Stingrā forma
Edmunds Zirnītis, VĒRMEĻU BIĶERIS, soneti un sonetīni, Tilta apgāds, 1964. g. , 233 lp., Viestarta Aistara akvareļi, prof. L. Bērziņa piezīmes.
Labi veidots sonets atgādina nelielu, bet skaistu dāmu: tas ir reizē kompakts un elegants, kontrastains un harmonisks, viegli pārskatāms, bet tāds, kas saista uzmanību... Diemžēl, mīlestība uz sonetu arī nav bez problēmām.
Jāšaubās, vai atskaņu ziņā nabadzīgajai latviešu valodai piemērota itaļu renesanses soneta forma: atskaņas reizēm šķiet "spiesta lieta", pārāk nodilst, kļūst, tā sakot, "leijerkastīgas" ; šādus sonetus lasot, man nāk prātā Götes vārsma:
Hier haben wir den alten Leierton.
Liekas, ka mums īsti piemērots tikai Šekspīra sonets vai t.s. nekārtnais sonets, kas dažkārt sastopams Bodlēra u.c. dzejā; renesanses vai Spensera sonetu ieteicams lietot ļoti reti. Derētu zināmā mērā pievērsties "asonanču sonetam", kur atskaņu vietā konsekventi lietotas tikai pietiekami tīras asonances, kas dod labu tiesu svaiguma. Atskaņām, manuprāt, jāļauj drusku "atpūsties" resp. jāizvairās no schēmām, kas sevišķi ierobežo.
Neesmu viens no tiem, kas domā, ka sonetam jābūt sacerētam gaužām augstā stilā un par varen cildeniem tematiem (šādi sacerējumi reizēm ir negribēti komiski); bet zināms mērens "pacēlums" tomēr šķiet nepieciešams. Pavisam necilai vielai sonets, manuprāt, neder; laikam gan jāmeklē cita forma.
Sonetu krājumiem gandrīz neizbēgami piemīt vienmulība - tāpat kā grāmatām, kuŗās atrodam tikai brīvo pantu. Tādēļ sonets laikam nedrīkstētu būt vienīgā lietotā forma.
Ar šīm problēmām var sastapties arī V. Zirnīša sonetu un sonetīnu krājumā. Atskaņas te visumā pārāk parastas, ne bez manāmas piepūles iespiestas stingrā ārējā formā. Šur tur nepārprotams atskaņas spaids. Viela dažkārt šķiet pārāk necila sonetam. Zirnītis nav spējis izvairīties arī no vienmulības.
Liekas gan, ka būtu nepareizi vainot vienīgi stingro schēmu: īpatnēja, bagāta uztvere palaikam rezultē neparastās atskaņās un daudzveidībā; ja šādas uztveres nav, atskaņām arī brīvākās formās slieksme uz banālitāti (tāpat kā gleznām). Nevar noliegt, ka Zirnītim ir veidošanas spējas; bet kaut cik iezīmīgākas īpatnības viņam pagaidām nav. Šai ziņā Zirnītim labāk veicas tur, kur viņš turējies pie savas individuālās pieredzes; vairāk "literārās" vietas diezgan banālas - un it dabiski saistās ar banālām atskaņām.
Lai gan godīgā recenzijā nevar iztikt bez šiem iebildumiem, tomēr jāpriecājas, ka mūsu jau pārāk "brīvpantīgajā" lirikā atkal parādās vairāk disciplinēti, noteiktāki veidoli. Cerams, ka Zirnītis turpmāk izvairīsies no vienpusības ārējā formā un rūpīgāk izkops savu īpatnību. Būtu ieteicams izmēģināt brīvākas soneta formas, bez tam - parastās kvartas, tercinas un pat brīvo pantu; nākošajā krājumā tad būtu tīkama daudzveidība. Tāpat derētu vairāk izmantot tiešo pieredzi, mazāk paļaujoties uz "literāru" pieeju un "stock responses". Jāuzmanās, jaucot senlaicīgus priekšstatus (jodus, sumpurņus) ar moderniem (mīnām), kā to var vērot 232. lpp. Alliterācijas vietām pārspīlētas (piem., 2. tercas 1. rindā, 127. lpp.). Šur tur diezgan tieša Virzas ietekme (piem., virsrakstā un divās pirmajās rindās 113. lpp.; tas pats sakāms par pirmo kvartu 63. lpp.). Pat krājuma nosaukums liek domāt par Virzas pirmo grāmatu.
Gundars Pļavkalns