē, ka bēglis, kas dodas (kaut kā tūrists) uz zemi, no kuŗas bēdzis, ar to beidz būt polītisks bēglis. Te varēs iebilst, ka viss tas vairs neattiecas uz tiem, kam pēc viņu pašu ieskata ar citas valsts pases iegūšanu palikusi vairs tikai latviskā izcelsme, bet arī tie reiz savās sirdīs vai atklātībā solījās cīnīties pret padomju okupāciju un par brīvu Latviju. Dīvaini, ka V. Kukainis savos padomos, kā uzvesties, apciemojot okupēto Latviju (K, 32), ieteic rīkoties tā, lai aizstāvētu tikai brīvās pasaules un patvēruma zemes intereses. Varētu gan sagaidīt, lai latvieši, kas apmeklē Latviju, pirmkārt domātu par Latvijas un latviešu tautas interesēm, kas ne vienmēr ir identiskas ar trimdas latviešu un patvēruma zemes interesēm. Ja tas tā būtu bijis, tad liela daļa tūristu braucienu uz Latviju nebūtu notikuši. Līdz savas valsts cienīga cilvēka standartam ir izauguši tikai tie latvieši, kas vienmēr un visos apstākļos lojalitāti pret Latviju liek pirmajā vietā neatkarīgi no pases.

Rietumu pasaules drosmes trūkums un negribēšana uzņemties frontālu cīņu ar Maskavas komūnismu liek dažkārt uzpūst nesamērīgās dimensijās illūziju par nacionālkomūnismu. V. Nollendorfs raksta: „Latvijā visai spēcīgas nacionālkomūnisma tendences” (T,27), „Noteikti jāatmet doma, ka nacionālkomūnists pašreizējā situācijā ir tikpat ļauns kā komūnists, kas pārstāv krievu imperiālisma ekspansiju” (T,21). Izteikta cerība, ka veicinot nacionālkomūnismu, varētu palīdzēt latviešu tautai etniski saglabāties. (T,27)

Te no pārāk optimistiskas dažu faktu iztulkošanas izaudzis jauns, ļoti bīstams mīts. 1963./64. gadā, kad V. Nollendorfs rakstījis savus referātus, nacionālkomūnisma Latvijā kā kaut cik nozīmīga polītiska faktora nebija. Vispār Latvijas kompartija ir pavisam nesvarīgs lielums Latvijas apspiešanā un kolonizēšanā. No tās biedriem tikai 38 proc. latviešu un tikai 34 proc. strādnieku. Bet pēdējais fakts nav svarīgs, jo Padomijā proletārietis ir katrs, kas stāv par Maskavu. Latvijas kompartija veic galvenokārt tikai propagandas darbu Maskavās rīkojumu izpildīšanai, un pat šis maznozīmīgais pienākums uzticēts nevis latviešu komūnistiem, bet to vada krievi. Izpildvaras pārraudzībai no Maskavas atsūta kādu „gubernatoru”, kam viņa pilnvaru laikā ir lielākā teikšana. Šobrīd tāds ir LKP sekretārs Belucha. Kā tas pienākas okupētā zemē, svarīgs vārds ir arī Baltijas kaŗa apgabala priekšniekam.

Pieņemot maldīgo premisi, ka Latvijā spēcīgas nacionālkomūnisma tendences, V. Nollendorfs tālāk (T,29) spriež, ka nolūkā stiprināt latviešu tautas pretestību pret pārkrievošanu varētu gadīties, ka „mums jānodibina sava veida ‘dialogs’ ar jauniem latviešiem, kas ir komūnistiski noskaņoti”. Iekavās V. Nollendorfs piebilst, ka „jauniem latviešiem Latvijā grūti būt citādi noskaņotiem” un tātad ir pārliecināts, ka jaunatnes vairums Latvijā ir jau komūnisti, kas ir pārāk optimistisks vērtējums par komūnistu propagandas sekmēm un pārāk pesimistisks ieskats par latviešu tautas pretestības spēju. J. Simsona personīgie vērojumi Latvijā līdz 1960. g. liecina ko citu: „Mūsu jaunajā paaudzē netrūkst kvēlu, dziļi pārliecinātu nacionālistu... Maskavai akli paklausīgu vergu ... ir gauži maz. Tādi ir vienīgi nedaudzi karjeristi un šādu vai tādu iemeslu dēļ Čekas kalpībā nonākuši ļaudis” (T,49-50). Šo pašu lepno pretestību un neapslāpējamo latvieša garu jūt zemtekstā un simbolos pēdējo gadu dzejā, kas pamazām atkal atrod ceļu uz aistētiskām vērtībām taisni tāpēc, ka atguvusi pretestības garu un tam atbilstošus izteiksmes līdzekļus. Pat režīma lutināts jauns dzejnieks, kam pieejami ceļojumi un komandējumi, atrod par vajadzīgu teikt drūmo patiesību: „No putniem, kas paliek pie mums, tikai katrs desmitais izdzīvojot.”

Kas V. Nollendorfam 1963./64. g. lasītajos referātos bijusi vēl tikai uzmanīga taustīšanās, A. Ruņģim 1965. gadā jau izaug par jaunas nacionālpolītikas kodolu. (K,12). A. Ruņģis prasa „izveidot un piekopt tādu polītiku, kas atļauj polītisku darbību Latvijā” (K,17). Šāda darbība prasa paplašināt sakarus ar Latviju, un šie sakari, protams, iespējami ar dažādu noskaņojumu slāņiem. Viens no šiem slāņiem ir bezkompromisu nacionālisti, ar kuŗiem varētu būt vistuvākā interešu kopība. Bet A. Ruņģis šaubās, cik viņu sniegtā informācija atbilstu visas tautas noskaņojumam un cik lielā mērā viņi spētu ietekmēt notikumu gaitu Latvijā (K,19). Tad nu A. Ruņģis ieteic sākt dialogu ar latviešu komūnistiem (K,20), pie kam latviešu tautas dzīvā spēka un nacionālās identitātes saglabāšana varētu būt kopēja dialoga baze. A. Ruņģis tomēr atzīst par vēlamu izdarīt zināmu izlasi latviešu komūnistos, ar kuŗiem šāds dialogs varētu notikt. Kultūras sakaru komitejas locekļi, kas ir PSRS ierēdņi (un parasti čekas aģenti), tāpat Latvijas pārvaldes aparāta ierēdņi un latvieši, kas ir PSRS kalpībā, būtu no dialoga izslēgti. Ieteiktajiem sakariem paliktu latvieši – Latvijas kompartijas biedri, kas nav iepriekš minētajos amatos. Te varētu iebilst, ka atlases saraksts ir par šauru, jo tajā nav minēti, piemēram, polītiskās policijas (čekas) tīkla dalībnieki, kas darbojas visās nozarēs, ieskaitot Rakstnieku savienības valdi.

A. Ruņģis min vēl vienu ierobežojumu – nav nekāda vajadzība latviešu komūnistus ietekmēt, ja viņi neatsakās no savām komūnisma idejām. Rindkopu tālāk autors jautā: „Kā latvietis, komūnistiskās partijas biedrs, var atsacīties no komūnisma idejām, ja viņš tās nekad nav pieņēmis par savām?” (K,12). Te tātad likts saprast, ka Latvijas kompartijā varētu būt biedri, kas nav komūnisti. Bet ja nu pat Latvijas kompartijā nav komūnistu, kur tad varētu rasties tik daudz komūnistu Latvijas jaunatnē, kā domā V. Nollendorfs un par ko norūpējies arī A. Ruņģis (K,18). Šī pretruna abos rakstu krājumos paliek neatbildēta. Patiesība gan laikam būs tāda, ka patlaban Latvijas kompartijā tiklab nekomūnistiski domājošu, kā latviski noskaņotu biedru ir ļoti, ļoti maz. Turpretī pavisam citāds stāvoklis ir Latvijas komjaunatnē, kuŗas darbība slimo ar chronisku pasivitāti, jo trūkst aktīvu, pārliecinātu komjauniešu, un darbību klusībā sabotē lielā biedru masa, kas tur spiesta iestāties izglītības interešu dēļ.

Tālāk A. Ruņģis spriež, ka Latvijas kompartijai jākļūst par masu partiju, kas tad varētu būt „visai izšķirīgs faktors nākotnes iespēju lokā. Nevis priecāties, ka LKP maz latviešu, bet saukt – varai LKP jāpieder latviešiem!” (K,21).

Šķietami ar statistikas palīdzību šo domu mēģina pamatot Valijas Ruņģes raksts (K,46): Igaunijā vislielākais kompartijas biedru procents – 2,4 proc. no visiem igauņiem, kamēr Latvijā 2,3 proc. no visiem latviešiem un Lietuvā 1,8 proc. no visiem lietuviešiem. Tam dots šāds izskaidrojums: „Komūnistu partija Igaunijā diezgan igauniska, jo igauņi izšķīrušies par katru cenu paši valdīt sevi”. Doma ir interesanta, bet fakti to neapstiprina. Vismazāk krievināšana un sovjetizācija skārusi Lietuvu, kur lietuviešu komūnistu procents ir vismazākais, un tas tikai tāpēc, ka Maskavai bijis mazāk interešu Lietuvā forsēt industrializāciju tādos apmēros kā Igaunijā un it sevišķi Latvijā, kur veidoti jauni rūpniecības masīvi (Daugavpilī, Olainē) un iepludinātas lielas cittautu strādnieku masas ar kolonizēšanas nolūku. No otras puses, spītēšanā okupantiem igauņi ir parādījuši savu cildeno, nelokāmo somugru raksturu, piem., demonstratīvi atteikdamies sarunāties krieviski.

A. Ruņģis domā, ka gadiem ejot, Latvijā pieaug latviešu komūnistu svars: „Vecos revolucionārus un ielikteņus-krievus nomaina jauni latviešu lietpratēju kadri” (K,18). Šo latviešu komūnistu skaita un svara pieaugumu tad nu varētu izmantot, spekulējot uz viņu nacionālajām jūtām. Diemžēl, fakti rāda ko citu. Piemēram, Latvijas kompartijā, kas taču ir galvenā rezerve Latvijas pārvaldes aparāta visu nozaŗu amatiem, kopš 1959. gada tīrīšanām, kad padzina Berklavu un viņa domu biedrus, latviešu tautības komūnistu skaits ir katastrofāli sabrucis, kā jau iepriekš teikts, tas patlaban ir tikai 38 proc. Latviešu komūnistu relatīvais svars būs pat mazāks par 30 procentu. Latvijas kompartijā tagad pilnīgi dominē krievi un t.s. senči – no Krievijas atsūtītie latviešu šiem senčiem pieder arī nominālais 1. sekretārs A. Pelše.

Latvijas kompartija jau kopš 1918. gada bijusi servīla, padevīga krieviem. Var teikt, ka kopš 1919. g. marta, kad tā pievienojās Krievijas kompartijai, formāli Latvijas kompartijas nav. Katrā ziņā tādas nav faktiski – ir tikai Maskavas savervēti sarkanie kvislingi, kuŗu sastāvu Maskavai iespējams katrā laikā pārveidot un kuŗus vada krievu uzraugi. Ja boļševiku revolūcijas laikā starp latviešu komūnistiem daļa bija ar labu izglītību un patstāvīgas domāšanas spējām, tad kopš 30. gadu tīrīšanām, kuŗās likvidēja 80 proc. latviešu komūnistu, palikušo intelliģences līmenis bija ļoti zems. 1940. gadā pat Rīgas universitātē daļa polītisko lektoru bija pusanalfabēti. Ja Latvijas kompartijas biedru skaits ir tagad 2,3 proc. no latviešu skaita, tad tiem klāt skaitāmi apm. 2 proc. līdzskrējēju karjeristu. Ir pamats domāt, ka Latvijas jaunatnē, kuŗu spiež iet cauri pionieru un komjaunatnes propagandas dzirnavām, savai ceturtdaļai ir radies kāds marksistisks nogulsnējums smadzenēs, bet arī tas nedod iemesla uzskatīt šos nelaimīgos jauniešus par komūnistiem. Taču ir taisnība A. Ruņģim un citiem rakstu autoriem, ka komūnistiskās indoktrinācijas un krievināšanas draudi Latvijā ir lieli. Ja arī līdz šim šai virzienā maskavniekiem bijuši tikai ierobežoti panākumi, tad tie var pieaugt ar katru nākamo gadu. Laiks parasti strādā tā labā, kam pieder vara.

Latvijas kompartijas locekļi nekad nebūs sabiedrotie cīņai pret sovjetizāciju, un jāšaubās arī, vai tie būs sabiedrotie pret krievināšanu. Risks atsevišķam latviešu komūnistam ir pārāk liels, lai viņš latviešu tautas interesēs sabotētu Maskavas imperiālisma intereses. Bez tam atsevišķā latviešu komūnista ietekme patlaban ir niecīga, un visā Latvijas kompartijā pat iekšējos jautājumos, kā amatpersonu izvēlē, nav demokrātiskas kārtības. Latvijas pārvaldes aparātam ir dažkārt pat mazāk rīcības iespēju un neatkarības nekā tā sauktajai latviešu pašpārvaldei vācu okupācijas laikā, katrā ziņā tur mazāk labas gribas latviešu tautas intereses aizstāvēt un lielāks risks to darīt.

A. Ruņģa apcerējumi ir rakstīti ar karstu sirdi, labu stilu un atjautīgu prātu, taču tie vairāk atgādina skaļu domāšanu nekā rūpīgi izsvērtu polītisku programmu. Katrā ziņā tie vairāk jautājumu uzdod nekā atbild, vairāk problēmu rada nekā atrisina. No radītajām pretrunām lai atzīmētas te tikai dažas. Ja vēlas aizkavēt komūnisma izplatīšanos, tad kā var gribēt, lai LKP kļūst par masu partiju? Ja šaubās, ka bezkompromisa latviešu nacionālistu sniegtā informācija varētu neatbilst visas tautas noskaņojumam(K,19), tad kāpēc latviešu komūnistu dotā informācija lai būtu noderīgāka un objektīvāka? Ja no dialoga izslēdz ietekmīgākos latviešu komūnistus (tos, kas Latvijas pārvaldes amatos vai PSRS dienestā), tad kāda nozīme runāt ar otras šķiras komūnistiem, kuŗu svars Latvijas dzīvē niecīgs?

Bet pieņemsim, ka A. Ruņģim un V. Nollendorfam taisnība, pieņemsim arī, ka izdotos nodibināt ar latviešu komūnistiem ciešu kontaktu un pārliecināt viņus, ka jāpretojas krievināšanai. Kas ar to būtu panākts? Taču nekas, jo Maskava turpinātu nelatviešu iefiltrēšanu pat tad, ja tam pretotos visi latviešu komūnisti, un apklusinātu katru komūnistu, kuŗa rīcība kļūtu nepatīkama. Berklava gadījums to spilgti parādīja.

Ļoti parasta kļūda, kas atgadās Rietumos, it sevišķi tā sauktās sovjetologu aprindās, ir mēģinājums tulkot polītisko dzīvi Padomju Savienībā pēc rietumvalstu parauga un iedomāties, ka padomju režīms dibinās uz komūnistiski noskaņotu tautas vairākumu. Dažam šķiet, ka vajadzētu tikai šo neesošo komūnistisko vairākumu pārliecināt, cik slikts ir komūnisms, un padomju režīms sabruktu. Šī illūzija kārdina it sevišķi visus tos, kuŗiem mazliet nemierīga sirdsapziņa par lielo kārību ar komūnistu valstīm tirgoties. Šāda ideja dod morāliski šaubīgajiem veikaliem ideoloģisku aizsegu – lūk, mēs koeksistencē, apmainot preces un kultūras vērtības, iefiltrēsimies komūnistu nometnē, pārliecināsim viņus par demokrātijas priekšrocībām, un komūnisms sabruks, sadaloties iepriekš nacionālkomūnistos un krievu vai ķīniešu komūnistos un citam citu apēdot, šie koeksistences ideologi ir tirgotāji, kas grib sev piedēvēt misionāru lomu. Bet vēsturē ir jau daudzkārt pierādījies, ka visur, kur tirgotājs sāk tēlot misionāru, viņš nes tikai postu, šie preču un izpriecu mainītāji nesaredz, ka viņi vispār nekad nenonāk kontaktā ar apspiesto tautu, bet tikai ar apspiedēju pārstāvjiem. Dīvaini, bet vēl arvien daudzi nesaprot, ka padomju režīms nedibinās uz tautas vairākuma atbalstu, bet uz varu, ko panāk ar terrora un propagandas mašinēriju, kas ir pilnā darba kārtībā arī Brežņeva un Kosīgina laikā, kaut terroru lieto tikai tad, kad vajag, nevis sadistiska prieka pēc, kā bieži notika Staļina laikā.

Ja daži trimdas latvieši sāks dialogu ar latviešu komūnistiem, t.i. ar apspiedēju pārstāvjiem un kollaborantiem, kas pieder 4 proc. lielajam kakla kungu virsslānim, tad viņi nonāks konfliktā ar latviešu vairākumu, kas komūnismu noraida un ienīst, un rezultātā būs stiprināta nevis latviešu tauta, bet okupantu režīms. Bet ja ir domāts izveidot arvien ciešāku kontaktu ar apspiesto tautu, tad par to nav tik daudz jārunā un jāraksta, bet tas ir jādara ar visiem spēkiem, visiem līdzekļiem un pa visiem ceļiem. Abus rakstu krājumus iezīmē liela alka atrast jaunas idejas, kas ir apsveicama iezīme, kaut nav jāaizmirst, ka jaunums neizšķir visu; idejām jābūt ne vien jaunām, bet arī lietderīgām. Jaunu ideju meklēšanai pa priekšu iet šā laikmeta jaunatnei raksturīgās ikonoklastu izdarības, kas ne vienmēr ir sliktas, jo pasauli laiku pa laikam der atbrīvot no putekļiem un grabažām, taču dažreiz jaunās svētbildes ir sliktākas par sadauzītajām.

K.J. Āboliņš aprāda, ka briesmas Pad. Savienībai var celties „no kādas konkrētas visus dzīves slāņus aptveŗošas un uz visām tautām attiecināmas pretidejas” (T,25). Prefikss pret – te lieks, jo padomju režīms nekad nav dibinājies uz ideju, bet tikai uz varu. Komūnisma idejas uzvarai neticēja pat Ļeņins jau revolūcijas laikā, tāpēc radīja kailas varas ieroci – čeku. 120 gadus vecais marksisms ideoloģiski ir sen miris un taisni tāpēc tik smagi spiež tautas, jo nav nekā briesmīgāka kā uzspiest dzīvām tautām mirušas idejas un satrūdējušas sabiedriskas formas. Bet 20. gadsimtenī ar modernās technikas stiprinātu visvarenu valsts aparatūru ir iespējama pat tik neiespējama lieta kā iespiest idejiskā līķu kambarī sestdaļu zemes lodes iedzīvotāju un noturēt tos tur pusgadusimteni.

K.J. Āboliņš jaunu ideju saredz Eiropas integrācijā: „Brīvās Latvijas vienīgā reālā eksistences iespēja ir Eiropas Savienotās Valstis” (T,26).

J. Peniķis šo pašu ideju izsaka mazliet specificētā veidā: „Ilgtermiņa atrisinājums Eiropā meklējams pozitīvā federālizācijas programmā Central- un Austrumeiropas telpā” (T.11).

Nav šaubu, ka Eiropas integrācijas ideja, ja tā reiz gūs īstenojumu, būs viens no galvenajiem pretspēkiem padomju imperiālismam. Taču pie integrācijas var nokļūt vienīgi caur tautu pašnoteikšanos. Tikai brīva latviešu tauta var lemt iekļauties vai nu tādā vai citādā tautu apvienībā. Integrācija ir sākama no apakšas – no tautām, nevis no augšas – no centrālās varas. No augšas uzspiestā integrējumā, kam uz papīra ir pat federācijas iezīmes, Latvija ietilpst jau tagad, un nekas principiāli nemainītos, ja centrālā vara neatrastos Maskavā, bet, teiksim, Varšavā, Berlīnē vai Parīzē.

Tātad sāksim ar tautu pašnoteikšanos, kas vēl arvien ir pavisam jauna ideja un Eiropā vēl ļoti tālu no īstenojuma. Kamēr visām Eiropas tautām nav pašnoteikšanās iespēju, Eiropas integrācija nav sasniedzama, un Eiropas savienotās valstis ir tāls sapnis. Domāsim un cīnīsimies par ideju, ka ne tikai cilvēku sadzīvē, bet arī tautu attieksmēs jāīsteno daži elementāri ētiski principi, kuŗu ievērošana jānodrošina ar starptautisku likumdošanu un varu. Pagaidām vēl starptautiskajā sadzīvē valda džungļu likumi – stiprākajam atļauts viss.

Meklējot jaunas idejas, neaizmirsīsim, ka visas idejas ir reducējamas uz nedaudziem prototipiem, kas visi ir jau pasauli apceļojuši.

Ne pati ideja tik svarīga, cik spēks, ar kādu to tautas un cilvēki pārdzīvo. Un nav nekā pretdabiskāka kā uzspiest dzīvam cilvēkam mirušu ideju.

20. gadsimteņa pirmā puse ļoti devalvējusi un aptraipījusi daudzas lielas idejas – nacionālismu Vācijā, sociālismu Austrumos. Šī ideju devalvācija likusi dziļi ieskatīt patiesību, ka ideja kalpo cilvēkam, nevis cilvēks jānospiež idejas kalpībā. Tas, ko Rainis teica pirms 70 gadiem:

Un zini – augstākā ideja,
Tā nepazīst cilvēku žēluma,

ir virsraksts visām šī laikmeta šausmām, deportāciju nometnes un cilvēku gāzēšanu ieskaitot. Tāpēc atzīsim, ka augstāka par visaugstāko ideju ir cilvēku sadzīvē cieņa un tolerance pret otru cilvēku un tautu sadzīve – cieņa un tolerance pret otru tautu. Tāpat kā cilvēki ir līdztiesīgi, tā līdztiesīgas ir arī tautas, un lai cik tas dažkārt dīvaini liekas no varas polītikas viedokļa, Apvienotās Nācijās katrai nācijai, lielai vai mazai, var būt tikai viena balss.

Nobeidzot šīs konspektīvās piezīmes par diviem domu un sirdsdedzes bagātiem rakstu krājumiem, lai man ir atļauts izteikt šo krājumu galvenās dominantes ar divām divu autoru tezēm. Kā visi šo krājumu autori un raksti, tās tveŗ mūsu kardinālo problēmu par trimdas un dzimtenes attieksmēm, izgaismo jautājumu, kā trimdas latvieši varētu palīdzēt tautai dzimtenē.

Pirmās tezes autors ir L. Paklons (T,33): „Latvietības saglabāšana, ja tā kalpo tautai, ir laba un svēta; ja tā kalpo tikai trimdas saglabāšanai vēl dažus gadus, tā nav nekam vērta. Latviešu tautas daļa trimdā bez latviešu tautas dzimtenē nav nekas; tikai otra dod pirmajai nacionālu vērtību un attaisnojumu”.

Otra teze parāda to, kas visvairāk var vienot trimdu ar tautu dzimtenē, iezīmē darba lauku, kuŗā trimdas latvieši var visvairāk paveikt latviešu tautas un Latvijas nākotnes labā. Šīs tēzes autore ir Valija Ruņģe (K,42):

„Tā kā mums, kā Latvijas territorijā, tā brīvajā pasaulē esošiem, pašreiz nav savas polītiskas valsts, bet ir tikai garīga valsts, tad vispirms mums būtu visa uzmanība jāpievērš šai garīgai valstij, jo tikai no esošā varam iet uz plānoto resp. mūsu polītiskajā darbībā pirmais solis varētu būt skaidri izprasta kultūras polītika.”

 

Jānis Andrups

 

[skat. Valtera Nollendorfa repliku JG58.]