IEPAZĪSTIETIES
AR JAUNĀS GAITAS REDAKTORIEM

GUNARS IRBE (dzim. 1924. g.) darbojies JG redakcijā kopš 1956. gada. 1958. gadā beidzis Stokholmas universitāti Zviedrijā ar filoloģijas kandidāta grādu, turpinājis studijas socioloģijā turpat un cita starpā pētījis dzeju kā autoritāras valsts publisko komūnikācijas līdzekļu sabiedriskās domas ietekmētāju faktoru. Pētījumu rezultāti publicēti The Wisconsin Sociologist (2, 1963), Stokholmas universitātes sērijā Reports from the Department of Sociology (I, 1964, Den politiska dikten) un gadagrāmatā Commentationes Balticae (X/XI, 1964). Trimdas socioloģiskas dabas jautājumiem pievērsies rakstos presē, plašāk esejās Attāluma faktors un emigrācijas jaunatne (Trimdas Skola, 12, 1957) un Kulturālās un sociālās orientācijas maiņas trimdā (Archīvs, V, 1965.). Kopš 1960. gada Irbe strādā statistikas centrālajā birojā Stokholmā. Tajā pašā laikā viņš publicējis zviedru presē pāri par simt eseju un informatīvu un polemisku rakstu kultūras un Baltijas tautām aktuālos jautājumos (Göteborgs Tidningen, Dagens Nyheter, Perspektiv, Origo, Horisont u.c.). Ar vārdu Andrejs Irbe publicējis noveles, miniatūras un dzejoļus Jaunajā Gaitā, Laika Mēnešrakstā, laikrakstos Latvju Ziņas, Latvija u.c. Vairums līdz 1962. g. sarakstīto noveļu sakopots krājumā Mums nav svētvakaru (A. Kalnāja apgāds, 1962.). Tanī Irbe ir ar „tik īpatnēju seju, ka nav tieši salīdzināms ne ar vienu citu latviešu rakstnieku” (Vitauts Kalve, Laiks, 12.1.1963.) un Jāņa Rudzīša vērtējumā „ar šo noveļu grāmatu ... mūsu pārāk sastingušajās prozas tradīcijās beidzot parādījusies griba iet tālāk ... tuvoties eksperimentiem, kādiem nodevušies vairāki lielo tautu modernie prozas rakstnieki” (DV Mēnešraksts, 6, 1962.). Atsevišķi darbi ievietoti antoloģijās Dzejas un sejas, Prozas profili, Latvju sonets 100 gados un Paradīzes meklētāji. Angliski tulkotās noveles un dzejoļi iespiesti periodiskajos izdevumos Zintis un The Literary Review, zviedriski — Euro-Skandinav, ungāriski — Nemzetör. 1966. gada ziemā Irbe pabeidzis dzejoļu krājuma Vientuļa laiva ir nošu zīme manuskriptu. Darbojies latviešu Jauno liberāļu grupā un Eiropas latviešu jaunatnes apvienībā. Mīl: ceļot, kāpt kalnos, staigāt pa mežiem un vērot ezerus, Eiropas ziemeļu seno kultūru lieciniekus, latviešu tautas melodijas un moderno mākslu. Attēlā — pie ganu mītnes Dālarnā, Zviedrijā, 1965. gada vasarā.

LAIMONIS ZANDBERGS dzimis 1932. gadā Liepājā. Bērnību pavadījis pie upes, kas pirmā atbrīvojas no ledus skavām — Ventas. Tās līčos, netālu no Airīšu priedēm un vietas, kur tagad atrasta nafta, iepazinies sava tēva bibliotēkā ar latviešu tautas kultūru un vēsturi. Spilgtākās bērnības atmiņas — ledus iešana Ventā un Rīgas ātrvilciena gaidīšana, guļot mežmalā uz dzelzceļa uzbēruma ar sliedei piespiestu ausi. Studējis matemātiku Anglijā un metallurģiju, valodas un socioloģiju Kanadā, iegūdams McMaster universitātē Hamiltonā grādu metallurģijā (1958. g.) un angļu literātūrā (1965. g.). Kopš 1946. g., kad Mārtiņa Vētras rediģētajā skautu izdevumā „Jaunaudze” bija iespiests pirmais raksts, publicējies dažādos trimdas izdevumos. Vācijā aktīvi darbojies sporta un skautu organizācijās, piedalīdamies pasaules skautu džamborejā Francijā 1947. gadā. Anglijā palīdzējis organizēt latviešu jaunatnes pulciņus un apvienību. Latviešu nacionālās padomes Lielbritānijā rīkotajā sacensībā 1953. gadā ieguvis godalgu par apceri „Raiņa darbi.” 1955. gadā ierodas Kanadā un aktīvi darbojas Latviešu nacionālā jaunatnes apvienībā, būdams tās valdes priekšsēdis un palīdzēdams organizēt pirmos latviešu jaunatnes svētkus Toronto, kur lugu sacensībā ar E. Krūmkoka dramatizēto stāstu „Suļiko” iegūst pirmo godalgu. Kopā ar V. Nollendorfu, M. Štauveru un L. Neimani veic studiju komisijas darbu, kuŗas rezultātā nodibinās jaunatnes apgāds „Ceļinieks.” Publicējis literārus darbus dažādos jaunās paaudzes izdevumos: Saule, Trimdas Ģimnāzists, Zaļā Lapa, Neiemītā Taka, Ceļinieks, Jaunā Gaita. 1959. gadā, nespēdams būt vienaldzīgs pret aksiomu, ka trimdas jēga izšķirsies spējā vai nespējā turpināt latviešu kultūras kontinuitāti, pārtrauc studijas un literāro darbību, uzņemdamies Jaunās Gaitas atbildīgā redaktora pienākumus. Mīl ceļot, kāpt kalnos, uzcelt telti ezera krastā un vērot ūdeņus. Attēlā pie Miltonas slimnīcas Kanadā, gaidot uz bērnu vasaras nometnē ievainota zēna pārsiešanu.