Dažas dienas pirms 5. Austrālijas latviešu rakstnieku dienām, 1964.
g. 30. septembrī, nomira rakstniece un režisore Babete Blicava.
Pēc baznīcas ģimnāzijas Rīgā beigšanas 1938. g. Babete Blicava
uzsāka studijas Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā, vēlāk pārgāja uz
Latvijas universitātes baltu filoloģijas nodaļu. Nopietnāk literatūrai
pievērsās trimdā, sevišķi dzīvojot Austrālijā. Latviešu preses biedrības
stāstu konkursā godalgots viņas stāsts Jokotāji. Literārais mantojums:
romāns Laimīgā paaudze, komēdija Antons ķezā, drāma
Vientuļie vilki un neilgi pirms nāves sakārtotais stāstu un dzejoļu
krājums.
Blakus radošai literārai darbībai Blicava ar lielu mīlestību
nodevās arī teātrim, gan tulkojot lugas, vadot režijas, gan arī
uzņemoties aktieres pienākumus vairākos lugu uzvedumos. |
Kuks bija viņa vārds, un darba biedri viņam bija piešķīruši kapteiņa
pakāpi. Jūŗu viņš nebija redzējis, bet zināja par to visu, kas bija
zināšanas vērts. Kapteiņa nelaime bija tā, ka viņš par daudz zināja -
īstenībā - viņš zināja visu. Katru niecīgāku cilvēku šāda zināšana būtu
iznīcinājusi, bet kapteini Kuku tā bija aiztriekusi svelmīga tuksneša malā
meditēt. Tur starp divām dzelzceļa piestātnēm viņš vadīja savas dienas,
vienaldzīgā mierā ciezdams svelmi, mūdžus un neierasto darbu uz dzelzceļa
stigas. Reti kāds vairs pieminēja smalko kungu, kas pirms gadiem bija
ieradies darbā skaistā pilsētnieka uzvalkā un baltajās rokās paņēmis lāpstu.
Lāpstu viņš jo bieži nolika, bet uzvalku kopš tās dienas nebija novilcis.
Visas vīles sen bija pārspraustas ar adatām, un bieži gadījās, ka darba
biedri, kopā uz krogu ejot, palika pusceļā; kapteiņa uzvalks pēkšņi
sadalījās, atstājot viņu kā tikko atklātu statuju miesta vidū. Kopš sācis
meditēt, kapteinis necieta ūdeni, ne arī šķēres pie matiem, un tie, kam
meditēšana bija sveša, apgalvoja, ka kapteiņa bārdā esot gana floras un
faunas, lai attaisnotu zinātnisku ekspedīciju. Saprotamu iemeslu dēļ ikviens
izvairījās vējainās dienās nostāties kapteinim nepareizā pusē, un šo pašu
iemeslu dēļ reti kāds viņu apmeklēja viņa „stikla pilī”. „Stikla pils” bija
skārda būda, aplenkta ar milzīgu tukšu pudeļu žogu. Žogs saulē zaigoja,
liesmoja un mirgoja, un neviens vien ceļotājs to noturēja par acu mānekli.
Atskaitot guļas vietu, visa būda, nojumes un pagalms bija piekrauta
grāmatām, jo grāmatas kopā ar vientulību, alu un tauri bija kapteiņa Kuka
vienīgā, izkristallizētā dzīves kaislība.
Viņš bija atradis ideālo stāvokli savām meditācijām; nenoliedzami šo
stāvokli traucēja darbs, bet to atmest pavisam nevarēja grāmatu un alus dēļ.
Sīkās neērtības atsvēra liela vientulība, galēja patiesība, kas viļņoja
apkārt kā bezgalība: proti, cilvēks bija viens.
Kādā dienā bez brīdinājuma kapteini Kuku gandrīz piemeklēja liels
nelabums. Ceļā no darba, TIEŠI PRETĪ SAVAI „pilij”, viņš ieraudzīja negantu
rosību. Augšā slējās teltis, gaŗajā zālē kūleņoja un brēca bērnu bars, starp
uzceltajām teltīm tekāja sievas, bet vīri slēja arvien jaunas un jaunas!
Kapteinis apsēdās zālē, aizvēra acis; bija pienācis laiks skaitīt alus
mērus! Bet pēc dažiem mirkļiem tās atveŗot, nekas nebija mainījies - nelāgā
rosība turpinājās. Kapteinis nosēdēja zālē līdz tumsai - ar meditāciju
neveicās, tās vietā kapteinī kā milzīga lavīna gāzās nekad nesajustas dusmas
un atriebības kāre. Ilgi viņš skatījās krūmājā, pēdīgi piecēlās, izberzēja
acis un svilpodams atgriezās „pilī”.
Pagurušie, neierasto dienas notikumu pārvarētie ieceļotāji bija tikko
ielaidušies pirmajā, nedrošajā miegā, kad silto dienvidu krusta pusnakti
pārcirta kapteiņa Kuka taure; kā satrakota vēršu bara māviens tā skanēja te
vienā krūmāja malā, te otrā, gan tālāk, gan tuvāk neatlaidīgi, stundu pēc
stundas un pēdīgi ar rīta ausmu izskanēja ar varenu disonanci kapteiņa
„pilī”.
Pirmajā neizpratnes brīdī telšu pilsētā izcēlās sajukums. Dažādu nāciju
vīri izšāvās krūmājā, bruņojušies ar nažiem, slotām un lāpstām, lai
aizstāvētu visu aizstāvamo līdz nāvei. Ieklausījusies viņi samulsumā nolaida
ieročus: likās, ka taurētājs par viņiem smējās, te no viena krūmāja, te
otra, te aiz paša telts stūra; labu brīdi izstāvējusies neziņā ko iesākt,
vīri pēdīgi pēc vecu vecā nometnes parauga sasauca sapulci.
„Vīri, te nav daudz ko runāt,” iesāka sparīgais, sīkais polis Valentīns,
kas jaunā telšu pilsētā bija izvirzījies tā kā par pilsētas galvu, „mums
tūlīt jāievēl pārstāvis, kuŗš noskaidrotu: a) kādēļ, kāds iemesls, b)
protestētu mūsu visu vārdā, c) izteiktu brīdinājumu, ka nākotnē neko tādu
necietīsim!”
„Jā, jā,” tūlīt atsaucās mīlīgais ukraiņu pulksteņmeistars Saša, kas no
teiktā neko nesaprata, jo angliski zināja tikai šos pāris vārdus. Viņam
pievienojās dienvidslāvs Pēteris, kuŗa angļu valodas zināšanas nebija daudz
lielākas, vēl no savas puses piemetinādams; „Es balsoju par karali.” Karaļa
pieminēšana viņam tā bija iepatikusies, ka likās piedienīgi ar to beigt
katru sarunu. Džentlemeniskais igauņu skolotājs Paks paraustīja plecus: „Ko
mēs lielu darīsim, ja viņam patiks muzicēt arī rītu un parītu - demokrātija!
Mežā un tuksnesī katrs var taurēt, cik viņam patīk! Mēs vienīgi varētu
lūgt...”
„Tik ne lūgt,” viņu asi pārtrauca Valentīns , es pazīstu šādus pusjukušus
stabulniekus: prasīt, iebiedēt, pavēlēt, tas ir vienīgais veids! Vispirms,
protams, ar labu. Lūk, Še mūsu īstais pārstāvis, mierīgais, klusais Arvīds
Celms, kurš vēl nav teicis ne vārda. Šī vien jau ir zīme, ka viņš
nepārsteigsies.”
„Kā tad tā,” protestēja Celms, bet tālāk netika.
„Bez tam, draugs, zinu, ka tu esi ļoti muzikāls cilvēks,” turpināja
Valentīns. „Pats redzēju, ka nometnē siti bungas un esi vieninieks.”
„Jā, jā,” smaidīja Saša.
„Nolemts,” sapulci slēdza Paks. Arvīds tā arī nenoskaidroja, kāda viņam
priekšrocība kā vieniniekam un muzikālam cilvēkam sarunu iesākšanā ar
ārprātīgo taurētāju, kuŗu viņš nebija pat redzējis, bet sapulce bija lēmusi,
un atlika tikai pateikties par uzticību.
Arvīds, būdams apzinīgs sabiedrisks darbinieks, uzdevumam gatavojās
nopietni: sacerēja vairākas Žēlīgas runas par sievām un bērniem, par kaŗa
sagrauztiem eiropiešiem un vārgiem nerviem, bet, sastopot kapteini vaigu
vaigā, viņam tās visas aizmirsās, proti, vējš pūta no nepareizās puses.
Turklāt kapteinis izskatījās tik milzīgs un tik neganti lamājās, ka Arvīds
steidzīgi atkāpās un visu pēcpusdienu nogulēja teltī. Gudrodams jaunus
veidus, kā piekļūt kapteinim, viņš pēdīgi nolēma, ka arī ūdens piliens
drupina akmeni un ka akcija jāsāk lēni un apdomīgi darba laikā, kopā svīstot
uz dzelzceļa stigas - nepatikšanās cilvēki arvien jūtas tuvāki. Pēc
neskaitāmām neveiksmēm akmens drupināšanā, kad Arvīds cieta neveiksmes gan
dienā, gan naktī, pēdīgi notika brīnums; Arvīds neviļus bija pieminējis
grāmatas, un kapteinis pirmo reizi ierūcās:
„Ko tu, triskājainā ķirzaka, zini par grāmatām?” Tā kā Celms šo to
zināja, tad viņu starpā nodibinājās tāda kā naidīga draudzība. Pārējie
teltinieki berzēja rokas un apsveica sevi par gudro izvēli sarunu vedējā.
Sestdienā kapteinis un Celms bija nosēdējuši visu dienu krogū un tādēļ visi
gatavojās mierīgai, klusai nedēļas nogalei. Šī pārliecība vēl vairāk
stiprinājās, redzot abus draugus ar krietniem krājumiem nozūdam pilī.
Ja skaidrā prātā kapteinis reti kad runāja, tad iedzēris viņš, likās,
atbrīvojās no visa aizturētā krājuma vienā bargā negaisā: vārdi, nevārdi,
lamas, nievas, lāsti, viss drāzās ar taifunisku spēku pār nabaga Arvīda
galvu, iesizdami viņa omā tik pamatīgu robu, ka viņš gandrīz apraudājās.
Kapteinis bija nonācis tai stadijā, kad lietoja dzejiskus salīdzinājumus,
reti dzirdētus epitetus un izmeklētus lamu vārdus, tiem visiem bija kaut
kāds sakars ar Austrālijas dzīvnieku valsti, tā kā Arvīds neiedrošinājās pat
apvainoties. Turklāt sažņaugtajā dūrē viņš turēja Celma svārku atloku un pie
katra sparīgāka žesta Arvīdu pārņēma spējš nelabums. Pēdīgi kapteinis kļuva
lietišķīgs; pagrūdis Celmu pret durvīm, viņš iesēdās gultā un nožāvājās. „Tu
ej un pasaki tām civilizētām smilšu blusām, lai viņas palec tālāk no mana
durvju sliekšņa, - jeb!...” Pēdīgi arī Arvīds bija noskaities: „Tu
vientuļnieka imitācija! Pirms tu runā, paskaties, ko tie cilvēki ir
izcietuši!” viņš plašā žestā novilka pāri globam. Kapteinis, kas gandrīz jau
bija iemidzis, pielēca kājās, tā kā putekļi vien sagriezās: „Ko, tu,
krokodīļa mākslīgais zobs, klabi par politiku! Paskaties!” viņš apsvieda
globu otrādi, „vai neredzi, ka no pannas lecat ugunī! Lasīt māki? Ķīnu
pazīsti? Pirms tu vēl paspēsi izteikt ‘a’, būsi jau aprīts! Un tu baidies no
sīka, izdēdējuša vodkas un kaviāra zirneklīša! Tad, kad viņi attapsies un
sāks soļot, viņiem nevajadzēs ne bumbu, ne citu kādu metamo, viņi tikai
soļos, tikai soļos kā nāvīgas skudras: klip - klap, klip - klap, klau, vai
tu nedzirdi - un tad vienā rītā tu pamodīsies, un ķīnietis stacijā pārdos
biļetes...” Ar Šo praviešojumu kapteinis noslīdēja uz sāniem un bargi
iekrācās.
Salīcis, kā caur varenu cementa maisītāju izsists, Arvīds atgriezās
nometnē. Visa vīru komiteja viņu ar ziņkāri sagaidīja:
„Nu - ko taurētājs?” Atreibums Arvīdā bija atstājis niknu īgnumu, viņā
paraustīja plecus:
„Esam ar savām teltīm pielīduši viņam par tuvu.”
„Demokrātija,” smīnēja Paks.
„Mēs varam pārcelties,” nedroši iesāka Saša.
„Nieki,” atcirta Valentīns, „paskataities uz krūmāju un tālāk uz smilti!
Šī ir vienīgā pieklājīgā vieta. Un kur tad veselīgā ūdens nonešanās! Ja
pārceļamies, tad rādām tikai savu vājumu. Mēs viņu netraucējam.”
„Traucējam, bargi traucējam!” Ar šo kategorisko atziņu Arvīds ielīda savā
teltī un sekoja kapteiņa paraugam.
Naktī parastajā laikā kapteiņa taure auroja niknāk kā jebkad. Teltinieki
rāva galvas zem segām, spieda spilvenus uz ausīm un nevarīgās dusmās lādēja
visu universu.
Darba vīri kapteini ignorēja, bet Celms ik brīvu brīdi nozuda pilī,
katrreiz par jaunu apņēmies atrunāt kapteini no naksnīgajiem koncertiem.
Drīz teltinieki novēroja savādu pārvērtību: Celms arvien biežāk atdarināja
kapteiņa žestus, vārdus, lāstus, arvien ilgāk staigāja neskuvies un
nemazgājies un arvien retāk piedalījās viņu sanāksmēs. Pēdīgi arī pats Celms
atzina, ka viņa stāvoklis kļuvis neciešams: Kapteinis viņu turēja par
draugu, bet vīri par uzticības personu, un kamēr viņš malās starp šiem
diviem naidīgajiem spēkiem, taure turpināja savu uzvaras gājienu. Teltīs
arvien biežāk skanēja paceltas balsis - vīrus vajāja bezmiegs, sievu un pašu
nevarība. Pēc kādas sevišķi vētrainas vīru sanāksmes, kad viņi Arvīdu bija
nosaukuši par nevarīgu miera balodi, kas bezmērķīgi šaudās šurp un turp,
Arvīds nikni iedrāzās pilī un noprasīja: „Ko tu plēsies ar to tauri! Vai tev
labāk, ja visi ar tevi naidā?”
„Labāk! Kas man par labumu! Es gribu no šiem mazasinīgajiem simtkājiem
tikt vaļā, saproti! Un tikšu! Ak, mana mūzika šiem nepatīk! Vareni, vareni!”
kapteinis berzēja rokas, „tuksnesis liels diezgan. Redzi, es naktī jūtu
vajadzību pēc mūzikas, pēc paša radītas mūzikas, bet to tiem motorizētiem
ķenguriem ne mūžam nesaprast! Pasaki viņiem, ka es te taurēju ik nakti jau
gadiem! Lai viņi vācas, un basta!”
„Es brīnos par tevi,” ierunājās Celms.
„Tu neesi vienīgais,” atrūca kapteinis.
„Tu esi vīrs spēka gados, ar spējām, intelligenci - tu varētu strādāt
patīkamu darbu, būt sabiedriski populārs...”
„Ba...” kapteinis nelabi nolamājās.
„Kādēļ?” neatlaidās Celms.
„To tu, prātā jukušā klaburčūska, gan gribētu zināt! Labi, es tev apmēram
pateikšu. Par to daudzi muļķi, likdamies gudri, raksta romānus, gudrie sacer
muļķīgas atbildes, bet cilvēks kā es, kas zina visu, tev to pateiks dažos
teikumos, proti: sadali visu civilizāciju reizinātājos, visu, ko teici plus
vēl un vēl un pasaki man, vai es tādēļ būtu labāks, citāds cilvēks, ja
dzīvotu pēc tavas receptes? Otrādi, es būtu sliktāks, man būtu jāizliekas:
ar savu suņa intelligenci un luncināšanās prieku man būtu jāapvaino mans
intellekts, un to es nevaru!”
„Kā tu zini, ja neesi mēģinājis?”
„Neesmu mēģinājis,” Kuks pēkšņi it kā saplaka, bet tad izslējās pavisam
briesmīgs:
„Tu, miktomotoza sagrauztais trusi, esmu izcietis savu soda mēru
civilizācijas cietumā,” viņš dīvaini iesmējās, „mani sauca pat par sēru, un
vecais kapteinis Kuks, tici vai ne, ir mans radinieks, bet tad man viss tā
sarieba...” kapteinis iegrāba roku bārdā un apklusa. Pēc mirkļa viņš
ikdienišķi nožāvājās: „Tu pasaki savam aizsmakušajam kokaburam, ka mana
taure neapklusīs un mani noteikumi ir: vismaz jūdzi no mana pils sliekšņa -
tas ir mans galīgi pēdējais vārds.”
Paziņojis Šo pēdējo vārdu vīriem, Arvīds mēģināja vēl kaut ko labot,
aizstāvēt kapteini: „Galu galā viņš tauri pūtis jau sen pirms mums, un mēs
liekamies būt demokrāti...”
„Es par karali,” protestēja Pēteris.
„Jā, jā,” piekrita maigais ukraiņu pulksteņtaisītājs Saša. Viņš nerunāja
ne vārda angliski, atskaitot labrīt un paldies, bet vienmēr nostājās Pēteŗa
pusē. Bet Mārtiņš Balodis, no kuŗa Celms bija gaidījis noteiktu atbildi,
saīdzis paraustīja plecus:
„Pastāsti, kas ir demokrātija, tad tev pateikšu, vai esmu par vai pret -
bet kāds tam sakars ar taurē pūšanu?”
„Liels sakars, liels sakars,” Celms gluži neviļus aizņēmās kapteiņa
žestus un spēcīgo izteiksmes veidu. „Cilvēks ir brīvs, cilvēks grib radīt -
kuŗš būs tas, kas viņu atturēs!”
„Nu, brālīt, ja tāda tava demokrātija, tad taisies ka pazudi, lai vīri
var aprunāties par lietu.”
Valentīns izslēja sīko augumu un nicīgi nospļāvās. „Lūdzu, lūdzu - esam
civilizēti...” Celms pacēla roku.
„Taisni tādēļ mēs būsim civilizēti, un tā neaudzinātā uts ar savu tauri
mums visu laiku līdīs aiz krāgas,” uztraucās Paks. Celms tīri satrūkās, no
džentlemeniskā igauņa dzirdēdams tādu valodu. „Tev, brālīt, jāizšķiras, kurā
pusē tu stāvi, un nākotnē tu vairs nelidināsies kā tāds neizdevies miera
balodis starp abām nometnēm. Ja esi ar mums, tad paliec un palīdzi rīkoties,
ja ar tauri, tad laidies.” Izteicis savu, Valentīns apsēdās uz kastes. Celms
nesaprata, kā tas iznāca, ka viņam ne vienā, ne otrā vietā neveicās ar
pārliecināšanu. Noskumis viņš paraustīja plecus un izgāja no telts.
Atlikušie vīri sasēdās ciešāk ap uguni, un brīdi valdīja neērts klusums.
Neviens no viņiem nebija ticējis, ka Celms tik vienkārši izšķirsies par
netaisnu lietu.
„Pēdējais laiks darboties,” iesāka Pēteris. „Citādi sieva ar bērniem
brauc prom. Nakti taure, dienā karstums un mūdži.”
„Jā, jā” - piekrita Saša „Man ar sieva...”
„Kādi jūsu plāni?” pieklājīgi iejautājās Paks. Jautājums, kaut gan domāts
visiem, īstenībā attiecās tikai uz Valentīnu, jo tas vienīgais bija par
atriebību ilgi un pamatīgi domājis.
„Taure jālikvidē!” viņš karsti sauca. Paks satrūkās:
„Jūs domājat kapteini Kuku?”
„Nē, es domāju burtiski - tauri.”
„Bet, ...bet - viņā nopirks citu,” stostījās Pēteris.
„Jā, jā,” pamāja Saša.
„Likvidēsim vienu pēc otras, metodiski,” cīņas kārē Valentīns pielēca
kājās.
„Kā?” Paks paskatījās vīriem acīs, un visi pēkšņi saruka. Valentīns
apsēdās uz kastes. Bija tā, it kā kapteinis Kuks visā savā godībā būtu
ienācis pateltī, milzīgs kā māja, noskrandis, labsirdīgs - bet dusmās
briesmīgs. Vēl visiem atmiņā bija neticamais notikums, kad viņš derību dēļ
viens pats uz pleca bija aiznesis 4 slīperus, vienīgi pēdas bija iegrimušas
dziļāk smiltī. Jā, kā? Spēkoties viņi pat visi Četri ar kapteiņi nevarēja.
Arī gudrs kapteinis bija diezgan. Atlika viltība. Tur viņi ikviens bija
ilgajos kaŗa gados izveidojušies par īstiem meistariem. Un mērķis bija cēls,
bet kā? Visvienkāršāk, protams, būtu sestdienas pēcpusdienā, kad kapteinis
ar Celmu stiprinājās miestā - un tā arī vīri nolēma darīt. Igaunis gan
pretojās, ka lai cik cēls mērķis, cita īpašuma iznīcināšana un vēl
piesavināšanās esot krimināls darījums, bet pārējie viņu apklusināja ar
baigiem piemēriem, sekām, kādas viņiem un viņu ģimenēm draudēja, ja tauri
neapklusinās.
„Pēdīgi mēs visi kļūsim tādi pat maniaki kā kapteinis Kuks!” Valentīns
neatlaidās, „un kaŗā neviens tik smalki nevēro, kādus ieročus viņš lieto!”
„Kaŗā?”
„Šis ir nervu kaŗš. Es jums saku, Kuks mūs tīšām kaitina, grib kādu
iegrūst vēl nelaimē. Cik ilgi cilvēks var palikt normāls bez gulēšanas? Cik
ilgi mēs izturēsim sievu un bērnu vaimanas? Es jums saku, drīz būsim gatavi
trako mājai, bet Kuks pūtīs savu tauri gadu pēc gada, priecīgs, ka tik ātri
un viegli ticis no mums vaļā,” drūmi nobeidza Valentīns, un tā kā neviens
vairāk neko neteica, tad viņš pats tūlīt brīvprātīgi pieteicās ekspedīcijai
uz stikla pili. Bet viņš meklēja sev palīgu, un te sākās grūtības: neviens
no atlikušajiem, kaut gan Valentīna runa bija visus drūmi noskaņojusi,
negribēja taures dēļ likt ķīlā savu labo vārdu. „Ech,” pēdīgi Valentīns
atmeta ar roku un ar cēlu mocekļa smaidu sejā paziņoja, ka iztiks viens, bet
pārējiem bija jāpalīdz taures iznīcināšanā. Arī te nebija vienprātības.
„Kādēļ iznicināt?” drūmi jautāja Pēteris.
„Jā, jā - kāpēc?” piekrita Saša.
„Tādēļ, ka citādi mums taure jānobēdzina un jāpiesavinās, bet ja mēs to
sadauzām un piekaram pie stikla pils durvīm, tad pat kapteinim mūsu izjūtas
būs skaidras, un kāda starpība, vai taure rūs zemē, vai izformēta karājas
pie kapteiņa durvīm?”
„Lai gan esmu pret visāda veida vardarbību kā pret lietām, tā cilvēkiem,”
ierunājās Paks, „man šoreiz tomēr jāatbalsta Valentīns. Mums Kukam skaidri
jāparāda, cik lielā nemierā esam ar viņa mākslu.”
Sestdienas pēcpusdienā vīri pazuda no nometnes. Arvīds Celms kā vienmēr
pēdējā laikā, bija aizbraucis kapteinim līdz uz miestu, un tā neviens viņiem
ceļā nemaisījās. Viss notika ļoti viegli un ātri, tā, ka paši darītāji bija
pārsteigti, pacilāti, bet reizē it kā vīlušies. Taure bija tik pamatīgi
iztaisnota un pienaglota pie stikla pils durvīm, ka par tās izglābšanu
nevarēja būt runas. Šinī sestdienas naktī neviens negulēja. Vīri spēlēja
kārtis un, mūzicēšanas laikam tuvāk nākot, zīmīgi sasmaidījās. Uzvaras
priekā tie bija tukšojuši ne vienu vien kausu, un zilajā nakts notumsā
necilais gājiens uz stiklapili gandrīz jau bija pārvērties leģendārā
varoņdarbā. Bet tad pašā jautrākajā brīdī netālu krūmājā tā iedārdējās tik
varena bazūne, kuŗu pavadīja priecīgi bungu rībieni, ka viņiem kārtis
izkrita no rokām, pieres norasoja un mutes neziņā vārstījās ciet un vaļā bet
ja kāds arī ko būtu teicis, trokšņa dēļ nevarētu dzirdēt. Pa brikšņiem
drāzās iztraucēti meža kaķi, ķērca naktsputni un priekšstrādnieka suns
nejauki gaudoja. Milzīgais troksnis nāca arvien tuvāk kā neatvairāms pērkona
negaiss, un pēdīgi varenais kapteiņa Kuka augums kā teiksmaina lokomotīve
aizslīdēja gaŗām teltīm taisni pa dzelzceļa stigu ar spožo misiņu izslietu
skursteņa vietā. Viņam nopakaļā, drusku jautri pieklupdams, turējās Arvīds
Celms, šad tad piesizdams kaklā iekārtās bungas.
Otrā dienā Arvīds Celms ar savu telti pārcēlās blakus stikla pilij,
paskaidrodams satrakotiem vīriem, ka viņam ar kapteini daudz kopēju interešu
un maigi aizrādīdams, ka plāns ar taures iznīcināšanu nav izdevies, jo
kapteinis savā laikā nopircis visus instrumentus, kad likvidējies vietējais
pūtēju orķestris.
Protams, tagad vīriem bija galvas lauzīšana, kā piekļūt bazūnei. Un
varbūt līdz šim brīdim visi kapteiņa Kuka ieroči pēdīgi ir iznīcināti, bet
ir arī iespējams, ka kapteinis vēl arvien suverēni valda tuksneša malā,
kamēr vīri ar ģimenēm viens pēc otra pazuduši lielajā kontinentā.
