Šaipus leģendas
Linards Tauns, LAULĪBAS AR PILSĒTU, dzejoļi, sakārtojis Gunars Saliņš, Upeskalns, 1964.g.
Linarda Tauna nāve ir mūsu dzejnieku paaudzes leģendas sākums.
Šodien, divi gadi pēc traģiskā notikuma, kas dzīvo, radošo latviešu trimdas dzejnieku saimei atrāvis vienu no īpatnējākām personībām, grūti pasacīt, kas dziļāk iespiedies laika biedru, dzejas cienītāju un sabiedrības atmiņā - leģenda par Linardu Taunu vai viņa dzeja. Par pilsoni Linardu Taunu, vai pareizāk - par Arvīdu Bērzu, mēs zinām ļoti maz. Toties zinām nostāstus, raksturojumus un atmiņu tēlojumus, kas saaudušies ap teiksmainā Elles ķēķa dzejnieku. Un tādos apmēros, ka brīžiem šķiet - Linards Tauns ir dzejas tēls, dīvains dziesminieks, kas dzīvojis Menhetenas akmens tuksnesī un dzīvojis vairāk vai mazāk tikai savai dzejai un savā dzejas pasaulē. Tik pilnīgi Tauna dzeja un dzeja par Taunu, kas dokumentējusies nekrologos un kollēgu piemiņas vārdos, saplūdusi kopā it kā neatšķetināmā pavedienā.
Šī attīstība liekas drusku netaisna, jo leģenda apmierina mūsu prasības pēc leģendām, bet nerunā par cilvēku Linardu Taunu; viņa mums nezināmās domas un jūtas, pieredze un pārdzīvojumi taču ir atstātā mantojuma sakņu barotāji, impulsa devēji dzejai kā mākslai ar cilvēka individuālajai būtei pāri stāvošām, neatkarīgām vērtībām. Mēs skatāmies mākslas darbā un savā iztēlē izveidotajā leģendārā tēlā, bet netiekam tuvāk cilvēkam pašam. Varbūt ir arī par vēlu. Ja atskaita cilvēkus, kas Linardu Taunu satikuši biežāk, pat diendienā, citiem būs šodien grūti atlobīt nost no mītiskā dzejas koka, kas sazaļojis, dzejnieka cilvēcisko portretu. Vienīgais ceļš, kā tuvoties Linardam Taunam, ir viņa dzeja.
Tur - vienīgi - varam meklēt atbildi uz jautājumu, kāda bija tā pasaule, ko redzējis Linards Tauns, kā viņš pārdzīvojis šo pasauli, ko jutis, saskaŗoties ar to. Būtu pārspīlēts, ja apgalvotu, ka izveidojies kaut kāds taunisma kults, bet - tagad, kad pirmais sāpju skaudrums pierimis, kaut atstātā vieta tukša un zaudējums tādēļ nav mazāks, nāk laiks, kad meklējams tiešāks ceļš pie Linarda Tauna, un šis ceļš ir viņa atstātais mantojums, viņa dzeja.
Pērnruden publicētais Linarda Tauna dzejoļu krājums Laulības ar pilsētu, kuŗu sakārtojis Gunars Saliņš, asistējot Ievai Prīmanei un Jānim Krēsliņam, novērtējams par viengabalaināko, tīrāko un izcilāko dzejoļu krājumu mūsu pēdējo gadu grāmatniecībā. Ir lieka nopūlēšanās mēģināt uzminēt, vai tāds pats krājums izskatītos autora paša sakārtojumā, bet dzeja, kas atrodama šajā grāmatā, liecina, ka autors tik suverēni pārvaldījis dzejas radīšanas māku kuŗas centrā ir paša personisko dzejas vaibstu noskaidrošana un izveidošana - ka ar pārliecību sakāms: šeit sastopam latviešu moderno dzeju tās kalngala pozicijā. Tā ir līdz pēdējai rindai ar īstas, vienreizējas dzejas savdabīgo smaržu un personisko siltumu piesātināta dzeja, neatdalāma no mūsu priekšstata par autoru, no viņa personības centrālajiem, mākslinieciskai radīšanai atdotiem vaibstiem. Katrā pantā, katrā rindā vai rindkopā jūtam viņa pirkstus, kas ārējos iespaidus transponējuši, dvēseles vibrāciju īpatnību apdvēseļotus, dzejas pasaules specifisko izteiksmes līdzekļu veidotajā ainavā. Varam saukt šo krājumu par pasaules atklāsmi, par testamentu vai mantojumu. Vienalga. Turpretī nevaram teikt, ka šeit būtu atrodama kaut rinda, kas tapusi tikai tāpēc, ka rindas vajag - it kā amatnieka darbnīcā. Viss ir pārdzīvots, visam ir dvēsele klāt. Lasot jūtam, ka šis pārdzīvojums tuvojas mums, tikai plāns šķidrauts šķiŗ mūs no Linarda Tauna paša. Šķiet, dzirdam viņu pašu runājam kaut kur uz ielas Menhetenas karstajā svelmē, izbraukumā uz Ņūdžerziju, rakstnieku vakarā vai tavernā draugu pulkā.
Kas
bija Linards Tauns? - Krājumā Laulības ar pilsētu viņš nostājas mūsu priekšā
kā kaut kāds pasaules lielpilsētas Klīstošais Holandietis, kas ticis pāri
nolādētības nastai un klīst, reizē meklējoties un brīnoties par to pasauli,
kuŗa atveŗas viņa skatam ar savām īpatnībām un dvēseli. Tauna dzejā nav
statikas bet gan nemitīga kustība. Vairāk kā puse no publicētajiem 33
dzejoļiem jau pirmajās rindās norāda uz kādu kustību: "Es piegāju pie
pilsētas..." 5. lp.). "Kā pilgrims ar kuģi / Es atklāju tavu bruģi." (7.
lp.). "Ar stipriem kliedzieniem mēs ejam..." (12. lp.). "Mēs visi gājām /
Meklēt Viņas seju" (15. lp.). "Tu esi radis sevī dzirdēt plūstam ūdeņus..."
(34.lp.). "Es eju uz sievieti kā uz Jeruzalemi..." (50. lp.) utt.
Šī klaiņošana vai iešana nav bezjēdzīga neredzīga maldīšanās. Tā ir it kā staigāšana ar kādu burvju zizli rokās, kas, piesitoties bruģa akmeņiem, veikalu izkārtnēm, tirgus galdiem vai kafejnīcu sliekšņiem pārvērš visu šo priekšmetīgo pasaules detaļu birumu savdabīgos dzejas tēlos. Ikdienas lietas pēkšņi iegūst mirdzumu, izceltas ārā no neizteiksmīgas kņadas vai raibuma. Tauna spēja redzēt, ko citi neierauga, ir vienreizēja, bet ar vēl lielāku spēku saskaŗamies lasīdami un vērodami, kā viņa radošā redzēšana spējusi pārvērst pasīvās uztveres ainas organiskā, dzīvā jaunā pasaulē. Tauna dzejoļu krājums nav tūrisma grāmata pilsētu izstaigātājiem bez dzejnieka acīm un dvēseles, bet tā, gluži kā suns dzejolī Pie pilsētas vārtiem guļ suns, spēj jutēju, sapratēju dvēseli izvadāt tūrista gaitās pa vēl nekur neredzētiem un citur neatrodamiem labirintiem, palīdz ielās un pretstatu ņirboņās atrast kopējās līnijas, teiksmainu pasauli virs izkārtņu lietišķās.
"Ā" - ieskanas vairākos dzejoļos it kā izbrīna sauciens, pēkšņi paveroties priekškaŗam, aiz kuŗa atklājas lietu dziļākās nozīmes, vaibstu mirdzums. Šī gandrīz vai bērnišķīgā prieka zilbe Tauna dzejā pastiprina tiešuma sajūtu. Mēs reizē ar dzejnieku redzam nokrītam putekļus, esam klāt pašā vistiešākajā lietu jaunās būtības atvēršanās mirklī. Tiešumu panāk arī dzejoļu uzbūve, kuŗā trūkst pakļaušanās poētikas formu valdonīgajām, izgludinātajām tērpu krokām. Šīs agrāko gadsimtu formas skan kā bronzas vai sudraba trauki, nenoliedzami skaisti, nenoliedzami skanīgi, bet tālu no cilvēka tiešā pārdzīvojuma, no acumirkļa, kad viņš ierauga pasaules parādīšanos. Šīm formām trūkst individuālā cilvēka siltuma un tiešuma, ar kādu tas ir kontaktā ar pasauli ap sevi. Tauna dzejā viss tas izstaro no katras vīles, mēs esam tuvāk cilvēkam kā jebkad. Katra rinda vēl silta, glabā radošas rokas un gara dzīvo siltumu.
Salīdzinot ar krājumu Mūžīgais mākonis, šķiet, šis pārdzīvojuma tiešums ir ievērojamākā atšķirība, pirmajā krājumā bija vietas, kas skanēja "sausi", it kā būtu meklēta vienkāršība vai simbolika. Turpretī grūti runāt par simboliem, lasot otru krājumu. Mēs lasām un uztveram gājienā pa pilsētu, apkārtni ar dzejnieka paša acīm. Tā ir cilvēka atklāsme ar rakstītā vārda palīdzību un pietuvošanās mūsdienu dzejas būtības dziļākajiem atvariem.
Trīs dzejoļi manuskriptos bijuši bez pieturas zīmēm, un tāpat arī publicēti. Atklājums pārsteidz. Cik nevajadzīgas dzejā faktiski ir pieturas zīmes! Cik gan maza nozīme šim gramatiskajam atribūtam var būt dzejolī! Arī tas tuvina mūs cilvēkam, noārda šķēršļus - mēs taču uztveŗam pasauli bez kommatiem un punktiem, mēs runājam viens ar otru, nelietojot pieturas zīmes !
Gunara Saliņa piezīmes grāmatas beigās ir lietišķīgas un ar augstu bibliografisku vērtību. Tās liecina, cik rūpīgi un ar kādu pietāti mūžībā aizgājušā dzejnieka draugi lūkojuši novest kādu mūža darbu līdz galam. Maza korrekcija tomēr nepieciešama. Ir nepareizi, ka dzejolis Es dzirdu korzēnu dziedāšanu nav agrāk publicēts. To 1963. g. 16. februāri ievietojis laikraksts Latvija, kas iznāk Vācijā, gan par autoru nepareizi uzdodot Ainu Zemdegu. Kļūda izlabota laikraksta 6. marta numurā.
Pēc šī Linarda Tauna otra krājuma iznākšanas jādomā par viņa darbu kopojumu, neizlaižot nevienu uzrakstītu rindu. "Malā atsijātie dzejoli", kas uzrakstīti Vācijā nometņu laikos un agrākos Ņujorkas gados, būs vienreizēja dokumentācija par kāda latviešu dzejnieka attīstību, vēl vairāk pasvītrājot dinamiku un noskaidrošanās straujumu, ar kādu Linards Tauns bijis ceļā uz vietu mūsdienu latviešu literātūras visaugstākajās galotnēs.
Gunars Irbe
