VĀRDS KLOSTEŖKALNA AUTORAM
Arnolds Apse sekojošā rakstā polemizē ar literātūrkritiķi Jāni Rudzīti sakarā ar recenziju „Diezgan interesants konglomerāts” JG 53.nrā.
Es noskumu, izlasījis Jaunajā Gaitā Jāņa Rudzīša recenziju par Klosteŗkalnu. Noskumu tādēļ, ka recenzents ir nopūlējies ar grāmatu, kuŗas idejiskais centrējums — gars — viņam svešs. Vēl vairāk noskumu tādēļ, ka Rudzītis nav arī centies būt iespējami objektīvs. Absolūti objektīvas kritikas nav, bet ja kāds kritiķis vērtē tāda autora sacerējumu, kuŗa filozofiskā orientācija — dzīves ziņa un pasaules uztvere — viņam nav simpātiska, tad zināma objektivitāte ir nepieciešama. Citādi labākā gadījumā iznāk kritika kritikas dēļ, sliktākā gadījumā — kritiķis nespēj pārvarēt tieksmi autoru vairāk vai mazāk apkaŗot, pazemināt. Vai šoreiz varam runāt par pirmo vai otru gadījumu, to lai ar iespējamo objektivitāti izšķiŗ neitrāli lasītāji, kas lasījuši Klosteŗkalnu un Rudzīša recenziju.
Tikko teiktā dēļ es šo rakstu nerakstu. To daru tādēļ, ka Rudzīša recenzija ir nepārdomāta, sasteigta. Recenzentam ir iebildumi pret manu dzejoļu iestarpināšanu, jo tie pazeminot darba līmeni. Mani dzejoļi ir tikai Dzīres meža būdā un Fantastu manifests. Par šo dzejoļu vērtību šeit nav ko polemizēt. Kādēļ es „iestarpināju” Fantastu manifestu, to esmu jau pateicis grāmatas 20. lp. Ja šo divu dzejoļu nebūtu, vai lasītāji to nejustu kā trūkumu? Domāju — viņi labprāt gribētu zināt, cik „briesmīgi gaŗlaicīgs” ir pirmais, ja mana klausītāja aizmiga, un cik „ķecerīgs” ir otrs, ja tā nolasīšana visā draudzē radīja satraukumu. Dzejolis Uzruna (154. lp.) nav mans, bet abata Bartelemeja. Mans ir vienīgi tulkojums. Rudzītis raksta, ka neesot padevies arī grāmatas ievads ar deviņiem Klosteŗkalna „likumiem”. Cits grāmatas vērtētājs — Valentīns Pelēcis — saka: „Tu gan sūrojies, ka Klosteŗkalnā nodzīvotie gadi bijuši grūti, pat visgrūtākie Tavā mūža tiesā. Bet ja Tu par tiem nebūtu uzrakstījis nekā cita, kā tikai tos deviņus Klosteŗkalna likumus, arī tad es sacītu, ka šo laika sprīdi Tu esi dzīvojis pēc savas mātes padoma. Esi skatījies logā. Cilvēces logā.” (Saruna ar Klosteŗkalna vientuli, Tilts, 68/69, 1965.). Pasaku par Cilvēku Rudzītis nosauc par mazvērtīgu. Naīva esot arī mana saruna ar personificēto kalnu, tāpat sapnis par cilvēka sastapšanos ar Kristu, dialogs ar prātu. Atļaujos šeit pateikt, ka daudzi Klosteŗkalna lasītāji man rakstītās vēstulēs Pasaku par Cilvēku atzinuši par vienu no visdziļākajām un vērtīgākajām grāmatas nodaļām. Tās pauž manu dzīves ziņu, pasaules uzskatu un ticību cilvēces nākotnei. Rudzītis var manām atziņām un ticībai nepievienoties, bet to kategoriski deklarēt par naīvu — ir kritiķa necienīgi. Dīvaini, ka viņš to tomēr darījis. Rodas jautājums: kādai ideoloģijai Rudzītis kalpo? Vai es nebūtu nosaukts par naīvu, ja būtu sludinājis cilvēces bojāeju?
Dīvains arī pārmetums par koncentrācijas nometnes stāstu. Šis stāsts atbilst faktiem. Tā saukto „Arāja vīru” rīcība Latvijā 1941. g. rudenī nav noslēpums un nav noslēpjama, tā zināma arī ārzemēs. Ka Salaspilī pie Rīgas bija koncentrācijas nometne — ir fakts. Ka Jelgavā bija koncentrācijas nometne — ir fakts. Pats biju Brigu kūdras purvā ierīkotajā koncentrācijas nometnē pie Bauskas. Varu apliecināt Bauskas apriņķa žīdu nošaušanu, tāpat vairāku desmitu tā paša apriņķa latviešu nošaušanu — uz aizmuguriska sprieduma pamata, bez tiesas, bez aizstāvēšanās iespējām. Mans stāsts nav vienpusīgs, tam arī nav nekā kopēja ar kaut kādu virspusīgu polītizēšanu, jo neesmu klusējis arī par sarkano terroru: „Staļina vīri atnākdami pārpildīja cietumus un ierīkoja spīdzinātavas, aiziedami viņi atstāja masu kapenes. Hitlera vīri atnākdami nepavēlēja pārpildīt Latvijas cietumus, nepavēlēja rakt kapenes. Varbūt ka vēlāk viņi būtu pavēlējuši, bet nebija vajadzīgs, jo Arāja vīri masu kapus jau bija aizbēruši.” (51. lp.) Neesmu uzvilcis „atriebīga prokurora togu”, esmu atstāstījis tikai notikumus un savus pārdzīvojumus. „Es gan labāk par to klusēju nekā stāstu.” (193. lp.) Bet ja nu esmu stāstījis, tad īpaši tādēļ lai uzsvērtu, ka arī tajā laikā un apstākļos bija drosmīgi, pašaizliedzīgi cilvēki, kas tiešām cienīgi saukties par cilvēkiem: dzejniece Straumēnu Elza un sargs, kas atnesa atslēgu. Ne es, bet Jānis Rudzītis ir „uzvilcis prokurora togu”, jo viņš man pārmet, apsūdz mani par to, ka esmu uzdrīkstējies saukt vārdā necilvēcību. Arāja vīru „akcija” bija noziegums pret cilvēcību. „Meklēdams ceļu uz savas izstumtības un bēgļa situācijas pilnīgu izgaismojumu pasaulē, kuŗā nav tikai viens velns un vēl mazāk — viens Dievs vien, autors nevairās saukt vārdā arī tos velnus, par kuŗiem mēs labprāt klusējam, it kā ar klusēšanu varētu padarīt nebijušu notikušo, pie kuŗa tauta kā kollektīvs nav vainīga”, (Gunars Irbe, Gandrīz izcils romāns, Latvija, (8, 1965.) Ka es esot Zentas Mauriņas „dižgaru kulta” ietekmē, ir riskants apgalvojums, kas var izrādīties par nepamatotu, jo garīga radniecība nebūt nav tas pats kas ietekme. Bet lai nu būtu kā būdams, viens ir skaidrs: dižgari ir vērtīga sabiedrība. Vai Kronins ir elks, ko nepelnīti esmu pieskaitījis dižgariem? Klosteŗkalnā par Kroninu kā par lielu rakstnieku neesmu runājis es, bet pāters Bergs (121.-122. lp.). Nav ko slēpt, ka es pātera Berga uzskatu akceptēju: ja Kronins būtu sarakstījis tikai vienu vienīgu grāmatu Debesu valstības atslēgas — ar to pietiktu, lai viņu atzītu par lielu rakstnieku. Tālāk Rudzītis brīnās, ka es vairākkārt runāju par Bēthovena Lietus sonātu un jautā, kuŗa tā būtu? Tā ir Bēthovena sonāta klavierēm (op. 31 nr. 2) La Tempźte — ilgstošs lietus ar vēju. Kādēļ recenzents teikumu „Kad no Hendeļa Mesijas noklausījos Pastorālo simfoniju...” (69. lp.) labprāt gribētu vērtēt kā negantu iespieduma kļūdu? Hendelim ir oratorija Mesija, un tās trešās daļas beigas sauc Pastorālā simfonija — Symphonie Pastorale. Man tā arī liekas, ka Rudzītis par manu sarunu ar psīchiatriskās slimnīcas ārstu ir smīnējis bez iemesla. Tāpat bez pamata viņš uzsauc recenzijas lasītājiem — iedomājieties (!), jo ne ar vienu vārdu neesmu psīchiatram skaidrojis, kas ir schizofrēnija. Es vienīgi izteicu savas domas, ka polītisko zinātņu students slimo ar schizofrēniju, piebilzdams, ka cita vārda (viņa slimībai) es nezinu. Arī tālākajā sarunā par ārkārtīgo gadījumu ar studentu neesmu nekādas apsmīnamas „gudrības” klāstījis. Tāpat mans lūgums pārvietot Selestīni uz citu istabu nebija nekāda „gudrība”, jo ārsts vienkārši nezināja, ka viņa nespēj paciest aizrestoto logu un novērošanu. Recenzijas beigās Rudzītis atzīst, ka Klosteŗkalnam „ir sava īpatnēja noskaņa, sava atmosfaira, kādu mūsu citos romānos neatrast, un tas nozīmē daudz.” Par šo atzinību saku recenzentam sirsnīgu paldies, tikai žēl, ka viņš nav pateicis, kas šo atmosfairu rada.
Arnolds Apse
Esmu jautājis, kuŗa no Bēthovena sonātām būtu „Lietus sonāta”. Autors ir atbildējis, bet ar viņa atbildi nevaru samierināties. Labi franču valodas pratēji apgalvo, ka „La Tempźte” nozīmē nevis „ilgstošu lietu ar vēju”, bet gan vētru (tāpat kā angļu „tempest”; radniecība arī ar latīņu „tempestas”), un tātad šo Bēthovena darbu tikpat labi varētu saukt par „Vētras” vai vismaz „Vēja sonātu”. Otrkārt, par spīti tam, ka savai sonātai d-moll op. 31, nr. 2 Bēthovens pielicis klāt programmatisko apzīmējumu „La Tempźte”, tā nav ieguvusi kādu vispārpazīstamu nosaukumu, kā tas noticis, piemēram, ar Apasionatu, Mēnesnīcas vai Patētisko sonātu.
Labprāt atzīstos pārsteidzībā, kas man neglaimo, un atsaucu aizdomas par iespieduma kļūdu sakarā ar „Pastorālo simfoniju no Hendeļa Mesijas”. Bet arī Apses paskaidrojumā kaut kas korriģējams: Ja mūzikas leksikons, kas manā bibliotēkā, nemelo, tad „Sinfonia pastorale” ir nevis Mesijas trešās daļas beigas, bet starpspēle starp pirmo un otru daļu. Lai nu kā , bet šai punktā esmu uzvarēts. Taču maldīties ir cilvēcīgi. Arī Apse, ar aplombu lauzdamies iekšā kritikā un valodniecībā, nesen ieskrēja ar pieri sienā, pamācīdams, kas ir galotne un kas virsotne...
Debatēt par citu, ko sarakstījis Apse, nav nozīmes. Šī nesavaldīgā apoloģija neapšaubāmi liecina, ka jaunajam rakstniekam bez mēra „sakāpis galvā”, kaut gan viņam vajadzētu vēl daudz mācīties un attīstīt paškritiku. Vēstules pienāk ne vien Apsem, bet arī man. Un tur esmu lasījis pārmetumus par Klosteŗkalna pārslavēšanu.
Jānis Rudzītis