APŠAUBĀMA TESTAMENTA IEDZĪVINĀŠANA
1965. gada Nobeļa prēmiju literātūrā Zviedru Akadēmija piešķīrusi sešdesmit gadu vecajam krievu rakstniekam Michailam Šolochovam.
Šolochovs pieder pie tiem nedaudzajiem autoriem, kuŗu literārajam talantam izdevies atrast atbilstošu formu sociālistiskā reālisma ietvaros. Viņa epiķa spējas, šķiet, visspilgtāk izpaudušās lielajā revolūcijas romānā ar ironisko nosaukumu Klusā Dona. Kaut arī Šolochova literārā produkcija nenorāda uz tik savdabīgām iezīmēm, ka ar to viņš izceltos savu reālistisko kollēgu starpā, literāri Nobela prēmija attaisnotos, ja vien tā būtu piešķirta agrāk. Prēmijas piešķiršana tagad, vairākus gadu desmitus pēc šī lielākā Šolochova darba parādīšanās atklātībā neliecina, ka Zviedru Akadēmija ir neapstrīdama Nobeļa testamenta iedzīvināšanā sešdesmit deviņus gadus pēc donātora nāves.
Savā novēlējumā Alfrēds Nobelis teicis, ka prēmijas piešķiramas tiem, kas pēdējā gada laikā darījuši vislabāko darbu cilvēces labā. Literātūrā prēmija būtu piešķiŗama tam, kas pēdējā gada laikā publicējis visievērojamāko darbu ideālistiskā garā.
"Ideālistiskā ievirze" pirmkārt ir tieši tā, ko sociālistiskā reālisma doktrīna jo noteikti noraida. Pieņemot 1965. g. Nobeļa prēmiju, Šolochovs tātad atkāpjas no tās partijas ideologijas, kuŗai pieder viņa uzticība visos Padomju Savienības periodos. Zviedru Akadēmija turpretī izdala Nobeļa testamentā atvēlētos līdzekļus, neievērojot devēja novēlējumu, ka prēmija piešķiŗama par pēdējā, nule aizvadītā gada laikā reģistrēto lielāko sniegumu. Un beigās jājautā, vai Nobelis ar savu novēlējumu vēlējies atbalstīt polītisku sistēmu, kuŗa šā gadsimta vēsturē iezīmējusies ar vienu no vislielākām necilvēcībām un briesmu darbiem. šās iekārtas simpatizētājs un arī ideologs šolochovs bez šaubām ir, kaut arī - zviedru kritiķa Okes Runkvista (Ake Runnquist) vārdiem runājot - tāds, kas pratis "slavēt, kad slavēt nepieciešams, klusēt, kad klusēt ir izdevīgāk".
No otras puses jāsaka, ka prēmijas piešķiršana literātūrā sāk kļūt par neiespējamu uzdevumu tiem astoņpadsmit akadēmijas locekļiem, kuŗiem par to ik gadus jāizšķiras. Nobelis mirdams dabiski nevarēja paredzēt pasaules attīstību. Ja šodien izsakām pārmetumus Nobela prēmijas piešķīrējiem, tad, liekas, neiedomājamies, ka nav iespējams apzināt un izvērtēt literātūru šāsdienas pasaulē, kur tā tiek sarakstīta valodās, kuŗu visu pārzināšana prasītu, lai "žūrijā" ietilptu literātūrzinātņu un pasaules valodu ģeniji, kas ik dienas strādā virsstundas. Jaunā situācija aktuālizē iautājumu, vai Nobeļa prēmiju piešķiršana nebūtu izbeidzama, jo pēdējos gados tā nav uzrādījusi spēju būt uz viena platuma grada ar literātūras attīstību un vairāk izrādījusies kā politiskas laipošanas vai komerciālu pasākumu, ne literāras vērtēšanas metode.
G. I.
RAKSTNIEKU SAVIENĪBA UZ VIRVES
Novienādošana, partijas līnija, slepenā policija, cenzūra — ir labi pazīstami faktori katram rakstniekam un žurnālistam totalitārajās zemēs, vienalga, vai vadītāja kliķe ir komūnistiska, fašistiska vai nacistiska, raksta Laršs Andersons, zviedru laikraksta Göteborgs-Tidningen ārlietu redaktors vēstulē no Varšavas. Šie faktori ir labi zināmi arī Polijā, komūnistu zemē, kas jau ilgāku laiku pazīstama par tādu, kur kultūras iemaukti visvaļīgākie.
Ka tā ir joprojām, izriet no redaktora sarunas ar poļu rakstnieku savienības viceprezidentu Jersiju Putramentu. Klimats Gomulkas Polijā pēdējos gados kļuvis vēsāks, taču „vēsturē” atzīmējams tāds notikums kā 34 poļu kultūras darbinieku protests pret to, ka iekārta nav kritizējama, debašu brīvība ierobežota un preses brīvība iespējama tikai šaurās robežās. Šis protests izteikts 1964. gada martā. Daži no uzsaukuma parakstītājiem apcietināti. Kāda ir viņu situācija šodien? Viceprezidents Putraments pārsteidzošā vaļsirdībā pastāsta:
— Mēs dzīvojam komūnistiskā zemē, un tas nozīmē, ka katra opozicija tiek uzskatīta par nelegālu. Mums nav brīvas preses. Pēdējās opozicijas elpojamās poras bija nedēļas laikraksti „Przeglad Kulturalny” un „Nowa Kultura”. To vairs nav. Valdība, tos ir apturējusi un aizstājusi ar partijai uzticīgo laikrakstu „Kultura”. Bet mēs nopietni ceram visai drīz sākt izdot jaunu nedēļas laikrakstu, kas varētu kļūt par forumu visiem tiem poļu rakstniekiem, kas liedzas publicēties Kulturā. Jo, protams, opozicija eksistē, kaut arī tā ir noliegta. Trīsdesmit četru protests pērngad ir tikai viens, kaut ļoti spēcīgs piemērs šajā jautājumā. Valdība to zina un nevar neievērot.
Apcietinātie turēti aiz restēm tikai neilgu laiku, visi ir joprojām rakstnieku savienības biedri un vēl arvien raksta.
— Protams, mēs rakstnieku savienībā jūtamies irritēti par šādiem partijas vadības adatas dūrieniem, saka Putraments. Bet mēs esam arī poļi un patrioti un jūtamies aizkārti, ka jūs ārzemēs nekad neesat presē rakstījuši, ka šie trīsdesmit četri, kas situši dūri uz galda, vēlāk tikuši ielūgti mājās pie Gomulkas un šķīrušies no turienes kā labākie draugi.
Laršs Andersons kommentē: — Atstāju varenā Jersija Putramenta telpas pretrunīgu jūtu pārņemts. Viņš un viņa kollēgas rakstnieku savienībā dzīvo bīstamu dzīvi. Daudzus pieskaita opozicijai, un bīstamai opozicijai, bet nekad šo opoziciju nevar saukt par tādu, kas trāpa režīma sirdī. Tā ir opozicija, kas turas partijas noteiktajos logatos. Bet dinamika ir nojaušama, dinamika, kas tiecas eksplodēt, bet ko rakstnieki paši cenšas savaldīt, jo zina, ka eksplozija iznīcinās viņus pašus... Viņi grib, bet nevar rakstīt, kā gribētu. Viņu opozicija ir paslepena. Viņi dzīvo kā dzīvnieki būrī. Un nav iespējams nejust simpātijas pret viņiem.
Poļu rakstniekiem ir brīvība, ko jūt virves dejotājas uz virves, kas pārstiepta krāču pilnai upei.
-be
Divi pretēji uzskati dominē mūsu presē, kad tā diskutē mūsu šāsdienas polītisko situāciju un nākotnes izredzes. Viens no šiem uzskatiem, ka ASV ir brīvās pasaules „mugurkauls” un „vienīgā cerība”, otrs — ka ASV polītikā nebūt nav vērpjamas tādas slieksmes, kas liecinātu, ka šīs cerības varētu attaisnoties. Nereti šie vērtējumi izrietējuši no „nepareizā” pieņēmuma, ka ASV polītiku vispirms varētu vadīt kaut kādas „morāliskas vadlīnijas”. Pieņēmums ir nepareizs tāpēc, ka visas ārpolītikas vienmēr vadās no tās valsts pozīcijām, par kuŗas ārpolītiku ir runa. Var, protams, spriest par savas pozīcijas nepareizām aplēsēm un par to, cik „morāla” ārpolītika ir pret citām valstīm un šo valstu iedzīvotājiem.
Viens no ASV Austrumeiropas ekspertiem Džons Kempbells nesen izdotajā grāmatā mēģina dot Savienoto Valstu Austrumeiropas polītikas attīstības īsu pārskatu un analizi (John C. Campbell, American Policy Toward Communist Eastern Europe: The Choices Ahead, The University of Minnesota Press, 1965). Pēc šīs grāmatas izlasīšanas atmiņā palikuši divi nozīmīgi secinājumi. Pirmais attiecas uz lappusēm, kuŗās vēsturisks atskats par polītisko attīstību Austrumeiropas valstīs abu pasaules kaŗu starplaikā. Kempbells konstatē: Pirmā pasaules kaŗa rezultātā sabruka trīs monarchijas un no drupām iznira vesela rinda jaunu valstu, kas atradās joslā starp divām lielvalstīm — Vāciju un Padomju Savienību, šo jauno valstu nacionālā sajūsma un ar to saistītie aizspriedumi un savstarpējās nesaskaņas bija tik lielas, ka šīs samērā nelielās valstis pat lāga necentās izveidot ciešāku sadarbību, lai tā kļūtu par varas faktoru, kas būtu jāņem vērā imperiālistiskajiem kaimiņiem. Savstarpējas sadarbības vietā šīs valstis attīstīja „individuālu” polītiku, kas — krizei uznākot — varēja novest un arī noveda pie viena vienīga rezultāta, šīs valstis Eiropas austrumos Otra pasaules kaŗa sākumā bija vientuļas un nevarīgas abu tiešo lielo kaimiņu priekšā.
Otrs secinājums, ko ierosina Kempbella grāmata, ir — ka ASV polītika pēc Otra pasaules kaŗa Austrumeiropas jautājumā bijusi vārdu un deklarāciju polītika. ASV nav nevienā gadījumā izšķirīgi varējusi atbalstīt šo zemju neatkarības tieksmes un Austrumeiropas tautu demokratisko aprindu centienus pēc parlamentāras iekārtas. Deklarāciju un simpātiju apliecinājumu skaits ir milzīgs, bet viss praktiskais atbalsts, ko ASV šīm t.s. tautas demokratijas zemēm devušas, ir zināma saimnieciska palīdzība tiem „satelitiem”, kuŗiem izveidojušies aizmetņi — kaut ierobežotām — pilsoniskām brīvībām un neatkarīgai ārpolītikai. Vispirms te domāta Polija un Dienvidslavija.
Šīs vārdu polītikas izcelsme bez šaubām meklējama kuriozajā apstāklī, ka kaŗu pret Hitlera diktatūru ASV un Anglija bija spiesta izkaŗot plecu pie pleca ar Hitlera pievilto sabiedroto Staļinu, kas pats reprezentēja ne mazāk pretīgu diktatūru kā tā, pret kuŗu visi kopīgi cīnījās. Kaŗam beidzoties, kaŗa laika norunu rezultātā Austrumeiropas tautām atlika vairs viens vienīgs ceļš — tas, kuŗu noteica sarkanās armijas klātiene...
Kempbells skicē grāmatas nobeigumā vairākas iespējas ASV turpmākajā polītikā. Viņš tomēr neslēpj, ka ir runa tikai par iespējām, ne par nodomiem. Autors norāda arī, ka austrumu un rietumu robeža Eiropā ir pati bīstamākā un ka tādēļ abas puses bijušas un, jādomā, arī būs piesardzīgas. No teiktā izriet, ka tautām austrumos no „dzelzs aizkara” vislielākās cerības liekamas uz attīstību Padomju Savienībā un uz pašu māku izmantot radušās iespējas uz patstāvīgāku iekšpolītiku un attieksmju izveidošanu ar citām valstīm, ieskaitot ASV, no kuŗas varētu sagaidīt atsaucīgu, bet, jādomā, arī piesardzīgu atbalstu, īpaši saimnieciskā un kulturālā laukā.
G.I.
Kopš pāris gadiem Vācijā iznāk: periodiski rakstu krājumi žurnāla formā, kas veltīti vācu rakstniekiem un dzejniekiem (TEXT & KRITIK, Zeitschrift für Literatur, Verlag Dr. Rudolf Georgi, Aachen, Postfach 407). Atskaitot vienu, katrs no iznākušiem desmit numuriem veltīts vienam un tikai vienam vācu autoram, dodot tā dzejas portretējumu ar izraudzītu fragmentu vai dzejas paraugu starpniecību, publicējot nepazīstamus darbus, ievietojot kritiskus apcerējumus un daiļdarbus aplūkotājas recenzijas, tā kopsummā cenšoties veidot pilnīgu ainu par attiecīgo autoru un tā vietu vācu mūsdienu literātūrā.
Šādā veidā līdz šim lasītāji iepazīstināti ar Ginteru Grasu, Georgu Trāklu, Ginteru Eichi, Ingeborgu Bachmani. Rakstu krājuma 9. burtnīcā lappuses veltītas četriem liriķiem — Elizabetei Boršerei (dz. 1926. g.), Valteram Helmutam Fritsam (1929. g.), Ervīnam Jeklem (1909. g.) un Horstam Lēneram (1924. g.). Burtnīca dod labu ieskatu šo dzejnieku produkcijā un norāda uz rietumvācu literātūras attīstības slieksmēm divdesmit gados pēc otra pasaules kaŗa.
I.
Akadēmisko vienību savienība šā gada Vasarsvētkos tradicionālo Darba svētku ietvaros atzīmējusi divdesmito gadskārtu pēc ierašanās Zviedrijā, piestiprinot Slites ostā Gotlandē pie mola varā darinātu plāksni, kuŗā vienkāršiem vārdiem apliecināts, ka latvieši Zviedrijā nav aizmirsuši palīdzību, ko viņiem snieguši Gotlandes zvejnieki un sabiedrība, ierodoties patvēruma zemē 1944. gada rudenī un 1945. gada pavasarī. „Tack for hjalpen 1944-1945, Lettiska flyktingar” ir plāksnes teksts pie mola, aiz kuŗa redzama viļņojošā Baltijas jūŗa. Otrā piejūras ciemā, Kathammaršvikā, akadēmiķi uzkopa Bēgļu avotu, ko izveidojuši 1945. gada pavasaŗa pēdējie bēgļi, iecirzdami klintī vēsti par savu ierašanos.
AVS preses ziņojumā, ko piesūtīja turienes laikrakstiem, bija teikts, ka
latvieši Zviedrijā vēlas teikt paldies par visu, ko viņi piedzīvojuši
šajā zemē; šis paldies nebūs pilnīgs, ja nebūs atgādināti cēloņi un
iemesli bēgšanai un faktam, ka viņi joprojām atrodas trimdā Zviedrijā.
Nacistu un padomju kopējā sazvērestība ar sekām — Baltijas valstu
okupāciju — bija bēgšanas iemesls un arī iemesls tam, ka latvieši nav
varējuši atgriezties savā zemē. Kamēr šis nacistu un padomju kopējais
agresijas
GI
 Māra Biezaite |
Manās rokās Austrālijas radiofōna 1964. un 1965. g. rīkoto jauno instrumentālistu sacensību programmas. Abās sacensībās uzvarētōjos ierindojusies tagad 19 gadu vecā pianiste Māra Biezaite, Austrālijas latviešu nošu krātuves vadītāja meita. Pērn viņa spēlējusi Lista 2. klavierkoncertu A-dūrā (dir. Henrijs Kripps), šogad — Rachmaņinova Rapsōdiju klavierēm un orķestrim par Paganīni tēmu, op. 43, ko diriģējis Ladislavs Slovaks. Šā gada sacensībās piedalījušies arī abi muzikālie dvīņi Mairita un Gunārs Larseni, kas atskaņojuši Bohuslava Martinu koncertu divām vijolēm un orķestrim. Arī viņi iekļuvuši uzvarētāju saimē. Sacensībā piedalījušies vienpadsmit jauni mūziķi, trīs no pieciem uzvarētājiem tātad ir latvieši. Ja jau pirms divdesmit gadu vecuma šiem jauniešiem ir tāda instrumentāla technika — ko liela daļa instrumentālistu nesasniedz līdz mūža beigām — tad atliek cerēt vislabāko viņu tālākajā izaugsmē.
Visas pazīmes rāda, ka 4. latviešu dziesmu svētki Kanadā izskanējuši krāšņi. Saņemtajā svētku vadonī plašs koŗu, skaņražu, izpildītāju mūziķu — un arī dzejnieku, rakstnieku un dejotāju — saraksts, bet visvairāk iepriecina mūsu mūzikas dzīves dokumentācijas, kas līdz šim nekur nav lasītas. Vadoņa saturs šķiet lieliskas zāles pret t.s. tautiskajiem mazvērtības kompleksiem. Sevišķi jāatzīmē arī presē lasītā ziņa, ka Kanadas svētku virsdiriģenti iecerējuši 1968. gadu par vispasaules latviešu trimdas dziesmu svētku gadu. Vismaz Eiropas un Amerikas latviešu koŗi varētu šai programmai pievienoties — gan katrs savā kontinentā, tomēr dziedot kopēju programmu. Teicama šī doma ir arī techniskā nozīmē — saskaņošanās atvieglotu nošu sagādi, jo varētu paredzēt daudz lielāku pieprasījumu — abu kontinentu koŗiem vienā laikā iestudējot to pašu koncertprogrammu.
Turpretī mazāk iepriecina citas parādības. ALA-s kultūras birojs izdevis labi domātu kapitāldarbu — „Tautas dziesmas skolēnu koŗiem” Arnolda Šturma un Ritas Pētersones sakārtojumā, šeit vienā pašā krājumā atrodam pārfotografētu četru dažādu izdevumu fragmentus. Kapitāldarbā 6.-25 num. acīm redzot ņemti tieši no kāda folkloras pierakstītāju izdevuma, melodijas ir skaņražu nepārstrādātas. Manuprāt tie ir krājuma labākie darbi — senā, neviltotā tautas mūzika, kas būs pa spēkam arī nelielajiem trimdas papildskolu korīšiem vai arī klasei dziedāšanas stundām, kad „rūcējus” bez grūtībām var iedalīt vilcējos, veiklākajiem dodot teicējas vai locītājas balsi. Nošu raksts un dziesmu teksti ir izcili skaidri. Kaut viss krājums būtu tāds! Bet kur nu! Pecdesmit pieci sabalsojumi krājumā — pa lielākai daļai J. Graubiņa un J. Poruka — vārdu tiešā nozīmē pārfotografēti no Alfrēda Kalnāja 1954. g. izdotā un joprojām pieejamā krājuma „Skolēnu koŗi II” — šie sabalsojumi iespiesti ar tiem pašiem defektiem, kas Kalnāja izdevumā, no kuŗa atļauja nav prasīta.
Iespējams, ka abi apgādi „patapinājuši” no viena un tā paša man nezināma pirmizdevuma. Būtu godīgāk, ja šis avots būtu abos izdevumos norādīts. Savā ziņā ALA-s sakārtotājus kompromitē darbi, kas šajā speciālajā nozarē jau publicēti un dabūjami. Kalnāja izdevumā turklāt lielākas notis un teksts, kāpēc arī daudz labāk salasāms. Nevajadzīgs, lieks darbs, kuŗā ieguldītos līdzekļus vajadzēja izlietot, pārstrādājot trešo ALA-s krājumā atrodamo „izejvielu” — vecā P. Jurjāna krājuma vietām pusizdzisušo, grūti salasāmo nošu rakstu. Ceturtā „izejviela” krājumā laikam būs kāds Latvijas neatkarības pēdējo gadu izdevums ar J. Graubiņa un J. Poruka sabalsojumiem — nošu raksts treknāks, salasāmāks. Par abu pēdējo krājuma daļu pārfotografēšanu, protams, nevarētu neko iebilst — tie trimdā nav pieejami. Turpretī ļoti šaubos, vai sakārtotāji darījuši pareizi, trimdas skolām izvēlēdamies lielāko tiesu trīs-, vietām pat četrbalsīgus sabalsojumus, kas bijuši domāti „normālām” Latvijas skolām un kuŗu iestudēšanai nepieciešami koŗi ar vismaz kādiem divdesmit labiem dziedātājiem. Jāpieņem, ka lielākajos ASV un Kanadas latviešu centros tādi eksistē — lasīts gan par to nav, bet tā varbūt laikrakstu vaina. Bet ko lai iesāk lielais vairums mazo papildskolu, kur korītī varbūt tikai kādi desmit dziedātāji — kā tas mēdz būt Eiropā? Te nepieciešams jauns krājums ar, augstākais, divbalsīgiem salikumiem. ALA-s krājumā ir arī tikai viens vienīgs kanons (J. Poruka Bērīt’s manis). Kāpēc tādu nevarēja būt vismaz kādi — teiksim — trīsdesmit, jo tos ir viegli īsā laikā iemācīt arī pavisam mazam dziedātāju pulkam? Vai nederētu arī prāvāks skaits vienbalsīgu tautasdziesmu dažādu instrumentu grupu, ieskaitot sitējus (tur, piemēram, var iedalīt „rūcējus”), pavadījumā?
Par sabalsojumu stilu un māksliniecisko vērtību šeit nediskutēšu. Lai atļauts vienīgi piebilst, ka neviens no minētajiem skaņražiem ar šiem, lielāko tiesu paviršajiem gadījuma rakstura darbiem nemirstīgs nav kļuvis. Katrā ziņā ALA-s kultūras birojam rūpīgāk būtu jāapsveŗ turpmākā darbība, mūzikas jautājumos pieaicinot labākus lietpratējus. Ar triju — vienā gadījumā apšaubāma rakstura — vecu izdevumu pārspiešanu vien vēl nekas nav paveikts.
Daudz nopietnāks tomēr ir gadījums ar apgāda „Latvju Grāmata” (E.
Dobelis) 1963.
g. izdotajām — it kā E. Melngaiļa un J. Vītola — „50 latviešu
tautasdziesmām klavierēm”. Latviešu nošu krātuves Austrālijā krātuves
vadītājs E. Biezaitis ziņo, ka šis ir tiešām 1955. gadā Rīgā izdotā
O. Grāvīša krājuma „50 latviešu tautasdziesmas klavierēm”
pārfotografējums. Tātad ir runa par vairāk nekā plagiātu vien. — Līdzīgs
gadījums ir ar Čikagā 1963. g. pārfotografētām un Kalnāja izdotām Jēkaba
Mediņa tautasdziesmām balsij un klavierēm, kas iznākušas Rīgā 1947.
gadā. Šajā izdevumā autora vārds gan nav grozīts! Šķiet, arī tā paša
apgāda izdotās A. Žilinska sōlo dziesmas tapušas tādā pašā ceļā.
Pēc šīm dīvainībām prieks ir neviltots, atrodot Toronto universitātes koŗa dziesmu sērijā (apg. The Frederick Harris Music Co. Lim., Oakville, Ont., Canada) divus Tālivalža Ķeniņa kanadiešu tautasdziesmu apstrādājumus (No. F.H. 3107 resp. 3108). „Bonhomme” ir, ja nemaldos, kāda populāra, ļoti ātri dziedama franču t.s, „chanson”, kuŗai Ķeniņš devis draiski virtuozu, nebēdīgi rotaļīgu, tekstam atbilstošu apdari. Bagātīgi izmantotas kontrapunktisku imitāciju iespējas, taču to veids — īsi, aprauti motīvi — nekad netraucē pašas dziesmiņas melodijas dabisko plūsmu, kaut arī vai visu trešo pantu tā vesta kanonā starp abām sieviešu balsīm, vīriem zobgalīgi staketēti skaldot „tam-bour la boum!” Neaprakstāmi komiski panta pavadbalsu daudzie glisandi, kad lāga vīram jautā, vai viņš protot ar pudeli spēlēt... Harmoniskajā ietērpā manuprāt skaidri manāms, ka Ķeniņš kādreiz mācījies Parīzes konservatorijā, jo daudzu tradicionālu franču skaņražu koŗu dziesmām var sastapt radniecisku diatonisku, galvenokārt sekundas intervalliem atsvaidzinātu harmoniku, raksturīgus parallēlu kvintu posmus, vietām kvartu harmonikas iedīgļus, kā, piemēram, jau pieminētajā ceturtajā pantā, kur bez tam varam priecāties arī par Ķeniņa mūzikā nereti sastopamajiem mediantiskajiem t.s. šķērsskaņu („querstand”) veidotiem skaņu krāsu pretstatiem.
Otrā Ķeniņa darbā, „Ojibway song”, apstrādāta, cik noprotu, kāda sena indiāņu melodija ar pentatonisku raksturu. Domas var dalīties, vai šāda veida melōdijas, kas droši vien cēlušās pirms eiropiešu civilizācijas uzmākšanās, piemērotas tik izteiktam „civilizācijas produktam” kā astoņbalsīgam jauktam korim ar četriem solistiem, ko Ķeniņš paredzējis savā apdarē. Līdzīgi rīkojušies citi arī, piemēram Alfrēds Kalniņš, kuŗa trīs indiāņu tautasdziesmas jauktam korim iespiestas Rīgā 1958. gadā — šajās Kalniņa dziesmās bagātīgi izmantoti parallēli kvintu efekti. Sapņaini rāmais teksts Ķeniņa dziesmā izraisās krāšņi mirdzošā līdz pēdējām iespējām kāpinātā papildus sekundām pārblīvētā vēlās romantikas harmoniskajā ietērpā, kaut principā Ķeniņš stingri turējies diatonisma ietvaros — tikai dažās vietās paaugstinājuma vai pazeminājuma zīmes. Rakstītājam tā kā gribētos iebilst pret šo skaņu krāsu orģiju, arī pret pāris varen saldiem dominantnonakordiem (amerikāņi droši vien šos akordus nosauks par ‘very nice’), taču suverēnais dziesmas uzbūves veids un Ķeniņa virtuozā kontrapunkta māksla, kaut vai grandiozais četrbalsīgais solistu kanons, apklusina iebildums. Kā Ķeniņam palaimējies uztvert senās indiāņu dziesmas garu, par to grūti spriest — apstākli par daudz nepazīstami.
Abi Ķeniņa darbi veltīti Toronto universitātes korim un tā diriģentam Valteram Barnsam (Barnes), kam tie acīm redzot pa spēkam.
Ar jaunumiem nācis klajā arī Longīns Apkalns Vācijā. Ar savu „Mūziku stīgu kvartetam” viņš ar mūsdienu izteiksmes līdzekļiem pievienojis patlaban pēdējo loku mūsu stīgu kvartetu ne sevišķi gaŗajai virknei — J. Vītola, Jāņa Mediņa, H. Pavasara, V. Ozoliņa, T. Ķeniņa un varbūt vēl dažu citu darbiem. Pie šī Apkalna skaņdarba būs iemesls atgriezties kādā citā apcerē.
Andris Vītoliņš
Melburnas latviešu biedrības bibliotēkas darbības pārskats par laiku no 1964. g. 1. jūlija līdz 1965. g. 30. jūnijam liecina par mērķtiecīgu aktivitāti. Iepriecina un pārsteidz fakts, ka pagājušā darbības gada beigās bibliotēkas plauktos bijušas jau 5483 grāmatas. Ne mazums grūtību bijis jāpārvar bibliotēkas pārzinei Lidijai Dunsdorfai, savācot šo sējumu skaitu. Bibliotēka nebūt neierobežojas ar grāmatu krāšanu vien, bet cenšas apzināt un inventarizēt trimdā publicētos jauno zinātnieku diplomdarbus un zinātniskos rakstus, kā arī rakstus par latviešu un pārējo Baltijas tautu aktuālajām problēmām cittautu laikrakstos un žurnālos.
Tieši pēdējais darbības lauks ir slavējams. Nav divu domu, ka šī pasākuma veikšanā vajadzīgs vēl lielāks atbalsts, jo ir neiespējami no vienas vietas apzināt vai visas pasaules periodiku. Jaunā Gaita lūdz katru latvieti jebkurā zemē — piesūtīt Melburnas latviešu bibliotēkai laikrakstu izgriezumus, žurnālu atsevišķus numurus un cita veida publikācijas, kuŗās skarti Baltijas jautājumi. Aicinājums attiecas arī uz latviešu studentiem, kuŗu studiju darbi nereti parādās pavisam nelielos metienos vai kuŗus publicē periodiskos izdevumos. Bibliotēkas adrese: Latvian Library, 3 Dickens Street, Elwood, Vic., Australia.
Melburnas latviešu biedrības bibliotēka, kā redzams no darbības pārskata, nebūt nefunkcionē kā statisks archīvs. To cītīgi apmeklē latvieši, un grāmatas pa pastu sūta arī uz Džīlongu un Jaunzēlandi. Lasītāju skaits kļūst lielāks gadu no gada, un bibliotēkā iegriežas arī liels skaits Austrālijas latviešu jaunatnes.
G. I.
 Tenesija Viljemsa Iguānas nakts; Maksīne — M. Ludeka, Šanons — A. Tipāns. |
Šāgada latviešu kultūras un mākslas sezona ASV piepildījusi nedēļas nogaļu kalendārus tik strauji, ka mūsu periodikā atskanējušas balsis par pārmērīgu darbīgumu, par mākslas kvalitātes samazināšanos uz kvantitātes rēķina. Tādam uzskatam grūti pievienoties. Izstādes, koncerta vai lugas līmenis nav atkarīgs no pārējiem sarīkojumiem, jo mūsu apstākļos atsevišķi mākslinieki, koŗi vai teātŗu grupas nevar uzstāties vairāk kā ar vienu programmu visā sezonā. Ja publikai rādītais ne vienmēr ir augstas kvalitātes, tad vairāk vainojama nemākulība, paviršība vai pieticība nekā visumā patiešām grūtie radīšanas apstākļi. Pret tiem mūsu centīgākie mākslinieki ir kaŗojuši un vēl vienmēr kaŗo ar apbrīnojamu neatlaidību.
Par labu piemēru var minēt režisoru Ansi Tipānu, Losandželosas Latviešu ceļojošā teātŗa vadītāju. Viņš pārtulkojis un iestudējis Tenesija Viljemsa Iguānas nakti ar vērīgi izraudzītu ansambli. Daži no dalībniekiem braukuši pāri visam kontinentam, lai varētu piedalīties izrādes sagatavošanā. Aktieŗu skaitā ir Maruta Ludeka, Lolita Lejiņa, Spodra Zaļuma, Dagnija Caune, Valfrīds Streips un pats Ansis Tipāns. Dekorācijas — Imanta Tilgasa. Pirmizrāde notikusi Losandželosā, un divu mēnešu laikā tai sekojušas trīsdesmit divas izrādes lielākajos latviešu centros.
Ka režisors nav vieglā ceļa gājējs un pārmetumu nebaidās, visvairāk liecina pašas lugas izvēle. Kaut arī mūsu tautieši mīl teātri, daudzi no viņiem ir gaužām konservatīvi, lai neteiktu vecmodīgi, un Viljemsa nesaudzīgais bezkompromisa reālisms ne katram būs pa zobam.
Par lugu un autoru Ansis Tipāns saka: „Viljemsa Iguānas nakts varoņi ir cilvēki, kuŗus veidojis mūsu modernais, saraustītais un brīžam neloģiskais gadu simtenis. Viņu vājības, izlēcienus, untumus un nemitīgo svārstīšanos starp labu un ļaunu autors parādījis bez aplinkiem un moralizēšanas. Viņa pieeju vislabāk raksturo lugas varones Hannas Jelkes vārdi: „Es cilvēkus netiesāju, es tos tikai zīmēju”. Lai zīmējumā panāktu vēl dziļāku perspektīvu, Viljemss blakus šāsdienas varoņiem uz skatuves novietojis arī simtgadīgu dzejnieku kā pusizdzisušu zvaigzni pie apvāršņa. Tāpat kā mums nav saskares ar zvaigznēm, tā Viljemsa skatījumā nav arī vairs tilta starp veco un jauno pasauli. Varbūt ka tas nežēlīgs uzskats, tomēr tipisks autoram un tipisks visam šim laikmetam.” Un režisors Tipāns turpina: „Cilvēki emigrācijā dažkārt izturas tā, it kā pasaulē nekas nebūtu mainījies vai gājis uz priekšu, bet viss, kas savā attīstībā apstājas, bez žēlastības iznīkst. Mēs bieži dzirdam sūdzības, ka latviešu publikā zūd interese pret mākslas sarīkojumiem — interesentu un skatītāju kļūst arvien mazāk un mazāk. Manuprāt publika nav īstenībā vainojama. Aizbildinādamies ar apstākļiem, mēs bieži neesam pietiekami centušies sniegt profesionālu kvalitāti. Ar latviešu valodu vien nepietiek — vajadzīga arī mākslinieciska ekscellence. Otrkārt, varbūt bez īpaša nodoma mēs aizmirstam, ka mūsu publikas sastāvs lēnām pārmainās. Vecāki ļaudis aiziet, nāk klāt vairāk jauniešu, taču jauniešus mēs lielā mērā ignorējam. Lai kā cienījam savus vecos klasiķus, ar tiem vien mēs jauniešus neieinteresēsim. Mēs nedrīkstam vienaldzīgi noraudzīties, ka mūsu teātŗa māksla, ar rokām acis aizsegusi, atmuguriski solo uz kapu. Mums tagad ir jauni aktieŗi un jauni skatītāji, kas spēj raudzīties dzīvei acīs bez liekuļošanas un slēpšanās. Un kamēr mums saradīsies vairāk modernu latviešu lugu, mēs nebaidīsimies rādīt arī to, kas jauns citām tautām.”
Ansis Tipāns un viņa aktieŗi ir drosmīgi ļaudis.
Ilmārs Krasts
Jānim Sarmam atkal iznākusi jauna grāmata: stāstu un noveļu krājums Mīlestības māksla (Tilta apgāds). Tā vien gribas domāt, ka patlaban 81 gadu vecais autors literāro darbu daudzuma ziņā panāks dažu labu no mūsu raženākajiem autoriem, Anšlavu Eglīti vai Aīdu Niedru varbūt ne, Valdemāru Kārkliņu gan. Jāpiebilst tomēr, ka 6 no 13 jaunajā grāmatā iespiestajiem darbiem agrāk parādījušies krājumos Gadsimteņi un Upuris. Apgāds lūdz uzlūkot jauno grāmatu par Sarmas rakstu otru sējumu. Pirmais sējums būtu domāts gadu agrāk iznākušie Trejdeviņi meži, kaut šajā grāmatā nebija īpaša norādījuma, ka tā būtu kādu kopotu rakstu sastāvdaļa. Apgāds sola vēl vismaz septiņus sējumus.
Mīlestības mākslā ievietotajiem darbiem ar vienu vienīgu izņēmumu ir vēsturisks sižets. Zīmētas dažādas vēsturiskas vides no 1500. gada priekš Kristus līdz 19. gadsimteņa beigām. Latvijas vēsturei pieskaŗas vienīgi atmiņu stāsts par Ādolfu Ersu Pāžs Amora dārzā un pirmā Sarmas iespiestā luga krājuma beigās Ķeizara ticība.
Acīm redzot Sarmam patīk nodoties tīri vēsturiskai pētniecībai. Viņš nedarbojas kā profesionāls vēsturnieks, kas mēģina noskaidrot faktus un notikumu cēloņus un sekas, toties lūko iedziļināties katra laikmeta un vides noskaņojumā, lai darbā varētu ieguldīt, kā saka, šo laiku smaržu un garžu. Vienīgais iebildums būtu, ka dažā darbā Sarma lūko ielikt par daudz pētījumos gūto zināšanu. Vide un laikmets izzīmēti visās detaļās, bet notikumu risinājums vietām kļūst neveikls. Piemērs tikko teiktajam būtu stāsts Ķeniņa sievu nams. Pāris darbu, visvairāk Dzīve ir skaista, formas ziņā vairāk līdzinās esejai vai apcerei nekā stāstam; tas, protams, nenozīmē, ka darbs mazvērtīgāks. Brīžam Sarma it kā šaubās, par cik viņam atļauts dot vaļu brīvai fantāzijai un cik stingri jāievēro vēsturiskā patiesība. Pastāstījis sarunu ar Ādolfu Ersu, viņš atzīstas: „šīs sarunas, protams, nenorisa tā, kā es tās attēloju, bet ar gaŗākiem pārtraukumiem un strupākām atbildēm.”
Vislabākās vietas, kā visos Sarmas darbos ir tās, kur iedzirkstas viņa veselīgais, labsirdīgais humors. Lai gan Sarmam daudzas literāras ekskursijas pasaulē un tās vēsturē, visdzīvākie un vispatiesākie, vissirsnīgākie vēl arvien liekas tie darbi, kas risinās 19. gs. beigās Latvijā. Lai ko Sarma rakstītu, gaužām simpātiska ir viņa rūpīgā sagatavošanās savam darbam, pētīšana. Viņš nemelš tukšu, viņš ir godīgs rakstnieks.
Mīlestības mākslas beigās vērtīgas ir sakārtotāja Vītauta Kalves piezīmes. No tām redzams, ka Sarma visai bieži savus darbus mēdz pārstrādāt, variēt: romānu nodaļas viņš pārveido stāstos, stāstus romānu nodaļās, stāstu pārvērš skatu spēlē, maina darbu nosaukumus. Lasītājs dažbrīd var apmulst, tomēr tas, ka Sarma kāda darba iznākumu vienmēr neuzlūko par galīgo pilnību, viņu vēlreiz parāda par godīgu rakstnieku.
Ed. S.
PAR STABULĒM, DIEVA DZIESMĀM UN MĀKSLINIEKU BENDĒM
Vēstuļu saruna ar skaņradi Valdemāru Ozoliņu
Trimdā dzīvojot izkaisītiem pa visām pasaules malām, izveidojies jauns pazīšanās un draudzības paveids — vēstuļu draudzība. Cilvēki, kas nekad nav satikušies, kļūst domu biedri un kopēja darba darītāji ar vēstulēm kā vienīgo komūnikācijas līdzekli.
Šāda kollēģiāla pazīšanās ir sekojošas intervijas pamatā. Andris Vītoliņš Stokholmā atstāsta savu vēstuļu sarunu ar skaņradi Valdemāru Ozoliņu Kolorado, ASV.
Valdemārs Ozoliņš ir dzimis Vestienas pagastā 1896. gada 5. novembrī. Viņš tātad pieskaitāms mūsu dzīvo skaņražu vecākajai paaudzei. Plašāk pazīstamas ir Ozoliņa koŗa dziesmas — tās dziedātas jau neatkarīgās Latvijas laikā un arī tagad, trimdas dziesmu svētkos. Manuprāt, viņa labākie sniegumi atrodami mazo, lirisko dziesmu novadā, galvenokārt tie ir vokālie darbi. Tur pārsvarā vēlās romantikas zvīļojošās skaņu krāsas, nereti ļoti atjautīgi izmantota mediantika. Arī kvintu harmonikā Ozoliņam dažs labs teicams darbs. Piemēram var minēt Sonetu solo balsij ar klavieŗu pavadījumu.
Par savām muzikālās izglītības gaitām un to ietekmi skaņradis man pastāstīja, ka viņš jau pagastskolā sācis mācīties klavieŗu spēli pie skolotāja Avotiņa. Pirmais profesionālais skolotājs bijis O. Nemme Jaunjelgavā. Sagatavodamies iestāju pārbaudei Pēterpils konservatorijā, Ozoliņš mācījies arī pie skaņraža Jāņa Zālīša. Skolotāji Pēterpils konservatorijā: prof. Abramičevs, Vinogradovs, Handšins. Vēlāk — Maskavas konservatorijā: prof. G. Katuars, Gņesins. Mūzikas paidagoģiju Ozoliņš studējis Seļivanova Augstākajā paidagoģiskajā institūtā. Latvijā viņš beidzis prof. Jāzepa Vītola speciālo kompozīcijas klasi Latvijas konservatorijā, mācījies diriģēšanu pie prof. Kūpera, instrumentāciju pie prof. Jāņa Mediņa.
Trimdā Valdemārs Ozoliņš ieguvis Amerikāņu mūzikas konservatorijas Čikagā (American Conservatory of Music) Master of Music gradu 1959. gadā.
Kā šis gaŗais un vispusīgais izglītošanās posms ietekmējis skaņraža Valdemāra Ozoliņa uzskatus par mūziku, kādas ietekmes viņš izlietojis pats savā darbā?
Skaņradis stāsta:
— Nedomāju, ka muzikālā izglītība kaut cik manāmi ietekmēja manu muzikālo pasaules uzskatu. Neesmu arī nekad jutis radikālisma tieksmes. Mācoties dažādās muzikālās disciplīnas, zināmā mērā pats izvēlējos sev tīkamāko un tuvāko un tā neapzinīgi nokļuvu tai muzikālajā gultnē, kuŗa pamazām izveidojusi manu muzikālo seju.
„Kas Jūs pievērsa mūzikai?”
— Tēvs spēlēja vijoli. Vēl tagad atceros „Tēva polku”, ko man līdz ar citām laicīgu un garīgu dziesmu meldijām vai ik sestdienas vakaru vajadzēja uz klavierēm pavadīt. Reiz kādā zaļumballē Vestienas Kāļa ezera salā turienes koris atskaņoja leišu dainu Aiz pūriem, aiz mežiem saulīte lec. Nākamajās dienās, govis ganīdams, nemitīgi dūcu meldiju, kamēr māte no skolotāja-dirigenta sameklēja vārdus dziedāšanai.
„Vai dziedāšanas mācība Jūsu uztverē bija pārāka Latvijas skolās vai ASV?”
— Grūti bez plašāka pētījuma objektīvi salīdzināt ar tik lielu laika atstarpi divu ļoti atšķirīgu zemju ieceres un sniegumus. Gaužām šauro un trūcīgo „dziedāšanas mācību” (kur paliek mūzikas pamatmācība?) mums bieži vien mācīja vāji sava aroda pratēji, mācīdami dziedāt tikai tiem, kas to jau prata. „Rūcējus” visbiežāk izsvieda kā nederīgus, radot tiem uz mūžu neizdzēšamus mazvērtības kompleksus. Šeit pie katras skolas pastāv arī orķestris, kur nošu prasme nepieciešama (Latvijā daudzi skolotāji vismaz pirmajos gados to nemācīja), bez tam simtiem bērnu dzied televīzijas raidījumos, kaut arī bieži vienbalsīgi un klavieŗu pavadījumā. Tāpēc domāju, ka ASV skolu muzikālā audzināšana pārāka par neatkarīgās Latvijas.
„Vai tradicionālais mūsu tautasdziesmu apdares veids Jūsu uztverē
atbilst seno dainu raksturam vai jāmeklē kādi citi veidi, varbūt pārejot
uz vienu balsi?”
— Tautasdziesmu izcelsme, raksturs, uzbūve un arī kaimiņtautu ietekmes ļoti dažādas. Tāpēc nedomāju, ka kādu īpašu apdares veidu varētu pieņemt par vienīgo pareizo. Ja ganiņš vai bārenīte spiesti dziedāt vienbalsīgi, tad to pašu nevar teikt par sabiedriska rakstura — talku, godu, svētku, līgo, apdziedāšanās dziesmām, kuŗas dziedāja daudzi.
„Vai būtu nepieciešami zinātniski mums pieejamo dainu meldiju izdevumi?”
— Mūsu dainu meldiju zinātniski pētījumi un to publicēšana būtu ļoti svarīga šo meldiju pareizai izpratnei un apdarei. Tad arī jāceŗ, mūsu garīgajos žurnālos neparādītos apgalvojumi, ka mūsu dainām zema morāle. Bet kas pētīs? Mūsu mūzikas zinātnieku skaits ir gandrīz nulle, tāpat trūkst vajadzīgo izejmateriālu salīdzinošo metožu lietāšanai. — Tā es, piemēram, domāju, ka latviskā rakstura saglabāšanai tautas deju apdarēm vajadzētu lietāt tikai tautas instrumentus: stabules, taures, somu dūkas, kokles, trideksni, bet ne svešo akordeonu. Līdz šim gan tikai daži latviešu skaņraži devuši deju mūzikas mākslas darbus. — Dejošanai lietājamā tautas deju mūzika pārāk bieži ir bez sevišķām muzikālā stila prasībām, kas ir pretstatā stingrajām prasībām tautas tērpu izgatavošanā un valkāšanā. Šinī ziņā mums daudz jāmācās no skotiem.
„Vai Jāz. Vītola korāļu grāmata vēl derīga? Vai attaisnojami mēģinājumi atgriezties pie korāļu oriģinālharmonijas un varbūt arī pie oriģinālritma?”
— Nevaram piebērt aku, kamēr vēl jauna nav izrakta. Vītola korāļu grāmatas trūkumi jānovērš nākamajam Dieva dziesmu grāmatas sastādītājam — pārāk daudz sveštautiešu dziesmu, prāvs skaits meldiju parastai draudzei pārāk augstā tesitūrā. Atgriešanās pie meldiju pirmveida, bieži it komplicētā ritmā vai neveikliem melodiju locījumiem bagāta, attaisnojama vienīgi, ja ar to aug to mākslinieciskā vērtība, vienkāršajam dziedātājam nesagādājot nepārvaramas grūtības.
„Vai attaisnojams izmantot tautasdziesmas kā baznīcas mūziku?”
— Mūsu pienākums ir no laicīgo tautasdziesmu vairākuma izlasīt tautas garīgās dziesmas — pērles, kas gadu tūkstošos līdzējušas turēt tīru mūsu dzīvi — un ievest tās atkal baznīcās.
„Vai mūzikas zinātne ir nepieciešama?”
— Nepieciešama — lai pētītu mūzikas ietekmi cilvēka un sabiedrības attīstībā, lai mācītos atšķirt mūziku no trokšņa, komponistu no trokšņotāja.
„Vai iespējama latviešu t.s. vieglā mūzika?”
— Vārds „vieglā mūzika” neskaidrs un izplūdis, bieži apzīmējis pikantas flirta dziesmiņas, kuplejveidīgas deju, apdziedāšanās, komiskās un citas mūsu tautas raksturam maz piemērotas dziesmas. Turpretim satīriskas kuplejas un tautas garam piemērotas komiskās dziesmas, dainu tekstiem dziedātas tautas dejas vai apdziedāšanās dziesmas būtu vērtīgs ieguvums mūsu citkārt gaužām pliekanajās oficiālajās programmās. Diemžēl, esam (cittautu ietekmē?) attīstījuši patētiski smagu izteiksmes veidu, tāpēc arī tikpat kā nav komisko tekstu un attiecīgo dziesmu. Labs humors ir Dieva dāvana — kaut tās būtu mums vairāk!
„Kā vissekmīgāk atrisināt trimdas latviešu bērnu vajadzībām piemērotu mūzikas mācības grāmatas izdošanu?”
— Kultūras un Goppera fondiem būtu vai nu jāuzdod piedzīvojušiem paidagogiem tādas sastādīt vai arī jāizsludina atklātas šādu grāmatu sacensības.
„Kas ir nozīmīgākie latviešu skaņraži trimdā un dzimtenē?”
— Grūti spriest — daudzi darbi nav pieejami, tāpēc praktiski runājot par nozīmīgākiem varētu atzīt dažādu sacensību, galvenokārt dziesmu svētku, uzvarētājus.
„Kas ir Jūsu uztverē trimdas un okupētās Latvijas mūzikas dzīves beidzamo gadu priecīgākie un bēdīgākie notikumi?”
— Priecīgākais notikums trimdā Hamburgas dziesmu svētki 1964. gada vasarā. Bēdīgi, ka par to programmu un muzikālo norisi Amerikas latviešu laikrakstos neatradu ne rindiņas. Priecīgākais okupētajā Latvijā — Ilzes Graubiņas panākumi pianistu sacensībās, tumšākais — Latvijas konservatorijas likvidēšana. Reizē priecīgi un skumji — Marģers Zariņš pēc operām Uz jauno krastu un Zaļās dzirnavas uzrakstījis baletu, Jānim Ķepītim jau 2 simfonijas, opera Minhauzena precības un simtiem solo dziesmu, Žilinskim operetes Zilo ezeru zeme, Seši mazi bundzinieki un Dzintarkrasta puisis.
„Vai mūslaiku skaņražiem ir ‘jāiet laikam līdz’?”
— Īsts skaņradis dzīvo savā paša izraudzītā laikā. Tas var būt iedomāta vai nojaušama nākotne vai arī īpatā gaismā skatīta senatne. Skaņradis, kas dzīvo tikai šaidienai un tās „modei”, pielīdzināms labam amatniekam, ko nākošās paaudzes var arī neatcerēties, ja viņš nav „ar asinīm rakstījis”. Dzīvība, tā ir mūžīga pārmaiņa, kas rosina meklēt jaunas atziņas, izveidot tās līdz iespējamai pilnībai, apzinoties, ka pēc mums citi vai nu noārdīs vai arī papildinās sasniegto. Mākslas kalnam ir lēzenākas, ir stāvākas nogāzes — pa visām var kāpt uz galotni.
„Kādas Jūsu domas par 12 toņu sistēmu, par konkrēto un elektronisko mūziku? Vai t.s. „happenings” uzlūkojami nopietni?”
— Mūzika nav statiska, bet dinamiska, tā ir laika norisē uztveŗama māksla. Tanī tāpēc nepieciešama nerimstoša pārmaiņa, kas prasa tonalitāti un tās maiņas, arī tās sarežģījumus, divu toņkārtu vienlaicību (leitonalitāte). Taču 12 toņu lietāšana vienā laikā dotu apmēram to pašu ko glezniecībā visas spektra krāsas vienā laikā — garlaicīgu pelēcību. Šādā mūzikā atliek tikai meldijas un ritma dažādības bez harmoniskā košuma. — Diemžēl, nepazīstu ne Džonu Keidžu (John Cage), ne viņa mūziku.
„Kāds ir latviešu mūzikas kritikas līmenis trimdā?”
— Mūzikas kritika ir viena no latviešu visvājākām kultūras nozarēm — un ne tikai trimdā, īstam kritiķim nepieciešams pašam krietns mākslinieciskais briedums un bagātas zināšanas. Īsts izpildītājs mākslinieks vai piedzīvojis skaņradis ļoti bieži pats spēj novērtēt savus sniegumus un maz klausās kritiķos, lai nenovirzītos no nospraustā ceļa. Kritiķim nav jābūt skolotājam, bet gan publikas resp. lasītāja palīgam — jāparāda mākslas darba vai snieguma labās un vājās vietas un jāparāda varbūtējie ceļi trūkumu pārvarēšanai. Ļoti svētīgi būtu iespiest vairākas kritikas vienā laikā, kas mazinātu pārāk subjektīvus vērtējumus un audzinātu publiku. Ļaujiet māksliniekiem izaugt — nevar ar vienādu mērauklu mērot jauniesācēju un daudz piedzīvojušu mākslinieku.
Kritiķu darbu, diemžēl, atalgo slikti vai arī nemaz, kāpēc to bieži veic visādi nesagatavoti „rakstītāji”. Daži no tiem cenšas parādīt savas zināšanas, citi „sadod” kritizējamam, citi strādā pēc parunas — „roka roku mazgā”. Dažus kritiķus varētu saukt par mākslinieku bendēm. Tie neaizrāda tiešus trūkumus, lietā tikai vispārējus nopulgojumus.
Mūsu trimdas mūzikas kritikas nožēlojamo līmeni apliecina arī apstāklis, ka beidzamā laikā parādījušās tulkotas cittautiešu atsauksmes.
*
— Tiktāl skaņradis Valdemārs Ozoliņš. Nobeigumā īss viņa darbu saraksts:
Iespiesti solo dziesmu krājumi Sarmotai dvēselei, Miglā asaro logs un (sagatavošanā) Dziedošā smeldze. Lielāks skaits solo un koŗa dziesmu pavairotas t.s. termofaksa technikā, starp citu virkne dziesmu bērnu koŗiem vai solistiem klavieŗu pavadījumā.
Klavieŗdarbi — divas sonātas, deju svīta, senču deja u.c. Kamermūzika — romance vijolei, elēģija čellam, trio vijolei, čellam un klavierēm, stīgu kvartets a-mollā, orķestrim — svīta Sprīdītis, poēma Daugava, vairākas kantātes jauktiem koŗiem, kā arī mūzika mīkalēm Jāņu diena un Mārtiņdiena. Interesenti var minētos darbus pasūtināt pie autora — 3110 Skyview Avenue, Pueblo, Colorado, U.S.A.
Andris Vītoliņš
Gunti Zariņu pieminot
 Guntis Zariņš un Dr. V. K.Metjūzs |
Viens no „irracionālā cilvēka” interpretiem Amerikā Viljems Berets (William Barrett) kādā vietā saka, ka eksistenciālisms ar savu drūmumu nav bijis īsti pa spalvai amerikāņu jauneklīgumam un optimismam. Visumā to laikam var teikt arī par latviešiem. Trimdā dzirdēts: „Mums tāda eksistenciālisma nevajag. Mēs neesam slimi. Mēs esam veseli.”
Var jau būt, ka tā. Bet, ja amerikāņu optimismam pamatā vēl pionieŗu laiku kontinenta plašums un uzvarētāju pozīcija pēdējā kaŗā, tad kādi gan iemesli mums? Tiesa, arī latviešiem nav trūcis pionieŗu gara, sevišķi Ulmaņa laikā („...dzirdiet, kā mūžībai pretī latvieši nākotnes tiltu ceļ.” Un Medenis: „Ja bojā iet pasaules daļa, / Vēl nebūs bojā aiziet mums!”). Arī mēs jutāmies jauni savā jaunajā valstī — līdumnieki, optimisti.
Bet — no otras puses — mēs kaŗu neuzvarējām, nē. Laikmets mūs piesmēja vēl rūgtāk nekā frančus vai vāciešus. Kas pieredzēja ir saeimas laikus („Tik partijas dod tautai brīvu dzīvi.”), ir vadonības ēru („Sveiks, tautas vadon, / Sveiks, saulainais maijs...”) un pēc tam baigo gadu („auž māsa zvaigzni karogā...”), vācu laiku un leģionu, tad gūstekņu nometnes un klīšanu („Klab, klab, / Klab, / Kālab?”) un beidzot emigrāciju („Mēs dzīvojam bezjēdzīgā laikmetā! / How clever!”), — vai tiem eksistenciālisms varētu likties svešs? Un tomēr — liela daļa šai paaudzē par spīti visam palikuši cerīgi līdumnieki: reiz atkal atgriezīsimies savā valstī un turpināsim art un sēt un celt tiltu „mūžībai pretī” — latviskā ideālismā — latviskā materiālismā — dainiskā daiļumā. Šī līdumnieku un reizē dainu tradīcija vairumā latviešu dziļa diezgan, lai bezjēdzību, ja vien to varētu likvidēt, aizmirstu kā nebijušu.
Taču daži neiedzīvojās ne dainu, ne Ulmaņa, ne kristīgās baznīcas optimismā un atbildi savām un cilvēces pēckaŗa problēmām saklausīja latviskajai tradīcijai pasvešā eksistenciālisma — un tieši ateistiskā eksistenciālisma — tezēs, šādas orientācijas spilgts, pats spilgtākais pārstāvis mūsu jaunākajā literātūrā bija Guntis Zariņš.
Ar saviem galvenajiem darbiem viņš aizspēlē lasītāju situācijā, kur viss ierastais, viss pasaulīgais pēkšņi pametis mūs, un neierastais — izšķiršanās iespēja, ko nesam sevī, dzen tirpas pār kauliem un reizē fascinē, šķiet, pavērusies vienīgā īstā brīvība, kas gūstītam cilvēkam dota — Heidegera sveiktā „brīvība pretī nāvei”. Ar šādu akcentu nāves un pašnāvības tēma atkal un atkal dun Gunša Zariņa darbos. Kā no eksistenciālistu manifestiem pārņemtas un personīgi apzīmogotas skan rindas: „Ja nekas cits mums nav atļauts, tad varbūt mums vajadzētu saglabāt šo pēdējo — galīgo izšķiršanos.” Vai arī: „Viņš bija nogājis savu ceļu uz pasaules galu — viņš bija ieraudzījis nebūtības tukšumā savas esamības brīvību.”
Latviešu dabā nav bijis šādu atpestīšanu meklēt. Savā laikā mūsu pozitīvistu aprindas vērsās pret „bālo zēnu” un „pērļu zvejnieku” Jāni Poruku, un citā paaudzē līdzīgu reakciju piedzīvoja, piemēram, Knuts Lesiņš, kuŗu 30-to gadu beigās fascinēja „zīmes tumsā”. Bet Porukā vēl var atrast ticību debesīm, „kur laimes bērni mīt”, un pār Knuta Lesiņa dzelmēm vizinās romantiska liktenība un „atspīdums no visa labā”. Turpretī Gunša Zariņa pasaulē neremdē vairs nekas. Nav Dieva, kas būtu iecerējis cilvēka būtību, un nav arī nekādu a priori vērtību: Cilvēkam piešķirta tikai viņa eksistence un brīvība iecerēt pašam sevi, savas vērtības, cilvēku. Viņu neaizbildina ne liktenis, ne apstākļi, pat ne kaislības. Par savām kļūdām un gļēvulību atbildīgs vienīgi viņš pats. Ne velti Sartrs, kuŗu Guntis Zariņš allaž pieminēja kā savu mentoru, pēckaŗa purgācijās izsaucās: „Ko cilvēki mums pārmet, nav galu galā mūsu pesimisms, bet mūsu optimisma cietums.”
Bet pašnāvība Sartram glābiņš tikai tad, ja tā patiesi ir vienīgā praktiskā iespēja, kā cilvēkam izglābt savu iekšējo brīvību — kā franču pretestības kustības vīriem Gestapo kalpu inkvizīcijā. Pašai par sevi nāvei nav jēgas — tāpat kā nav jēgas piedzimšanai. Savus agrīnos nāves reibuļus, savu „retrospektīvo illūziju” un „predestinācijas” iedomu izmīlējis, Sartrs pagājušā gadā publicētajā autobiogrāfijā konstatē: „... ateisms ir nežēlīga un ilgstoša afēra: es domāju, ka esmu to izrisinājis līdz galam. Es skaidri redzu, ka esmu pazaudējis savas illūzijas, es zinu, kas tagad mans īstais darbs, es noteikti esmu pelnījis godalgu kā labs pilsonis.” Mūža galam pretī dodoties, Sartrs — kā reiz septiņu gadu vecumā — ir atkal „ceļotājs bez biļetes” vilcienā, kuŗa gala stacijā „es ļoti labi zinu, mani neviens negaidīs.” Ne vien dzīves, bet arī nāves illūzijas likvidējis, Sartrs novietojas galējākā, bet reizē drošākā pozicijā nekā citi eksistenciālisti: arī nāve neko nesola — mirt nav vērts.
Lai tādējādi visu apdzēstu un vēl paliktu „optimists”, jābūt laikam citādi būvētam, nekā bija Guntis Zariņš. Viņa 1963. gadā izdotajā grāmatā Dvēseļu bojā eja pašnāvnieka smadzenēs gan iešvirkstas šaubas par nāves pavērto brīvību („...šī brīvība kļuva absurda, jo nāve bija absurda. Kāda visam bija jēga?”), un grāmatas titulgabals beidzas ar „graudu maizes patīkamo kutēšanu mutē”, ar ozolzīles „cieto dzīvību” delnā, ar varu „...veidot šo dzīvi — ne tikai savu vien, bet arī citu.” Taču tie šķiet tikai brīži, kad Guntis Zariņš šādā apņēmībā rakstīja — un varbūt arī rīkojās. Viņa senākie un dziļākie slāņi, acīm redzami, turpināja gravitēt citā virzienā. „Dvēseļu bojā ejā es meklēju sabiedrību. Mielēs es meklēju Dievu,” viņš stāsta savā pašportretā. „Nevienu nevarēju atrast. Man nepietika, ka es varēju redzēt vērtības, man tās bija jāatrod, bet mani spēki bija par maziem.”
Pēdējos gados Guntis Zariņš nav mums vienīgais, kas tā šķīries. Gribas citēt Ainas Zemdegas rindas Guntim Zariņam veltītā dzejolī:
Varbūt mēs nezinājām,
cik tuvu bijām
tumsas malai.
Vai latviešiem eksistenciālisms vajadzīgs? Nav mums svešumā nekādas augstākas instances, kas eksistenciālismu oficiāli aizliegtu, kā tas ir, piemēram, Padomju Savienībā, (šai pavasarī Rīgu izbraukājis, arī Guntis Zariņš intervijā ar redaktoru Kārli Rabācu pateica, ka viņa līdzšinējos darbus Rīgā publicēt nav nekādu izredžu. To esence padomju ideoloģijai ne pavisam neatbilst). Studējošā paaudze trimdā ar eksistenciālisma autoriem iepazīstas gan literātūras, gan filozofijas un psīcholoģijas kursos, un nācies vērot, ka šie jaunieši jo patīkami pārsteigti, ja arī latviešu literātūrā atrodas kas līdzīgs.
Ja eksistenciālismam modernā traktējumā mušu stāstniecībā trūka pravieša, Guntis Zariņš nāca kā izredzētais. Kā jebkuŗa evaņģelizēšana, eksistenciālisma sludināšana ir uguns nešana virs zemes — ar vēlēšanos, „kaut tā jau degtu”. Un Guntis Zariņš , kā to savā nekrologā atzīmējis Richards Rīdzinieks, arī „ ...rakstīja ar apskurbušā intensitāti, dega ik lappusē, dažās no savām novelēm sasniedzot gandrīz nereāli dzidru pilnību.”
Viņš aizgājis paša pavērtajos apvāršņos.
1965. gada novembrī.
Gunars Saliņš
