Oļģerts Rozītis
PENKOKA POSTS
Humoreska
Kārlis Penkoks bija vienkāršs cilvēks, ne viņš dzejoja, ne gleznoja, ne citādi noniekoja laiku.
Kārlis Penkoks bija vecpuisis.
Kārlis Penkoks — jau no puikas gadiem mīlēja ūdeni, — visu kam sakars ar ūdeni. Viņam patika ūdeņaini kartupeļi un meitenes ar ūdeņainām acīm.
Makšķernieks gan viņš nebija, jo viņš bija bailīgs. Reiz viņš bija redzējis vecāko brāli izvelkam no upes lielu satracinātu līdaku, un viņš arī redzēja, kā tā bija iecirtuši savus asos zobus brāļa pirkstā, viņš bija arī pamanījis aso satracināta niknuma skatu brāļa acīs. Kārlis Penkoks tādēļ bija nolēmis nekad nemakšķerēt, šādā bīstamā rotaļā nebija nekā viņam pievilcīga. Viņam patika savus priekus gūt daudz rāmākā, daudz, kā viņam vēlākos gados patika pašam sev iestāstīt, daudz kulturālākā veidā.
Jaunsudrabiņa makšķerēšanas apraksti gan šad un tad bija viņu sakārdinājuši — vai nebūtu jauki tā pasēdēt rāma ūdens krastā, saulītei spīdot uz galvvidu, bet tad viņš allaž atcerējās brāļa asiņojošo pirkstu, un viņš lika līdakām mieru.
Kārlis Penkoks bija ziņkārīgs, tas bija viņa lielākais netikums, tas bija viņa posta cēlonis. Ziņkārība esot laba lieta, ziņkārība esot zinātnes krustmāte, taču Kārlim Penkokam tā maksāja dārgi. Patiesībā ne jau pati ziņkārība bija vainīga, bet gan tas, ka Kārlis Penkoks nespēja to apslēpt.
Vai vēl pareizāk — viņš nemācēja apslēpt ziņkārības radīto izbrīnu. Un tātad, kopā saņemot, mēs varētum sacīt, ka Kārļa Penkoka negals cēlas no tā, ka viņš bija godīgs vīrs, jo godīgs vīrs nemānās, bet tas, kas savas jūtas apslēpj, tas ir māneklis.
*
Kārlis Penkoks bija inženieris. Latvijā Kārlis Penkoks bija bijis Juraišu ostas priekšnieka techniskais palīgs, viņš pārzināja ostas mola remonta darbus, viņš pārzināja sūkņu staciju un visu, kas jau nu ostas priekšnieka techniskajam palīgam jāpārzina.
Bēgulībā Kārlim Penkokam īstenībā arī bija laimējies. Sākumā jau nu bija gājis šā un tā, bet nu jau labu laiciņu Kārlis Penkoks bija pašvaldības piršu iestādes pārzinis. Nebūtu pareizi teikt pirtnieks, jo tā jau nebija pirts mūsu izpratnē. Iestāde, ko pārzināja Penkoks, ne ar ko neatgādināja Indrānu tēva mitekli, nedz arī Baltās grāmatas Janča nekad neaizmirstamo kauna vietu, no kuŗas meitenes bēga kliegdamas, brēkdamas: „Puika pirtī, puika pirtī.” Nē, tā nebija pirts, ko pārzināja Penkoks, tas bija vairāku iestāžu kopojums. Tur bija apsildītais peldēšanās baseins, kur visi kopā kostīmos sitās pa ūdeni uz priekšu, tur bija arī nodaļa, kur vīri pliki kā Ādami berzās un sutinājās dušās un baseinos, un tur bija arī nodaļa sievām, kur tās, šīs Ievas māsas un mazmeitas darīja — jādomā to paša, ko vīri savā daļā. Tālab jau arī lietots daudzskaitlis, un Kārlis Penkoks apzīmēts par piršu priekšnieku. Un inženieris Penkoks godam veica savu atbildīgo darbu.
Penkokam pēc viņa amata piederības pienācās arī glīta māja, turpat pirtīm blakus. Tas, protams, bija iekārtots tā, lai piršu pārzinim nebūtu jāiet tāls ceļš un lai tas kādā neparedzētā vai grūti atrisināmā negadījuma brīdī būtu allaž pie rokas. Mājiņa bija tiešām jauka. Ne jau gauži moderna, sarkanu ķieģeļu celtne ar daždažādiem izciļņiem fasādē, bet par to nekas, istabas bija ērtas, tik kā jau vecpuiša dzīvoklī drusku nekoptas. Sieviešu nodaļas pārzine, lādzīgā večiņa Morīne, gan šad un tad iežēlojās par Penkoku, ienāca dzīvoklī, saposa šo un to, bet cik tad nu tā var ieraudzīt sakārtojamo un sapošamo, ja tikai šad un tad ienāk un paskatās.
Lietas var īsteni redzēt tikai tad, ja tās sistemātiski aplūko. Un tā Penkoks mierīgi mitinājās savā vecpuiša migā bez traucējuma, bez sieviešu iemaisīšanās. Penkoks arī mēdza pus pa jokam, pus pa nopietnam Morīnei teikt: „Lai nu, Morīn, stāv, tāpat vien ir labi, man vīrieša cilvēkam tā vislabāk patīk, viss tāpat pa rokai, aizsniedzams un paņemams, pastiep tikai roku, patausties, un te tev ir viss, ko vajag. Jums šieviešiem viss jānoslēpj, viss jānovieto tālu un neaizsniedzami, cik vien var, neērti. Ē, ko nu, šievieši par postu vien tik ir, par postu vien.”
„Jā, bet par jauku postu, Penkoka kungs, kas par jauku postu.”
„Ko nu niekus, posts paliek posts.”
*
Un tad pienāca liktenīgā pēcpusdiena. Darbdiena, ne svētdiena vai sestdiena, kad piršu celtnē zuzēja kā bišu stropā. Nē, liktenim bija labpaticies cirst savu cirtienu kādā necilā, klusā, miegainā pēcpusdienā. Cilvēku bija maz. Penkoks, atspiedies pie kases barjeras, tērzēja ar sarkanmataino kasieri Šīlu. Ar Šīlu bija patīkami tērzēt, viņa visu ko sacīja tā jancīgi, tā, ka nevarēja saprast, vai viņa domā tikai to, ko pateikusi vārdos, vai tais ievīstījusi arī kādu citu, tūliņ nepamanāmu nozīmi. Bez tam no Šīlas plūda tāda patīkama smarža.
Jau labu brītiņu Penkoks dzirdēja, ka kaut kas lēni sīc, tā kā tējas katliņš pirms tas uzburbuļo, tā kā dzimtenē Juraišu mazā bānīša lokomotīve. Taču ar Sīļu ķiķinoties Penkoks nemaz apzināti neapjauda, kas tā par skaņu, no kurienes tā nāk un kāda tai nozīme. Kas zina, varbūt Penkoks bija iedomājies, ka viņš pats Šīlas tuvumā kā tējas katliņš pirms vārīšanās sācis lēni sīkt.
Pēkšņi atsprāga sieviešu nodaļas durvis un pa tām kopā ar sutas mutuli izdrāžas Morīne.
„Vai dieviņ, vai dieviņ, palīgā, priekšnieka kungs, palīgā! Kaut kas sasprādzis, kaut kas sajucis, tvaiks triecas pa visām rorēm ārā.”
„Vai kāds apskādēts?”
„Paldies Dievam, nē, bet šņāc un krāc, ka tik nenotiek kas trakāks.”
Juzdams, ka viņam kā vīram tādā neparastā gadījumā jārīkojas ātri un apņēmīgi, Penkoks daudz nevilcinādamies aizmiedza acis un metās iekšā sieviešu nodaļā.
Tā bija pēcpusdiena, apmeklētāju maz, tikai divas, trīs dāmiņas kā izbijušās vistas spiedās pie sienas. Viena bija nevarīgi nolaidusi rokas gar sāniem, otra tinās dvielī, trešā bija saķērusi galvu rokās. Pirmā bija tumšmate, otra bija blonda un trešā — ja to satiktu uz ielas, katrs teiktu, ka viņa arī ir blonda, redz, kādas tās sievietes ir, mānekles.
„Nekas, nekas, drīz mēs visu nokārtosim,” murmināja Penkoks, iedams taisni uz priekšu un neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, „drīz mēs visu nokārtosim,” tā viņš murmināja it kā pats sev, it kā Morīnei, kas tecēja līdz.
Penkoks bija inženieris; viņš piegāja pie sīcošās caurules, paskatījās, piesita ar līdzpaņemto āmuru, pabakstīja ar skrūvatslēgu, pagāja gar rorēm taustīdamies gabalu pa labi, tad atnāca atpakaļ, pagāja gabalu pa kreisi, sameklēja cauruļu savienojumu vietu, atrada uzgriežņus un aizgriežņus, paklabināja tos, pagrieza, paskrūvēja, un sīcošais tvaiks lēni saplaka. Trakojošais nezvērs bija savaldīts.
Bet... vaļā bija palaists kāds cits nezvērs.
Ģērbtuves galā bija durvis, nelietotas durvis, durvis, par kuŗu esamību tikpat kā neviens nezināja. Penkoks piegāja pie tām, izvilcis no kabatas atslēgu bunti, pataustījās un, bez ilgas meklēšanas atradis īsto, atslēdza durvis, iesitās tanīs ar plecu, nopilēja rasas pilītes, nobira zemē iežuvusi un tagad atplēsta krāsa. Penkoks iegāja savā dzīvoklī. Visu atlikušo dienas daļu viņš vairs ārā nerādījās.
Nākamajā dienā Penkoks atslēdza atkal šīs durvis, iegāja sieviešu ģērbtuvē, neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi, piegāja pie vadiem, piesita ar āmuru, pabakstīja ar skrūvatslēgu un aizgāja atkal atpakaļ. Atslēga noskrapstēja un durvis aizvērās.
Bija agra rīta stunda. Ģērbtuvē neviena, jeb pareizāk sakot — nevienas nebija. Penkoks kļuva drošāks.
Nākamajā dienā pēc tam viņš apvilka strādnieka virsvalku, uzlika melnas acenes un atkal atslēdza durvis, iegāja ģērbtuvē, neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi, piegāja pie ūdensvadiem un atkal atnāca atpakaļ.
Tas tā atkārtojās vairākkārt. Penkoks pamazām pierada pie šiem ģērbtuves apciemojumiem. Durvīm vairs nebira iežuvušās krāsas gabaliņi, un Penkokam savā dzīvoklī atgriežoties vairs nevajadzēja spiest roku pie krūtīm un pret sienu balstoties elsāt, kamēr aprimst satrakotā sirds, šie izlūku gājieni ienaidnieka territorijā jau kļuva par rutīnu. Beidzot Penkoks, kā jau sistemātisks inženiera cilvēks, iekārtojās tā, ka katru pirmdienu, īsi pirms pusdienu laika, viņš apvilka virsvalku, uzlika melnās acenes un ne pa labi, ne pa kreisi neskatīdamies iegāja pārbaudīt ūdensvadus. Penkoks neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi, bet pa acu kaktiņiem viņš redzēja diezgan. O, o — viņš redzēja.
Peldētājas mierīgi ģērbās un nepiegrieza Penkokam vērības, likās, ka viņš būtu mēbele, kas pieder pirts inventāram.
Un tad.
Un tad, kā jau visur un allaž, nāca kritiens. Katrai paradīzei reiz pienāk nelabā izdzīšanas stunda.
Parasti Penkoks neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi, bet tai nelaimīgajā dienā viņam gadījās ieraudzīt kaut ko, kas bija neparasts, viņš pamanīja sievieti, kurai starp krūtīm bija sakuplojuši biezi tumši mati.
Penkoks neticēja saviem acu kaktiņiem, pavērās taisni dabas brīnumā, noņēma melnās acenes un apstājās, pavērtu muti skatījās.
Tā nevajadzēja darīt. Tā bija kļūda. Kārlis Penkoks bija kļuvis savas ziņkārības upuris.
Un tad viss gāja vaļā. Spalvainā sieviete sāka spiegt, citas tai līdz. Vairākas miklas rokas satvēra Penkoku: stūma, grāba, rāva. Viņš pats vairs nesaprata, kas īsti notika.
Viss tālākais risinājās neticamā ātrumā. Telefons, policija, nopratināšana. Penkoks nemaz neaptvēra, ka notikumam kāds sakars ar viņu.
Un viss tikai sieviešu dēļ.
Žurnālisti. Jautājumi. Fotogrāfs. Ziņu uztvēra pasaules prese. Penkoks bija dienas varonis.
PIRTNIEKS PENKOKS PARADĪZĒ.
Kravādams savas mantas, izvācoties no ērtā dzīvokļa, pilsētas piršu pārzinis Penkoks pukojās:
„Ak tu posts, ak tu posts. Un viss tikai sieviešu dēļ.”