|
Olafs Stumbrs
FUGA PAR VECLAICĪGU TĒMU veltīta Marutai Ludekai
Dod cēlu sāpi, Dievs, ja saldi smejas velns, kad veicams ir grūts ceļš!
Šai dzīvei jāsākas ar rīta vēju šalku, kas sevī cīruli un dziesmu nes, un pusdienā tai jābūt siltam gaisam, kas ziedu smaržā šūpo kamenes, bet vēlu naktī torņu zvanu dunā tai jākāpj debesīs, kur varbūt Dievs vēl runā
Ceļš grūts ir veicams, kad velns smejas saldi –
Vai citāds biju reiz? Vai rūgtāks šodien esmu? Lūdz mieru sirds, bet Dievs to skar ar nātres dvesmu.
Kaut spoža sāpe tā, acs maldās debess klajā, kad smaidot Lucifers met baltu puķi tajā,
un, smaržas reibis, gars lūdz ļauno brīnumdari: „Ar skaistām saunām nāc, ar jūsmas indi arī,
nāc, mani savu sauc, jo zeme krāšņa šķietas, un Tu to greznojis un daiļās debess vietas.”
Dod cēlu sāpi, Dievs!
Gar augstu torņu krustiem zvaigzne krīt, caur kļavu zariem krīt, ko rudens uguns jau dedzinājusi kailus –
Ceļš grūts ir veicams, kad velns smejas saldi, ja Dievs sāpi cēlu dod.
„Zvaigznēs ielido klusi jaunu baložu bars. Neskaud, nebīsties, dusi: laikā atnāks Tavs stars.
Neprasi, kurš to dedzis, neprasi pasaulei! Staram, ko savu redzi, uzticīgs līdzi ej.”
Dievs, dod cēlu sāpi, ja ceļš grūts: velns smejas, saldi saldi smejas –
Es skudru vērot iešu, jo tā ko lielu prot: pie zemes sīki strādāt, nekad to nemīlot.
Pie laukakmeņa iešu jo atmin piere tā, ka karsta mirdzēšana reiz vēršas cietumā.
To mācījies, es iešu, kur debess zem skaŗ; par apvārsni to dēvē, bet tāds ir cilvēks ar’.
Dod cēlu sāpi, Dievs, ja saldi smejas velns, kad veicams ir grūts ceļš!
PIECCENTU ZIŅA
Viens un nevienam nepazīstams cilvēks pie nama pēdējā stāva sienmales, cik augstu vien debesskrāpis debesīs drīkst, pāri kaucošai ielai grīļojas — lec! lec! bars ziņkārīgo no lejas mudina un, plaukstas pie mutēm kā taures sakļāvuši, sparīgi auro — lec! lec! — ko gaidi? — zaķpastala! baidās — — negaidi! lec! Pār mēru uzbudināts tas bija uztrencies augšā, uzbudināts un bez prāta. Bet nu viņš vēl ilgi nelec. Sastindzis kā grotesks veidojums gotiskā cilnī uz nama augšējā stāva iemalas viņš stāv un neredzot raugās, kur lejā zvīļo pilsētas ielu un auto uguņi. — lec! lec! blējīgas skaņas kā no bezdibens vilnī, bet viņš nedzird — jo tapis kurls, kļuvis akls pasaulei. Viņš ir tikai statuete plecos iemautu galvu, rokām un muguru pielipināts nama mūrim. Te it kā nejauši aizkārts ar smilgu viņa delnas atlūp no sienas. Saspringst un atgrūžās augums — mirkli pat liekas: eņģelis, aplidinājies debesskrāpja stūrim, nu augšup, brīvībā metas — tomēr nē — pelēkās rītausmas iezīmēts, vientuļš cilvēka siluets noplīvo gaisā kā bezsvara nieks un krīt — krīt — — Pūlis lejā kā negantā priekā iesēcas šausmās un varbūt to pieminēs pieccentu laikraksti rīt.
Divi dzejoļi
šodien mēs kļuvuši tādi: Sātanu, manierēs smalku. Gludskūtu vaigu, smaržotām padusēm, Pelēkā uzvalkā tērptu, Krītbaltā kreklā un Kaklsaites cilpā Iebāztu galvu, Sātanu tādu Bez runām liekām Pieņemtu mēs kā savu. Bārdainam Kristum Ar ciešanu vaigu, Basām kājām, kuŗš Svešādās skrandās tērpts, Degošām acīm Un ožot pēc sviedriem un zemes Par mīlu un mieru Mums dīvainus vārdus teic, Kristum tādam, Mēs, pasmīnot glīti, Apmetot līkumu gaŗām ietu. šodien mēs kļuvuši tādi, Redzot akli un Dzirdot kurli.
Imanta Ziedoņa dzejoļi no krājuma MOTOCIKLS
IEVADA FRAGMENTS
Vēl nav nekā. Tikai naktīm nav māju miera. Ceļa stabiņi staigā ap māju Un pēc manis meklē un jautā. Zvaigznes pār pilsētu jumtiem Zvaigznes pār upju tiltiem Atspīd motocikla acīs Dīvainā priekšnojautā.
Vēl nav nekā. Motoatslēga guļ uz galda, Benzīns kannā guļ, Un braucējs guļ miegā grūtā, Bet uz ceļa seguma melnā Ar pirmo rīta rasu, Ar vēl neskarto rīta rasu Nolaižas priekšsajūta...
STŪRE
Puikas, šis brauciens būs tāls un traks, — Stūre trīc rokās manās. Puikas, šis brauciens būs tāls un smags. Tā būs izlaušanās. Tā būs izraušanās no tā, kas man ir, Tajā, ko gribu es dabūt. Kāda pieticības siena mūs šķiŗ No tās pasaules, kuŗā man jābūt. Kur minūtei stundu vērtība ir, Kur nedzīvo, mūžu lāpot, Kur mirklis kā vējš un kā krusas grauds Sit sejā, Sit mīlot, Sit sāpot. Atkal asfalts un asfalts, un asfalts kluss, Atkal lielceļi lēniem lokiem. Nē, puikas, — stūri vajag just Pagriezienos starp kokiem! Kalns. Lejā irdenas smiltis spīd. Ātrums. Daudzi šeit kritīs... Savaldīt. Savaldīt. Savaldīt! Stūri man neizsitīs! Stūrei viens likums — savaldīt! Stūrei viens likums — griezt! Puikas, tos ceļus, kas rāmi slīd, Nebrauksim! Nevaru ciest. Traks būs šis brauciens un smags kā kross. Puikas, nav laika prātot, — Uz to pusi iet arī autobuss... Puikas, nu kā tad?
MOTORS
Cilindrā Dzirksts, Sprādziens... Cilindrā Dzirksts, Sprādziens. Cilindrā Dzirksts, Sprādziens! Un motors aizrīdamies kauc. Puikas, šis ceļš ir sācies! Aiz mums paliek gaŗi stiepts krāciens Un virpuļu virpuļiem vēji Lielceļu putekļus jauc.
Sekundes dismitdaļā Cilindra sirdī aug spiediens, Sekundes simtdaļā vienā ledzirkstas zibens smalks. Un, puikas, visa šī dzīve Kļūst bezgalībā viens sviediens, Bezgalībā viens skrējiens. Un riteņos zvaigznes šalks... Dienas ir Sprādzienu Serija, Ieelpā, Izelpā, Elpā. Ieelpā, Izelpā, Elpā. Motors caur dzīvi rauj. Pārējais viss nav svarīgi. Kompresijas telpā Nepārtraukti un klusi Svece dzirksteli šauj.
UGUNIS
Vien tie, kas sēž pie stūres, zina, ka pretgaisma apžilbina. Tu visu laiku brauc man pretī un tuvo gaismu neieslēdz. Tu brauc man pretī gadus gaŗus, man acis apžilbst tavos staros Kāpēc tu vienmēr brauc man gaŗām un tuvo gaismu neiededz?
Ar tālo gaismu tuvāk nenāc, es esmu akls apžilbināts! Tu pati zini — tumsā pretī ar tālo gaismu braukt nav ļauts. Kad pusnaktī caur tumsu vēlo tik žilbinoša gaisma kvēlo, no sadursmēm tad ļaudis baidās un apstājoties bremzes kauc.
Tu gaidi, ka es malā bēgšu? Es arī gaismu nepārslēgšu! Un it nekā vairs neredzēšu — vai līs vai sniegi snigs. Un tad tu vaino pati sevi: ja kāds starp mani un starp tevi būs aklajā šai kilometrā, tas sabraukts tiks.
* * *
Es tev dāvinu strazdu būri Tālu Vidzemē baltā bērzā. Tur mani sapņu strazdi ziemo. Es tevi lūdzu: pavasarī Aizbrauksim abi apskatīties.
Un, ja nu tie būs nosaluši (Un tie būs noteikti nosaluši: Tur jau bija tik mani strazdi, Tur jau nebija tavu strazdu) — Un, ja nu tie būs nosaluši, Atdod kaķiem!
Bet varbūt tomēr pavasarī Aizbrauksim abi apskatīties, Kas ir tai būri. Velns viņu zina, Ja nu tur ir arī tavi strazdi? Varbūt pa ziemu ir piedzimuši Strazdiņi mazi.
JĀPĀRGRIEŽ HORIZONTS
Jūs nedomājiet, ka horizonts Ir nevainīga ģeometriska līnija!.. Tā domā vēl daudzi. Bet horizonts cilvēka domu Vienmēr ir žņaudzis.
Horizonts ir kā verga kakla riņķis Uz mana kakla. Man liekas — no nulles līdz četriem kilometriem Cilvēka dzīve Vēl ir akla.
Tikai Un πR2 — dzīves telpa. Pēc apļa formulas πR2 — Maize, bērni, elpa!
Daudzi lielījās: — Šo horizontu mēs atklājām! Mēs iekaŗojam! — Bet viņi negāja tālāk, Horizonts nožņaudza viņus, Viņi aizgāja bojā.
Un daudzus vēl piemeklēs Gadu tūkstošiem vecā sodība: Horizonta cilpā Pie dzīves koka tos pakārs Aprobežotība.
Vaina nav formulās, Formulas paliek un der: Aplis — πR2, Apļa līnija — 2πR.
π ir pastāvīgs lielums, Vienīgi rādijs ir mainīgs. Tātad — vienīgi dzīves radiuss Var būt vainīgs.
Tikai Vienalga, kur ej un kur brauc. Puikas, jāpārgriež horizonts! Tas ir maz? Tas ir daudz.
VASARAS SAULGRIEŽOS
Zvaigžņu tīklā nakts krēslā nogrimusi. Mēnessveces saldi kūp, reibina zemes, tveicē tvīkušās, miesas.
Grieze griež kaislību izkaptīm asām īsas tās nedaudzās stundas līdz rītam.
Upes un ezeri pazaudē krastus, pazemās pļavas nātnus palagus svīst.
NEMIERS
Rēna un mierīga plauksta Dusošos ūdeņus šķiŗ. Līst pāri man straume auksta — Nakts klusa un tīra ir.
Bet dzelmē dzimst vēju šalkas, Un iztrūcies mostas rīts. No tumsas kāpj karstas alkas — Mans nemiers ir atraisīts.
DECEMBRĪ
Tu dzejnieka sudraba dziesmu Dziedi nakts logā. Es ņemu tavus pirkstus Un kožu.
Skābenes . . . piparmētra . . . Sarkanās magones melnās sirds sēklas tevī!
Logā ledus puķes tik lēni plaukst.
|
