JG55 Spodris Klauverts. Žanna d'Arka piecu autoru skatījumā

* * *

Un tagad par Žannu. Chronikās teikts: Dzimusi 1412. gadā Domremī ciemā, Francijā. Jau kā bērnam viņai parādās baznīcas svētie, un tā dzird balsis, kas aicina glābt Franciju no okupantiem – angļiem. Ar turienes kaŗa kunga Broderika palīdzību, ko Žanna, pierunāja, tā ierodas pie Francijas nekronētā karaļa, saukta dofina Šarla 7.

Žanna pierunā Šarlu viņai uzticēt kaŗaspēka vadību. Seko uzvara pēc uzvaras – franči atkaŗo Orleanu, un nedaudz vēlāk atbrīvotā Reimsas katedrālē par Francijas karali kronē Šarlu 7. Tas bija Žannas dzīves augstākais sasniegums.

Uzbrukumā Parīzei ievaino Žannu, tā krīt burgundiešu gūstā, kas meiteni pārdod angļiem. Seko baznīcas tiesa, kas notiesā Žannu par ķecerību un raganību. Tikai 19 gadus vecu to sadedzina uz sārta Ruānas tirgus laukumā 1431. gadā.

Pāvests Kaliktus 3. rehabilitē Žannu jau 1456. gadā, bet 1920. gadā Žannu kanonizēja.

* * *

Žannas d’Arkas dzīves stāstam drāmā 150 gadu laikā pieskārušies 5 dažādu tautību autori.

Vācietis Fridrichs Šillers (1759-1805) drāmā ORLEANAS JAUNAVA; īrs Bernards Šovs (1856-1950) drāmā SVĒTA ŽANNA; latvietis Andrejs Upītis (1878-) traģēdijā ŽANNA D’ARKA; zviedrs Pērs Lagerkvists (1891-) viencēlienā ĻAUJIET CILVĒKAM DZĪVOT un francūzis Žans Anuījs (1910-) lugā CĪRULIS.

* * *

Par Žannas likteni jau savā laikā rakstījis Šekspīrs, tāpat Voltērs, taču drāmas formā pirmais ir vācu rakstnieka Fridricha Šillera darbs – drāma ar nosaukumu Orleanas jaunava. Luga rakstīta autora dzīves pēdējos gados – vienā laikā ar lielo traģēdiju Marija Stjuarte (1799-1801).

Vēsturnieki aizrāda, ka Šillers nav ievērojis faktu pareizumu, lai lugu varētu saukt par vēsturisku lugu. Turpretim citi autoram pārmetuši vēstures nepārzināšanu. Taču šie uzbrukumi nav patiesi, jo Šillers studējis toreiz pieejamos materiālus, bet, lai kāpinātu lugas drāmatismu, atkāpies no faktiem un patvaļīgi iesaistījis neesošas personas un notikumus.

Luga iesākas ar ainu nožēlojamā Šarla 7. galmā. – Armija sakauta, valsts kase tukša, pēdējās pilsētas jau ienaidnieka apdraudētas. Ierodas Žanna, stājas armijas priekšgalā un iegūst uzvaras. Trešajā cēlienā franču kaŗa vadoņi Le Īrs un Dinuā bildina Žannu. Protams, viņa abus noraida. Žanna deklarē, ka tās liktenis nav pasaulīgai dzīvei radīts. Žanna iemīlas sagūstītā angļu bruņiniekā Laionelā.

Kronēšanai Reimsas katedrālē seko Žannas pustrakā tēva denunciācija, ka viņa meita esot ragana. Žanna neaizstāvas un tiek izraidīta no galma. Pēc tam Žanna krīt angļu gūstā un ķēdēs iekalta sēž cietumā. Brīnums pārrauj ķēdes, viņa pievienojas frančiem kaujā un krīt varoņu nāvē kaujas laukā.

Drāmā vispār daudz fantāzijas un sentimenta. Lugas varone Žanna tekstā un darbībā ir nereāla, teiksmaina parādība. Problēma – cilvēcība, kas cīnās starp patriotismu un mīlestību. Salīdzinājumā ar Šillera lielajiem darbiem – Mariju Stjuarti, Fiesko, Dan Karlosu un Vilhelmu Tellu – Orleanas jaunava ir krietni vājāka. Tajā trūkst spēcīgā drāmatisma, kas zīmīgi parādās iepriekš minētajās lugās, un to varētu saukt par drāmatizētu pasaku.

Jāatzīmē Šillera laika biedra literātūras autoritātes Volfganga Götes atzinīgie vārdi Orleanas jaunavai: „Konflikta esence drāmā!”

Luga, pretēji pārējām Šillera lugām, kas rakstītas 5 cēlienos, izņēmuma kārtā ir 6 cēlienos.

Žannas beigu vārdus vēl jo bieži dzird mācītāju sprediķos:

Zeme attālinās,
Sāpes ir īsas
Un mūžīgs ir prieks.

* * *

No visiem 5 autoriem visrūpīgāk vēstures studijām pievērsies lielais īru drāmatiķis Bernards Šovs. To liecina veltītais ievads lugai – laikmeta, vēstures, baznīcas un feodālās iekārtas apskati, kā arī ziņas par pašu meiteni Žannu.

Šovs lugā stingri ievērojis vēsturisko patiesību, kas vijas no sākuma līdz beigām. Būdams īrs, šķiet, franču tautas ciešanās atradis tuvību savas tautas ciešanām un ironizē par angļu impērijas varas kāri un iekaŗošanas tieksmēm.

Bernards Šovs drāmā SVĒTĀ ŽANNA varoni veidojis kā intellektuālu jaunavu, kuŗai vietām ir tuvība ar Raiņa Spīdolu Ugunī un naktī: – „Mainies uz augšu!” Pretēji Šillera Žannai, kas iemīlas gūsteknī, Šova Žanna seko franču karavadonim Dinuā: – „Es nekad neprecēšos. Mani bildināja, taču to noraidīju. Esmu kaŗavīrs! Es nedomāju kā sieviete, es netērpjos kā sieviete. Man nerūp tas, kas parasti rūp sievietēm. Viņas sapņo par mīļākiem un naudu. Es – par atbildību tautai un to, kā novietot lielgabalus.”

Lugas darbības galvenie virzītāji: Žanna, bīskaps Košons, lords Voriks un – pūlis. Bīskaps Košons ir katoļu baznīcas ierēdnis, sirdī francūzis, kas sevī cīnās starp cilvēcību un ierēdņa pienākumu: – Žanna? Valsts? Baznīca? Lugas beigās Žanna pārmet Košonam nenoteiktību un gļēvulību. Košonu reizēm dīda bailes, ka Žannas saviļņotā tauta varētu kļūt drauds katoļu baznīcai un valstij, tad turpat līdzās pavīd simpātijas pret meitenes drosmi un apbrīns viņas lielajiem darbiem:

„Kronēšana Reimsā ir Žannas meistardarbs.”

Angļu lordu Voriku Šovs rāda kā viltīgu okupācijas varas pārstāvi. Raksturīga autoram ir Vorika mutē liktā replika:

„Vēstures grāmatās atzīmē tikai uzvaras. Par sakāvēm parasti trūkst ziņu.”

Un pūlis – instruments ikvienam vadonim, kas spēj to aizraut.

* * *

Andreja Upīša traģēdija ŽANNA D’ARKA ir viens no autora labākajiem darbiem. Kā traģēdija tā nostādāma līdzās Raiņa Jāzepam un viņa brāļiem un Mārtiņa Zīverta Varai kā teicamākiem šī žanra drāmas paraugiem latviešu literātūrā.

Līdzīgi Šovam, arī Upītis turējies pie vēsturiskas patiesības. Vēsturisko avotu studijas, šķiet, brīžiem lugā pārsvarā par drāmaturģiju, un vairākiem epizodiem ir skaidri episks raksturs. Lasot lugu, vietām traucē darbības gausums, tā radot t.s. „tukšās vietas”.

Traģēdijas virzītāja nav ne Žanna, ne lords Voriks vai bīskaps Košons, bet gan nežēlīgais pūlis. Masu psīchoze paceļ Žannu slavas augstumos, tā pati masa tai atnes arī nāvi. Žanna ir skaida laikmeta atvarā. Upītis viņu traktējis kā abstrakto nākotni. Žanna pūlim spēj dot tikai cerību un jūsmu. Viņai nav maizes, ar ko pabarot izsalkušo pūli, nav arī naudas, ar ko piepildīt iztukšoto Francijas valsts kasi. Žannai jāiet bojā tāpēc, ka viņas brīvība nesaskan ar reālo dzīvi. Nesaskan arī ar valdošā galma prasībām. Žanna nespēja dot tautai brīnumu, kad pūlis bija zaudējis ticību viņai kā vadonei un varonei.

Ja Šova Žanna iezīmējas kā intellektuāla sieviete, Šillera – kā patosa pilna pasaku būte, tad Upīša Žanna ir zemes bērns, pilns līdzcietības pret Francijas un franču tautas sāpēm, ticētāja, iedrošinātajā:

Jūsu zīmes rāda to, kas bija un kas ir. Es jums saku to, kas būs. Bijušo esat pazaudējuši. Esošais slīd jums no rokām laukā. Kāpēc jūs negribat satvert to vienīgo, kas vēl var būtu jūsu? – Uzvaru! Tālāk:

Vai Golgāta nebija uzvara? Vai zināt kādu lielāku?

Tā lugā mainās Jēzus dzīves analoģijas ar marksisma tēzēm. Lugas sākumā pūlis kliedz: „Žanna, tu uzvarēsi!” Pēc kronēšanas tas pats pūlis izsmej Žannu: „Ja tu tiešām esi Žanna, pieber manu somu ar zeltu!” Un tas pats pūlis, ziņkāres pilns, pavada Žannu uz sārta.

Andrejs Upītis bīskapu Košonu tēlo kā rupju, varas kārotāju angļu impērijas kalpu, kas līksmo par Žannas sadedzināšanu. Angļu lords Voriks – neintelliģents, robusts un ļauns, bet Šarls 7 – iedomīgs, gļēvs puika. Lugas darbības virzītājs pūlis ir ļauns un mainīgs savos uzskatos.

Arī par pašu autoru varētu teikt, ka, līdzīgi paša tēlotam pūlim lugā, padevies daudzo polītisko vēju maiņām. Šodien 87 gadus vecais autors sen vairs nav tas Andrejs Upītis, kas uzrakstīja traģēdijā franču meitenes Žannas dzīves stāstu.

* * *

Savdabīgs ir Nobela prēmijas laureāta zviedru rakstnieka Pēra Lāgerkvista viencēliens ĻAUJIET CILVĒKAM DZĪVOT. Tajā darbojas 14 personas, visas mirušas nedabiska, sabiedrības uzspiestā nāve. Visi viņi apsūdz pasauli un vaino to savā nāvē. Izņēmums ir Jēzus Kristus, kas saka: Es neapsūdzu neviena!

Lugā darbojas; Sokrāts (noindēts), Jūdass (pats pakārās), Jēzus Kristus (krustā sists), kristīgo moceklis (lauvu saplosīts), Frančeska da Rimini un Paolo Malatesta (abi viena zobena nodurti), Žanna d’Arka (sadedzināta), inku virsaitis (spāņu iekarotāji nocirta tam galvu), Džordano Brūno (sadedzināts), ragana (dzīva aprakta), Fransuā, franču dzimtcilvēks (pakārts), kontese de la Roāmontfuka (giļotinēta), Džo, nēgerzēns (nolinčots) un 16 gadus vecais Richards (okupācijas varas nošauts). Katram tēlam ir 2 parādīšanās ar īsāku vai gaŗāku monologu (izņēmuma kārtā ir arī vairāki īsi dialogi).

Žannu zviedru autors parādījis vēstures un literātūras aspektos svešā un neparastā skatījumā. Tā kā Žannas teksts ir īss, atļaujos to visu parādīt, lai lasītājs pats salīdzina ar citu autoru Žannas tēliem.

Žanna: (noskatās aizejošos mīlētājos Paolo un Frančeskā) ... arī es ļoti mīlēju, bet es mīlēju tēvzemi. Nekad nepazinu citas mīlestības. Tagad man liekas, ir it skumji par to domāt. Galu galā es biju vienkārša mirstīga meitene, un man būtu vajadzējis vēlēties tādu pašu dzīvi kā pārējiem.

Tas ir tas, ko es būtu gribējusi, ja vien būtu bijis iespējams. Vēlējos apprecēties ar kādu no Domremī zēniem. Viens man ļoti patika, un es būtu dzīvojusi kā sieva kādās lauku mājās. Bet tām balsīm bija kas cits padomā, un tad visam tā bija jānotiek. Es to nenožēloju, lūdzu nedomājiet, ka es nožēloju. Neiedomājieties, ka ir patīkami atteikties no ļaužu priekiem. Mans vienīgais prieks bija ziedoties tēvzemei, sāpju pilns prieks. Man nekad nebija iespējas uzzināt, vai mans upuris atnesa Francijai labumu? Bet es ticu, ka Francija bija glābta un pēc tam kļuva par laimīgu zemi... – Tagad viņi man gatavo sārtu. Es to dzirdu. Drīz tanī man būs jākāpj. Mani sauc, un es eju. Man nebija ļauts izvēlēties, un vienā ziņā tā tas nebija grūti. Bet es vainoju jūs visus savā nāvē!”

Līdzīgi Upītim, arī Lagerkvista Žanna ir skaidiņa pūļa varā, kas piespieda to kāpt sārtā. (Jāatzīmē, ka Lagerkvista viencēlienu Ļaujiet cilvēkam dzīvot 1961. gadā uzveda Sidnejas latviešu teātris režisores Lijas Gailītes-Jankavas iestudējumā; tulkojis Hugo Kaupmanis).

* * *

Savdabīgs ir francūža Žana Anuīja CĪRULIS. Šeit īpatnējā lugas darbības uzbūvē parādīts inkvizīcijas tiesas process, kur tiesa atsauc Žannas dzīves spilgtākos epizodus.

Pirmo reizi franču jaunavas leģendai drāmā pieskāries francūzis, kas veidojis darbu ar francūža domām, francūža skatījumā. Līdz tam Žannas d’Arkas problēmu tvēruši tikai cittautībnieki.

Kādēļ Anuījs izvēlējies lugas virsrakstu CĪRULIS? Lorda Vorika vārdos ir arī lugas ideja: „Šī meitene bija cīrulis, kas dziedāja Francijas debesīs augstu virs kareivju galvām. Kas dziedāja priecīgu, aizrautīgu dziesmu drosmei...”

Ja Šillera Žanna ir nereāla pasaku būte, tad Šova – intellektuāla jauna sieviete; Andr. Upīša – cerība; Lagerkvista – nožēla, tad Anuīja Žanna nes sevī drosmi.

Žanna saka: Drosmi, Dievs mīl tos, kam nav baiļu.

Autors caur 15. g. Simteņa prizmu skāris 20. g. simteņa parādības. Luga ir eposs franču brīvības cīņām ar okupantiem. Nesen aizvadītais vācu okupācijas laiks, ko arī autors pats pārdzīvojis, skāris franču tautu tikpat smagi kā angļu okupācija pirms 500 gadiem. „Dievs vienmēr atbalstījis angļu tiesības”, saka lords Voriks, un ir analogs vācu kaŗavīru zīmei vidusjostā: „Gott mit uns!” Tālāk Voriks secina: „Propagandai pamatos jābūt vienkāršībai – svarīgi pateikt kaut ko ļoti stipru un to atkārtot pietiekami bieži. Tā rodas patiesība”. Pēdējo lieto austrumu zemēs.

Tālāk okupantu cinisms: „Jo ātrāk viņu notiesās un sadedzinās, jo labāk visiem”, un pāris teikumus tālāk: „Nav nemaz neiespējams, ka viņai pieminekli mēs uzceļam arī Londonā.”

Svētā inkvizīcija simbolizē diktatūras neierobežoto varu un atklāj diktatūras briesmīgāko ienaidnieku:

„Svētās inkvizīcijas ienaidnieks ir cilvēks! Pieredze jums pierādīs, ka jaunība, labsirdība, cilvēciskums ir mūsu ienaidnieka vārdi.”

Domas par pūli autors ieliek labsirdīgā, bet inkvizīcijas tiesas prokurora un angļu okupantu pārspēkam padotā bīskapa Košona mutē (saka Žannai): „Viņi nav ļauni ļaudis. Tie ir tie paši, kas būtu ieradušies tev uzgavilēt, ja tu Ruānā būtu ienākusi kā uzvarētāja. Tagad viņi pulcējas, lai redzētu tevi sadedzinām”.

Anuīja Žanna piedod Košonam tā neveiksmi inkvizīcijas tiesā, turpretī Šova un Upīša Žannas nolād Košonu. Skatuviski manuprāt Anuīja luga ir spēcīgākā no visiem Žannai d’Arkai veltītiem drāmatiskiem darbiem – šķiet, nav episko tukšumu, kādus atrodam Upīša, Šova, Šillera lugās. Šo piecu autoru skatījumi parāda 5 dažādas Žannas, lai gan leģendāra persona visiem ir viena – mazā Domremī ciema meitene Žanna d’Arka.