Han sjunger vaggvisor till det korta, ömkliga och flyktiga livet.
                                                                    Lars Gustavsson

(Viņš dzied šūpuļdziesmas īsajai, nožēlojamajai un izgaistošajai dzīvei.
                                                                    Laršs Gustavsons)

 

Viņš. Ja es skatos spogulī, tad mans alter ego ir viņš. Viņa sejā varu mēģināt lasīt pārdzīvoto. Diez’ kā ir: vai katrs pārdzīvojums atņem kaut ko dzīves sākuma tīrajam veselumam, vai padara seju tieši bagātāku?

Manuprāt abas atbildes ir pareizas. Bet varbūt arī sejā neko nevar saskatīt: tikai cilvēks-dzīvnieks pašaizsardzības nolūkos ir paradis vērot cita cilvēka-dzīvnieka acis – kādā veidā pretinieks uzbruks?

Vai var lietot apzīmējumu „viņš” , runājot par savu tēvu vai dēlu? To dara, bet pareizi tas nav, jo tie taču jāuzskata par tuvākiem savam es nekā sevi pašu.

„Viņš” ir arī tas, kuŗš ir mans draugs un kuŗā es vīlos.

„Viņš” ir arī tas, kuŗš man pamatskolas otrā klasē pārsita lūpu ar akmeni. Toreiz brīvstundās mēs skraidījām pa sarkanu ķieģeļu skolas pagalmu. Bija pavasaris (tāpat kā pašreiz), un pie sētas mūŗa augošās kastaņas bija pilnas ar ziedu svecēm. Grupa zēnu sastājās pagalma malā uz izdegušu akmeņogļu kaudzes, mēs tiem skrējām virsū, nogrūdām un stāvējām paši lielīgi un aizelsušies līdz nogrūztie par jaunu nogrūda mūs. Tā mēs rotaļājāmies katru dienu, kamēr atbrauca smagā mašīna un ogles aizveda. Tās bija gaiši pelēkas, daudz vieglākas par akmeni un caurumainas. Reiz nogrūztais, plecīgs zēns, ieskaitās un iesvieda man ar akmeni, pārsizdams lūpu. Vēl šodien atceros viņa seju – platu, ar vasaras raibumiem, nelaimīgu no sākuma, sabijušos pēc akmeņa sviešanas.

Reiz, pavisam nesen, biju tik bēdīgs, ka pārdomāju savu līdzšinējo dzīvi. Arī tās atmiņas, par kuŗām, cenzdamies izdzīvot, līdz šim biju izvairījies domāt. Es domāju par kaŗa laikā bojā gājušajiem zēnības draugiem. Cik viņu nāvi bija ietekmējuši apstākļi un vai viņi citos apstākļos nebūtu domājuši un rīkojušies pavisam savādāk? Viens no viņiem gāja kaŗā atriebt savus tuviniekus. Ja viņam nebūtu bijis jāatriebj, vai viņš būtu meklējis cīņu? Varbūt un varbūt ne. Ne katrs starp tautu un tuviniekiem liek līdzināšanās zīmi. Otrs, izvairīdamies no iesaukšanas, devās citos ceļos, līdz liktenis viņu tomēr nolika pie ložmetēja segt atkāpšanos Rietumprūsijā. Viņš bija goda vīrs, krietns latvietis, un veica savu pienākumu līdz galam. Es varu viņu iedomāties kritušu uz sejas blakus ierocim, izšautu patronu čaulīšu vidū. Viņš darīja kaŗavīra pienākumu, bet vai viņš būtu to izvēlējies labprātīgi? Es nezinu. Cilvēka sajūtas ietekmē tik daudz zemapziņas strāvojumu, ka runāt par indivīda gribu jaunībā man šķiet pat apgrēcība. Es nezinu.

Bet tad es iedomājos trešo draugu, un man kļuva vieglāk. Viens bija – trešais. Likās, ka viss viņam jau bija skaidrs no vienpadsmit gadu vecuma. Toreiz uz laukiem mēs sapņojām par sporta uzvarām un slavu. Sēdējām sienā viņa vecāku šķūnītī un spriedām par Dāliņu un Džessi Ovenu. Viņa tēvs bija nabadzīgs kalējs, un mans draugs ar saviem mazajiem brāļiem mēdza ganīt ģimenes vienīgo govi saitē pa lielceļa grāvmalu. Vakaros ar divriteni braucu pie viņa ciemos. Parasti tad kalēja ģimene ēda vakariņas tumšā, mazā istabelē, un es ienākot devu dievpalīgu.

Viņš ātri beidza pamatskolu un divpadsmit gadus vecs aizbrauca uz Rīgu, lai iestātos technikumā. Viens pats – mazs puika ar lielām acīm. Izkritis iestāju pārbaudījumā, viņš sāka iet amatu skolā. Pa dienām nesa ķieģeļus uz būvēm. Satiekoties biju priecīgs, bet cietu par to, ka mans mētelis nebija salāpīts. Bet viņš neskauda, viņš bija draugs. Viss viņam bija skaidrs. Ne tik daudz zināšanu ziņā, tajās es varbūt varēju ar viņu pat sacensties, bet gan sakarībā, kuŗā ietilpa viss – sabiedrība, notikumi un daba.

Viņš zināja aizvērtām acīm. Virsnieks kļūdams, viņš neaizrāvās sapņos par vācu goda zīmēm. Viņš nemeklēja dēkas. Viņš nedomāja, ka veic svētu misiju. Viņa skats redzēja daudz tālāk – pāri savam liktenim, vēsturei, tālu nākotnē. Viņam nebija bailes nest svešas varas tērpu un uzņemties atbildību. Viņš bija tīrs. Jau no vienpadsmit gadu vecuma viņam viss bija bijis skaidrs.

Dzied. Koŗi dzied. Latviešu jauktie koŗi no Balviem līdz Mērsragam. Tautas tērpi krāšņu krāšņie. Nacionālajā operā dzied. Kaktiņš, Vētra un Vilma Briede. Brechmane-Štengele, Alīda Vāne. Kortāns. Kaŗavīri dzied – kaŗaskolas kadeti, zelta leņķiem pie apkakles iet un dzied „It kā ērglis gaisā”.

Mana māsa dzied. Ir pienākuši grūti laiki. Veco liepu pie klēts, kuŗu vecāmāte, maza meitene būdama, redzējusi tikpat lielu kā es, šovasar nospēris zibens. Un priekš nedēļas Latvijā iebraukuši krievu tanki. Mana māsa sēž viena pati uz palieveņa, un dzied tautasdziesmas. Ir silts vasaras vakars, sāk jau krēslot un viņa nepārstāj dziedāt. Arī man ir bēdīgs prāts, bet esmu pāris gadus jaunāks, un man nepatīk sērot. Ko darīt? Jāgaida. Piesardzīgi jāgaida, kas būs. Bet māšele dzied. Vienu bēdīgu dziesmu pēc otras. Tautas balss – Dieva balss. Bet ne kristīgo Dieva. Seno latviešu dvēsele iznesta līdz mūsu dienām. Klaušu laiku, vergu laiku, trejdeviņu žuburu ozola dvēsele. Svētīts, kas sadzirdējis tās balsi.

Es eju pie cukuraiņu ābeles sameklēt kādu ābolu. Basās kājas zālei norauš rasu.

Sūpuļdziesmu dzied māte, jo tēviem nav vaļas un bail nobaidīt mazo ar rupju vīrieša balsi. Lācēni ar pekainām kājiņām tuntuļo, un lācene ar lielu ķepu viņus gana. Kažoks ir tumši brūns ar gaŗu spalvu. Tik mīksts, ka ķepas pļauka tikai ieaijā.

Ja mūsu mātes kādreiz dziedājušas „Aijā, Ancīt, aijā”, tad viņu vēlējums piepildījies daudzkārtīgi. „Dievs dos Ancīšami sešiem zirgiem braukt”. Cik zirgu spēka ir auto motoram?

Mocarta dziesmiņu „Schlafe mein Prinzchen” nav sacerējis Mocarts, tādēļ labāk palikt pie lācēniem un medus poda.

Īsajai dzīvei romietis nolika pretī mākslas mūžību. Bet vai arī mākslas mūžība nav īsa? Vēl pirms piecpadsmit gadiem ļaudis iekaisdami pārsprieda Andrè Žida darbus.

Cik daudzi no šāsdienas par mākslu ieinteresētajiem jauniešiem zina ko par Židu? Ko šāsdienas Latvijā lauku vidusskolnieks zina par Skalbi, Akurāteru, Jaunsudrabiņu un pat Raini? Vai viņš ir lasījis Raiņa Daugavu?

Un kā Laršs Gustavsons, jauns gados būdams, var zināt, ka dzīve ir īsa? Īsa tā kļūst tikai pēc pusmūža, kad kā ripa ripo no kalna arvien ātrāk, tiešā ceļā uz labi saredzamām beigām. Bērnam un pusaudzim tā šķiet gaŗa, nebeidzami gaŗa. Un ja šķiet, tad tai laikā tā tāda arī ir. Tādēļ arī cilvēka mūžu īstenībā varētu dalīt savādāk nekā kalendāra gados. Bībelē teikts, ka cilvēka mūžs esot 70 gadi. Pusmūžs tātad būtu 35 gadu vecumā. Pirmie 35 gadi aizņem 80 procentus no dzīves kopgaŗuma, otrie 20 procentus. Dažs labs jauns cilvēks, to zinot, varbūt dzīvotu savādāk.

Nožēlojamajai. Kā puika es jūsmoju par Igō Nožēlojamajiem. Par Žanu Valžānu, Mariusu, Anžorlu un visiem pārējiem grāmatas varoņiem. Vēl šodien rakstnieka attēlotais Vaterlo kaujas lauks man dod tikpat dzīvu sajūtu kā atmiņa par Rīgas Jūrmalā ēstām reņģēm pie žāvētavas, kas celta no pārzāģētām laivām. Latviskā tulkojumā tituls liekas pareizs. Daudz tuvāks oriģinālam nekā zviedriskais „Samhällets olyksbarn”, vārdiski – „sabiedrības nelaimes bērni”.

Tomēr es nesaprotu: kādēļ Igō grāmatas varoņi būtu nožēlojami?

Nožēlot pašam sevi ir visnožēlojamākā nožēlošanas forma. Bet pat par to var teikt Veltas Sniķeres vārdus, ka „bēdas ir rūgtais prieks”.

Nožēlot! Es neko nenožēloju. Personiski. Bet ja man būtu bijis jāatbild pirms mēneša, es varbūt būtu gaudens, pilns sirdsapziņas moku un nožēlotu visādus niekus. Dienu iepriekš ielaidies kāršu spēlē un pazaudējis divus desmitniekus. Dzērumā nobučojis nepareizu meiteni. Nokavējis darbu.

Bet šodien es nenožēloju neko! Es pat esmu priecīgs par toreiz paspēlētajiem desmitniekiem, šodien man šķiet, ka nožēlot kādu cilvēku nozīmētu to apvainot. Vai lasītājam, piemēram, patiktu, ja es viņu šajā brīdi nožēlotu? Droši vien ne, kaut arī iemesls viņu nožēlot būtu, jo viņš taču lasa niekus – asociācijas, ar kādām pilna ir viņa paša galva ik brīdi. Braucot uz darbu. Vārot kafiju. Skatoties pa logu.

Un ir saiklis, lietojams visvisādās sakarībās. Savieno verbus (es skrēju un elsu), substantīvus (draugs un ienaidnieks) un pat nācijas (UN – United Nations).

Par šo vārdiņu mēs domājam maz, bet tas ir visur. Visur, kur skan valoda, kur burti un vārdi parādās uz papīra. Matē un bērns. Jāzeps un Marija. Punktiņa un Antons. Romuls un Rēms. Diks un Dovs. Hermanis un Doroteja. Sarkanais un melnais. Leda un gulbis. Vācieši un krievi. Nacionālsociālisms un komunisms. Marija un Madaļa. Kaŗš un miers. Rīga un Jelgava. Uguns un nakts. Neievērots vārdiņš, bet tas eksistē un ir nepieciešams. Kā kaprālis armijā. Kā individs tautā.

Un ko gan „un” nozīmē dzejniekam! (Vien-balsiena vārds, ar kuŗu gandrīz vienmēr var saglābt ritmu! It sevišķi saistītā pantmērā:

Un latvju arājdēls, kaut cīņai nebij’ dzimis,
Jau sadzirdēja sevi kaujā saucot.

(Vilis Lesiņš)

Un kas par to, ka nāca briesmas, –

(Valdis Grēviņš)

Un lūpas sūrst un mēle asinīs, –

(Ojārs Jēgens)

Un. Zīmīgas līdzības un maiņas indoeiropiešu valodās: un – und – and – et; ārpusē paliek zviedru och (izrunā „ok”) un krievu i.

„Un” var arī būt ļauns. Ar ko tikāmies vakar? Ar Viju, Vilmu un Baibu. Kuŗa no minētajām personām ir nesvarīgākā? To neapšaubāmi norāda vārdiņš „un”.

Lasot no otra gala „un” pārvēršas tāpat nenozīmīgajā vārdiņā „nu”, bet tik daudz savādākā, pretestības pilnā kā sekla strauta ābola lieluma olī. Rotaļājoties ar abiem šiem vārdiem, mēs varam kombinēt ābecnieku teikumus “un nu?” un “nu un”. Spēlēties kā ar smilšu pilīm pludmalē.

Izgaistošajai. „Viens mirklis – un pienenītes vairs nav”. Pūku zieds izgaisis. Kā vakardiena, kā bērnības vasara. Kā ļaudis, kas dzīvojuši sen pagātnē un veikuši lielus darbus.

Izgaist arī ļaunums. Izgaisuši zobenbrāļi un dzimtkungi.

Saule neizgaist. Tāpat kā zemes lode. Ja šāsdienas zinātne to iznīcinātu, tā tomēr paliktu. Kā mācīja skolotājs Āboliņš, saukts Jēpis? Viela ne zūd, ne rodas, tikai pāriet no viena veida otrā. Un Skalbe par latviešu tautas ozolu: „Daba tikai krāsas maina, kodols mūžam nemainīgs”.

Augšzemē jēdzienu „pazaudēt” aizstāja ar „izgaisināt”. Tā zēns izgaisināja nazi.

Dzīvei. Dzīve ir spēle. Dzīve ir kartupeļu lauks – kuŗš lielāks cūka, tas vairāk izrok. Dzīve nav rūtains deķis. Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī. Muļķīgā rinda: Dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi, dzīvā dzīve dzīvo dzīvi dzīvu dar’.

Cik daudzi teikumi pielipuši dzīves gaitā!

Ja cilvēks mirst vecumā, tad tā dzīve ir „bijusi bagāta”. Pat ja tas pats nemaz nebūtu piepūlējies meklēt notikumus, dēkas. Citi ir parūpējušies par notikumu bagātību.

Ja esi jauns, tad „visa dzīve vēl priekšā”.

Pusmūža dzīvei vajadzīga jēga – uzdevums, eksistences attaisnojums. Atbildība.

Tomēr neviens, ne noziedznieks, ne pesimistisks, apmierināts aprēķinātājs kā Laršs Gustavsons savu dzīvi nemainītu pret citu – šķietami jēdzīgāku un laimīgāku. Instinktīvi mēs visi esam laimīgi par likteņa nolemto.

Tādēļ „dziedāt šūpuļdziesmu īsajai, nožēlojamajai un izgaistošajai dzīvei”, vai šo dziedāšanu apcerēt ir ikvienam indivīdam dotās laimes – laika bezjēdzīga izniekošana.