Osvalds Lācis, MĒS UN
VIŅAS, stāsti, Austrālijas latviešu autoru daiļdarbu serijas 4. grāmata,
Salas apgāds, 1964. g., 166 lp., Astras Lāces vāks un illustrācijas, K.
Freimaņa piezīmes.
Zupa.
Mērce. Ķīviņi ar lauleni, kas dusmās šņāc. Platā laulības gulta. Piekrāpts
vīrs, kas nezina, ka viņš piekrāpts, piekrāpj savu labāko draugu - kas
beidzot izrādās viņa kādreizējais piekrāpējs. Liekulīga, jutekliska
ģimnazijas skolotāja, kas ar lielu baudu ļauj, lai skolnieks viņu apglāsta
--- un pēc tam sāk glāstītāju privāti apmācīt gan skolas zinībās gan ars
amandi. Maiznieka Annas nokritusī krekla cilpa, kailais plecs un krūts.
Viņas krūšu samtainais, saulē sasilušu firziķu maigums. Izpeļņa. Kāršu
saspēle un paspēle. Pakāršanās (gan ne sakarā ar kāršu spēli!). Bērnības
atmiņas: loga izsišana, saniknotais veikala komijs, pērieni, iesmā cepti
vārnēni, suņu sakosti puiku dibeni etc. Apmēram šādā gaisotnē risinās šīs
grāmatas notikumi.
Lāča tēlotie ļaudis visumā ir "biocentriskas" personības. Tie nav nekādi
ideālisti vai romantiķi, nemēdz interesēties par mākslu, filozofiju,
pasaules lāpīšanu resp. nenodarbojas ar t.s. mākoņstumšanu. Jauka ēdiena
smarža virtuvē un aizraujošas norises paša un citu platajā laulības gultā
daudz svarīgākas par notikumiem kultūras dzīvē un laikam arī polītikā. "Die
Liebe geht durch den Magen." Resnā Cecīlija, kas (protams!) pārkāpj laulību,
tās vīram šķiet vērtīga sieva lielā mērā tādēļ, ka pie viņas var labi
sildīties aukstās naktīs; bez tam viņa ir laba virtuvene. Viltība palīdz
izvairīties no briesmām un iedzīvoties dažādos labumos - piemēram, cita
platajā laulības gultā. Vienīgi Tedim stāstā Sidraba bļodas un klibajam
puikam stāstā Meli ir kādas mazāk "vienkāršas" rakstura iezīmes. Citiem
vēders, dzimumorgani, kailā dzīvība ir galvenais. Dzīve viņiem ir tāds kā
drusku izskaistināts laidars - "Visu manu audu šūnas drebēja, gaviļaini
līksmā dziedājumā: ai dzīve, dzīvīte, dzīvība mana!" (166. lp.). No dzīves
šeit diezcik daudz nav, toties laba tiesa no dzīvītes un dzīvības...
Lācis savus personāžus tēlo ļoti atklāti - viņa Ādams un Ieva bieži ir
bez vīģes lapas arī itin neparadīziskā vidē. Tāpat kā galvenais varonis
stāstā Mēs un viņas, Lācis dažādus raksturus redz "bez visa tā iesaiņojuma,
kuŗā mums jārādās pasaulei." (75. lp.).
Raksturīgi šai atklātībai ir kaut vai vecpuiša Kārļa (Mēs un viņas)
prātojumi par to, vai būtu vērts precēties: "Ko gan varēju iebilst? Jaunāks
nekļuvu. Smago preču saiņu vietā sen jau cilāju biroja vieglo spalvu. Zoļu
sīkstie sīpolsiteņi ēdnīcās dažreiz arī spriedās kaklā. Tāpat nopiņķēšanās
ar sānielu sievietēm, kaut retumis, kad tiešām vairs nezināju, kur dēties,
bija tik šķebīgām paģirām, ka drebuļi kratīja, to visu atceroties. Biju jau
domājis arī pats - vecpuisī palikt nav ne īsti gudri, ne arī godīgi." No
romantikas vai spēcīgas gara dzīves šai uzjautrinošajā citātā nav ne vēsts;
ir tikai praktiskas ievirzes un konvencionālās morāles ēna. Vecpuisība kaitē
vēderam. Erotiskā plāksnē, protams, jāapmierina dabiskās vajadzības, bet
derētu būt šai ziņā kaut cik respektablam...
Līdzīga ir arī Kārļa jūsma par Paulīni: "Es redzēju, ka Paulīnei gludi,
līdzeni zobi un stingras, stāvas krūtis, kas tik jauki dreb smejoties. Viņa
reizēm tā savādi skatījās uz mani un sāka man iepatikt." (65. lp.). Drusku
tālāk: "Man iepatika Paulīnes veselīgā miesa, kas bija kā brūni sēklots,
atvasaras smaržu saglabājis ābols. Nesmādējams rādījās arī viss parējais,
kas viņai bija un ko vēl varēju viņā nojaust." Zīmīgi, ka "viss pārējais"
nav minēts kaut cik precīzā veidā, bet netiešā, drusku paviršā
vispārinājumā. Galvenais laikam tomēr ir "Paulīnes veselīgā miesa", kuŗā var
kost kā ābolā...
Lācis savus "biocentriskos" cilvēciņus nepieņem bez zināmas distancēšanās
- par to liecina ironiskā piekrāsa viņu daļējās vientiesības atspulgā :
"Mājas mani sagaidīja posušās svētku drānās. Tuvojoties durvīm, tās it kā
pašas vērās vaļā; liegas rokas aicināja, uzmanīgas, glaudīgas lūpas
piedāvāja, vilināja, skubināja pie kairām maltītēm galdā, dievišķas atdusas
sniegbaltos palagos. Es biju kā senu laiku karalis ... No vecpuisības ezera
laulības jūŗā iepeldējis, es jutos kā valzivs. Es nezināju vēl, ka paisumam
ar rotaļīgajiem vilnīšiem liedagā seko bēgums, kas atsedz sadrupušas
gliemežnīcas, apglumušus zāļu kumšķus un ķilavu kārbas." (65. - 66. lp.).
Arī paši tēlotie raksturi dažkārt apzinās, ka viņiem gaužām liela līdzība
ar citām zīdītājdzīvnieku sugām: "Skaties, es domāju, no šī nevarīgā jēruka
reiz izaugs varens teķis, kas, triekdams pie zemes sāncenšus, darīs visas
tās pašas aušības, ko mēs, pieaugušie, darām tagad, un tieši tad ragiem
skaldīs visbrāzmaināk, kad tādi kā mēs - viens otrs būsim jau atstiepuši
ķedas." (64. lp.). Tā nav tikai rotaļīgi metaforiska izteiksme; tā atspoguļo
intuitīvu, reizē drusku naīvu, manāmi cinisku un mazliet sentimentālu
ieskatījumu tikko minētajā līdzībā.
Diemžēl, dažam lasītājam šādi raksturi pēc kāda laika apniks. Sākot lasīt
jaunu stāstu un pamanot "biocentrismu", viens otrs nodomās: "Atkal šie
četrkājainie!" - vai tamlīdzīgi. Gandrīz visi Lāča "varoņi" ir - drusku
pārspīlēti izsakoties - homo erectus, radījumi ar taisnu, cilvēkveidīgu
ķermeni, bet bez homo sapiens smadzenēm. 'šāda mentālitāte pēc kāda laiciņa
var pamatīgi apriebties. Varbūt tādēļ ir tā, ka "īsti cilvēciskais" Tedis
liekas kā oaze tuksnesī.
Puritāņi Lācim pārmetīs erotisku ainu tēlošanu, šīs recenzijas rakstītājs
puritānismu uzskata par vienu no bezgaumības un muļķības kalngaliem un ir
pārliecībā, ka erotika uzskatāma par vēlamu literātūras sastāvdaļu. Taču -
erotikas ziņa noteikti var arī pārcensties sevišķi, ja tā saistās ar zināmu
vienmuļību un "zemu" mentālitāti. Tādēļ ieteicams rūpīgi ievērot samēru.
Laidara apraksti visumā nav diezcik "aizraujoši", ja lasītājs nav
primitīvs...
Lāča izteiksme bagāta, daudzreiz ļoti trāpīga, bet tai trūkst
spontānitātes. Par Flobēra Bovarī kundzi kāds teicis, ka šis romāns esot kā
metalla plāksnēm noklāts. Līdzīgu iespaidu rada Lāča grāmata. Toties
īpatnības pietiek, lai gan vietām var samanīt tādu kā Kārļa Zariņa ietekmi,
arī kaut ko no Ezeriņa. - Izteiksme atspoguļo personāžu pieredzi. Piemēram,
salīdzinājumi, ko lieto klibais puika resp. viņa pieaugusī versija,
nepārprotami ņemti no tā, kas novērots šaurā, nabadzīgā vidē; nav kultūras,
kāda bērnībā varētu pielipt, teiksim, mākslinieka vai intellektuāļa atvasei;
nav daudzveidības, ko pazīst bagātnieka dēliņš, kas kopā ar vecākiem daudz
ceļojis. Personāžu izteicienos un izdarībās samanāms to temperaments un
raksturs; arī šai ziņā Lāča izteiksme veiksmīga.
Vietām pavīd kaut kas no Lāča zināšanām medicīnā un psīcholoģijā. Viņa
tēloto ļaužu ārienē var saskatīt noteiktas endomorfiskā, mezomorfiskā un
ektomorfiskā tipa pazīmes. Temperamentā manāmas viskeratoniskas,
sōmatotoniskas un cerebrotoniskas iezīmes, reizēm visai tīrā veidā, reizēm
kombinācijās (piem., Pauls ir endomorfiskā un mezomorfiskā tipa apvienojums,
un viņa raksturā ir sōmatotoniska bravūra un drosme kopā ar viskeratonisku
omulību un labsirdību; Kārlis ir pārsvarā ektomorfisks un cerebrotonisks).
Artim Lizumam stāstā Cūka varbūt piemīt kaut kas no t.s. "infantile body
habitus". Noteikta Lācim pazīstama slimība droši vien ir ļoti bālajai,
neglābjami slimajai meitenei stāstā Sidraba bļodas. Šis stāsts vispār
liecina, ka Lācim bijusi cieša saskare ar medicīnu.
Lāča stāstu vide visbiežāk Latvija vai Austrālija; pavīd arī Vācija un
Kaukazs.
Darbu uzbūve mērķtiecīga, autors izvairījies no "baltās ķēves" resp. no
darbībai un raksturu attēlošanai nevajadzīgām. detaļām. Veidojums daudzreiz
netiešs: autors tēlo, bet nepaskaidro; bieži minēti apstākļi, kuŗu nozīme
atklājas tikai vēlāk.
Astras Lāces illustrācijas glītas un gaumīgas, tikai vāks gan drusku
saldens.
Krājuma labākie stāsti, manuprāt, ir Meli, Sidraba bļodas un Zuši. Mēs un
viņas ir interesants, bet mazāk "dzīvs".
Visumā ņemot, jāteic, ka šī grāmata spēj veicināt mizantropiju, jo
pārliecinoši rāda cilvēka dabas pretīgākos aspektus. Raksturīgi, ka
galvenais "varonis" stāstā Mēs un viņas beidzot kļūst par mizantropu, kas
uzticas vienīgi savam sunim. Par suņa godīgumu viņš galvo. Tā laikam ir
pēdējā illūzija: Kā tagadējais direktora kungs var zināt, ka lielais draugs
un labais suns viņam tomēr kādreiz nenozags cepeša gabalu un neizlaks zupu?
Gundars Pļavkalns
