Richards Rīdzinieks, CIRVIS
OZOLĀ, 18 skices, autora vāks, sējuma mets, grafiskais iekārtojums un
viņetes, Daugava, Stokholmā, 1965., 143 lp.
Četrdesmito
gadu beigās Stokholmas liberālajā latviešu laikrakstā Latvju Ziņas parādījās
pāris īsas noveles, kas diezgan radikāli atšķīrās no citiem mūsu tā laika
otra pasaules kaŗa tematikai veltītiem literārajiem darbiem, kuŗas dominēja
patētika vai dzejisku interpretāciju apskaistināta sūdzēšanās par varonīgas
tautas likteni. Richarda Rīdzinieka noveles bija kaut kas skarbs,
šķautnaināks, bezkaunīgāki tiešāks, un pēkšņi sajutām, ka radies autors, kas
vēlas stāstīt par c i l v ē k u kaŗa virpulī, ne "tautas dēliem un meitām".
Būs vairāk apstākļu, kas aizkavējuši šī autora debiju grāmatā. Bet nu tā
ir notikusi - gadus piecpadsmit pēc debijas periodikā. Tas ir ilgs laiks,
tāpēc turam rokās nelielo sējumu, it kā tas būtu pilns ar pērlēm, kas ilgi
viļātas gliemežnīcā, uzkrājušas kārtu kārtām dvēseles pašaizsardzības sulas,
kas sacietēdamas tapušas par literāriem prozas darbiem, astoņpadsmit skicēm
krājumā Cirvis ozolā.
Lielas sāpes - vilšanās, šausmas, izmisums vai vientulības kalngali nav
nekādi garanti labai literātūrai, garanti nav arī ideoloģiskas pārliecības,
tēvzemes mīlestība vai šķiras apziņa. Mākslinieciskā radīšana ir pērles
tapšanas process. Literātūra, dzeja - kā pērles - ir dzīves norišu blakus
produkts, tās vērtība ir neatkarīga no "izejvielu" ķīmiskā sastāva,
novērtēšana - morāliski neatkarīga no pamatos gulošā pārdzīvojuma.
Ir viens temats Rīdzinieka grāmatā, kas - jau tāpēc vien, ka tas nav
nolikts pie malas divdesmit gadus pēc tam, kad tas zaudējis aktuālitātes
tiešumu - acīm redzot nav devis autoram miera, grauzis nakti un dienu un
gadu pēc gada, lai beidzot parādītos grāmatas lappusēs. Šis temats saistās
ar piedzīvojumiem kaŗa beidzamajos mēnešos, kad daļa tagadējo trimdas
latviešu jau atradās drošībā, "garā" gan dzīvodami līdz kaŗavīriem un
dzimtenē palikušajiem, bet iekšķīgi apmierināti, ka viņu stunda nav situsi
un briesmas vairs nedraud (skice "Dubultmorāle", kas kontrastē ar tādām
grāmatas pirmās puses skicēm kā "Laimes brīži", "Saule zenītā" un
"Pomerānija"). Ir tomēr jājautā, vai vienā otrā no šim tematam veltītiem
darbiem no kuŗiem dalu var mierīgi saukt par novelēm nav manāma
kristallizācijas procesa tuvošanās pārakmeņošanās stadijai. Rīdzinieka stils
ir konspektīvs, vietām tas sprēgā, it kā kad kāds ietu pa sausiem zariem -
tik bezsulains ir viņa stāstījums. Rodas sajūta, ka gadu ritumā nav vis
aizsniegta literārai radīšanai nepieciešamā distance, bet gan tāds attālums,
kur personisko pārdzīvojumu izraisītā vāts rādāma kā sacietējums , kas
atgādina neizprastu un nenovērtētu sāpi, bet lasītāju pamudina vaicāt: Kāpēc
man tas jāzina! Līdz īstam literāru pārdzīvojumu izraisītājam momentam ved
tikai nedaudzi no šīs tematikas darbiem.
Daudz spēcīgāka toties ir otra parallēle Rīdzinieka krājumā, skices,
kuŗās redzam atainotus pārdzīvojumus, kas būs pazīstami ikvienam, kaut arī
citā īstenības versijā, Šajās "nemilitārajās" skicēs dominē marģinālcilvēka
domu, pārdzīvojumu un izjūtu murskuļi, kaut kāda traģiska nojauta, ka dzīve
aizrit seklumā, neizlīdzinātībā sava es un apkārtnes starpā un tāpēc to
citādi nevar attēlot, kā vienīgi tēlojot šo seklumu. Bez ārējiem notikumiem,
partneru sarunu ikdienišķi bezsaturīgām sarunām Rīdzinieks šo sekluma izjūtu
panāk arī ar savu stilu, kas šajā parallēlē gūst īpašu, iezīmīgu raksturu.
Tajā pašā reizē mēs redzam cauri šim seklo norišu, sarunu un domu strautam,
mēs ievērojam atkailinātos iežus, zemi, koku saknes - kas alkst dziļuma
jēgas. Man šķiet, skicēs, kas ietilpst Rīdzinieka tematikas otrā parallēlē,
trimdinieka kā marģinālcilvēka tematā (t.i. tāda individa, kas izrauts no
savas sākotnējās vides ārēji dzīvo jaunajā vidē, bet nespēj tajā būtiski
iekļauties un tādēļ atrodas it kā uz abu dzīvju robežām, ārmalā kā vienai,
tā otrai, uz marģināles), autors panācis visasāko, ietekmīgāko efektu - tā
vairs nešķiet "noreaģēšanās", bet vismaz sākums īstai prozas literātūrai,
kas ir tiešā kontaktā ar dzīvi. Rīdzinieks nešausmina, nevaid, nekunkst,
nesūdzas. Viņš vienīgi noliek savu marģinālcilvēku uz delnas un ļauj mums
ieskatīties viņa pasaulē. Un mēs redzam ne tikai caurspīdīgo, ārējo,
ikdienas norisi, jūtu un domu seklumu, sīkos priekus un bēdas, bet arī
dziļumā esošās alkas pēc kaut kā, kas piepildītu dzīvi tā, lai tai rastos
jēga.
Visai
neparasts temats mūsu literātūrā būs tie Rīdzinieka stāsti, kuŗus autors
stāsta no viesmīļa perspektīvas, atklādams daļu aroda aizkulišu.
Divdesmitseptītais ir novele, kas uzrakstīta tik iejūtīgi, ka gandrīz
atbaida lasītāju no turpmākas krogus apmeklēšanas! Taču šķiet, ka Rīdzinieka
talants un īpatnība vistiešāk parādās vispirms 'kaŗa stāstu parallēles"
pavisam īsajā, bet klasiski izstrādātajā un milzīgu pārdzīvojuma
augstspraigumu pilnajā novelē Pomerānija - neesmu lasījis nevienu prozas
darbu, kas tik maz vārdos pasaka tik daudz! "Marģinālcilvēka parallēlē",
šķiet, vislielāko gatavību autors parāda novelē Kalns, bet ļoti raksturīgu
marģinālcilvēka dvēseles atklāsmi atrodam arī skicē Noēvelētas sajūtas, kuŗā
autors nodemonstrē rūgtas agresīvitātes izgaismotu šāda cilvēka pasaules
ainu.
Īpašā vietā grāmatā ir Caur Pirandello prizmu, kas it kā būtu Rīdzinieka
deklarācija par trimdas rakstnieka uzdevumiem. Tajā ir nekautrīgs asums, bet
- vispirms jau autors pats nav ne rindas veltījis šīs "deklarācijas"
pildīšanai, otrkārt - novele atrodas tik tuvu publicistiskai polemikai, ka
prasa pārrunas un iztirzājumus, kam ar darba paša literāro vērtību maz
sakaŗa. Manuprāt, šī "deklarācija" drīzāk izgaismo cilvēka nespējas
traģiskos vilcienus, nevis vadmotīvus patriotiska rakstnieka uzdevumiem.
Gunars Irbe
