Manā jaunībā bārda bija vecuma simbols. Ja kādam mākslas darbam vai tā autoram piedēvēja „bārdu”, tad tas norādīja uz mākslinieka vecmodīgo gaumi. Pēdējos gados tomēr bārda ir kļuvusi par nemierīgākas jaunatnes „karogu”. (Mariss Vētra)Doktorande Maruta Lietiņa intervē
I.Lindbergu.
IVARS LINDBERGS:
PAR DZEJU, KULTŪRU,
LATVIETĪBU UN PRIMITĪVO MĀKSLU
„Viens no jaunajiem dzejniekiem ... no Austrālijas ... ar bārdu ...” šādas vārdu drupatas saklausāmas visur, kur pieminēts Ivars Lindbergs. Un tik tālu ir arī taisnība. Bet ar to viss par Ivaru Lindbergu vēl nav pateikts.
Mēs tikāmies Čikagas ziemeļu daļā, netālu no milzīgā Mičigenas ezera, Lindbergu dzīvoklī, kas ar priekšmetiem, to formām un krāsām patīkami kairina acis. Ķenguru un teļādas uztver soļus uz grīdas un muguru dīvāna atzveltnī. Acis pamana daudzos eksotiskos mākslas priekšmetus. Tur maskas no Austrālijas un Jaunzēlandes, Austrālijas iedzimto ieroči, bumerangi, Haiti bungas un kokgrebumi un Austrālijas „bušmeņu” gleznojums, darināts uz rupja mizas gabala ar dabiskām krāsām. Lindbergs nožēlo, ka tagad pat primitīvie „mākslinieki” kļūstot veikalnieciski. Lai apmierinātu pircēju vissliktāko gaumi, viņi ražojot tos pašus skatus vienmēr no jauna. Nav jau tā, ka tikai civilizācijas vēl neskartā pasaule būtu reprezentēta Lindbergu mājās. Ir daudz gleznu, Austrālijas gleznotāju darbi, skulptūras, keramika. Sevišķi patīk Jurjāna gleznoti abstrakti kvadrāti Alsungas villaines krāsās. Un tā par visu šo skaistumu priecājoties, jautāju, kādas ir Lindberga domas par latviešu mākslas nākotni. Vai radīsies arī mūsu visjaunākajā paaudzē radītāji mākslinieki?
Lindberga pirmā reakcija stipri pesimistiska. Amerikas jaunatne esot nonākusi „suburbias” iespaidā. No tās nākšot gan nākamie ārsti un zinātnieki, bet laikam gan ne radītāji mākslinieki literātūrā. Zinības šejienes studējošās jaunatnes lielākai daļai esot līdzeklis tikt pie mērķa, naudas. Maz studējot tikai tādēļ, lai iegūtu gara bagātības. Bet vēlāk, runājot par jaunatnes semināriem — kādā no tiem arī Lindbergs piedalījies — rakstnieks liekas cerīgāks. Tie jaunieši, kas mācoties kursos un semināros, kaut gan viņi varbūt vairs nebūšot radītāji, it sevišķi ne rakstnieki latviešu valodā, tomēr būšot mūsu kultūras atbalstītāji. Daudzi esot nonākuši maizes darba žņaugos, pat tie, kas māca humanitārās zinātnes augstskolās. Amerikā populārais sauklis „Publish or perish,” kas attiecas uz pieprasījumu augstskolu mācības spēkiem iespējami daudz rakstu publicēt savā laukā, ņēmis savā varā arī latviešus. Un tā nu, vajadzības spiests, latvietis rakstīšot darbus, kas tikšot publicēti svešvalodu periodikā, kaut gan tie būtu interesanti arī latviešu publikai.
Un kas ar Jauno Gaitu?
Lindbergam žēl, ka Jauno Gaitu, pašreiz vienu no labākajiem latviešu kultūras izdevumiem, daudzi nonicinot. Par labu Lindbergs arī atzīst pasākumu pārdrukāt labus, nepolītiska satura dzejoļus, kas publicēti Padomju Latvijā. JG arī sākusi tulkot cittautu dzeju sēriju. Slikti, ka JG uzkurinot nekompromisa stāvokli starp jauno un veco paaudzi, kuŗā jau tā valdot netolerance pret dažādiem uzskatiem. Pastāvot tikai abpusēja uzskatu deklarēšana, bet bieži trūkstot patiesas domu izmaiņas. Jauniešiem derētu vairāk saprast vecāko paaudzi un tās sāpīgo stāvokli, ko radījusi emigrācija. Rets piemērs vecākā paaudzē esot Jānis Sarma, kas jo dedzīgi atbalstot jaunos rakstniekus.
Gribas zināt, kādēļ Lindbergs aizceļojis no Austrālijas? Kādi viņa Amerikas iespaidi?
Lindbergs atzīstas, ka bijuši vairāki iemesli. Viens tīri personisks: „radu būšana”, otrs: vēlēšanās redzēt, kāds virziens latviešu kultūrai Amerikā. Atšķirība ar Austrāliju esot liela. Vispirms jau dabā: Austrālijā Jāņi esot ziemā, Ziemsvētki vasarā. Bet Lindbergs jūtoties šai īpatai zemei savā veidā pieaudzis. Valsts iekārta esot kaut kas starp sociālismu un kapitālismu, un šādu vidusceļu ideālākā izveidojumā arī Lindbergs vislabāk vēlētos redzēt. Atšķirība esot liela arī starp Austrālijas un ASV latviešu jaunatni. Austrālieši esot liberālāki, humānitārāk noskaņoti, viņu ASV brāļi turpretim esot radikālāki labā spārna pārstāvji. Šeit gan Lindbergs piemetina, ka tas esot viņa subjektīvs, ļoti vispārināts iespaids. Un starpība starp jauniešiem, kuŗi runā vienu vai vairākas svešvalodas, un viņu vecākiem esot tā, ka jauniešiem nevajagot dažādu kultūras surrogātu resp. diletantisku kultūru, kā tas esot vajadzīgs viņu vecākiem. Latviešu sarīkojumos daži vecākās paaudzes pārstāvji neejot baudīt kultūru, bet gan apliecināt savu latvietību šaurā personiskā plāksnē. Ar laiku zūdot perspektīvas, un subjektīvas etniskas patikas kļūstot par pamatu vispārējai mākslas un kultūras izvērtēšanai.
Un tā Lindbergs domā, ka t.s. „trimdinieka sūtība” būtu reiz jāpārvērtē. Vai mūsu uzdevums būtu apmierināt tikai mūsu latvietību, vai uzturēt dzīvu kultūru? Uz vietas stāvot, laika garam līdz neejot, kā to liecinot daudzi mūsu sarīkojumi, kultūru dzīvu uzturēt nevarot. Patīkami, ka mūsu polītikā esot vērojams zināms atmodas laikmets. Lindbergs arī uzsveŗ, ka mēs nedrīkstot aizmirst, ka latviešu tautas kodols esot aiz dzelzs aizkara. Esot vajadzīga garīga koeksistence, kultūras izmaiņa. „Karogā,” piemēram, bieži atrodama augstvērtīga dzeja. Latvijā esot arī izdoti lieliski darbi valodniecības laukā, piemēram, sinonīmu vārdnīca. Arī tur notiek aktīva cīņa nacionālās kultūras saglabāšanā. Un Lindbergam žēl, ka izvilkumos trimdas presē par dzīvi Padomju Latvijā aizvien uzsverot sliktāko.
Līdz šim esam runājuši par vispārējām problēmām. Gribas zināt kaut ko tuvāk par pašu dzejnieku. Kas viņš ir, ko dara, kurp iet, kāds viņa mērķis?
Lindbergs savu dzīves jēgu raksturo kā mūžīgu mainīšanos, meklēšanu. Iestigšana viņam nozīmētu nāvi. Tikai meklēšana, mainīšanās viņam attaisno eksistenci. Lindbergs redz sevi pretstatā Rainim: ja Rainim „ideja” bija augstākais, tad Lindbergam esot „cilvēks.” Dzīvē esot jādalās ar idejām, nevis tās jāuzspiež, jo uzspiest varot tikai dažādus „ismus.” Un kaut gan Lindberga uztverē 20. g.s. cilvēks vēl aizvien esot „tumsonis,” Lindbergs tomēr sevi neuzskata par pesimistu. Viņš ticot cilvēces skaistumam, momentiem, kas attaisnojot eksistenci. Ticība šim skaistumam, šiem momentiem aizstājot dogmatisku ticību, kas daudziem no mums esot zudusi.
Lindberga paša dzīve, šķiet, spilgti apliecina viņa mainīgo, chameleona raksturu. Viņš dzejo, zīmē — vāku „Kvintetam” un kartes „Encyclopedia Britannica” atlantam, studē vācu valodu un socioloģiju. Drīz pārcelšoties uz Kaliforniju. Jautāts, kādi citi dzejnieki Lindbergu ietekmējuši, iejūsmojuši, viņš min Ferlingeti (Lawrence Ferlinghetti) un Čaka vārdus.
Čaks esot meistars „pipara piesviešanai daiļrades individuālismā.” Lindbergam patīkot arī Bārdas „burvīgā dzeja,” lirisms, romantisms. Pats savā dzejā Lindbergs sakās gājis no patriotiskas dzejas uz sabiedrības graizīšanu pantos. Tagad viņu nodarbina sīkas miniatūras, mirkļa pārdzīvojuma notveršana. Lindbergs būtībā meklējot cilvēces kvintesenci: cilvēku, kas stāv ārpus tautas un ticības, kas iet no tumsas uz relatīvu gaismu un ir t.s. humānais cilvēks. Dzejnieks savu uzdevumu saprot kā sava pārdzīvojuma momentu fiksēšanu, šais momentos tad lasītājs saskata vārdos izteiktu, varbūt, pats savu pārdzīvojumu.
Vai Lindbergs dzejo arī angliski?
Nē. Domas dzejiski raisoties tikai latviski. Žēl, šai ziņā gleznotāji esot gandrīz vai apskaužami, jo viņu darbs esot pieejams daudz plašākai publikai un runā internacionālāku valodu. Lindbergs gribētu arī izmēģināt roku drāmas laukā. Viņam šķiet, spriežot no līdz šim redzētā, ka ASV latviešu teātŗi stāvot uz daudz zemāka līmeņa nekā Austrālijas. Tur esot 2-4 labi ansambļi. „Labi” tie esot kļuvuši ar to, ka strādājot regulāri un mērķtiecīgi un, „riskēdami” ar jaunu lugu izvēli, audzinot publiku. Sidnejas ansambļa repertuārā esot regulāri 4 lugas gadā: viena no vecajām latviešu lugām; viens liels inscenējums; viens pasaules klasiķis un viens jauns darbs (piem. Kopita Tēti, nabaga tēti ...). Liels grēks esot teātra „pirtiņu kultūras” turpināšana, tikai veco latviešu lugu izrādīšana. Nevarot taču aizmirst, ka tas, ko mēs saucam par „latviešu teātri,” arī audzis vācu un krievu iespaidā. Kādēļ gan tagad baidīties no amerikāņu, angļu, franču iespaida? Un Blaumanis vairs nespējot tā aizraut jaunatni, kā to spējot laikmetīgāks drāmatiķis. Blaumaņa vai Alunāna lugas noskatīšanās esot galvenokārt „kompleksu apmierinājums” vecākai paaudzei.
Pašlaik Lindbergs dzejo, šad un tad raksta recenzijas. Bet latviešu izdevēji, diemžēl, neesot atsaucīgākie dzejnieku atbalstītāji. Honorāri, ja tādi vispār esot, esot smieklīgi mazi, autoriem bieži pašiem jāsedzot grāmatu izdošanas izdevumi. Pašreizējos apstākļos neviens nevarot iztikt no dzejošanas.
Jāceŗ, ka tomēr drīz parādīsies Lindberga dzejoļu krājums. Un ar šādu cerību šķiŗos no dzejnieka, viņa ķenguru ādām, mežoņu maskām un Alsungas villaines kvadrātiem.
