KOMMENTARI • PIEZĪMES • AKTUALITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS
ĪSTENĪBA PA APLINKUS CEĻIEM
Ja vēlamies raksturot poļu trimdas literātūras īpatības, vispirms jāpakavējas pie diviem vārdiem: Tadeuša Borovska un Mareka Hļasko. Pirmais — modernā poļu romāna pats spīdošākais talants, pēc dažu gadu nodzīvošanas emigrācijā atgriezās Polijā. Divi Borovska romāni, Atvadīšanās no Marijas un Akmens pasaule, bija neparasti spēcīgi un ietekmēja poļu pēckaŗa romāna attīstību. Pēc atgriešanās Polijā Borovskis it kā zaudēja savu radītāja talantu, viņš sarakstīja dažus nenozīmīgus darbus sociālā reālisma garā un tad izdarīja pašnāvību. Mareks Hļasko bija ģeniāls jaunietis, poļu romāna mākslas „melnā viļņa” izveidotājs. Viņš iesāka savu rakstnieka karjeru Varšavā, kādā jaukā dienā pārbēga uz rietumiem un pēc tam, lai gan ieguvis brīvību, nav vairs uzrakstījis nekā, kam būtu kaut kāda nozīme. Šie divi rakstnieku likteņi, kas it kā spoguļojas viens otra spogulī, norāda, cik bīstami ir nodarboties ar nepārdomātiem vispārinājumiem un secinājumiem, raksta Lūkass Viņarskis poļu šāsdienas kultūras jautājumiem veltītajā Somijas zviedru literārā žurnāla Horisont speciālnumurā (Lukasz Winiarski, „Den polska exillitteraturen,” Horisont, nr. 4-5, 1965). Viņarskis, kas kopš 1945. gada dzīvo Zviedrijā un publicējis Anglijā zviedru lirikas antoloģiju poļu valodā „Liryka szwedzka,” apcerē par poļu trimdas literātūru norāda, ka šī ārzemēs sarakstītā un izdotā literātūra Polijā ir aizliegta, bet to pazīst, to lasa un tā ietekmē dzimtenes poļu jauno rakstniecību.
Ievērojamāko poļu trimdas autoru vidū Viņarskis min par galveno Vitoldu Gombroviču (Witold Gombrowicz), poļu romāna enfant terrible, kuŗa grāmatas Transatlantika, Pornografija un Dienasgrāmatas ir ievērojami darbi un tulkoti daudzās valodās, bet tie nav atzīti paša tautiešu sabiedrībā. Apgalvots, ka Gombroviča darbi esot garīga izģērbšanās, ka viņš bezkaunīgi atklājis publikai poļu dvēseles apslēptākos stūrīšus. „Bet,” saka Viņarskis, „drīz vien izrādījās, ka poļu dvēseles noslēpumi ir ar starptautisku nozīmi, ka Gombrovičs gluži vienkārši raksta par vispārcilvēciskām vājībām un krustu, kas cilvēkiem jānes.”
Gombroviča darbi norāda uz modernā romāna galveno problēmu: „Šā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados cilvēkus visvairāk nodarbina vainas apziņa, mūsu civilizācijas atbildības nasta tādu jautājumu priekšā kā kaŗš, nacisms, atombumbas, divu miljardu civēku bads, Budapeštas notikumi, Vietnama utt. Poļu romāni, uzrakstīti dzimtenē un trimdā, aplūko tieši šo vainas apziņu. Tieši Polijas apstākļu jautājumā vēsturiski nosacītie viedokļi ir dažādi, bet izjūtās ir manāma radniecība”. Kāda nu izskatās šī poliskā vainas apziņa? Kādi notikumi to izraisījuši? Viņarskis rakstā norāda uz Gombroviča romānu Transatlantika, kuŗā tēlota kauna un vainas apziņa to poļu vidū, kas, kaŗam sākoties, palikuši ārzemēs un nav par pašsaprotamu uzskatījuši atgriešanos dzimtenē, lai cīnītos pret iebrucējiem. Citi šī kompleksa komponenti: pilnīgi nevajadzīgi, herostratiskā poļu romantisma Izlaušanās uz āru Varšavas sacelšanās gadījumā, kad apvērsums noticis nepareizā vietā, laikā un pret nepareizu ienaidnieku — vācieši taču jau bija kaŗu pazaudējuši, bet krievi vienaldzīgi ļāva poļiem noasiņot, lai tā „atbrīvotos” no sev eventuāli bīstamās organizētās poļu militārās varas. Svarīgāks par šo poļu literātūras iekļaušanos pēdējo gadu desmitu pasaules literātūras „galvenajā tēmā” pēc Viņarska domām tomēr ir apstāklis, ka poļi tagad, pirmo reizi pēc divi simti gadiem, ieskatījuši, ka Polijas un Eiropas likteņi savijusies kopā un ka Polija nav nekāds vēstures izņēmums. Šī atziņa vedusi arī poļu romāna mākslu virzienā uz eiropiskumu un vispārcilvēcisku nozīmību. „Liekas pretrunīgi, bet ir fakts, ka Polija, lai gan saistīta ar Padomju Savienību, šodien stāv tuvāk rietumiem nekā priekš Otra pasaules kaŗa,” saka apcerējuma autors. Šajā attīstībā nozīmīga ir bijusi mijiedirbe dzimtenes un trimdas rakstnieku starpā — dzimtenes poļu literātūra var uzrādīt lielāku rakstnieku skaitu, bet nozīmīgākie darbi, lielākie rakstnieku vārdi atrodami poļu trimdas literātūrā. Par literātūru emigrācijā Viņarskis saka šādi, vērojot savu pieredzi poļu trimdas literātūrā:
„Trimdas rakstnieks vienmēr atrodas dilemmas priekšā. Viņš atrodas ārzemēs savu antitotālitāro, antikomūnistisko uzskatu dēļ. Ja tad nu viņš ir arī radikāls un revolūcionārs, viņam ir grūti kaut ko tādu uzrakstīt, lai netiktu apvainots par komūnistu. Cēlonis šai situācijai ir marksisms, kas ietver ideju un centienus pēc sociālas taisnības, bet tajā pašā reizē arī kādu filozofisku absurdu, t.s. dialektisko materiālismu. Visas pasaules reakcionāriem par sajūsmu komūnisti piesavinājušies abas šīs (marksisma) daļas.
Šī konflikta situācija trimdas rakstnieku nostāda neatrisināmā priekšā. Viņš ir spiests lietot viltu, un viņam jāmeklējas uz priekšu pa aplinkus ceļiem. Trimdas rakstnieks paradoksālā kārtā atrodas līdzīgā situācijā kā viņa kollēgas Varšavā, tikai citu iemeslu pēc. Bet kas zina — varbūt tieši tāpēc poļu literātūra kļuvusi spēcīgāka. (Zviedru rakstnieks) Eivins Jūnsons reiz teica, ka īstenība pie mums vienmēr nonāk pa aplinkus ceļiem”.
GUNARS GRAVA
TUKŠĀS RUNAS JAUNATNEI VIENKĀRŠI IR APNIKUŠAS
„... aina, kas bija pirms gadiem 15, varbūt vēl agrāk, mazliet ... atgādināja tādu skatu: pa bulvāri iet divi lieli cilvēki un ved pie rokas veselu bērnu dārzu... Man šķiet, šodien mēs varam redzēt pavisam citu ainu. (...) Mums vairs nav šo mazo bērnu, kuŗus ved nevarīgi aiz rokas. Mums ir izaudzis liels, spēcīgs rakstnieku kollektīvs, kuŗš šodien ieņem savu vietu padomju literātūrā, ar kuŗu rēķinās ...” pērnā gada decembrī Rīgā notikušajā Latvijas padomju rakstnieku V kongresā debatēs teicis Zigmunds Skujiņš, cita starpā vēl aizrādīdams, ka jaunos saukājot par nihilistiem, bet patiesība esot tā, ka jaunatnei vienkārši ir apnikusi tukša runāšana.
Laikrakstā Literātūra un Māksla publicētie kongresa materiāli liecina, ka stipri mainījies kongresa raksturs: ir nodarīts arī oficiālais pienākums — pieņemtas rezolūcijas un apsveikumi, taču galvenā uzmanība veltīta lietišķīgiem, Latvijas padomju rakstnieku dzīvē aktuāliem jautājumiem. No debašu atreferējumiem izriet, ka šādu problēmu Latvijas aktīvajiem literātūras darbiniekiem ir daudz un to visa Latvijas rakstniecība un grāmatniecība atrodas smagas dilemmas priekšā — tā var uzrādīt izaugušus vērā ņemamus literārus talantus, bet to kavē Maskavas saimniecisko plānotāju vienaldzība latviešu kultūras aktualitāšu jautājumā. Jūlijs Vanags ziņojis, ka Rakstnieku savienība griezusies pie Vissavienības komūnistiskās partijas CK un padomju valdības grāmatu tirāžas jautājumā un saņēmusi atbildi, ka „tur šis jautājums ir izskatīts... un atstāts līdzšinējais stāvoklis”.
Kāds ir „līdzšinējais stāvoklis” šinī un līdzīgos jautājumos, par to liecina izvilkumi no publicētajām debatēm. Imants Auziņš: „... izdevniecības (Liesma) pašreiz spēj gadā izdot 4 jauno dzejnieku pirmās grāmatas, bet savu krājumu manuskriptus iesnieguši vai tuvākā laikā iesniegs vismaz 10-15 talantīgu debitantu.” Jāzeps Osmanis: „Ojāra Vācieša dzejoļu krājumu ‘Dziesma par...’ iespieda divus gadus. Dzidras Rinkules-Zemzares miniatūrgrāmatiņas 16 lappuses no 1963. g. vēl joprojām iespiež.” Zigmunds Skujiņš: „...diezgan bieži jāpērk grāmatas uz sliktā papīra, turklāt tāda — trīs loksnes ir zaļas, pēc tam trīs loksnes ir dzeltenas...” Osmanis aizrāda uz latviešu tipografijas zemo kvalitāti, tā strādā ar vecu techniku, nesaņem jaunas mašīnas un modernus iespiedummateriālus: „Biedri, poligrafijas jautājumi attiecība uz grāmatu iespiešanu nav nokārtoti, tie uzskatāmi par ļoti sasāpējušiem jautājumiem.”
Visumā kritika, kuŗu nav iespējams šeit pilnīgi atreferēt, ko pret Rakstnieku savienības līdzšinējo valdi virzījuši jaunās paaudzes latviešu rakstnieki, dzejnieki un literātūras darbinieki, ir nepieredzēti asa un sevišķi lietišķīga. Aizrādīts, ka tikai ar grūtībām panākta žurnāla Karogs apjoma palielināšana par 2 iespiedumloksnēm, bet nav panākts, ka Literātūru un Mākslu varētu izdot vismaz 2-3 reizes nedēļā, jo nedod papīra.
Bij. savienības valdes pirmais sekretārs V. Lukss savā referātā norādījis, kādā veidā savienība centusies realizēt partijas programmas prasības. Taču jau revīzijas komisijas ziņojumā (nolasīja Alberts Jansons) uzsvērts, ka liela tiesa uzdevumu praktiski nav veikti un literātūras darbinieku situācija republikā kļuvusi neciešama. Turklāt „bijuši gadījumi, kad pret rakstniekiem strīdīgu vai neizdevušos darbu dēļ tika vērsti visai smagi polītiski apvainojumi”. Acīm redzot šeit domātas Chruščova-Iljičova Vissavienības mērogā ievadītās rakstnieku un mākslinieku apspiešanas atbalsis Latvijā, kad smagi nosodīja Latvijas ievērojamāko autoru Vācieša, Belševicas un Vilka daiļradi. Revīzijas komisijas ziņojumā pavisam atklāti teikts: „... jo tālāk ejam, jo kļūst grūtāk. Izdevniecībai Liesma trūkst naudas, trūkst papīra. (...) Ilgāk nav paciešams arī tāds stāvoklis, ka gandrīz vai katru gadu tiek cilāts jautājums par autoru honorāra samazināšanu...” Kongress veltījis izcilu uzmanību arī latviešu literātūras tulkošanai citās valodās, īpaši tulkošanu krieviski daudzi runātāji uzskatījuši par nozīmīgu, lai noturētu „mūsu literātūras īpatnējo svaru padomju literātūrā”, t.i. lai parādītu latviešu literātūras īpatības un tās pašsaprotamās tiesības uz attīstību un tālāku veidošanos. Diemžēl, „latviešu dzejai nav laimējies piesaistīt labāko krievu tulkotāju uzmanību” un ir arī „dziļāki iemesli”, kāpēc piedzīvotas neveiksmes, proti, nepārvarēta un daļēji pat neapzināta tieksme (...) atdzejot pēc jau zināmo paraugu ‘ģīmja un līdzības’, neatsedzot vienreizīgo, īpatnējo, ko nes kāds dzejnieks vai kādas tautas šodienas dzeja” (Imants Auziņš). Cik skandalozi notikumi piedzīvoti, par to pāris dienas pirms kongresa LuM intervijā pastāsta dzejniece Mirdza Ķempe: „Arvīds Skalbe savu krieviski vāji atdzejoto krājumu pats, cik spēdams, izpircis, jo tajā dzejnieka īpatība nebija ievērota un viņam bija kauns no lasītājiem”. Ķempe intervijā pastāsta patiesību: „Maskavas žurnāli un avīzes iespiež mūsu dzejnieku darbus tikai dekadās, jubilejas vai gadījuma pēc: nopietnas intereses par tiem un labu tulkojumu nav”. Cita aina paveŗas, vērtējot nekrievu tautu pieeju latviešu literātūrai. Ķempe: „Ļoti atsaucīgi un uzmanīgi mūsu dzejai un prozai piegāja ukraiņi... Samērā labi tulkojuši mūsu dzeju arī baltkrievi — Minskā iznākusi laba latviešu dzejas antoloģija”. Kongresā runājusi arī PSRS rakstnieku savienības tulkotāju padomes locekle Anna Bauga, kas pateikusi, ka „Rakstnieku savienības valde pēdējos gados izlaidusi no rokām iniciatīvu.” Viņa norādījusi arī uz tulkotāju diskrimināciju, par ko Lukss referātā neteicis ne vārda, bet esot gan zināms no pieredzes, ka, piemēram, Igaunijā tulkotāju profesiju nenicinot un tur tie „skaitās radoši darbinieki”. Latvijā „nav jauniešu, kas prastu itāliešu, franču, rumāņu un skandināvu valodas”, saka Bauga, „nav arī neviena, kas tulkotu no somu valodas.” Turklāt „mūsu Preses komiteja zina tikai vienu: stingri raudzīties, lai netiktu tulkots nekas tāds, kas nav jau pārtulkots krievu valodā. Tā mūsu tulkojumi pazaudē katru aktualitāti”.
Debatēm turpinoties, Māris Čaklais noradījis tomēr uz vienu panākumu — paši latvieši izdevuši Ņevska atdzejoto Aleksandra Čaka izlasi, kas guvusi jūsmīgas atsauksmes žurnālos Novij mir, Znamja, Junostj”, un Čaka dzeja ieguvusi Vissavienības lasītāju un caur krievu valodu iziet arī ārpus mūsu zemes robežām”. Šajā sakarībā Čaklais pieprasījis, lai velk laukā no muzejiem nepublicētos Čaka darbus, to starpā krājumu „Lakstīgala dzied basu” un tāpat arī nepublicētos Ērika Ādamsona un Andreja Kurcija darbus.
Latvijas padomju rakstnieku savienībā ir 170 biedru; no tiem 23 ir tādi, kas raksta krievu valodā. Kongresa atreferējumu nobeidzot, LuM šā gada pirmajā numurā ziņo, ka 17. decembrī aizklātā balsošanā izraudzīta jaunā Rakstnieku savienības valde. To turpmāk vadīs valdes pirmais sekretārs Alberts Jansons un sekretāri Imants Ziedonis
un Ilgonis Bērsons. Trīsdesmit četru galvu lielajā valdē ieiet tādi pazīstami rakstnieki un dzejnieki kā Imants Auziņš, Vizma Belševica, Ārija Elksne, Mirdza Ķempe, Zigmunds Skujiņš, Ojārs Vācietis, Ēvalds Vilks un rinda vecās paaudzes padomju rakstnieku, no kuŗiem Lācis, Upītis un Sakse kongresā nav piedalījušies.
Savienības valdes jaunā seja un arī par IV Vissavienības rakstnieku kongresa delegātiem ievēlētie liecina, ka priekšpulkā izvirzījušies tie rakstnieku savienības biedri, par kuŗiem Zigmunds Skujiņš teicis pašapzinīgos vārdus: „Ar kuŗiem rēķinās”, Tie ir arī tie paši, kas kongresā frāžu vietā lietojuši noteiktu, lietišķu valodu, iestājušies par latviešu kultūras tiesībām uz attīstību un ko, pazemīgi paklausot Chruščova nekulturālajām norādēm mākslas un literātūras jautājumos, vecā valde nobīdīja pie malas par uzdrošināšanos dot latviešu literātūrai jaunus, patstāvīgus, mākslinieciski drosmīgākus vaibstus. Tā ir attīstība, kas, uz brīdi pie malas atliekot kardinālos polītiskās dabas jautājumus, jānovērtē par latviešu tautai nozīmīgu,
ja ne pat izšķirīgu.G.Gr.
Divdesmit pirmajā gādā pēc Latvijas otrreizējās nokļūšanas padomju varā publicēta pirmā monografija par to, ko šī vara nesusi Latvijai: Ādolfa Šildes Bez tiesībām un brīvības (Imanta, 1965). Tā ir plaši iecerēts un nopietns pētījums par padomju varas struktūru un sovjetizācijas gaitu Latvijā; citiem vārdiem, ieteicama lasāmviela, kam rūp norises viņā pusē. Autors var justies gandarīts, ka viņa monografijas saīsinātu un zinātniski sausu versiju tuvākā laikā vācu valodā izdos „Bundesinstitut zur Erforschung des Marxismus-Leninismus” Ķelnē. Latviski parādās populārā versija, kas zināmā mērā ir „atbilde” inkorporācijas 25 gadu jubilejai (vismaz apgāds tā liek saprast) un kur autors var atļauties iespraust pa polemiskai piezīmei.
Monografijas saturs: četri simti lappušu un gandrīz trīsdesmit nodaļu par Padomju Latvijas polītiku, saimniecību un kultūras dzīvi no 1944. līdz 1965. gadam, tekstā vairāk nekā 1000 avotu citātu. Lielās līnijās tātad profesionāla sovjetologa darbs un plašākais, kas līdz šim veikts par padomju varas izpausmēm Latvijā. Grāmatas kodolu veido nodaļas par polītisko iekārtu un nacionālo pretestību, kas kvalitatīvi īpaši labas, mērījamas ar starptautiski zinātnisku mērauklu. Tautsaimniecības un kultūras problēmu izvērtējumos sintezēts pieejamos izdevumos atrastais, taču autors šeit nav savā īstajā elementā, kvalitāte manāmi vājāka un arī slīpējums paviršāks.
Bez tiesībām un brīvības ir līdumnieka darbs un kā tāds ne bez trūkumiem un kļūdām. Varētu minēt trīs: varas struktūras izvērtējums aizēno sovjetizācijas gaitas attēlojumu, atsevišķo nodaļu kvalitātes līmenis nav vienāds, un nav izmantots dažs labs tiešām nepieciešams izdevums. To starpā atzīmējama divu sējumu monografija Latvia: An Area Study (Human Relations Area Files, 1956), ko ASV valdības uzdevumā sarakstīja tajos laikos, kad amerikāņu pētnieki interesējās pat par tik eksotiskām lietām kā lībiešu „subversīvo potenciālu.” Nopietni runājot, šajā izdevumā ir krietni daudz informācijas par laiku no 1944. līdz 1952. gadam. Tomēr nevar īsti vēlēties, lai autors visos tematos reizē veiktu archīvu studijas un rakstītu sintēzi; turpretī varēja gan sagaidīt lielāku uzmanību par literātūras un mākslas problēmām, kam savādā kārtā atvēlēta tikai viena nodaļa. Par grāmatas iekārtojumu atbild apgāds, kas smagi grēko pret lasītājiem, atļaujoties paviršības citātu sakārtojumā un avotu sarakstā un blakus fotografijām ar izcilu dokumentāru un illustrātīvu nozīmi ievietojot vairākas muļķīgas bildītes, piem., attēlu, kur večiņa stumj malkas ķerru.T. N.
Kad pirms dažiem gadiem Gunars Janovskis publicēja romānu Sōla, viņš varēja apmierināts konstatēt, ka kritika to saņēma ar atplestām rokām un ne gluži bez pamata ierindojusi kaut kur lielo ziemeļnieku, piemēram, Hamsuna, tuvumā. Ar lielajiem ziemeļniekiem — un vēl mūsdienu — Janovskis, diemžēl, nevarēs mēroties, likdams galdā savu jaunāko grāmatu (Gunars Janovskis, Bez ceļa, Laikmeta impresijas, Ziemeļblāzma, 1965.). Šis darbs, kuŗam liegts romāna nosaukums, ir ārkārtīgi labi iecerēts, gandrīz klasiska laika un telpas vienība, nemaz jau nerunājot par laikmeta romānam pārbagāto vielu. Bet — Janovska darbam trūkst dziļuma; patiesi — ar nožēlu jāsaka, ka pēc tā izlasīšanas, galvenais, kas palicis atmiņā, ir briesmīga dzeršana (grāmatā nav daudz „sausu” lappušu). Nav tālab ko pārāk uztraukties, katram labam autoram „pa starpām” gadās arī vājāki darbi. Žēl vienīgi, ka atkal jākonstatē — mūsu okupāciju gadi joprojām nav spējuši atrast sev autoru.
Pie iecerētā, bet neīstenotā pieskaitāma arī autora „uzdrīkstēšanās” romānā likt darboties t.s. sarkanajiem partizāniem. Turklāt — nevis kā neniansētiem tumšiem ļaunas varas pārstāvjiem, bet kā cilvēkiem, kas atrodas situācijā, no kuŗas tiem vienkārši nav iespējams izkļūt. Tādu vaļsirdību, šķiet, vismaz tuvākā laikā nevarēs atļauties instrumentālizētā latviešu padomju prozas rakstniecība, tālab Janovska solis šajā virzienā ir reizē svaigs vilciens mūsu literātūrā un arī korriģējums padomju literātūras vienpusīgajā „partizānu literātūrā”. Visa šī iecere tomēr klūp pār to pašu akmeni, pār ko klupis vai viss, kas grāmatā atrodams — viss ir uzskicēts, un visam trūkst tālāka izveidojuma.
Ka romānā netrūkst arī citu lieliski aizkārtu tematu, liecina, piemēram, skolotāja Kaldes tēls. Vienā vietā šim vecajam paidagogam Janovskis liek mutē mūsu okupācijas gadu, mūsu vēstures pēdējā laika traģiku. Noskatījies latviešu kārtības sargu aizbraukšanā, kad tie dodas uz mežu tvarstīt sarkanos partizānus, skolotājs sarunā ar Janēnu saka:
— Jā! Tev taisnība! Tev ir pilnīgi taisnība. Tur vācieši, ko es esmu izaudzinājis, aizbrauca kaut manis audzinātos krievus. Bet kur gan ir palikuši latvieši, kādus es tos pazinu, kādus es tos audzināju visus šos divdesmit gadus? —
Ja atceramies Ērika Vilka Divpadsmit kilometrus Karogā un salīdzinām ar šo nenovienkāršotās sirdsapziņas traģikas pilno repliku, jāsecina, ka pēc divdesmit gadiem taustīdamies mūsu okupācijas gadu tematikā ienāk cilvēks. Diemžēl, abās pusēs tā soļi vēl ir ārkārtīgi nedroši. Kaut kāds lāsts joprojām karājas virs mūsu galvām!
G.I.
Divu pēdējo gadu darba rezultātu atklātībai nodevis Laris Strunke, izstādīdams Stokholmas „Galerie Blanche” divdesmit septiņas eļļas gleznas un trīspadsmit akvareļus. Lara Strunkes gleznas liecina par turpat vai zinātniski analītisku urbšanos krāsu un formu iespējās, lai — pārejot uz sintēzi radošajā darbā — varētu izraudzīties neparastāku un savai personībai atbilstošāku, savdabiskāku šo elementu apvienojumu jaunā veselumā. Paviršam skatītājam Strunkes gleznas laikam slīd gaŗām kā „abstraktās glezniecības” varianti, kas manuprāt ir gaužām nožēlojams tulkojums. Strunkes analizētās realitātes pārvēršana mākslas darbā nesaudzīgi prasa arī no vērotāja iedziļināšanos, problēmu risinātāju aktivitāti. Kad šāda iedziļināšanās notikusi, paveŗas skats uz to pašu mūsu ikdienas pasauli, bet skatītu neparastā gaismā un perspektīvā. Intellektuālais problēmu risināšanas process tādējādi noved pie aistētiska mākslas pārdzīvojuma, kas ir paliekams un aktivizē izstādes apmeklētāja smadzeņu šūnas vēl ilgi pēc tam, kad uzskatāmais gleznu izstādē palicis aiz muguras. Tāda ir katras nopietnas, dziļi tvertas, paliekamas mākslas rakstura iezīme un nevar būt šaubu par to, ka Larim Strunkem izdevies aizsniegt līmeni, kur māksla pieder šim dziļu vērtību bagātajam segmentam. 1965. g. rudens izstādi gribētos raksturot kā ūdenim atsavināta spožuma pilnu mākslu: lielākā tiesa darbu tapusi Stokholmas šērās vai to tiešā ietekmē. Ar intellektuālu mērķtiecību Laris Strunke izbūris no ikdienīgās ņirboņas gaismas, ēnu un krāsu maiņas būtiskās, paliekamās nianses. Līdzībā runājot, tā ir eksperimentāla lirika, kas ar intellekta palīdzību atbrīvojusies no īslaicīgu emocionālu pārdzīvojumu izraisītāja skaistuma, paveŗot skatu uz negaidītu, pārsteidzošu pasaules ainu, kuŗai ikdienas steigā ejam gaŗām, nespēdami lietišķīgajā īstenībā atrast tās īpatnējās aistētiskās vērtības.
Mākslinieka ieceres dažās lielformāta gleznās atainot psīcholoģisku vairākplākšņainību — manuprāt turpretī liek nojaust, ka analizēs procesā nav pārkāpts slieksnim, aiz kuŗa atsedzas detaļu saplūšanas iespējas jaunā veselumā.
Pats mērķis tomēr sprausts tik gigantiskos augstumos, ka liecina par mākslinieka nesaudzību pašam pret sevi. Tas vēl vairāk apstiprina, ka ar Lari Strunki pasaule ir par vienu bezgala nopietnu mākslinieku bagātāka.G.I.
Sidnejas latviešu teātŗa jauniešu ansamblis 1985. gada Jaunatnes dienās Melburnā par Arrabala viencēliena Fando un Lisa izrādi saņēma ģen. Goppera prēmiju. Pārstudējot lugu angļu valodā, tas piedalījās arī gadskārtējā Britu drāmas viencēlienu festivālā Sidnejā un uzvarēja 13 citus amatieŗu ansambļus, iegūstot trīs balvas. Režisors Kārlis Ābeltiņš saņēma balvu par raito, stingrās līnijās ieturēto un skatam tīkamo režiju, Lisas lomas tēlotāja Anita Apelē par labāko dikciju un trīs ceļotāji — Z. Ābele, I. Apelis un J. Grauds — par labāko kollektīvo sniegumu. Austrāliešu laikraksta kritiķis raksta, ka latviešu ansambļa sniegums bijis profesionāla teātŗa līmenī. Pilnīgi dabiski rodas jautājums, kas ir šī panākuma pamatā un kāpēc latvieši varēja „sakaut” trīspadsmit austrāliešu ansambļus?
Mūsu presē, rakstot par teātri, bieži lasāms teikums: „Vecās, labās latviešu teātŗa tradīcijas.” Ko tas īsti nozīmē? Ļoti nozīmīga man šķiet mūsu teātŗa literārā ievirze, dramatiķa darbu analizējot un režisora cenšanās pilnīgi iejusties autora darbā un tā izpratnē. Austrāliešu kritiķis aizrādīja, ka daudz ansambļu un režisoru nebūt nav izpratuši stilu, kādā gribējuši lugu inscenēt. Turpretim par Fando, J. Ķauķa, lomas interpretāciju sacīts — rūpīgi izstrādāts abstraktais stils.
Svešs mūsu teātrim arī „zvaigznes” jēdziens, kāds mēdz būt angļu vai amerikāņu teātŗos. Latviešu režisors veltī vislielāko nopietnību un uzmanību arī katrai vismazākajai lomai, kā to šoreiz darījis K. Ābeltiņš. Liela vērība veltīta valodas tīrskanībai. Mūsu dekoratori pielikuši vislielākās pūles, lai dekorācijas ne tikai atbalstītu aktieŗu spēli, bet arī raksturotu autora ideju. Nekad mūsu teātris nepamet novārtā aktieŗu tērpus un skatuves rekvizītes. Vai šī mazā analize raksturo „vecās, labās, latviešu teātŗa tradīcijas?” Domāju, ka jā, tikai nesajauksim vārdus latviešu teātŗa tradīcijas ar latviskā teātŗa tradīcijām. Tādas pašas kā latviešu, varētu jau būt airī austrāliešu teātŗa tradīcijas. Ja nav, tad tas tikai nozīmē, ka te mēs esam aizsteigušies „par purna tiesu” priekšā. Mūsējie uzvarēja ar tā saucamo absurdo lugu. Kas būtu noticis, ja ansamblis būtu iestudējis Blaumaņa viencēlienu Sestdienas vakars nevainojamā angļu valodā? Vai austrālieši izprastu latviešu mentalitāti, kas slēpjas Blaumanī? Lai cik bēdīga arī šī atziņa būtu, man jāsaka: Nekad! Austrālietis nesaprastu ne „balto drānu” jēgu, ne Bungatiņa vai Pupiņas raksturus. Varbūt to vēl saprastu soms, norvēģis vai krievs, bet ne mūsdienu austrālietis, kam karsta duša vai vanna pieejama katrā bridi un kas tātad nesimbolizē neko.
Mazo apceri beidzot jāpiezīmē, ka visi ansambļa dalībnieki vairāk nekā piecus gadus auguši un veidojušies Sidnejas latviešu teātrī režisoru L. Gailītes, K. Gulberga un I.
Sveila vadībā, atskaitot Jāni Graudu, kas līdz šim skatuvi bija vērojis tikai elektriķa acīm, un jauno dekoratori Ilzi Luci, kam tā bija pirmā debija.Ņina Luce
Uz archibīskapa Dr. Kārļa Kundziņa jautājumu, vai viņš gatavs uzņemties amatu, nesen ievēlētais bīskaps Arnolds Lūsis 1965. g. 28. novembrī adventa dievkalpojumā Sietlā, ASV, atbildēja: „Es gribu ar Dieva palīgu.” Jaunais bīskaps, kas ar laiku automātiski saņems archibīskapa amata zizli, būs pirmais latviešu zemnieka dēls augstajā amatā, kopš bīskaps Alberts pirms 700 gadiem sāka pievērst latviešus kristīgai ticībai. Tādēļ mācītāja Arnolda Lūša ievēlēšanai ir simboliska nozīme. Savā pirmajā bīskapa svētrunā bīskaps A. Lūsis cita starpā teica: „Grēks mūsu laikmetā ir kļuvis ļoti nepopulārs vārds. Jo neviens vairs labprāt negrib atzīt savu vainu, savas kļūdas un pagātnes maldus, un tā ir sākusi veidoties kāda garīga parādība, ko mēs varētu saukt par „pašatpestīšanas reliģiju.” Zīmīgi tā izskan Raiņa vārdos un aicinājumā: „Pats cīnies, strādā, spried un sver, Pats esi kungs, pats laimei durvis ver!”
Bet mums vajag tikai uz īsu brīdi novilkt savas paštaisnības raibos goda svārkus, lai mēs redzētu, cik kaila, atbaidīga un tvirta ir kļuvusi cilvēka dzīve un ikdiena bez Dieva un bez Tā, kuŗš Dieva sūtīts, adventa laikā klaudzina pie vārtiem un gaida, lai mēs Viņam atveŗam savas durvis un savas sirdis.
Zīmīga šajā ziņā ir nesen Dieva priekšā aizsauktā Rīgas Jēzus draudzes mācītāja L. Taivāna vēstule, ko viņš man bija atrakstījis dažus mēnešus pirms savas nāves. „Visa mūsu tauta ir slima,” viņš rakstīja, „jo tā vēl šodien nestāv ciešā vienībā ar savu Tēvu un To, kas mums, vienmēr klātbūdams, klaudzina pie durvīm un gaida, kad Viņa balsi cauri pasaules notikumu pērkondārdiem sadzirdēsim un savos personīgajos pārdzīvojumos un ciešanās samanīsim Viņa atklāsmi. Mums jāpieņem, kā Pāvils saka, ne vien Dieva laipnība, bet arī Viņa bardzība. Mēs Viņa balsi Sinajā negribam vairs dzirdēt, un tāpēc arī Golgāta uz mums vairs neko nerunā... Neaizmirsīsim nekad to, ka mūsu tautas vaina ir liela pie visa tā, kas šodien notiek pasaulē. Nebūtu liktenīgajā laikā — Pirmā pasaules kaŗa un pēckaŗa laikā — mūsu tautas vadoņu laba daļa aktīvi iejaukusies šajos notikumos, visa cilvēces vēsture būtu ievirzījusies citās sliedēs. Mēs cilvēcei esam kļuvuši liktenīgi. Vēlreiz vēsturē piepildās tā patiesība, ka ne lielās, bet mazās tautas ir ferments, kas rada kultūras apvērsumus.”
