|
Richards Rīdzinieks
Ejot
Es eju pa plato ceļu, kreklu vaļā uz krūtīm; es gaidu nazi vai lodi atvērtām acīm. Bet izbrīnā redzu: paveŗas kalni un upes, un saule noglāsta ceļu.
Man ir svešinieka pase paradīzē. Es esmu savādāks kā citi. Pat dzimtajā malā es būtu savādāks kā citi. Bet visa pasaule ir pilna ar sveš'niekiem; un saķērusies virvēs mēs rāpjamies Himalajos, tajos - kuŗu galotnēs ir sirmgalvju atziņas un miers. Bet mūžīga ir mūsu mīlestība uz sauli.
Publika, kur tu esi
Kad diezgan bij dzīvē man atzinu krāts, Tad pasauli aptvert reiz nesās man prāts:
Viss bilžainais atlass pa galvu man spiežas Cik labi, ka brīži šie nav pārāk bieži,
Jo tad es kā atvara virpulī griežos Kā kratīts no drudža, ka iereibis sviežos
No ielas uz ielu, no zemes uz zemi, Bet krūtīs pukst sirds - to man neatņemi!
Skaļā balsī tad dzejas es sev deklamēju Un steidzos tās pierakstīt tik, cik vien spēju
Globs ritinās strauji, tik strauji, tik strauji, Ak, Dievs, jel šo šķitumu man aptvert ļauji.
Man dzejas dzimst tā katrā pagriezienā, Un sakrājas visas uzreiz galvā vienā...
Kā aitu gans vakarā vilnainas aitas Tā dzejas es līdzi ar viņu nu skaitu,
Bet vieglāk ir viņam, kas katrā ir iekšā, To neskaita viņš, tikai to, ko redz priekšā.
Vai pasaule uzradās sprādzienā vienā? Lūk, sajūta tāda ir man tajā dienā.
Bet reizē vel tāda kā pastarā dienā Man šķiet: acis, ausis, lūk, rādās uz sienām,
Un redzu sev priekšā es miljoniem sejas, Kas visas man līdzi ar dzejām tad smejas.
Lūk, dzejnieks, kas tiešām ar iedvesmu skrejas Sprinta tempā skriets maratons! Ātrāka dzeja.
Piespraužamā meitene
Saulē kaist smilts Un smaida tavs padsmitu veidols. Acis lepnas, bet draiskas; Smaidā mirdzoši balti, Lieliski līdzeni zobi; Āda Tumšbrūna, vizoša, Āfrikas kvēlā gaisa glāstīta Atstaro tālo zilgmi - Lūk, šokolādes vaibsti, Šokolādes kakls, Šokolādes rokas un krūtis... Bieži tik pavērot Tava kakla un krūšu līnijas tīrās. Un tavā brūnumā, Tavā melnajā skatienā Es ieraugu dažreiz Mednieku, zvejnieku, klejotāju, To, kas atstāja Jūtīgas līnijas, brīnumainas krāsas Sensenu ģinšu alās. Tas ziemeļu novados vērtās Rožains, linmatains, Sniega ēnām acīs. Bet spānietes matos un tavā pierē Es redzu aizlaikus - Ziemeļbriežus, bizoņus, Puķu spilgtumu, Koku puduŗus stepē...
Autora piezīmes:
Šis dzejolis ir ar liroepisku raksturu. Ir allūzijas uz Dantes un Petrarkas dzeju, arī zināmā mērā uz Dantes izskatu. Dažas detaļas (kā „derīga informācija”) nāk no Benvenuto Cellini autobiogrāfijas un Somerseta Mōma „Don Fernando”. Laba tiesa, īstenībā lielākā daļa, nāk no paša pieredzes un iztēles. Leģendas fantastiskā gaisotne - statuja pilsētas laukumā ir akmenī pārvērties dzejnieks. Cik atceros, eksistē tāda slimība, kas miesai liek pārkaļķoties un rada „akmens cilvēku”. Šāds „akmens cilvēks” un statuja tautas nostāstos varētu „saplūst kopā”. Tas par pārvēršanos marmorā nāk no Dantes vārsmām. Dzejoļa galvenās līnijas radās pavisam spontānā inspirācijā; tikai pēc tam salasīju derīgas detaļas - ieskaitot Dantes „marmoru”. Mana sākotnējā inspirācija: Dzejnieks - dzīvē nelaimīgs - kļūst aizvien cietāks - beidzot pārvēršas akmenī, kļūstot par statuju pilsētas laukumā. Zobošanās ielās kā par Serenu Kjerkegoru (Sören Kierkegaard). Drupas ir Čellini autobiogrāfijā minētās senlaiku drupas Romā. Tajās bijis milzums baložu. Pastaigāšanās lokā nāk no lasītā par spāņu ieražām.
|
