ABSTRAKTAIS HUMORS

Bildes modernizējis Ed. Keišs

 

Visam, kas grib būt moderns, jāsteidzas laikam līdz un jābūt abstraktam — dzejai, gleznām, mūzikai, humoram un arī mīlestībai. Pēdējā nav vairs ne glāstu, ne mīlīgu vārdu, vienīgi abstrakta mīlēšanās ... To varam saprast, bet kā dabūt humoru bez smaida? Sauklis taču ir — nost ar jūtām! Nekādus smieklus un jautrību, bet gaŗlaicību ar vienaldzībā sastingušām grimasēm. „Dzīvei nav jēgas, dzīvei nav jēgas,” sauc moderns autors. Bet vai tas kas jauns? Jau Dante savā Ellē aprakstījis vienaldzīgos, kas „velkas uz priekšu pelēkā masā.” Ja viņš dzīvotu tagad, tad pieliktu klāt — „un uzspīlētās biksēs, kas puisiešiem melnas, bet meitiešiem rozā.”

 

Grūti saprast modernismu: Alas vecajie ieteic lasīt Mērnieku laikus, viens no trimdas garīdzniecības vecajiem ieteic aizliegt Mērnieku laikus — lai mūslaiku jaunatni atradinātu no „tvistē, tvistē, pagriezies.” Tā, tagad viss esot citādi — ne vairs dzīve, bet eksistence. Pazudušas esot pat zilās debesis, tāpēc beigas romantiskajiem sapņiem, un īstenojas Tolstoja vārdi: Cilvēka prāts ir kā tālskats, ja to sagroza par daudz, tad viss ir sajucis. Cik droša bija dzīvošana, kad zeme vēl bija plakana, elle apakšā un zilā debess augšā, tik viss kļuvis nedrošs šodien. Piemēra dēļ: pa latviešu territoriāliem ūdeņiem droši kreisēja drednauts „Ala” ar vēl jauneklīgu kapteini, bet matrožiem, kas 70 un vēl vairāk gadus labi kalpojuši ...  Tagad, kad pieņemti daži jauni kuģa zēni (un meitenes Čikagā šuj matrožu blūzes), atskan saucieni no drednauta: „Jaunie ļaudis, esiet prātīgi, kuģis var nogrimt!”

Kopš pirāti sarīkoja kultūras kongresu Čikagā, nedrošība valda arī kultūras birojā. Tas nupat nodibinājis „apakšbirojus,” sācis arī meklēt savas darbības jēgu. Divpadsmit birokratiski bezrūpīgas eksistences gadi beigušies : birojā valda liels uztraukums. Un nupat pirātu kuģis atkal esot redzēts „Alas” ūdeņos! Tam esot rosīgs kapteinis, kas ierakstījis kuģa grāmatā: ,.Mūsu kultūras mērķis ir brīvais un augsti izglītotais latvietis savā brīvajā dzimtenē”...

No šīm īsām piezīmēm redzams, ka visā eksistencē valda nedrošība un baigums. Tādos laikos nav vairs vietas jautram humoram, humoram ar smaidu. Tagad var būt abstraktais humors, kad vietā ir Poruka vārdi, teikti par dažu dzejnieku ražojumiem: „ir tāda sajūta kā stāvot pie sveša līka — ne smieties, ne raudāt!”

Labvēlis