STIKLAM PIESLĪD UN ZŪD
Oļģerts Cakars, STIKLAM PIESLĪD UN ZŪD, dzejoļi, Alfrēda Kalnāja apgāds, 90 lp., 1965. g., Jāņa Aistara apvāks un viņetes.
Lai gan dzirdēti daudzi bēdīgi pareģojumi par mūsu trimdas kultūras izsīkšanu, latviešu jaunā dzeja vēl vienmēr attistās un ik gadus parādās jauni autori, jaunas grāmatas. Oļģerts Cakars jau nereti lasīts periodikā, dzirdēts rakstnieku rītos, ar drošu un spēcīgu skandēšanas veidu radot labu saskari ar klausītājiem, saņemot bagātīgus aplausus.
Pārlasot viņa grāmatu klusumā bez zināmās masu psīchozes sajūsmas, jāatzīst, kā parasti, plūsi un minusi.
Daudz spriests par galējībām mākslā. No vienas puses - tīrā māksla, kas pastāv tikai sevis pēc; jebkāda mijiedirbe starp mākslas darba radītāju un kaut kādu klausītāju vai skatītāju pakļauta gadījumam. No otras puses - mākslinieks apzināti uzņem iespaidus no vides un apzināti tos pārrada tā, lai vide jeb tauta varētu tos saprast un pārdzīvot. Mākslinieks tā ir tikai "gudro zīmju tulks", kam "smalkāk un dziļāk viss svērts". Mūsdienu latviešu dzejā redzam abas galējības - gan pekstiņu un čurkstīšu dzejoļus, kass saprotami un baudāmi tikai autoram, gan vectēvu zintis, kas būtībā izsaka vecās gudrības vecajās frazēs, bez mazākās atraisīšanās no paidagoģijas vai demagoģijas. Būsim atklāti - tikai retajam no dzejniekiem ir Dieva dotās spējas patiesi dziļāk un skaidrāk redzēt, no vides iespaidiem un paša personības dziļuma sintezēt būtiski jaunu pārdzīvojumu un to ietvert tādos dzejas vārdos, kas rada līdzīgi dziļu pārdzīvojumu lasītājā. Ja man atļauts gluži subjektīvs spriedums - pēc 20 gadu sekošanas latviešu dzejai - tad tādu šais gados ir tikai trīs: no vecākajiem Andrejs Eglītis, no jaunākajiem Tauns un Saliņš. Pārējo dzeja lasāma, klausāma, pārdzīvojama iespēju robežās, atbalstāma ar sirsnīgiem aplausiem - un sveŗama. Svaru kausos vienā pusē dzejnieka personība un dzejas māka (jo "māksla pantus vīt ir pašam jāatrod"), bet otrā - poze, daiļrunība un pasaules gudrību pārfrazējumi. Sirsnīgi apsveicot ikkatru jauno dzejnieku, mēģināsim tomēr bezpartejiski konstatēt viņa dzejiskās koordinātas attieksmē pret augšminētajām galējībām.
Cakara dzejas motīvi visumā tie paši, kas dzejniekus nodarbinājuši gadu simteņiem - ne tikai liriska apkārtnes iespaidu attēlošana, bet apzināta dzīves, nāves un mīlestības mīklu minēšana. "Atmini manu mīklu!" (32). Atrisinājuma šīm mīklām, protams, kā nav, tā nav, un dzīves līmenis ir gluds kā mūžības spogulis, pat dzeltenā haizivs spura (krāsota haizivs?) nesaceļ ievērojamu vilni.
Liela daļa dzejoļu ir dabas parādību novērojumi un no tiem izrietošā doma vai salīdzinājums ar cilvēka dzīvi. Daļa šo salīdzinājumu ir oriģinālas, īsas un fragmentāras miniatūras - kā "bāli punkti, kas stiklam pieslīd un zūd" (šis izteiciens jau paspējis ieiet tautā. Agrāk teica - kā ratiņi uz tiltiņa, aiztirkšķ un apklust.). Dzejolītī Pēda 6 rindās organiski apvienota kā impresija, tā refleksija - un tas skan. Citur doma vai jautājums piekabināts kā morāle pie Aisopa fābulas. Pēc visām hamletiskajām pārdomām un orātoriskajiem jautājumiem paviz tīrā, mazā, nemākslotā dzejolītī viens Cakaŗa dzejiskās personības aspekts:
Es izrakšu
debesīs bedri
un sagāzīšu tumsu tur iekšā.
Aizbēršu smaidot,
ar lāpstu pielīdzināšu.
... ilgoties sākšu
vakaŗa krēslas un zvaigžņu. (37)
Grāmatas liela daļa visumā filozofiski rezīgnēta ( "Dvēsele smagumā nolīkst" ), zināmā mērā radnieciska Olafa Stumbra sentimentam.
Rezīgnēts tomēr kļūst arī lasītājs, jo nereti dzejnieks izsakās pārāk rūpīgi no tāltālā tāluma sameklētām vārdu gleznām, kas tomēr paliek nedzīvas kā kaltuši vasaras smiekli (52), soļu atbalsis sūnās, tukšuma pilnums (12), vējš, kas naktij plēš zvaigznes no matiem (51). Būtu varbūt netaisni turpināt šādu no kopsakaŗa izrautu rindu citēšanu, jo netrūkst grāmatā arī skaistu, nepretenciozu dzejoļu, kas bez šaubām kā attaisno grāmatas parādīšanos, tā arī apliecina autora liriski reālistisko talantu. Netrūkst arī dzīvu, oriģinālu, skaistu metaforu. Šo piezīmju rakstītājs vēlas tikai lieku reizi un bez smalkjūtības aizrādīt, ka labāka būtu plānāka grāmatiņa, kas patiesi izkliegtu dzejniekaa dvēseles saucienu "Es gribu skriet." (57), nemēģinot izdziedāt visu, kas iekšā ir, bet ārā nenāk. Krustām pārsietos manuskriptos būtu jāatstāj tie dzejoļi, kas pārstāv "to došanos uz priekšu, kas ir atgriešanās iesākumā" (16). Rediģējama būtu arī viena otra ritmiski kliba rinda (Bet viņa no rokām raisās 70. lp.), jēdziena mocīšana atskaņas dēļ (kārovāro 48. lp.), viens otrs nevajadzīgs vārda sakropļojums vai vulgārisms, kam pašam par sevi nav ne dzejiskas, ne humoristiskas vērtības.
Autoram viegli un dzīvi rit valoda tīrajā dabas dzejā, arī daži sadzīves dzejoļi izdevušies patiesas un oriģinālas atklātības pilni.
Satikšanās
Kādreiz
mēs vienkārši satekam kopā
kā grāvji.
Iegāžam viens otrā duļķes un
tekam tālāk
kā divtik liels
grāvis (38)
Citur pavīd - nevietā - jēdzieni no citas vides, vienā dzejolī sastopoties rūgteni saldi smaržīgām neļķēm un zirga slitai. Skaisti skalbiskam pavasaŗa noskaņu dzejolītim rinda - Ek, vecā sirds krūtīs - tak dziedi ! Dziedāt jau var, bet tas prasa attiecīgu mūzikālu pavadījumu. Nedomāju vienmēr ieteikt melancholisko valsi - bet nav labi jaukt menuetu ar plaukstiņpolku.
Liekas, ka par spīti pozētajai rezīgnācijai Cakars vislabāk jūtas, mājup dzenot savu ganāmpulku pa zaļo vītolu gatvi (līdzīgi V. Pelēcim, kas turpina asfalta aršanu), mērcējot domas kā bērzzarus māla krūkā, vērojot kā dabas daudzveidņās nianses, tā situāciju humoru, kas paslīd gaŗām īstajiem gaŗmatu romantiķiem. Tieši šī vieglā humora latviešu dzejā ir maz; tur bagātīgi atspoguļojas kā būtības un nebūtības baismas, tā ētiskās un poētiskās izjūtas, paceltas bieži tādā pakāpē un ietvertas tādos nolīdzinājumos, no kuriem saprotamu kvadrātsakni izvilkt var tikai psīchoanalitiķi. Humora vietā, redzam satiru, smaida vietā labākā gadījumā smīnu. Tādēļ varbūt vietā padoms:
Kam vairs dzīties tāli?
Kas grib, lai pats
jēdzības problēmās kaŗas!
man dobēs sadīguši kāļi
sīpoli, gurķi
... un pupas gaŗās!... (67)
Šai dzīvās zemes, ne zvaigžņu un mūžības dzejas toņkārtā vislabāk izskan Oļģerta Cakaŗa puiciski rotaļīgās, bravūrīgā humorā rakstītās vārsmas, kuŗās tomēr viszīmīgāk parādās dzejnieks pats, ne viņa "dzejiskais" profils.
Dr. P. Vasariņš