*   Margarita Kovalevska

Bija dienas, kad spīdēja saule, un vakari, kas nogremdēja to. Un bija rīti, kas atkal un atkal izcēla sauli, nomazgātu rasā, varbūt asarās, varbūt okeāna ūdeņos. Rīti cēla to augšup starainu, gavilīgu — dzejnieku un putnu apdziedātu. Saule!

Bet ap dienas vidu izplatījuma plašumos tā dega gluži viena. Puķes pļavās lieca galvas, guma stiebri, saknes urbās zemē pēc valguma, cilvēks meklēja pavēni, zvērs biezokni. — Saule bija viena, gluži viena.

Bet tad saulei pretim iznāca kāds vīrs. Viņš iznāca uz ceļa. izpleta rokas, cēla augšup seju — un viņa acis bija platas jo platas: „Saule! Gaisma!” viņš sauca. Viņi it kā skatījās viens otrā. Alkaini — kā iekšējas kvēles apstulbināti.

Tā, kas staroja debesīs, bija akla pati savā gaismā. Un tas, kas stāvēja uz ceļa, kopš dzimšanas bija akls — bez kādas gaismas strēles acīs.

Gaisma un tumsa. Gaisma un tumsa skatījās kā iemīlējušās viena otrā — ak, labi, ka okeānos un jūŗās vēl aizvien daudz, daudz sāls un ūdens. Nebija jāraud, nebija jāslāpst asarās.

Saule un aklais. Viņi tikai izmisīgi alka viens otra, nekad viens otra nepazinuši, nekad viens otru neieraudzījusi. Ak Dievs — —