JG redakcijai:

Ausma Medne savā rakstā par Sartra filozofiju (JG 53) ļoti pareizi apgaismo šās filozofijas vadlīnijas. Es pievienojos visam viņas teiktam, izņemot kritiku par Sartra ētiskā ideāla mērauklas trūcīgumu. Pilnīgāka mēraukla kā „autentiskās dzīves” jēdziens ir atrodama Sartra agrākajā esejā „Eksistenciālisms un humānisms”, kur viņš uzsver, ka katra rīcības izvēle, katrs lēmums ietekmē ne tikai indivīdu pašu, bet reizē arī visu cilvēci. „Mēs vienmēr izvēlamies labo, un nekas nevar būt labs mums vien, ja tas nav labs visiem”. Ar savu rīcību indivīds rada priekšstatu par cilvēku; izvēloties vienu vai otru rīcību, viņš izvēlas cilvēka ideālu, kam šīs rīcības atbilst. Tātad ētiski laba rīcība nesamazina turpmāko rīcību izvēli, kas izvēlas — brīvību: „Ja cilvēks reiz savā pamestībā apzinās, ka viņš rada vērtības, viņš var gribēt vairs tikai vienu — brīvību, kas ir visu vērtību pamats”. Katra cilvēka izvēles brīvība ir absolūta (t.i. „jā” vai „nē” ir pēdējā: nenoliedzamā izvēle), bet parastajos dzīves apstākļos mēs ar savām rīcībām vai nu atļaujam, vai liedzam brīvību citiem. Ētiski labam individam jāizvēlas brīvība citiem tanī pašā laikā, kad tas to izvēlas sev. Problēma rodas katras atsevišķas rīcības gadījumā, jo, nespējot nākotnē ieskatīties, indivīds var izvēlēties tikai pēc savas labākās pārliecības, šeit mēs atgriežamies pie eksistenciālo drausmu sajūtas.

Ojārs Krātiņš, Berkelejā, ASV.

 

 

 

 

JG redakcijai:

Pārdomas sakarā ar Herberta Sila nekrologiem trimdas presē. Manuprāt, grafiķis un redaktors Herberts Sils kā indivīds un ģimenes cilvēks bija latvietis — patriots. Pie dzimtās zemes Latvijas viņu saistīja dabiskas jūtas. Tur palika viņa ģimene — sieva un meita. Tur atgriezās viņa pelni. Latvijā Sils mācījās saprast kā idejas, tā teorijas, lai veidotu savu domu — intellektu. Viņa tēvs pēc nodarbošanās bija ormanis — „goda vecis”. Atņemtais pienākums — gādāt un eksistēt kopā ar ģimeni veidoja smagu nastu dzīvības līdzsvara uzturēšanai. Viņš dziļi un smagi juta reāla, mīloša un patiesa „goda veča” trūkumu. Viņa darbība — dzīve emigrācijā un aiziešana no tās drīzāk gan pastiprina viņa paša ticību, ka pasaules ideoloģijas sasniegušas to punktu, kad indivīdam ir kaut kas jādara.

E.R.R., Takomā, ASV

 

 

 

 

JG redakcijai: Mirt vai dzīvot Latvijai. Sāp vecās paaudzes stulbums un uzbrukumi Laurim („Nevis mirt, bet dzīvot Latvijai”) Kalniņam. Kuŗš no miršanas teorijas aizstāvjiem spēj iedomāties situāciju, ka senatoru uzrunā sētnieks, pilsētas galvu — trauku mazgātājs? Aicinājumam dzīvot Latvijai tātad ir dziļa jēga.

Antonija Millere, Ņujorkā

 

 

 

 

JG redakcijai:

Jāpriecājas, ka mūsu jaunieši grib dzīvot Latvijai.

Ed. Keišs, Toronto