Senlatvieši nebija tik laimīgi kā modernie latvieši. Fakts. Mums katram ir tikai sieva, kam vajag šā, vai tā, vai cita. Senlatviešiem bez jau minētā objekta respektīvi — sievas vēl bija jūŗa un tās vajadzības.

Senlatvietis dziedāja:

Jūriņ’ prasa smalku tīklu,
Laiviņ, baltu zēģelīt’.

Mēs varam teikt:

Sievin’ prasa smalku drānu,
Prasa baltu cepurīt’.

Līdzība pat turpinās:

Uzvelk baltu zēģelīti,
Iet laiviņa mirdzēdam’.
Iet laiviņa mirdzēdama
Līdz Ziemeļa namdurvīm.

Uzvelk baltu cepurīti,
Iet sieviņa mirdzēdam’.
Iet sieviņa mirdzēdama
Līdz Ziemeļa* namdurvīm.

 

* Ziemelis: kaimiņš, kuŗa sievai* Ziemelis: kaimiņš, kura sievai nav baltas cepures.

 

Nu, un kāda tur starpība, jūs teiksit. Tāda, ka senlatviešu zvejniekam bija jāapgādā ne vien jau pieminētā jūŗa un laiva, bet arī sieva, un tai, protams, vajadzēja kā drēbju, tā aubju, tā citu priekšmetu dzīves saldināšanai.

Par spīti tam, senlatviešu jūrnieki ir bijuši loti pārtikuši. Piemēram,

Es redzēju jūriņāi
Trīs zvejniekus zvejojam:
Zīda tīkli, zelta laiva,
Sidrabiņa zēģelīts.

Mazliet pagrūti saprast, kāpēc īsti virs ūdens turējusies zelta laiva (īpatnējais svars — 19.3 gm / 1 ccm), ar sidraba burām (īpatnējais svars — 10.5 gm / 1 ccm.), ar trim zvejniekiem (kopsvarā ap 550 mārciņu), un — jādomā — mencām, reņģēm, storēm, alus muciņu (tā gan kļūst vieglāka, bet toties zvejnieki smagāki, un tā kopsvars nemainās), un žāvētiem zušiem piekodai.

Kad ienāca kungi — lasi, vācieši — tie latviešiem tik ienesīgus ūdens sportus aizliedza. Pārkausējuši zelta laivas guldeņos, tie jūŗā sāka braukt paši. To var spriest no folkloras rindas

Aiziet jūriņā,
Tā kunga plosts...

Liekas, ka vācieši nav pratuši virs ūdens noturēties citādi kā parastajos koka braucamrīkos.

Otrs iemesls senlatviešu laivu atņemšanai varētu būt bijis citāds: varbūt kungi baidījās, ka latvieši, jūŗā tikuši, aizmuks uz Zviedriju. Ja tā, tad nav nekādu šaubu ka mēs esam visspītīgākā tauta pasaulē: nogaidījām 700 gadu, un tad — pirmā izdevīgā brīdī — laivās un uz Zviedriju. Pamatojums šai tēzei atrodams Latviju Enciklopēdijā — tur uzdots pašreizējais latviešu skaits Zviedrijā.

Latviešiem arī attapības nekad nav trūcis. Vācieši nobloķējuši latviešu jūŗu? Tiks pāri citādā veidā:

Dzeguze kūko, dzied lakstīgala,
Raud mana māsiņa svešajā zemē.
Neraudi, māsiņ, nesērojies,
Uz citu rudeni ir es tur būšu.
Taisīšu tiltu pār plašo jūŗu,
Lai var ikvakarus pie māsas sērsti.

Padomājiet tikai! Šis senlatvietis gatavojies Baltijas jūŗai, kas nav nekāda peļķe, pārbūvēt tiltu vienā gadā (... uz citu rudeni...), tai pašā laikā sirdīgi atkaujoties no krustnešiem, kas tiltu katrā ziņā mēģināja pie Liepājas atāķēt un aizpludināt jūŗā. Modernajos laikos franči un angļi par tuneli zem Lamanša kanāla strīdas jau desmitiem gadu. Protams, ne franču, ne angļu plānotājiem nav īpašas vajadzības pārkļūt uz otru pusi pie „māsas”.

Nelaisti jūŗā, senlatvieši lielāko tiesu ceļojuši pa iekšzemes ūdeņiem. Tais laikos gandrīz visa Latvija bijusi ar ūdeni apklāta. To rāda tautasdziesmas rinda:

Pati Rīga ūdenī.

Ja jau zeme būtu bijusi sausa, tad jaunu gan galvaspilsētu neviens nebūtu būvējis ūdenī. No otras puses, amerikāņi, kam sausas zemes diezgan, savu galvas pilsētu Vašingtonu iebūvēja purvā. Lai kā, līdz Pēteŗa Lielā Briesmīgā (nekad neesmu varējis saprast, kāpēc tikai Jāni Briesmīgo, alias Bargo tā sauc. Briesmīgi ir bijuši visi Krievijas valdnieki no Rūrika līdz Kosīginam) laikiem ūdens ap Rīgu bijis jau tā nokrities, ka viņš to varējis izmērīt ar kārti. (Vēsturisks fakts).

Kur senlatvieši kuģojuši pa iekšzemes ūdeņiem? Nu, pie arāja meitām, dažādām zēģelīšu audējām, citiem vārdiem: meitu medībās. Vai, vai. Redz, ko krustnešu okupācija nedaudz gadsimtos iztaisīja no jūŗas braucējiem, kas savā laikā bija terrorizējuši visu Skandinaviju.

Kaut kad pirms poļu laikiem pienāca laiks, kad blokādi atcēla. Tad latvieši atkal varēja braukt jūŗās. Bet, braukuši tikai no Mīlgrāvja līdz Zaķu salai vien, mūsu tautieši bija māku aizmirsuši, un pirmais braucējs nejauki apmaldījās. Mājās ticis, tas stāstu izstāstīja dēlam, tas meitai, tā dēlam, līdz Kārlis Skalbe par to uzrakstīja ceļojuma aprakstu „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties.”

Tūliņ pēc tam, no kļūdām mācoties, latvieši jūŗas braukšanas māku iemācījās no jauna. Apkuģodami visu pasauli, viņi atrada Gambiju un Tobago. Nav noskaidrots, kas šīs divas vietas bija pazaudējis. Nelaimīgā kārtā viņi atradumus nemācēja paslēpt, un tos atrada arī holandieši un angļi. Viņi vietas atrada daudz pamatīgāk. Tagad Gambija un Tobago ir neatkarīgas valstis. Nez’ vai tā būtu arī tad, ja latvieši tās nebūtu atraduši?

Neatkarības laikos latviešiem bija divas zemūdenes — Spīdola un Ronis. Zinot, ka vārds Spīdola nāk no Raiņa Uguns un nakts, izlasīju šo lugu no sākuma līdz beigām trīs reizes, bet nemācēju atrast neviena tēla ar vārdu Ronis. Beigās nospriedu, ka, zemūdeni pārvedot uz Latviju no kuģu būvētavas, tai nokritis VA no uzraksta. Un va-ronis Lāčplēsis katrā ziņā bija. Labi, ka otrai zemūdenei nenokrita no uzraksta SPĪD...

Tā vien liekas, ka varoņi bijuši daudzi jo daudzi latviešu jūŗas braucēji. Ja var ticēt avīžu ziņām, tad tādi būs arī nākošie.