Andrejs Irbe

MEŽA ZEMENES

 

„PA ŠO ceļu!”

Pavadoņa roka ir balta, pirkstā gredzens, kas mēness gaismā met atstaru dzirksti. Dārgakmens, viņam pirkstā gredzens ar dārgakmens aci.

Bet seju nevar redzēt.

Mēs ieejam takā zem eglēm. Es dzirdu šalkšanu. Tur varētu būt ūdens, bet varbūt tālāk ielejā tikai kāda vēja brāzma iekritusi egļu jaunaudzē un šalc.

Kāpjam kalnā. Mēs divi. Vai vairāk neviena nebūs?

Spēlējošo smilšu ciemā bija daudz ļaužu.

Tagad mēs esam divi vien — un es nevaru paskriet, jo kājas man ir sapītas ar kaņepāju virvi. Tā ir tieši tik gara, lai es varētu iet solos. Tad iet labi. Bet zinu — līdzko sākšu skriet, es nekur tālu netikšu. Abās pusēs takai ir egles, bet mēness gaismā es redzu brikšņus, eglīšu smalkaudzi un dažādus citus krūmus un koku atvases. Pineklis sapīsies, es klupšu pār celmu un iegāzīšos sūnās.

Un tad mani pacels baltā roka. Balss sacīs — mierīgi, rāmi:

„Iesim atpakaļ uz taku.”

Mans pavadonis nesaka ne vārda.

Bet ciemā ļaudis bija runīgi. Vakaros pēc darba, svētdienās runas sprēgāt sprēgāja.

Puišiem ar meitām.

Sestdienas vakaros mēs satikāmies pie laivu būdām, un mēs runājām un triecām jokus.

Tā jau nebija, ka vienmēr bija miers un saskaņa. Tikai divi dienas pirms tam, kad viss sākās, Gaŗais Klāvs sakāvās ar Svenu. Svens bija mazāks un neuzvarēja kautiņā. Viņu pārnesa mājās. Bet nākamajā dienā Svens sēdēja piesaulē, drāza grābekļu tapiņas un Klāvs sēdēja viņam blakus un deva dzert no degvīna krūkas.

Jo viņi bija draugi. Draugi un kaimiņi. Tikai —

Tā, viņi sakāvās divi dienas pirms viss sākās. Toreiz mēness bija jauns. Tagad es eju pilnmēness gaismā, bet man neatļauj paskatīties uz debesīm. Virs manas galvas šalko egles, un es iedomājos, ka šādās naktīs ezera līcim kā trīsas pāri skrien sīkas viļņu pēdas, vēja iemītas.

Uz kuŗu pusi ir ezers? No šalkšanas varētu spriest, ka kreisajā pusē. Bet šī vieta man šķiet sveša, vai arī es vairs nepazīstu pasauli, vietas, kur būts neskaitāmas reizes. Es vismaz nezinu, ka kaut kur tuvumā būtu ūdens kritums, kas varētu tā šalkt, ūdenim gāžoties lejup pār akmens radzēm. — Mēs kāpjam kalnup.

Vai tas ir ezers, kas šalc?

Bet es nejūtu gaisā tik lielus vējus, kas varētu sabangot mūsu ezeru līdz tādai šalkšanai. Parasti rāmā laikā tas guļ kluss un mierīgs; un saules gaismā mums šķiet, ka tur izgāzta kausēta alva, kas mirdz, saviļņodamās sīkos vilnīšos, kad kāda vēsma pārskrien pāri. Vēsma, nekas vairāk. Ezers ir kluss. Tikai pašā malā viļņi klunkst, atsizdamies pret saknēm piedzīto krastmalu.

Mēs neesam tālu aizgājuši, kad pavadonis uzliek man roku uz pleca un aptur manus soļus.

Es paskatos uz viņu, bet redzu tikai tos pašus melnos acu dobumus, ko es ieraudzīju, kad man noraisīja saiti no acīm. Seja ir pārklāta ar tumšu masku, no kuŗas kustēšanās es nomanu pavadoņa elpas vilcienus.

Cauri drānai es sadzirdu viņa balsi:

„Kā tu domā — kurp mēs ejam?”

Es pakratu galvu par zīmi, ka nekā nezinu. Es nepazīstu šo vietu, šo taku egļu ēnā. Vai tikai naktī un mēness gaismā viss izskatās tik svešs?

„Varbūt labāk tā,” viņš saka un pamāj ar roku, lai es turpinu savu gājienu. Mani soļi liekas iesaluši, kājas piesalušas zemei, bet — no straujā kāpiena nogāzē uz augšu man raso piere.

Tad viņš mani pagrūž. Nē, tas nav brutāls grūdiens, bet tā ir noteikta, neapstrīdama bīdīšana uz priekšu pa taku.

„Kas tur šalc?” es jautāju, jo atkal saklausu vienmērīgo žūžošanu, kas varētu būt pa kreisi no mums.

„Hm,” es dzirdu pavadoni noņurdam. Tad viņa roka no jauna bīda mani uz priekšiņu es paklausu un sāku atkal kāpt kalnā.

Gaŗais Klāvs un Svens. Viņi bija draugi, bet viņi sakāvās pavisam nieka iemesla pēc.

Svens apgalvoja, ka viņš varot viens pats izdzert veselu mucu alus krogu.

Gaŗais Klāvs teicās to sen jau izdarījis, bet Svens neticēja. Viņš teica, ka Klāva iekšas neesot radītas tik stipriem dzērieniem — un tādam daudzumam. Klāvs esot — teica Svens — gaŗš un tievs kā slieka ar tikpat tievām un plāniņām zarnām vēderā. Un alum, stipram alum...

Pēc tam viss notika trakā ātrumā. Klāvs sita un Svens krita. Mēs viņu nesām mājās. Es slaucīju ar mitru drānu Svena pieri, lūpas un vaigu, bet Klāvs aizsteidzās gar laivu būdu un pazuda ezermalas krēslā. Nākošā dienā viņš sēdēja Svenam blakus un dzirdīja viņu ar degvīnu. — „Par to alu tu nebēdā,” viņš teica, „mēs abi varam izdzert vienlīdz daudz. Vai tu esi ar mieru?”

— Un Svens bija ar mieru un šķībi smaidīja.

Pēc divi dienām mēs dzirdējām ratu rīboņu, melnu zirgu auļošanu.

Egles pēkšņi it kā pašķiŗas, un mēs abi ar pavadoni stāvam mēness piemirdzētā klajumā. Taka vijas tālāk pa nogāzi, gaŗām paegļu puduriem.

„Vai redzi — tur,” pavadonis pamāj ar roku, un es ieraugu atkal, ka dzirksts izlec no dārgakmens acs viņa pirkstā.

Bet vairāk es nekā nesaskatu kā tikai taku, kas vijas tālāk. Un tad —

Bērzs.

Saliecies, it kā kāds no tā būtu gribējis izvīt vicu. Bērza stumbrs gredzenā. Varbūt gribēja arī, kad bērzs bija vēl mazs, bet nepaguva. Bērzs palika un auga, un tagad šķiet, ka tas būtu augdams izmetis cilpu, griezies ar galotni pret zemi un tad atkal augšup pret debesīm.

Ir tikai vienā vietā tāds bērzs.

„Veceņu vieta,” es saku.

Jā, tā ir Veceņu vieta. Es tagad to pazīstu, jo tāda gredzenota bērza citur nav.

Pavadonis pamāj apstiprinādams ar galvu. Un viņa roka atkal rāda, ka jāiet tālāk.

Es stāvu. Es nekustos ne no vietas, tikai mana dzirde sāk meklēt šalkšanu. Bet nešalc vairs. Viss ir klusu, bez vēja, un kad es palūkojos uz augšu, es redzu gaišu, blāzmainu debesi, pa kuŗu peld pilnmēness.

„Kāp tālāk!” pavēl vēlreiz pavadonis balsī, un roka atkal pieskaŗas manam plecam un bīda mani uz priekšu.

Es speŗu soli.

Viss notika tik pēkšņi, kad mūsu pagalmus apciemoja melnie zirgi ar jātniekiem. Ieripoja karietes, melnu zirgu vilktas.

Mēs bijām trīs, kas sēdējām pie lielā ozola, kuŗā pērngad iespēra zibens. Koka stumbrs bija silts, sasilis pusdienas laika saulē, un ciemam cauri nesa vējš no zārdiem paķertu siena smaržas mākoni. Mums sila mugura, sajutām ozola raupjo mizu uz savas muguras, tuvu, tuvu. Ar to pielika. Ozolā bija iespēris zibens, un zibens meklēja vietu, kur piemīt Ļaunais. Un mēs —

Mēs bijām par jaunu, lai domātu par Ļauno.

Bet jātniekiem, kas sēdēja melnajos zirgos, un vīriem ratos, ko vilka melni zirgi, nelīdzēja tādi vārdi.

„Tieši tāpēc,” teica vīrs samta svārkos. „Ļaunais ir audzis un izaudzis. Vai ļausim tam vēl tālāk augt?”

Es stāvu uz takas, kas ved uz Veceņu vietu.

Es nevaru paspert ne soli.

„Kusties,” saka pavadonis. „Mūs gaida. Jau ilgi. Mēs esam aizkavējušies. Mums jāsteidzas. Vai tu saproti, mums jāsteidzas...”

Kāpēc jāsteidzas? Uz Veceņu vietu neviens nesteidzas. Kad uz turieni kādu aizvilka — ilgi dzenāja pēc tam vējš pelnus pa nogāzi un dīvaina smarža iegulās ezermalas eglēs.

„Es negribu degt.”

Pavadonis pagrūž mani spēcīgāk, un es speru pirmo soli tālāk pa taku.

„Tevi neviens nededzinās,” viņš runā.

Es nezinu, kā mēs nonākam kalna galā, bet mēs tur esam, jo es vairs neredzu gredzenoto bērzu, tikai klintis, kas spīd mēness gaismā. Tālāk aiz egļu galotnēm, kas nu ir zem mums, es ieraugu ezeru kā izlietu, sudrabpelēku alvu, kas sastingusi, it kā kausējumu nule būtu skārusi auksta vēja pūsma.

Vidū starp akmeņiem, kas atšķelti klintij, es redzu melno stabu.

„Tu meloji!” es pēkšņi iekliedzos.

„Vai neredzi, ka malkas nav?” saka pavadonis pavisam mierīgi. Tad es ieraugu arī divus tumšus stāvus, kas tuvojas no klints malas, un viņu rokās kā čūskas lokās virves.

Es gribu turēties pretī, bet vai es to daru, to es nezinu, jo pēkšņi mēness it kā tuvojas kalna virsotnei, un manas acis pielīst pilnas ar tā spožumu.

Tad nolīst tumsa, pilna sīku, spožu dzirksteļu. Šķiet, mana pavadoņa dārgakmens gredzenā sašķīdis sīkās drumstalās un katra par sevi nu lido kā dzirkstele lielā, melnā naktī, kas ap mani.

Tad es atkal redzu egļu galotnes, blāzmainas debesis un pelēko ezeru tālu rietumos.

Es nedegu.

Bet es nedzirdu nekā. Es stāvu ar sasietām rokām un kājām, un man mugurā spiežas kāds zara gals, kas palicis nenogludināts. Nāsīs sitas svaigu, kusušu sveķu smarža.

Es dzirdu tikai klusumu ap sevi. Es redzu egles, kalnus, ezeru, mēnesi. Es nevaru pakustēties, es esmu kā klints rags, kas stāv, izslējies pret debesīm — pelēks, vēss, sastindzis.

Varbūt kāds nāks mani atbrīvot?

Kādi soļi varētu kļūt dzirdami uz takas, kāda balss varētu saukt mani, uzrunāt, kāda roka — pārgriezt virves, atraisīt apsēju, kas tur manu galvu cieši pievilktu pie staba kraupjās mizas.

Bet kas nāks uz Veceņu vietu?

Šai vietai visi met līkumu apkārt.

Tiesa — tie bijām tikai mēs trīs, kas uzdrīkstējāmies uzkāpt tik augstu, ka varējām apsēsties pie līkā bērza un ēst meža zemenes.

Jo nogāzē uz ezera pusi bija lielas un sulotas meža zemenes.

Varbūt tās tik treknas no pelniem, kas te bija sējušies no agrākajām reizēm?

Vai mēs bijām par tuvu Ļaunajam bijuši? — Bet toreiz mēs bijām ne tikai jauni, bet gluži vēl bērni, kad atklājām, cik labas bija zemenes šajā nogāzē. Un pēc tam mēs vēl vienmēr nācām nevienam neteikuši.

Es zinu —

Klāvs un Svens nesakāvās alus mucas dēļ. Viņi sakāvās manis dēļ.

Mana sirds pukstēja strauji.

Pēc divi dienām mēs atkal visi trīs sēdējām pie ozola un sadzirdējām — pirmie — zirgu auļošanu. Bet mēs nebēgām, jo mums bija labi diendusas tveicē sēdēt saspertā ozola pavēnī.

Man patika, ka viņi sakāvās manis dēļ. Man patika ar viņiem sēdēt. Un es negribēju izvēlēties, es gribēju būt ezers, kuŗā satek abi strauti.

Vai tas no Veceņu vietas nogāzes meža zemenēm?

Mana piere ir karsta. Vējš nepūš, un es jūtu, ka zeme izgaro siltumu. Ja būtu Svens. Ja būtu Gaŗais Klāvs. Viņi varbūt zinātu, kur aug zemenes. Savas zemenes... Mūsu zemenes...

Bet kas notika ar Klāvu un Svenu? Ar Svenu un Klāvu?

Mūs izšķīra, kad vīri nolēca no melnajiem zirgiem un rokas izstiepās pēc mums, kas sēdējām zem ozola. Klāva roka bija man ap pleciem, Svena — ap vidukli.

Viņi!

Bet neviens cits. Jo neviens cits no spēlējošo smilšu ciema nenāk uz Veceņu vietas pusi. Pār to gulēja klusums, diendusas miers, pusnakts baisma, lāsts un bailes.

Klāvs un Svens varētu atnākt.

Pār manu plecu laižas rīta blāzma. Es redzu mēnesi izbālam un irstam kā mežrozes ziedu. Kāpēc es domāju par mežrozes ziedu? Vai tas bija Klāvs, kas to plucināja nogāzē? Vai Svens?

Es vairs neatceros, kuŗš no viņiem, jo tas liekas sen jau, kad mēs bijām šajā nogāzē un kād viņi runāja par savas sirds pukstēšanu. Abi ir runājuši, abi šajā nogāzē. Bet ne abi reizē...

Tikai es biju —

Nē, tas varbūt notika tālāk lejā, kur sākās strauts. Kuŗš no viņiem kaisīja rozes ziedlapas ūdenī? — „Kā tevī,” viens bija teicis. Kuŗš? Vai abi?

Es gribēju, lai abi kaisa.

Mēness izbāl, un egļu galotnēs iespurdz sārtums. Es redzu — egles zied. Aiz tām — tālumā — vēja trīsas atkal pārskrien ezeram, un tas ir zils, tur ir atspīdumi, kas iegūlušies ūdenī no viņa krasta kraujām.

Vai kāds nāk?

Es lūkoju pakustināt galvu, kaut mana mugura ir notirpusi un kaklam uzmeties vēss stīvums. Bet es vismaz gribu pakustināt galvu.

Kāds putns lido pāri ezeram.

Manas acis visu laiku skatījušās pāri egļu galotnēm tālumā. Nu jūtu, ka galvas saite padodas un es varu redzēt zemi.

Pie savām kājām es redzu zemi.

Un divus sakņupušus augumus, ap kuŗiem lidinās dažas mušas, pamodušās reizē ar pirmajiem, sārtajiem rīta saules stariem.

Neviens nenāks. —

Šis ir kalns, uz kuŗa pusi visi baidās spert soli. Neviens nenāks, jo tie, kas nāca, visi ir šeit.

Varbūt — atvilkti...

Vai uguns ir kļuvusi dārga?

Es redzu lielo putnu tuvojamies. Nu jau tas ir virs eglēm un lido uz manu pusi.

Uz mūsu pusi.

Mēs visi trīs esam šeit. Es atnācu pati...

Nē.

Mani atveda. Kā beidzamo.