Jautājums liekas gandrīz neatbildams. Ir jādomā par tiem daudzajiem tēliem, kuŗiem esmu „devusi dzīvību” savās grāmatās. Kā viņi izauga manī? Ar gribēšanu, piespiešanos? Taču – nē!
Toreiz, kad sāku savas gaitas rakstniecībā, biju studente, kuŗai katrs santīms nepieciešams, lai izvilktos cauri šaurajai ikdienai. Tematu bija pilna jaunā, karstā galva. Kādēļ nepamēģināt tos uzrakstīt? Vienmēr sajutos pārslogota ne tikai ar pašas pārdzīvojumiem, problēmām, bet arī citu.
To visu viegli spēju uzrakstīt, tā sakot „atdot papīram”, un – par to arī maksāja. Toreiz prātā neienāca kļūt rakstniecei. Es tikai mēģināju sevi izteikt un drusku nopelnīt.
Vēlāk sāku strādāt apzinīgi. Iznēsāt savu rakstāmo, izdzīvot. Nedomāju ne par ievērību, ne slavu. Vienkārši – vajadzēja atbrīvoties no svešajām dzīvēm, kas auga manī. Temati darbiem nerodas gribēti. Tie iekrīt sirdī kā sēkla, vēju nesta, no tuvienes vai tālienes. Neapzinos, ka man būtu kāda „sūtība” rakstīt. Savu personisko „Es” neuzskatu ne par izcilu, ne ievērojamu. Tas nebrēc pēc slavas. Patīkami ir, ja uzrakstītais spēj pietuvoties lasītājam. Par to priecājos.
Rakstu tādēļ, ka dzīvoju daudzas dzīves reizē. Tās ir izstāstāmas, un es stāstu. Stāstu viegli, jo tāda ir mana daba.
Nav nekādas mistikas, izcilas sūtības vai pārdabisku spēju apstāklī, ka varu rakstīt. Dievs man ir devis vārdus un asas izjūtas. Es tās pārvēršu stāstos.
Bez šaubām, nerakstu sev, bet lasītājam. Bez lasītāja rakstnieks ir nulle. Neticu, ka kāds raksta tikai sev. Varbūt dienas grāmatu, kuŗā apskata pats sevi, spoguļojas tikai savos priekos un bēdās.
Literāru darbu raksta lasītājam. Vismaz es.
