Jaunā Gaita nr. 57, 1966

 

Olafs Stumbrs

 

 

 

 

 

 

 

FUGA PAR VECLAICĪGU TĒMU

veltīta Marutai Ludekai

 

„...turpmākā zemnieku ārija, ko man pasniedza kāds Vidzemes students, var lasītājiem dot mazu jēdzienu par zilbju kritumu un vārdu atskaņām.”

Vebers

(Das veränderte Russland,
Frankfurtē 1721. g.)

 

 

Dod cēlu sāpi, Dievs,

ja saldi smejas velns,

kad veicams ir grūts ceļš!

 

Šai dzīvei jāsākas ar rīta vēju šalku,

kas sevī cīruli un dziesmu nes,

un pusdienā tai jābūt siltam gaisam,

kas ziedu smaržā šūpo kamenes,

bet vēlu naktī torņu zvanu dunā

tai jākāpj debesīs, kur varbūt Dievs vēl runā

 

Ceļš grūts ir veicams, kad

velns smejas saldi –

 

Vai citāds biju reiz?

Vai rūgtāks šodien esmu?

Lūdz mieru sirds, bet Dievs

to skar ar nātres dvesmu.

 

Kaut spoža sāpe tā,

acs maldās debess klajā,

kad smaidot Lucifers

met baltu puķi tajā,

 

un, smaržas reibis, gars

lūdz ļauno brīnumdari:

„Ar skaistām saunām nāc,

ar jūsmas indi arī,

 

nāc, mani savu sauc,

jo zeme krāšņa šķietas,

un Tu to greznojis

un daiļās debess vietas.”

 

Dod cēlu sāpi, Dievs!

 

Gar augstu torņu krustiem zvaigzne krīt,

caur kļavu zariem krīt, ko rudens uguns

jau dedzinājusi kailus –

 

Ceļš grūts ir veicams, kad

velns smejas saldi, ja

Dievs sāpi cēlu dod.

 

„Zvaigznēs ielido klusi

jaunu baložu bars.

Neskaud, nebīsties, dusi:

laikā atnāks Tavs stars.

 

Neprasi, kurš to dedzis,

neprasi pasaulei!

Staram, ko savu redzi,

uzticīgs līdzi ej.”

 

Dievs, dod cēlu sāpi, ja ceļš grūts:

velns smejas, saldi saldi smejas –

 

Es skudru vērot iešu,

jo tā ko lielu prot:

pie zemes sīki strādāt,

nekad to nemīlot.

 

Pie laukakmeņa iešu

jo atmin piere tā,

ka karsta mirdzēšana

reiz vēršas cietumā.

 

To mācījies, es iešu,

kur debess zem skaŗ;

par apvārsni to dēvē,

bet tāds ir cilvēks ar’.

 

Dod cēlu sāpi, Dievs,

ja saldi smejas velns,

kad veicams ir grūts ceļš!

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Aina Kraujiete

 

 

 

 

PIECCENTU ZIŅA

 

Viens

un nevienam

nepazīstams

cilvēks pie nama

pēdējā stāva sienmales, cik augstu vien debesskrāpis debesīs drīkst,

pāri kaucošai ielai

grīļojas

— lec! lec!

bars ziņkārīgo no lejas mudina

un, plaukstas pie mutēm kā taures

sakļāvuši, sparīgi auro

                   — lec! lec!

                   — ko gaidi?

                   — zaķpastala! baidās —

                   — negaidi! lec!

Pār mēru uzbudināts

tas bija uztrencies augšā, uzbudināts un bez prāta.

Bet nu viņš vēl ilgi

nelec. Sastindzis kā grotesks veidojums gotiskā cilnī

uz nama augšējā stāva

iemalas viņš stāv

un neredzot raugās,

kur lejā zvīļo

pilsētas ielu un auto uguņi.

                   — lec! lec!

blējīgas skaņas kā no bezdibens vilnī,

bet

viņš nedzird — jo tapis kurls, kļuvis akls

pasaulei. Viņš ir tikai statuete

plecos iemautu galvu, rokām un muguru

pielipināts nama mūrim.

Te

it kā nejauši aizkārts ar smilgu

viņa delnas atlūp no sienas. Saspringst un atgrūžās augums

— mirkli pat liekas: eņģelis, aplidinājies debesskrāpja stūrim,

nu augšup, brīvībā metas —

tomēr nē —

pelēkās rītausmas

iezīmēts, vientuļš cilvēka siluets

noplīvo gaisā kā bezsvara nieks

un krīt —

krīt — —

Pūlis lejā kā negantā priekā

iesēcas šausmās

un varbūt to pieminēs pieccentu laikraksti rīt.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Ivars Lindbergs

 

 

 

Divi dzejoļi

 

 

šodien mēs kļuvuši tādi:

Sātanu, manierēs smalku.

Gludskūtu vaigu, smaržotām padusēm,

Pelēkā uzvalkā tērptu,

Krītbaltā kreklā un

Kaklsaites cilpā

Iebāztu galvu,

Sātanu tādu

Bez runām liekām

Pieņemtu mēs kā savu.

Bārdainam Kristum

Ar ciešanu vaigu,

Basām kājām, kuŗš

Svešādās skrandās tērpts,

Degošām acīm

Un ožot pēc sviedriem un zemes

Par mīlu un mieru

Mums dīvainus vārdus teic,

Kristum tādam,

Mēs, pasmīnot glīti,

Apmetot līkumu gaŗām ietu.

šodien mēs kļuvuši tādi,

Redzot akli un

Dzirdot kurli.

 

 

 

 

...laiks nestāv uz priekšu,

      viņš iet...

 

Rīsu lauka ūdeņu spulgā,

Tumsas pielietām acīm,

Dusēja trīs

Rāmi kā nocirsti zari.

Sastinga trīs.

Viens no Baloža saimes,

Saigonas pievārtē dzimis,

Otrs sarkanais streļķis,

Kam ziemeļu džungļainos klānos

Mīt māte,

Trešais landsvērists kāds

No Čikagas pelēkām ielām.

Gulēja trīs

Rāmi kā nocirsti zari,

Bezskūpstu lūpām,

Bezglāstu rokām,

Acpāŗos trijos,

Kas visas reiz brīvību

Saskatīt alka,

Sastinga tumsa.

Laiks nestāv uz priekšu, bet apgriežas,

Un griežoties atgriež

Tās pašas sāpes,

Tik sievas ir citas.

 

 

 

 


 

 

 

Imanta Ziedoņa dzejoļi no krājuma MOTOCIKLS

 

 

 

IEVADA FRAGMENTS

 

Vēl nav nekā.

Tikai naktīm nav māju miera.

Ceļa stabiņi staigā ap māju

Un pēc manis meklē un jautā.

Zvaigznes pār pilsētu jumtiem

Zvaigznes pār upju tiltiem

Atspīd motocikla acīs

Dīvainā priekšnojautā.

 

Vēl nav nekā.

Motoatslēga guļ uz galda,

Benzīns kannā guļ,

Un braucējs guļ miegā grūtā,

Bet uz ceļa seguma melnā

Ar pirmo rīta rasu,

Ar vēl neskarto rīta rasu

Nolaižas priekšsajūta...

 

 

 

STŪRE

 

Puikas, šis brauciens būs tāls un traks, —

Stūre trīc rokās manās.

Puikas, šis brauciens būs tāls un smags.

Tā būs izlaušanās.

Tā būs izraušanās no tā, kas man ir,

Tajā, ko gribu es dabūt.

Kāda pieticības siena mūs šķiŗ

No tās pasaules, kuŗā man jābūt.

Kur minūtei stundu vērtība ir,

Kur nedzīvo, mūžu lāpot,

Kur mirklis kā vējš un kā krusas grauds

       Sit sejā,

       Sit mīlot,

       Sit sāpot.

Atkal asfalts un asfalts, un asfalts kluss,

Atkal lielceļi lēniem lokiem.

Nē, puikas, — stūri vajag just

Pagriezienos starp kokiem!

Kalns. Lejā irdenas smiltis spīd.

Ātrums. Daudzi šeit kritīs...

Savaldīt. Savaldīt. Savaldīt!

Stūri man neizsitīs!

Stūrei viens likums — savaldīt!

Stūrei viens likums — griezt!

Puikas, tos ceļus, kas rāmi slīd,

Nebrauksim! Nevaru ciest.

Traks būs šis brauciens un smags kā kross.

Puikas, nav laika prātot, —

Uz to pusi iet arī autobuss...

Puikas, nu kā tad?

 

 

 

MOTORS

 

Cilindrā

Dzirksts,

Sprādziens...

Cilindrā

Dzirksts,

Sprādziens.

Cilindrā

Dzirksts,

Sprādziens!

Un motors aizrīdamies kauc.

Puikas, šis ceļš ir sācies!

Aiz mums paliek gaŗi stiepts krāciens

Un virpuļu virpuļiem vēji

Lielceļu putekļus jauc.

 

Sekundes dismitdaļā

Cilindra sirdī aug spiediens,

Sekundes simtdaļā vienā

ledzirkstas zibens smalks.

Un, puikas, visa šī dzīve

Kļūst bezgalībā viens sviediens,

Bezgalībā viens skrējiens.

Un riteņos zvaigznes šalks...

Dienas ir

Sprādzienu

Serija,

Ieelpā,

Izelpā,

Elpā.

Ieelpā,

Izelpā,

Elpā.

Motors caur dzīvi rauj.

Pārējais viss nav svarīgi.

Kompresijas telpā

Nepārtraukti un klusi

Svece dzirksteli šauj.

 

 

 

UGUNIS

 

Vien tie, kas sēž pie stūres, zina,

ka pretgaisma apžilbina.

Tu visu laiku

brauc man pretī

un tuvo gaismu

neieslēdz.

Tu brauc man pretī gadus gaŗus,

man acis apžilbst tavos staros

Kāpēc tu vienmēr

brauc man gaŗām

un tuvo gaismu

neiededz?

 

Ar tālo gaismu tuvāk nenāc,

es esmu akls apžilbināts!

Tu pati zini —

tumsā pretī

ar tālo gaismu

braukt nav ļauts.

Kad pusnaktī caur tumsu vēlo

tik žilbinoša gaisma kvēlo,

no sadursmēm tad

ļaudis baidās

un apstājoties

bremzes kauc.

 

Tu gaidi, ka es malā bēgšu?

Es arī gaismu nepārslēgšu!

Un it nekā vairs

neredzēšu —

vai līs vai

sniegi snigs.

Un tad tu vaino pati sevi:

ja kāds starp mani un starp tevi

būs aklajā šai

kilometrā,

tas sabraukts tiks.

 

 

 

*   *   *

 

Es tev dāvinu strazdu būri

Tālu Vidzemē baltā bērzā.

Tur mani sapņu strazdi ziemo.

Es tevi lūdzu: pavasarī

Aizbrauksim abi apskatīties.

 

Un, ja nu tie būs nosaluši

(Un tie būs noteikti nosaluši:

Tur jau bija tik mani strazdi,

Tur jau nebija tavu strazdu) —

Un, ja nu tie būs nosaluši,

Atdod kaķiem!

 

Bet varbūt tomēr pavasarī

Aizbrauksim abi apskatīties,

Kas ir tai būri. Velns viņu zina,

Ja nu tur ir arī tavi strazdi?

Varbūt pa ziemu ir piedzimuši

Strazdiņi mazi.

 

 

 

JĀPĀRGRIEŽ HORIZONTS

 

Jūs nedomājiet, ka horizonts

Ir nevainīga ģeometriska līnija!..

Tā domā vēl daudzi.

Bet horizonts cilvēka domu

Vienmēr ir žņaudzis.

 

Horizonts ir kā verga kakla riņķis

Uz mana kakla.

Man liekas — no nulles līdz četriem kilometriem

Cilvēka dzīve

Vēl ir akla.

Tikai 4 kilometri radiuss,

Un πR2 dzīves telpa.

Pēc apļa formulas πR2

Maize, bērni, elpa!

 

Daudzi lielījās:

— Šo horizontu mēs atklājām!

Mēs iekaŗojam! —

Bet viņi negāja tālāk,

Horizonts nožņaudza viņus,

Viņi aizgāja bojā.

 

Un daudzus vēl piemeklēs

Gadu tūkstošiem vecā sodība:

Horizonta cilpā

Pie dzīves koka tos pakārs

Aprobežotība.

 

Vaina nav formulās,

Formulas paliek un der:

Aplis — πR2,

Apļa līnija — 2πR.

 

π ir pastāvīgs lielums,

Vienīgi rādijs ir mainīgs.

Tātad — vienīgi dzīves radiuss

Var būt vainīgs.

 

Tikai 4 kilometri,

Vienalga, kur ej un kur brauc.

Puikas, jāpārgriež horizonts!

Tas ir maz?

Tas ir daudz.

 

 


 

 

 

 

 

J A U N I E   A U T O R I

 

 

 

 

 

 

 

Irma Bērziņa

 

 

 

 

VASARAS SAULGRIEŽOS

 

 

Zvaigžņu tīklā nakts

krēslā nogrimusi.

Mēnessveces saldi kūp,

reibina zemes,

tveicē tvīkušās,

miesas.

 

Grieze griež

kaislību izkaptīm asām

īsas

tās nedaudzās stundas

līdz rītam.

 

Upes un ezeri pazaudē krastus,

pazemās pļavas

nātnus

palagus

svīst.

 

 

 

 

MAIŅA

 

 

Plīst,

plaisā. . .

Zaļums saplaisā

sarkani dzeltenās rētās,

sadzīst ielāpos

rudos.

 

Vēl saules stars — dienu,

mēness — nakti mīlē,

vēl zeme maiga.

Savelkas cilpa,

svešs putns sprostā trīc.

 

Cirtīs . . .

 

Sals pārcirtīs

gredzenā derēto

un pasaka beigsies

kā iesākas:

 

reiz bija ...

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Elga Leja

 

 

 

 

NEMIERS

 

 

Rēna un mierīga plauksta

Dusošos ūdeņus šķiŗ.

Līst pāri man straume auksta —

Nakts klusa un tīra ir.

 

Bet dzelmē dzimst vēju šalkas,

Un iztrūcies mostas rīts.

No tumsas kāpj karstas alkas —

Mans nemiers ir atraisīts.

 

 

 

 

GRĒKS

 

 

No viegla elpas pieskāriena

Man acis plati atvērās

Un saules gaismu padzērās —

Bij atnākusi diena.

 

Vai saulē dziļi ieskatījos,

Kas plakstus dzirkstīm piebēra

Un acis cieti aizvēra,

Jeb sava grēka bijos?

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Iveta Teriņa

 

 

 

 

DECEMBRĪ

 

 

Tu dzejnieka sudraba dziesmu

Dziedi nakts logā.

Es ņemu tavus pirkstus

Un kožu.

 

Skābenes . . . piparmētra . . .

Sarkanās magones melnās sirds sēklas tevī!

 

Logā ledus puķes tik lēni plaukst.

 

 

Jaunā Gaita