Moto:
Grūti būs atrast otru tautu ar tik spēcīgu
drāmatisku instinktu kā latviešiem.
Arturs Bērziņš.
Daļa Austrālijas latviešu teātŗu tuvojas piecpadsmitam darbības
gadam. Saimnieciski tie ir amatieŗu ansambļi, turpretim mākslas
sniegumā vairāk vai mazāk tuvojas profesionāliem.
Kādi būtu šā tālā kontinenta teātŗa mākslu veicinātāji apstākļi?
Pirmkārt, tās ir mūsu gadskārtējās kultūras dienas, kas šogad
notiks jau piecpadsmito reizi; citu sarīkojumu vidū te iespēja
redzēt vienu vai pat divas teātŗa izrādes.
Tad Austrālijas latviešu teātŗu festivāls, (šogad 5. reizi) ar
četru, pat piecu ansambļu piedalīšanos, bet sesto reizi 1965.
gadā sapulcējās arī Austrālijas latviešu rakstnieki; rakstnieku
dienu sarīkojumus papildina kāda latviešu drāmatiķa jaundarba
izrāde.
2-3 izrādes dod jaunatne savās gadskārtējās jaunatnes dienās.
Bez minētā katrs ansamblis sagatavo 2-4 izrādes gadā. Sacītais
liecina, ka teātŗu darbība Austrālijā ļoti rosīga.
Visu piektā kontinenta latviešu ansambļu vidū visvitālākais ir
Sidnejas latviešu teātris, kas apzīmējams par mūsdienu drāmas
paudēju.
Ar ko atšķiŗas mūsdienu drāma no iepriekšējo gadu simteņu
drāmas? Par raksturīgāko minama satura un stila dažādība līdz ar
pilnīgu lugas uzbūves brīvību. Polītiskās problēmas mainās ar
salonkomēdijām, vēsturiskiem tematiem, mazā cilvēka ikdienu, bet
reālais mainās ar sirreālo. Jāpiezīmē, ka simboliski un
sirreālistiski izsakās abi jaunie Austrālijas latviešu
drāmatiķi: Spodris Klauverts (lugas Spēka dēls, Etīde) un
Erna Lēmane (luga Svētelis).
Šāsdienas drāmai nepastāv nekādas nacionālas robežas; lielie
pasaules teātŗi apmainās gan ar labākajām lugām, gan aktieŗiem,
pat veseliem ansambļiem. Teātris šodien, tāpat kā citi mākslas
veidi, cenšas atdalīties no pārējām mākslas disciplīnām, lai
nodotos tīriem teātŗa mākslas meklējumiem. Un tomēr, bez tā
saucamiem modernistiem, pasaules skatuvēs vēl joprojām spēlē
Šekspīru, Moljeru, Goldoni, Ibsenu u.c. Viss teiktais
attiecināms arī uz Sidnejas latviešu teātŗa darbību. Interesanti
īsumā izsekot, kā 15 gados veidojies minētais teātris, ja mēs
uzdrošināmies to uzlūkot kā avangardu Austrālijas latviešu
teātŗu vidū.
Jau no sākta gala pie teātŗa darbojusies un vēl joprojām
darbojas literārā sekcija (vadītājs Spodris Klauverts) kas reizi
mēnesī rīko literāru vakaru ar referātu un aktieŗu dzeju
skandējumu vai lasījumu, ja referāts aplūko stāstnieku, un lugas
skatiem, ja referāts domāts par kādu drāmatiķi. Tā SLT literārā
sekcija 15 gadu laikā iepazīstinājusi savus klausītājus, kas
svārstās no 50-200 vakarā, gandrīz ar visiem mūsu dzejniekiem,
stāstniekiem un drāmatiķiem. Bez tam nav aizmirsti Göte, Ibsens,
Eliots, Tenesijs Viljemss, Judžīns O’Nīls, Kamī, Jonesko, Albijs
u.c. (literāro vakaru režisore Lija Gailīte),
Gadu gājuma literārie vakari ne tikai audzinājuši jaunos
aktieŗus, dodot tiem iespēju vingrināties skatuves mākslās, bet
izaudzinājuši arī skatītājus, kas spēj izrādi vērtēt; tas
ne mazāk svarīgi teātŗa pastāvēšanai.
Režisoru darbs gūlies īpaši uz Kārļa Gulberga un Imanta Sveiļa
(kas ir arī teātŗa valdes priekšsēdis) pleciem. Tautas lugās
režiju vadījis arī Mārtiņš Siliņš.
I.
Sveilis vairāk pievērsies lielajām inscenējuma lugām, no kūŗām
par labāko jāatzīst pirmajā teātŗu festivālā redzētā Anuīja
Cīrulis. Pats darbs ir ne tikai ievērojams idejiskā ziņā,
bet arī drāmatiskā uzbūvē pilnvērtīgs mākslas darbs, kur
režisors atrada iecerētam sižetam un izrādes formai pilnvērtīgu
izpausmi. Spēcīga bija lugas galvenās lomas Žannas d’Arkas
tēlotāja Sarmīte Gaŗā. Režisors Kārlis Gulbergs lielāko vērību
veltījis mūsdienu drāmai, kaut arī nav baidījies no lielākiem
inscenējumiem, kā Zīverta traģēdijas Vara. Tomēr par labāko
režisora K. Gulberga pēdējo gadu darbu jāmin trešajam teātŗu
festivālam sagatavotā M. Zīverta luga Kā zaglis naktī.
Drāmas darbība norisinās starp dzīvi grāvējiem un dzīvi
uzturētājiem spēkiem. Pats režisors lieliski veica titullomu, un
Raiskums laikam būs viens no spēcīgākiem K. Gulberga skatuves
tēliem. Kā angļi vienmēr jaunā interpretācijā atgriežas pie
Šekspīra, tā mēs pie Blaumaņa. Pavisam Sidnejā izrādītas ap 10
Blaumaņa lugas. Gandrīz desmit gadu būs pagājis no Blaumaņa
drāmas Indrāni izrādes, bet skatītāju debates par moderno
inscenējumu (rež. K. Gulbergs, dek. Uldis Āboliņš) vēl nav
apklusušas. Tas tikai liecina, cik ļoti aktīvi ir Sidnejas
latviešu teātŗa apmeklētāji.
Nevaru atstāt neminētas arī Blaumaņa lugas Ugunī divas
izrādes. Viena, 1958. gadā Brisbenas kultūras dienās, kur
Mirdzas Ansules Kristīnes tēlojums iespiedies atmiņā kā īsts
latviešu sievietes mīlētājas simbols. Otra, Sidnejas latviešu
teātŗa 1960. gada izrāde (rež.
I.
Sveilis, Kristīne — Vera Dūte, Edgars — Indulis Nīcis, kas,
līdzīgi amerikāņu drāmatiķa Judžīna O’Nīla (Long Day’s
Journey into Night) varoņiem, nes sevī likteņa
nenovēršamību.
Tikai O’Nīla varoņiem nav glābiņa, tie aiziet bojā, bet
Blaumanis dod Edgaram Kristīnes personā atpestītāju. Abi
tēlotāji — Vera Dūte un Indulis Nīcis — ar svaigo lomu
traktējumu apliecināja, ka liela drāmatiķa darbiem katrs
laikmets var dot savu interpretāciju.
1958. gadā pēc Moljera Skopuļa izrādes Austrālijas
Latvietī lasām: „Neskaidri palika lugas inscenētāja Imanta
Sveiļa mērķi un nodomi. Inscenējumu traucēja spēles stila
neskaidrība u.t.t.” 1962. gadā pēc Moljera Skapēna nedarbu
(rež. Im. Sveilis. Skapēns — Juris Zemītis) izrādes
recenzente atzīst saliedēto ansambli, stila tīrību un spēles
raitumu. Līdzīgas atsauksmes saņem Goldoni Viesnīcniece
(rež. Imants Sveilis, viesnīcniece Irisa Akmeņkalne). Ar sacīto
gribēju illustrēt teātŗa ansambļa augšanu, jo kā Moljers, tā
Goldoni prasa no tēlotāja lielu technisko varēšanu, kamēr
mūsdienu lugās smagums centrēts aktieŗa pārdzīvojumā, ko gluži
nevarētu sacīt par tā saucamiem modernistiem, kur atkal
teatrālais uzpeld virspusē.
Ar pirmo modernās drāmas ievadītāju sidnejieši iepazinās
literārā vakarā (referents Hugo Kaupmanis), skatot P.
Lagerkvista viencēlienu Ļaujiet cilvēkam dzīvot (rež.
Lija Gailīte). Tas bija kā ievads tālākajam absurdajam teātrim,
tikai Lagerkvists redz pasauli ar morālista acīm, ko iezīmē
pesimisms.
Seko Jonesko viencēliens Krēsli, kur diviem vientuļiem
veciem cilvēkiem mīlestība un illūzija palīdz pārvarēt bailes un
vientulību. Abas lomas lieliski veica Lija Gailīte un Vilis
Ducmanis (rež. Lija Gailīte).
Tad sidnejiešus iepazīstina ar Ž.P. Sartra viencēlienu Aiz
slēgtām durvīm, kur autors grib ievest cilvēku no aklas
esamības apzinātā eksistencē. Režisors K. Gulbergs inscenēja
stilizētu izrādi, kurā vislabāk gan ar iekšējo, gan ārējo
tēlojumu iekļāvās Ineses lomas tēlotāja Lita Zemgale. 1964. gada
jaunatnes dienām Adelaidē Sidnejas jaunieši aktieŗa Kārļa
Ābeltiņa režijā iestudēja Jonesko farsu Olās mūsu nākotne,
sekodami autora atziņai: „Teātŗī pēc iespējas jāatbrīvojas
no realitātes, no aktieŗa miesas smaguma, tādēļ tēlojot
jāpārspīlē sajūtas.” Šo jaunatnes ansambli varēja salīdzināt ar
labu kori, kuŗā atsevišķas balsis neatdalījās.
Pēc E. Albija Smilšu kastes izrādes atskanēja dedzīgas
skatītāju debates par un pret absurdo teātri. Rezultātā rež. K.
Gulbergs kā nākošo iestudēja Kopita Nabaga tētis (Oh Dad,
Poor Dad, Mamma’s Hung you in the Closet and I’m Feeling So
Sad). Absurdistu izrāžu pieminēšana nenozīmē, kā pēdējos gados
Sidnejas latviešu teātris tos vien būtu spēlējis. Gribēju tikai
atzīmēt, ka Sidnejas teātŗa vadība visumā atzīst, ka māksla rada
pati savu īstenību, savu nereālo pasauli, kas skatītājam
jāpieņem, un ka daļa apmeklētāju, sevišķi jaunatne, spēj skatīt
modernistus, izprot to filozofiju un simbolismu.
Ja nu kāds teātris piecpadsmit gados izrāda ap 60 inscenējumu,
sākot ar Moljeru, Goldoni, Šekspīru, Ibsenu, Raini, Brigaderi,
Blaumani, S. Momu, Kauvardu, Konto, Anuīju, Zīvertu, Eglīti,
nonākot līdz Sartram, Jonesko, Albijam un Kopitam, tad šāds
teātris atzīstams par nopietnu mākslas paudēju, ne tikai
sabiedriski kulturālu pasākumu.
Sidnejas latviešu teātris par 1963. gada kultūras dienu izrādi
Raiņa traģēdiju Indulis un Ārija (Indulis — Indulis
Nīcis, Ārija — Irisa Akmeņkalne, režisors — Imants Sveilis)
saņēma atzinību — Raiņa fonda ceļojošo balvu Nameja gredzenu
zeltā.
Ar tuvo un tālo kaimiņu teātŗu izrādēm izdevies iepazīties
gadskārtējos teātŗu festivālos, kas ir liels notikums
Austrālijas latviešu teātŗa mākslas dzīve.
Dzīvojot laikmetā, kad katra māksla iespējami norobežojas no
pārējām mākslām, saprotama teātŗa laužu vēlēšanās reizi gadā,
kavējot maizes darbu un ziedojot paša līdzekļus, pie tam
pārvarot reizēm vairāk nekā
1000 jūdžu lielu attālumu, sabraukt vienkopus, lai
dažas dienas veltītu tīrām teātŗa mākslas problēmām un dotu
ansambļiem iespēju mācīties gan no otra veiksmēm, gan kļūdām.
Sevišķi trimdas apstākļos teātŗu festivāliem liela nozīme
ansambļu mākslinieciskā augšanā, īpaši pirmajā festivālā juta,
ka nevis tas, ka esam amatieŗu ansambļi, traucē dot labu izrādi
(tāda bija Anuīja Cīrulis), bet gan režisoru un aktieŗu
paviršība, festivāla lugas iestudējot.
Pēdējos gados ansambļi gatavojas festivālam jau daudz nopietnāk.
Lielu uzmanību režisori veltī repertuāra izvēlei, paturēdami
vērā, ka teātŗu festivāls nav domāts skatītāju laika kavēklim,
bet tā nolūks ir skatītāju satraukt, ierosināt pārdomām un
atziņām.
Mūsu trimdas teātŗi Austrālijā skatuves mākslas attīstībā seko
citu tautu un zemju teātŗiem, tāpēc bez tulkojumiem mēs nevaram
iztikt, jo, kā jau raksta sākumā minēju, arī lielo valstu teātŗi
šodien apmainās gan autoriem, gan aktieŗiem, pat veseliem
ansambļiem.
Taču pārāk daudz tulkojumu padarītu mūs par angļu, franču vai
vācu teātŗiem latviešu valodā, mūsu teātris tādā gadījumā
zaudētu savu raksturu. Vai mums tāds trimdā vispār ir? Kādreiz
latviešu teātŗu raksturu noteica divi lielie galvaspilsētas
teātŗi: Latvijas Nacionālais teātris, kas izrādes risināja
reālpsīcholoģiskā stilā,
un Dailes teātris — teatrālo formu meklētājs, šodien trimdā
teātŗa raksturu bez režisora un autora nosaka skatītāju elastība
pieņemt mākslas radīto nereālo pasauli.
Agrākos gados, kad vēl nebija Austrālijas teātŗu festivālu, ar
kaimiņu ansambli — latviešu teātri Melburnā izdevās iepazīties
viesizrādēs. Tā sidnejieši varēja noskatīties Raiņa Pūt,
vējiņi, Jaunsudrabiņa Invalidu un Rallu (ar ļoti
interesantām Ojāra Bisenieka dekorācijām), Spodra Klauverta
Spēka dēlu, Ernas Lēmanes Svēteli u.c. izrādes.
Austrālijas latviešu teātris* piedalījies visos četros teātŗa
festivālos. Par labākām izrādēm minamas Marsela Asara Tupenis
un Mārtiņa Zīverta Kurrpurrū. Pirmajā galvenās lomas
tēlotājs Gunārs Klauss lieliski parādīja, kā divām rakstura
īpašībām — skaudībai un sirsnībai mijoties, veidojas dziļi
cilvēciskais varonis Rollo (rež. Gustavs Grauds).
Otrā lugā galvenajās lomās redzējām Maiju Ozoliņu un Gustavu
Graudu, kas Pēteŗa Elsiņa režijā veikli pārvarēja lugas grūtākās
situācijas, neiekrizdami ne sentimentā, ne melodrāmā, bet
risinādami autora uzdoto cilvēka eksistences problēmu.
Sidnejas latviešu teātŗa, tāpat pārējo Austrālijas latviešu
teātŗu izrādēm ir vairāk vai mazāk gadījuma raksturs. Protams,
liela nozīme ir Sidnejas latviešu namam ar lielisko skatuvi, kur
ansamblis jau sesto gadu darbojas. Droši vien līdz ar Melburnas
latviešu sarīkojumu zāles un skatuves nodošanu ansamblim arī tā
darba apstākļi un interese uzlabosies. ALT festivālu izrādēm
mēdz izvēlēties lugas ar mazu ansambli, kur tad piedalās jau
piedzīvojuši tēlotāji, kas spēj radīt ļoti labu izrādi. Diemžēl,
teātŗiem visumā trūkst jaunaudzes, kas stipri apdraud teātŗa
pastāvēšanu nākotnē. Sidnejas latviešu teātrī gan gandrīz katrā
lielākā inscenējumā kāds no dalībniekiem atrodas uz skatuves
pirmo reizi, un tas nāk no jaunās paaudzes. Tas gan mazina
izrādes kvalitāti, bet liek cerēt, ka Sidnejas latviešu teātris
pastāvēs vismaz nākošā paaudzē.
Trešais lielākais latviešu teātris Austrālijā ir Adelaides
latviešu teātris, kas četru gadu laikā, piedalīdamies ar izrādi
katrā teātŗu festivālā, mākslinieciski pārsniedzis sava
iepriekšējā gada izrādi. Pēdējā Ugo Betti luga Karaliene un
dumpinieki ar Dzidru Andersoni-Dulpiņu galvenā lomā (rež.
Miervaldis Bumbiers), atzīstama jau par īsti labu izrādi. No
galvenās lomas tēlotājas līdz pēdējam statistam jutām saliedētu
ansambli. Adelaides latviešu teātris strādā ļoti sistemātiski un
nopietni. 14 gados ansamblis devis 49 izrādes.
Gadskārtējos teātŗu festivālos vēl piedalās Brisbenas un
Melburnas teātris, kas amatieŗa ansambli vēl nepārsniedz, kaut
arī Brisbenas teātris 11 gados devis 20 izrādes, bet Melburnas —
13 gados 24 izrādes. Nopietnai teātŗa mākslai tas tomēr par maz,
lai amatieŗu aktieŗi piesavinātos tēlošanas mākslu pilnīgāk.
Tāpat jūtams labs režisoru trūkums.
Aktīvs teātŗa ansamblis ir arī Pertas latviešiem, ko lielā
attāluma dēļ nekad nav bijusi izdevība redzēt.
Runājot par Austrālijas latviešu teātŗu dekoratoriem, jāsaka, ka
tie ir labi, varbūt pārāk labi, jo gandrīz visi ir gleznotāji,
kas reizēm aizraujas dekorācijās ar tīri glezniecisko. Bet ir
reizes, kad dekorācijas atbalsta tēlotājus un veicina lugas
drāmatisko darbību. Tā tas bija ar Ulža Āboliņa dekorācijām
Zīverta lugai Kā zaglis naktī, Jāņa Puikas skatuves
ietērpu — Ugo Betti lugai Karaliene un dumpinieki un
Vijas Spoģes dekorācijām Anuīja lugai Cīrulis.
Salīdzinot ar brīvo zemju teātŗiem, kuŗu uzdevums ir tikai
pārraidīt skatītājiem formas ziņā pilnīgu izrādi, t.i. kalpot
tīriem teātŗa mākslas mērķiem, mūsu trimdas teātŗiem ir vēl cits
uzdevums — skandējot latviešu valodu un radot latviskos
raksturus, kalpot mūsu nacionālā gara un vienības uzturēšanai,
ko nav aizmirsis neviens latviešu teātŗa ansamblis Austrālijā.
*) Austrālijas latviešu teātris atrodas Melburnā. To nodibināja
profesionāli bij. Latvijas teātŗu aktieŗi ar nolūku izveidot
izcilu ansambli un ceļojošu teātri.
