NEPABEIGTS ROMĀNS
Valdemārs Kārkliņš, Kurzeme, Grāmatu Draugs, 1964. g.
Šķiet, ka laika posms, kuŗā pastāvējis t.s. Kurzemes cietoksnis, latviešu daiļprozā paliks neizmantots, kaut vielas atliku likām. Iemeslus varam meklēt latviešu mūzas liriskajā raksturā un distances trūkumā, uz kuŗu nereti norādīja kritiķi, izlasījuši pirmos pēckaŗa gadu mēģinājumus šajā laukā. Šodien distance it kā būtu, bet, šķiet, trūkst šādam literāram uzdevumam atbilstoša talanta. Bez tam - būtu it kā nepieciešama arī tiešā pieredze, ja negadītos autors, kam pacietība rakņāties dokumentos un vākt liecības, lai no tām veidotu romānu. Liekas arī, ka šādu nodomu traucē kaut kāda "vainas apziņa" ar ļoti komplicētu raksturu: turpat vai visi prōzas darbi, kuŗos attēloti kaŗa gadu notikumi, rada iespaidu, ka autori rakstot jutušies kā sapīti un vismaz pusneapzinīgi šķielējuši uz to, ko varētu teikt "oficiālā" kritika.
Jādomā, ka "exit Kurzeme" 20. gadadienai bijis iecerēts romāns, kuŗa fragments pērnruden parādījās; tā darbība sākas tieši Kurzemes kapitulācijas dienā 8. maijā (Valdemārs Kārkliņš, Kurzeme, Grāmatu Draugs, 1964. g.). Autora nāve pārtraukusi šī daiļdarba tapšanas procesu, tādēļ ir slavējama apgāda iecere šādā veidā pieminēt mirušo rakstnieku. Recenzenta uzdevums turpretī nav viegls. Vispirms grāmatas izdošanai ir vairāk godināšanas nekā pabeigta literāra darba publicēšanas raksturs, otrkārt - recenzenta piezīmēm, ar kuŗām viņš it kā diskutē ar autoru, šinī gadījumā, nav nozīmes.
No grāmatā iespiestā, kas būtu iesāktā divu sējumu romāna pirmās grāmatas pirmā daļa, tomēr secināms, ka visas tās dziļuma perspektīvas, kuŗas veŗas, domājot par cilvēkiem Kurzemes cietoksnī, autoram gājušas secen. Autors bija čakls rakstītājs un īsā laikā paguvis uzrakstīt daudz romānu, taču visos manāma gan sekmīgi apgūta amatnieka prasme, bet ne īsta radoša rakstniecības meistara dzirksts. To pašu var sacīt arī par šo fragmentu. Var pat apskaust, cik noslīpēti, jā - pat nopulēti gludi ir publicētā romāna fragmenta teikumi, bet aiz šī pulējuma nav nekā vairāk par relātīvi šablonisku stāstošu reālismu, vispusīgu ārēju notikumu izklāstu bez oriģinālitātes un individuālitātes personu raksturojumos un notikumu atainojumos. Varētu drīzāk runāt par leģendu vai pasaku reālismu, kuŗā cilvēki parādās kā stilizētas figūras - tām trūkst īstenības traģiskā skaudruma, kādu bez šaubām izjutuši cilvēki šajā laikā un vietā. Gluži tas pats vērojams arī Kārkliņa agrākajos darbos.
Literāri romāns Kurzeme ir neinteresants. Pāris vietās autoram tomēr palaimējies skart tematus, kas ir svaigi. Viens no tiem ir lappusēs, kuŗās attēlota nelielas latviešu leģionāru grupiņas klaiņošana pa Ventspili pirmās pēckapitulācijas dienās: "Pilsēta mirusi? Tā mūs redz gluži labi, bet uzskata mūs par mirušiem, - vai tādiem, kam drīz jāmirst... Mēs gandrīz vairs neesam." - Jāpiebilst, ka šī klaiņošana vien būtu pietiekami plaša viela veselam romānam - tik daudz sablīvēta psīcholoģiska drāmatisma slēpjas šajā detaļā.
Romānā iestarpinātās ekspozicijas ir visneinteresantākās, visšabloniskākās un virspusīgākās. Atskaitot vienu vietu - kur virsleitnants Gārnis sastopas ar ukraiņu zemnieku, ko partizāni norīkojuši nest rokasgranātas. Šajā ainā izgaismojas arī abu fragmenta centrālo personu raksturīgākie vilcieni. Viens no viņiem ir arodmilitārists Arājs, kuŗa pieeja kaŗam ir "lietišķa" (viņam veltītajā ekspozicijā Kārkliņš ietilpinājis gluži pekorālu samīlēšanās stāstu, tā vien samazinot fragmenta vērtību, tuvinot banālitātei), otrs - Gārnis, kuŗa personībā autors iezīmējis gan fantasta, gan domātāja vaibstus. Viņam kaŗš nav tikai "izkaŗojama lieta", bet problēma - par cilvēka nozīmi šādās sadursmēs: "Burvju loks jāpārtrauc tai vietā, kur varmāka grib piespiest citus paklausīt," ir viena no Gārņa atziņām. "Vainīgais" nav "laupītāju virsnieks", bet tie, kas viņam paklausa.
Kurzemes pirmās daļas nobeigums ir drāmatiska sprieguma pilns un ar to varētu šo romānu nobeigt arī kā veselumu, pabeigtu darbu. Bet tad būtu jāizdara daži redakcionāli grozījumi - piemēram, izmetot laukā jau pieminēto neoriģinālo Arājam veltīto ekspoziciju. Protams, tā būtu patvarība, tādēļ šādā veidā atvadoties no mirušā autora, pieņemsim viņa Kurzemes likteņdienai veltīto darbu tādu, kāds tas atrasts uz viņa rakstāmgalda, zinot, ka tas veikts pēc labākās pārliecības.
Gunars Irbe