Jaunā Gaita nr. 55, 1965

 

Iepazīstieties ar

Jaunas Gaitas redaktoriem:

Tālivaldis Ķiķauka

Tālivaldis Ķiķauka(centrā) ar Augustu Kerānu Toronto JG mākslas skates laika

No laika gala dokumentos bijis ierakstīts, ka esmu dzimis 1929. gada 6. jūnijā. Tā arī pieņemu (un aculiecinieki apgalvo, ka notikums bijis sešos rītā). Tēvs man nāk no Vīpes pagasta „Ezerķiķaukām” (starp Krustpili un Līvāniem), bet māte no Ventspils, kur vectēvam savā laikā bija zveju flotile, kuŗu tas dabūja kaŗa laikā nogremdēt. Tēva senču mājas apsaimniekoja tēva brālis, kam uzvārds bijis Vītols – izrādās, ka bijusi iespēja izvēlēties uzvārdus – mans tēvs paņēmis tikpat kā nepazīstamo Ķiķauku. Tik tiešām – otru Ķiķauku savā mūža neesmu saticis un pat Rīgas telefona grāmatā bija tikai viens. Šo uzvārdu nepārtraukti kropļo visās valodās – pat latvieši bieži saka „Ķikauka”, „Ķikauks”, „Kikauka”: Tēvs atceras savu agrāko skolotāju, kas klasē jautājis; „Kik, kik, panāc šurp. Par ko mēs pagājušo reizi runājām?” Angliski vārdu izruna „Kikajuka”, „Kikoka”, „Kikalka” – reiz spiedu roku japānim, kuŗa uzvārds bija „Kikuka” – abi momenta kļuvām ļoti draudzīgi.

Tā Ķiķauka Tālivaldis piedzima Rīgā, un labu laiku uzturējās Stabu ielā 31 – vispirms sētas mājā, bet kad universitātes profesoru algas kļuva labākas – ielas māja, kuŗu bija cēlis centīgais būvuzņēmējs Miķelis Vaitnieks (nevis tas, kas Ērika Ādamsona lugā). Pa logu uz leju ieslīpi raugoties, šad tad vēroju žīdu ģimeņu izrīcības – imponēja svētku raugu cepšanas rituāli. Kad nāca 8. gads, mani aizsūtīja uz Franču liceju, kur sabiju līdz 1944. gadam. Liceju likvidēja agrāk – taču klases biedri, ar izņēmumiem, palika tie paši, un klāt nāca jaunie, kas nebija īsti licejisti. Ilgus gadus sēdēju uz sola blakus Uldim Inveisam, ļoti sprogainiem matiem, kas vēlāk derēja meitenēm: lasījām Vāverli, Žilu Vernu, Hariju Pīlu, bet vēlāk Fantomasu – visus līdz nepazīšanai apbružātus. Bagātākais klasē droši vien bija Jānis Vanags, brauca uz skolu ar „kreisleri”. Vēlākos gados licejā sadraudzējos ar Juri Hartmani, ģen. Hartmaņa dēlu – kopīgi spēlējām bīstamas rotaļas Hartmaņu dzīvoklī (lējām ūdeni no balkona gaŗāmgājējiem uz galvas, auklā piesējām šķembu un ar to piedauzījām pie apakšējo logu rūtīm, rīkojām kaŗus ar sētnieka dēlu – milzīgu tēviņu, neiedomājami stipru). Uz milzu galda Hartmaņa dzīvoklī spēlējām kaŗus ar alvas zaldātiņiem – atombumba vēl nebija izgudrota.

No meitenēm klasē izcēlās glītā Renāte Gūtmane, acīgā Ināra Luča un nelielā bet drošā Ina Bormane, kas latviskojās par Baltāri. Kluss, gaŗa auguma bija Pētersons, kas savā dzīvoklī bija iebūvējis visus iespējamos elektrotechnikas brīnumus, un, spiežot podziņas, atskanēja trokšņi, gaismas nolējās visādas krāsas. Pētersonam bija arī nerātno anekdošu sējums. Līdz šim ir runa par „B” klasi ar kādiem 30 skolēniem. „A” klasē gāja tādi dūži kā Airis Āboliņš un pēc palikšanas otrā gadā teiksmainais Māris Vētra (ārsta Vētras dēls, kas pēc viena F.L. aizgāja uz otru – Franču Leģionu un nolika galvu Indoķīnā).

No skolotājiem „licejā” jāmin Madame Pierre, kuŗai patika uzdot rakstīt 300 reizes „J’aboie comme un chien pendant la lesson”. Vienmēr bija respekts pret inspektoru J. Baltiņu, kuŗam bija neticami lielas rokas. Klases audzinātājam Klēgerim bija paradums pogas skolēniem griezt riņķī, līdz tās izkrita. Klēgeris tādos gadījumos aizrādīja: „Lūdzu aiznesiet mātei, lai iešuj!” Iznesīgs likās vingrošanas skolotājs Šponbergs, kam toreiz piederēja Latvijas rekords barjerskrējienā – 16,3 sek. Klases audzinātāja Lūkina–Lūke bija gaŗa, tumšmataina, un viņā nemitīgi iemīlējās liceja ģimnāzisti un pat mazie zēni. Bija bauda no viņas saņemt divnieku. Tas ierosināja. 1944. gadā atstājam Kuldīgu rudenī un kopā ar „fazāniem” iebraucām Dancigā, tālāk uz blakšaino Verdenu, pie Berlīnes, tad uz atutošanās centru Polijā, tad uz Čechiju –Teplicu Šēnavu – Drēzdeni.

Pēkšņi tuvojās krievi un milzu steigā ar taksi un pēdējo vilcienu aizripojām uz rietumiem (piedzīvojumus sadzejoju nepublicētā eposā „Mana Odiseja”, kuŗu rotēju uz NSV oficiālo vēstuļu papīru lapām, un kuŗu toreiz piedāvāju kollekcionāriem par brīvu!) Bija grūtas dienas, pēc trim nedēļām nonācām Kulmbachā, tad Baireutā. Te drupās derīgus kokus jau vāca Rolands un Arvīds Kalniņi, vēlākie nometnes „Camp Mack” administratori.

Palīdzēju komandantam dalīt sviestu: viņš piezīmēja, ka vispirms jānoliek paša daļa, tad jādala pārējais, un, ja kas paliek pāri, tas ir dalītājam.

Turpināju ģimnāziju: Dobelis Latvijas ģeogrāfijā bija nepielūdzams, Resnais matemātikā laida cauri katru, etnografe-māksliniece zīmēšanā bija M. Celmiņa; kopā ar Daini Miezāju zīmējām saktu (Dainis to ar drāmatiskām ēnām uztaisīja ļoti glītu). Architekts Celmiņš pats zīmēja ļoti skaistus burtus, kas mums vēl tagad ir neizkopta māksla. (Pat Strunkes stilā ir nepiedodamas kļūdas).

Eslingenā dzīve sāka sist augstāku vilni – tas jau bija 1947./48. gads – dzīvoju internātā, kur daudz „dzinām velnu” – kādu laiku labi sagājos ar Gunti Skrastiņu, Zichmani, Andri Priedi. Liels notikums bija Andreja Lakstīgalas iesvētīšanas svinības. Arī masku balles bija trakas – brūno tabletes krāsu vēlāk nevarēja dabūt nost. Te sapazinos ar Birutu Vērpeli, bet vislabāk klasē mācījās Airis Āboliņš un Aija Bastjāne. Latīņu valodas skolotāja un mana tēva audzēkne Asperes jaunkundze man uz skolu nesa maizi: to biezi „nospēra” citi jokodamies.

Bez ģimnāzijas lietām vēl Baireutā būdams, noorganizēju basketbola komandu „Kily”, kas ar melniem krekliem, biksēm un melniem ceļu aizsargiem izskatījās braši – spēlējām mazākos miestiņos un „lauzām fasonu” – ne jau tik cēli kā izskatīgais U.S. sportists Norītis Pegnicas nometnē (zīmēja plakātus Hermanovska stilā). Rezultātus sūtīju avīzēm – tie bija pirmie soļi avīžniecībā. Komandā veiklākie bija Jaunozoliņš un Pētersons („Fuksis”), kas man vienmēr atgādināja Anšlava Eglīša Ķebelkāju – „Fuksis” bija kā no gumijas, neciešami gaŗš ar mazu galviņu, glīts, cakīgs zēns.

Iebraucis Hamiltonā, Kanadā, te arī paliku un aizķēros līdz pat šim brīdim. Tēvs divus gadus mācīja klasiskās valodas universitātē, tad aizgāja pensijā. No sākuma strādāju gadījuma darbus: lēju šķidru mālu podos, dekorēju vāzes, organizēju latviešu balles, iepazinos ar Kanadu un latviešu meitenēm – no kuŗām vienu – Gitu (īstā vārdā Brigitu Mariju) apprecēju. Pa vakariem sāku studēt mākslu, valodas un psīcholoģiju Makmastera universitātē, līdz rokā iespieda B.A. diplomiņu: gribējās studijas turpināt; tā kā paralleli biju iestrādājies itin radošā, interesantā universitātes administratora darbā – to turpināju, jo šajā laikā saku darboties atkal ar latviešu lietām: atklāju Jauno Gaitu un nopietnos „jauniešus”, kas šad tad pajokoja – tas man bija pa prātam.

Sāku rakstīt arī mākslas recenzijas avīzēm, kādu laiku šķaidījos ar svešvārdiem; jo ne velti kādu desmit gadu laikā biju izracis iespējamās grāmatas angļu valoda par modernajiem -ismiem.

Kā Vecais Indriķis uzsāku maratona feļetonus: „Katrs var” sēriju, kas mazliet cenzēta kādu laiku pildīja Latviju Amerikā. Sapazinies ar literātiem dažādos cēlienos, ātrumā uzņēmu dažādus iespaidus – ievērojama bija divu gadu ilgā intensīvā sarakste ar nelaiķi Herbertu Silu. No viņa manuskriptiem varētu izveidot gaŗāku monogrāfiju ar illustrācijām. Sāku darboties arī ar nopietnāku literātūru, uzsveŗot eksistenciāli sirreālo plāksni: bija jāeksperimentē, lai atrastu pareizo stilu – starplaikā šo to ieguvu, lasīdams modernos amerikāņus, angļus, francūžus un latviešus.

Turpināju kursus angļu un amerikāņu literātūrā universitātē – daudz vairs netrūkst, lai tiktu pie maģistra grada – taču, tā kā darba problēma ir nokārtota, svarīgāka šobrīd liekas latviskā jaunrade – nupat Tilta apgādā veidojas grāmata, tā ap 250 lp. „Tramvajs tuksnesī”. Virsraksts piemērots, jo esmu rīdzinieks, kur tramvaji bija kā lauciniekiem zirgi, „tuksnesī” – tāpēc, ka jau iznāca tāda saucēja balss viss šurumburums. Ilgvars Šteins, draugs un kollēga, gatavo illustrācijas. Nosaukums norāda uz simbolisku sirreālismu, kaut gan no Freuda esmu jau izaudzis. Bretona ietekmes nebūs, par Dali murgiem nerunājot.

Visus gadus esmu slepeni zīmējis, gleznojis – galvenokārt eksperimentējis ar iespējamiem pigmentiem, tāpat mācījies universitātē grafikas nozarē; tas palīdz novērtēt mākslas teorijas problēmas, jo beigu beigās katra glezna ir „mālēta”. Esmu techniski un mākslinieciski (jocīgi izklausās) salicis dažu labu JG numuru, un šim nolūkam patentējis speciālu kasti. Pa starpu nācās organizēt Jaunās Gaitas gleznu skati un humora numuru – pēdējais izauga par monstru – taču nedomāju, ka lasītājiem sevišķi gāja pie sirds. Humora tradīcijas ir brīvi jāveido ar apdomu vaļas brīžos, kādu nav. Pārāk liels centīgums rada zvērisku nopietnību – nav latvisko saules brāļu – jo visi grib pagājušā gada auto modeli. Tāpēc visi jaunie literāti ir „hobijisti” – un diezgan neatbildīgi par saviem darbiem. Pieņemu, ka pēc 1964. gada atkušņa (kas izdomāja šo obskūro teicienu?) un Zariņa-Sila pesimisma sāksies jauns „prāta laikmets”, no durstīšanas – analizes jāsākas ir sintezei.