Jaunā Gaita nr. 56, 1965

 

Andrejs Irbe

 

 

 

VASARA 1965

 

 

Vasara spalvu met.

Ceļmalās

drīz rotāsies saule

dadžu krustos sakārtos

spēlmaņu zvārguļos —

šovasar

mežos starp vaŗa krāsas

priežu stumbriem

varēja sastapt peldam zivis:

vai brīnums,

ka ezera dzelmē tauriņi lidoja uz debesīm.

Kad

būs tas brīdis,

kad kaimiņš novilks zeķes un atklās,

ka viņam ir pīles kājas?

Bet varbūt nenovilks nekad —

daudzus jau apglabā ar visiem zābakiem:

ja padomā —

viss var būt,

ka

nebūs jau nekādas apbedīšanas.

 

 

 

 

TAJĀ DIENĀ

 

 

Tajā dienā jūŗai bija rūgtas rievas sejā,

un marta vējos pēkšņi kritis pārslu sirmums —

jūŗai bija tumšas, apmākušās acis. —

Vien brīdi spēju vaidošajā plašumā vērties:

vējš sejā sita sāļo ūdeņu lāses,

        spodras piles — kārklu noliektos pūpolu zaros.

 

Tik skumjā gaismā bij jāaizver acis —

jo trīcēja lūpas

        tavas aiziešanas solu klaudzienos klausoties,

vilnī, kas aizskalo, skatoties,

        malduguns dzirkstelē,

ko satvert tavas rokas dzīļu duļkājā

veltīgi meklē.

 

 

 

 


 

 

Kārlis Ābele

 

 

 

 

PĒC PUSNAKTS

 

 

Stunda pēc pusnakts.

Loga pusaklā stiklā

lietus nekārtna takts

kommatiem mikliem

bikli sadala laiku

bezvārdu teikumos.

Laikam tā patīk naktij, lietum un tumsai.

*

Pusnakts elpota stunda.

Domās dūc un dun

bezveida vārdi —

ne vārdi: plankumi —

vēloties veidoties, virknēties rindās,

nevarot.

Dzērusi naksnīgu indi,

skaidrību nespēj izstarot

sirds.

*

Papīra lapa

vēl balta uz galda.

Kā aizdegt dziesmu?

Nešķil dzirkstis diena pavadītā.

Rītdiena vēl nemodusies.

Kā aizdegt dziesmu?

* * *

Gandrīz nedzirdami sanēt iesāk sena stīga.

*

Bērna dienu baltā bērzu birze,

melni baltās tāsīs austas vasaras;

tumšā, mīļā egle mājas galā

dzintaru vēl tagad nebeidz asarot —

Dzintaru vēl tagad nebeidz asarot:

zelta lāses raupjā miza klusi raud.

Saules starus, sirds, no senām vasarām

atkal manām domām, jūtām cauri aud!

*

Atmiņas

nav vienmēr mierinoši tvani;

kādreiz

tās gavilēs dimdoši zvana, zvana!

Dimdoši zvana!

*

Viena zivs peld pa upi;

kāda krāsa viņai ir,

to saki tu pats!

— Dzeltena. —

Vai

tev

tāda krāsa

ir?

Vai ir vēl pietiekoši saules dzeltenā,

ne tikai acu raudu gūstītā, bet arī dziļi, dziļi krūtīs,

kas saulespuķu kvēli nezaudē

kā dienās lietainās, tā naktīs staignās, kad tik grūti

ir aizdegt dziesmu?

*

Atbildi meklēju, atbilde jāmeklē sirdī.

*

Vēl ir,

kaut ne tik daudz

kā vēlas dvēs'le;

kaut ne tik daudz

kā senās vasarās,

kā saulē, dzintarā un bērna smaidā.

Tomēr — vēl ir.

*

Senu vasaru dzintars

dzeltenu staru iesmiem

aizdedza dziesmu;

gaiša, saulaina dziesma

sprēgāja sirdī;

stundā pēc pusnakts

apklusa lietus takts.

Plankumi veidojās vārdos.

 

 

 

 

SAULE VIENA

 

 

„Vai būs jāt, vai nejāt,

Vai palikt sētiņā?”

 

Nespodrā vakarā, valgas miglas vītā,

jautāja noslīdzis zars, nejauši deniņus skaŗot:

Kur tev mājas?

Mājas?

Varbūt — pasaule plašā: meži, tuksneši, jūŗas?

Nē —

plašums mājas nepazīst,

pazīst tikai dzīvi.

Varbūt — atmiņās, sapņos:

kur balta jūŗa skalo mazas, tālas zemes krastus;

ilgu pilsēta dzimtā mātes Daugavas grīvā;

bērnības vasaru birzis Burtnieku ezera malā?

Īstenība trauslos sapņus kliedē,

sarkans sirpis sapņiem spārnus griež.

Pasaules klaidoni,

asinis zvana:

vairies nāves nemanāmas,

pārāk dziļi neelpo

stindzinošus tvanus —

atmiņas un sapņus.

*

Māju nav...

Domas, jūtas — manas;

atmiņas, sapņi — arī mani...

vairies nāves nemanāmas...

Tuvas sirdis dala manis — daļa viņu esmu;

vecvectēvu dainu balsis dvēs'lē skan;

bet — māju nav...

*

Neiestiedz, negrimsti,

pasaules klaidoni,

svešas zemes ikdienā;

miera dēļ nepārdod

stundām savas dienas;

ieradumam nevergo,

nebēdz dzīves straumes.

Daudz tev ņemts...

tomēr — dots:

domāt domas dīvainas, brīvas, atraisītas,

neturētas mīļās tēvu zemes smagās smilts.

Tēva dubļi sidraboti...

Arī dots:

jūtām strāvot mainīgām, katru dienu jaunām,

necauraustām mīlu vietu reibinošās smeldzes.

Sekla laime — viltus laime;

viltus laime — laimes nav.

Veikalnieku lielībām, vientiesīgo sēnalvārdiem

neļauj dēstīt rūgtumu latvju dvēs'lē savā.

Tautu laipa asarota...

Neļauj dēstīt rūgtumu, dzīvi noliedzošu;

neļauj slāpēt saules staru pelēcīga miera pelniem.

Neiestiedz, negrimsti

svešas zemes ikdienā.

*

Saulei svešas robežzīmes,

skudru cilšu sīki strīdi.

Ūdensstraumes — melna zeme, zaļa zāle;

bezmākoņu debesvelve — zelta, graudi, vara graudi vēja dzīti virpuļo;

tveices pielijuši džungļi, mitra trūdu smaka;

kalnu grēdas akmens šķautnēm gadu simtu cirvjiem cirstām —

saule viena.

Saule mana — kamēr sauli mīlu,

kamēr mīlu dzīvi;

kamēr esmu.

Saule mūsu visu.

*

Domas svešas nevairies, nenāvēs tās latvju dvēs'li —

bagātāku padarīs.

Domām apnikušām, nogurušām

neļauj dzīvu dvēs'li vienaldzības pirkstiem žņaugt:

čūskām lobās novalkātā, vecā āda.

Domas jaunas, neparastas — skaistas, svešas domas

jaunus, dzīvus dīgļus latvju dvēs'lē sēs kā daudzkārt sēja;

dainu skaidros saules vārdus jaunas domas neslāpēs.

Latvju dvēs'lē nezudīs, svešā zemē mainoties:

saule viena,

saule mana,

saule mūsu visu.

*

Pasaules klaidoni,

atminām, sapņiem,

bez mājām —

saulei neliedz savu sirdi:

nebaidies pazaudēt latvju dvēs'li savu.

Latvju dvēs'lē neizirs, svešu domu skarta:

gadu simtu nenāvēta,

dzīva vēl šodienu.

Māju nav...

Dzīve tomēr — kamēr mīli sauli.

Mājas tavas, tava zeme — naida, varas ņemtas.

Sirdi tavu nevar ņemt — ja nedod pats.

Sauli nevar ņemt:

saule viena,

saule mūsu visu.

              *  

              „Vai būs jāt, vai nejāt,

              Vai palikt sētiņā?”

Neiemiedz, neslīksti,

pasaules klaidoni,

nedzīvu atmiņu stingušā mierā.

Neiestiedz, negrimsti,

pasaules klaidoni,

svešzemju ikdienas seklajā laimē.

Svešas zemes tavai sirdij daudz var dot,

ja vēlies slēpto meklēt, svešo ņemt.

Simtreiz labāk lai nežēlīgs nemiers domas ārda alkstošiem ilkņiem

nekā dūņainos ūdeņos rāmos slīcināt ilgas un cerības savas;

vēl labāk — sakausēt saulstaru versmi ar nemieru verdošo dvēselē savā:

nemiers domām sauli mīlēt mācīs,

nemiers kveldinošs kļūs saules liesmām rada.

              „Vai būs jāt, vai nejāt,

              Vai palikt sētiņā?”

Nebaidies, nevairies,

pasaules klaidoni,

svešu zemju tālumus,

svešu zemju robežzīmes,

ceļa zīmes svešas.

Daudz tev dots:

tavas domas, sūru kaŗa gadu saraustītas,

jaunu sīkstumu un brīvi atrast spēj,

ja tām dzīvi, sauli mīlēt ļauji.

Vairies nāves nemanāmas:

pārāk dziļi neelpo

stindzinošus tvanus —

atmiņas un sapņus.

*

Nespodrā vakarā, valgas miglas vītā,

atbildi zināja sirds:

māju nav,

bet saule mana:

nemiers sauli iemīlējis sirdī manā

un līdz ar domām jaunām, svešās zemēs rastām

seno dainu skaidrie saules vārdi skan.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Gundars Pļavkalns

 

 

 

 

ZĪMES

 

 

... Un pēkšņi lapas nobirst iešalcoties,

Kad parkā laiski sēž kāds pelēcīgs

Un noraugās, kā dīķī tāle tvīkst,

Viz spuldze zaļgana, mirdz namu rotas.

 

Viņš gausi pieceļas un soļo mājup.

Viņš omas pārvērtību neizprot —

Jo ticējis, ka diezgan ņemts un dots,

Un vīpsnājis par sirmiem sapņotājiem.

 

Kaut sen jau nepieejams liegiem stāstiem,

Būs tomēr jauns pie audekliem un krāsām,

Kas telpā neuzpostā šobrīd tumst.

 

Vai kādiem vaibstiem pagājis reiz gaŗām? –

Varbūt. — To gaida dārzs un nams, un suns,

Un veidoli, kas gruzd un deg, un staro.

 

 

 

 

KĀDA AINA

 

 

Domas par to, kas ir,

Par to, kas būs,

Allaž atbuŗ šo ainu:

Aiz satumsušas lapotnes

Sārtzelta debesis;

Melnā dārzā

Vēl vizmo zilgani logi...

 

 

 

PIESPRAUŽAMĀ MEITENE

 

 

Saulē kaist smilts

Un smaida tavs padsmitu veidols.

Acis lepnas, bet draiskas;

Smaidā mirdzoši balti,

Lieliski līdzeni zobi;

Āda

Tumšbrūna, vizoša,

Āfrikas kvēlā gaisa glāstīta

Atstaro tālo zilgmi -

Lūk, šokolādes vaibsti,

Šokolādes kakls,

Šokolādes rokas un krūtis...

Bieži tik pavērot

Tava kakla un krūšu līnijas tīrās.

Un tavā brūnumā,

Tavā melnajā skatienā

Es ieraugu dažreiz

Mednieku, zvejnieku, klejotāju,

To, kas atstāja

Jūtīgas līnijas, brīnumainas krāsas

Sensenu ģinšu alās.                            

Tas ziemeļu novados vērtās

Rožains, linmatains,

Sniega ēnām acīs.

Bet spānietes matos un tavā pierē

Es redzu aizlaikus -

Ziemeļbriežus, bizoņus,                        

Puķu spilgtumu,                                  

Koku puduŗus stepē...

 

 

 

 

 


 

 

 

 

Oļģerts Cakars

 

 

 

 

DVĒSEĻU MEŽS

 

 

1.

Meitene — viesulis virpuļo

dvēseļu mežā

neprātā jautrā.

 

Kliedziens kā šautra

biezoknī triecas.

Krama šķembās drūp zars.

Soļi atbalso sūnās.

 

2.

Tukšuma pilnums

un miers.

 

Vējam sausos stumbros sprakšķot,

zvaigznes sāk nakšņot.

Viss

pamazām pierimst un stājas.

 

Sirds puksti rīb

kā zudušas pigmaju cilts

tālās,

neskaidrās bungas.

 

3.

Vējš puskaltušos zaros,

sakņu režģos

meldijas spēlē.

 

Cik tūkstoši dziesmu

jāizdzied

vienai dzīvei?

 

 

 

 

SEPTEMBRĪ

 

 

Zaļās debesīs

kā sarkans kliedziens

grimst saule.

Pie kājām laižas

brūnganas lapas —

kaltuši vasaras smiekli.

 

 

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

Eduards Silkalns

 

 

 

 

DIEVIŅŠ

 

 

Dienās, kad sauli kumeļi vilka

Un pērkons prata šķist dusmīgs,

Kad ļaudis vēl nekāpa vilcienos,

Jo vilciens nebija kustīgs,

Tais dienās man iegriezties patiktos

Tā pēkšņi tādam kāds esmu,

Jo lasīts ir daudz par dienām šīm,

Un labvēlību tām nestu.

Es lauku sētā tad ieietu

Un lūgtu pēc krūzes ūdens

Un ļautu manīt, ka neatraidītu

Pat īstu sendienu grūdeni.

Rūp zināt, ko saimnieks man teiktu tad,

Tādam savādās drēbēs ģērbtam,

Vai redzētu manī viņš Dieviņu?

Vai durvis uz istabu vērtu?

Bet slikts gan es viņam Dieviņš būtu,

Jo grūdeni garšīgi baudot,

Var gadīties, ka man izteiktos:

„Saulei ir diametrs,”

Un saimnieks paliktu raudot.

Labāk jau ir, ka laika rats

Traucas tikai uz priekšu.

Dieviņš ir katram laikmetam cits.

Ir skaistāk lasīt par pagātni

Nekā lauzties pagātnē iekšā.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

Erna Ķikure

 

 

 

 

* * *

(M.N. kungam)

 

 

Tu guli —

ar ribām pilnām smilšu

jau ceturtdaļu gadsimta.

Vēl nāku

pie zemes noliekties tuvu,

kur trūdu elpu sedz sūna

un puduri viršu.

Ar skujām ir nobiris ceļš,

un skudras rosīgi tek,

bet saule ir augstu un bāla.

Tā diena ir tāla,

kad saulē un vējā

smēja tava sarkstošā seja.

Vai man to pieminēt,

ķermeni silto un dzīvo,

kad tava daļa bij vairāk:

ar jaunību zelta smagu

nolikties dusēt

ar ribām pilnām smilšu.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Herberts Zbignijevs

 

 

 

 

ZIŅOJUMS NO PARADĪZES

 

 

Paradīzē strādā trīsdesmit stundas nedēļā,

pensijas ir lielākas, cenas nepārtraukti slīd uz leju,

fiziskais darbs nenogurdina (jo gravitāciju tikpat kā nejūt):

nogāzt koku ir kā rakstīt ar mašīnu,

valsts iekārta ir stabila un valdībai — veselais saprāts;

jā, paradīzē bez šaubām ir labāk nekā jebkuŗā vietā uz zemes.

 

Sākumā esot bijis gluži citādi

gaišu koru sfairas un abstraktie periodi,

bet pilnīgi atdalīt no ķermeņa dvēseli,

kad tā ieradusies šeit, nav laimējies:

tai ir klāt taukainas muskuļu šķiedras;

tātad jārēķinās arī ar konsekvencēm

ka absolūtajam jāpiemaisa kāda unce mālu,

vēl viena novirzīšanās no doktrīnas, un vēl viena —

tikai Jānis to paredzējis: miesas augšāmcelšanos.

 

To, kas skatījuši Dievu vaigā, ir pavisam maz:

tas atvēlēts tādiem, kam pneuma ir tīra,

pārējie klausās komunikē par brīnumiem un grēku plūdiem,

nāks laiks, kad visi redzēs Dievu,

kad tas būs, to nezin neviens.

 

Līdz turpmākam ir tā, ka piektdien pulksten divpadsmitos

maigi dzied sirēnas

un no fabrikām plūst laukā debesu proletārieši,

neveikli salocītos spārnus viņi nes padusē kā vijoles.

 

 

Andreja Irbes atdzejojums no tulkojuma zviedru valodā

 

 

 

 

 


 

 

Osvalds Lācis

 

 

 

SIRDS

 

 

Ai jauneklīgā sirds — reiz kumeļš traks bez valda.

Ne prātam iegrožot, ne laužņiem turēt ciet

to dziņu alkaino, kā zviedziens ilgs kas iet

un līčus drebina un birzis pušu skalda.

Ne žogiem aizkrustot, ne straumēm reiba malda,

kas aulekšotājus slej pāŗos vienuviet

un saplūšana kad kā krāču duna šķiet,

ik audam baudāma kā dievu misa salda.

Sen kliba jau tu, sirds, — vecs nodzīts ādinieks,

ne droškā jūdzams vairs, ne arklā — visam lieks

purmalas biedēklis baltmiglā acīm tītām,

ap kuŗu noņemties tik knišļu baram prieks

un krauklim ieslīpu mest skatu, austot rītam,

kas gaida pacietīgs augšpēdu tevi krītam.

 

 

 

 

Jaunā Gaita