SENLATVIEŠU PRESES BALLES

 

DR. LAIMOŅA STREIPA ZINĀTNISKI PĒTĪJUMI LATVIEŠU FOLKLORĀ XIX

Illustrējis Reinis Birzgalis

 

Šo pētījumu varu sākt ar rāmo konstatējumu, ka senlatviešiem preses baļļu nav bijis.

Toties tiem gan ir bijusi prese un ir bijušas balles.

Papriekšu apskatīsim presi.

Lai arī skauģi un citi preses ienaidnieki tā nedomā, preses darbiniekiem ir jāprot rakstīt. Un rakstīt senlatvieši noteikti pratuši, jo tā mums stāsta tautasdziesmas. Un ne jau tik vien — senlatviešiem ilgu laiku pirms Eberharda Pabēra jau ir bijuši pat krāsainie zīmuļi.

Raksti zaļu vai sarkan’.

Senlatviešu preses biedrībās vīrieši nav pielaisti, jo dainās neatrodam ne mazāko aizrādījumu, ka tie vispār pratuši rakstīt. Visus rakstu darbus darījušas vienīgi tikai sievietes. Pie tam rakstīšana bijusi izplatīta lieta — ar to nodarbojušās vai visas senlatvietes:

Rakstīt mana māte māk,
Rakstīt brāļa līgaviņa.

Un-

Parād’ manim, tautu meita,
Ko rakstīji ganīdama.

No tā var secināt, ka senlatvietēm bijis augsts kultūras līmenis, jo līdz šim bija dzirdēts, ka tikai Francijā zemnieki ir tik izglītoti — visi runā franciski. Un vēl var teikt, ka senlatviešiem nav bijis to problēmu, kas mūs moka: mūsu meitas palaikam ne protokolu nemāk uzrakstīt. Protams, lai rakstīšanas māku apgūtu, jau toreiz vajadzēja stingras vecāku uzraudzības:

Māte mani gauži rāja.
Kam rakstiņu nerakstīju.

Acīm redzot, jau gluži mazas meitenes parasti varēja itin viegli uzraut pa rakstiņam: esejai, feļetonam vai tamlīdzīgi.

Tagad mūsu dāmām ar to presi tik labi vairs neiet — re’, ka nevarēja ne nieka avīzi novaldīt.

Senlatvietes pazinušas daiļliterātūru:

Trīs meitiņas smalki raksta,
Pie lodziņa istabā,

un juridisko literātūru (kontraktus un līgumus):

Sīku rakstu rakstītāja,
Nesēdies skaidājā.

Kāpēc skaidājā ne? Par to dainas dziļdomīgi klusē. Varbūt tāpēc, ka nātnie lindraki tiktu skaidaini? Drīzāk gan jādomā, ka skaidājs bijis rezervēts citu rakstīšanas disciplīnu kopējam, piemēram, dzejniecēm vai humoristēm (skat. arī Rūdolfu Blaumani!)

Jau toreiz bijuši pazīstami tie Amerikā tik izplatītie gājieni, ka kāds cits to gabalu uzraksta; te to sauc par „ghost writing,” bet problēma pati ir pavisam konkrēta:

Mana nauda norakstīja
Pa manam prātiņam.

Bijuši senlatvietēm arī preses aģenti:

Kas tautām pasacīja,
Ka es liela rakstītāja?

Un kā tie preses aģenti strādājuši!

Trīs putniņi skaisti dzied
Ķeizar jūŗas saliņā;
Trīs meitiņas skaisti raksta
Pie lodziņa istabā.

Tik daiļi pat „Laiks” neapdzied Anšlavu Eglīti.

Bijušas reklāmas:

Es meitiņa kā rozīte,
Kā sarkana magonīte.

Un no šīs saknes izaugušas tādas lietas kā:

Lai pie jaunas mājas tieci,
Zvani Lenox piecreiz pieci!...

Rakstījušas veselas ģimenes:

Raksta, raksta viena māsa,
Vēl vairāk otra raksta.

Tad nu padomājiet, cik lielu grāmatu skapju mums vajadzētu, ja Aīdai Niedrai būtu tāda „otra māsa.”

Cik lielu grāmatu skapi vajadzētu,                  ja Aīdai Niedrai būtu otra tāda māsa?

 

Jau agrākajās pētījumu nodaļās atradu, ka zīles visnotaļ pildījušas pastnieku amatu:

Zīle nesa tādu vēsti.

Bet izrādās, ka arī citi putni izmantoti kultūras laukā: ja jūs, cienījamie lasītāji, esat sākuši brīnīties, pa kuŗu laiku prolifikās rakstītājas — senlatvietes apskrēja mājas soli, tad te ir atbilde:

Celies agri, lakstīgala,
Dzīsim govis dābolā.
Tu ganīsi, es rakstīšu...

Jāsecina, ka mūsu kultūras dzīve laikam tāpēc nīkuļo, ka te nav ne zīļu, nedz lakstīgalu.

Jā, bet ko pa to laiku darījuši puiši? Atbilde:

Tikmēr dzēru saldu alu,
Līdz matiņi pilēt sāk!

Ne jau velti Auseklis un citi viņa laika puiši tik jūsmīgi apdzejoja tās senlatviešu būšanas.

Katrā ziņā, esmu papilnam konstatējis, ka senlatvietēm bija visi elementi, lai izveidotu centīgu jebšu matriarchālu presi.

Tiktāl par to. Kā ar ballēm?

Par to ir pretrunīgas ziņas. Ir norādījumi, ka senlatvietes vispār nav mācējušas dejot:

Dziedātāju sievu ņēmu,
Dancotāju kumeliņu.

Šai domai ir atbalss vēl modernajā lirikā:

Mīļā, tu būsi mans zirgs!

Ar laiku tomēr latvieši savām rakstītājām būs dejot iemācījuši, jo cik ilgi tu, cilvēks, tā ar ķēvi valsēsi!?

Cik ilgi tu, cilvēks, tā ar ķēvi valsēsi?

 

 

Senlatviešiem katrā ziņā bijuši apbrīnojami dejotāji. To priekšā (figūrātīvi runājot) nobāl nēģeri:

Vai mans jaunums,
Vai vieglumiņš!
Es lēkšus pārlēcu
pār Daugaviņu.

Žēl, ka nevarēju atrast, no kuŗa Daugavas gala šī daina nākusi. Ja no Augšzemes, tad nu vēl tā, bet ja no Rīgas gala, tad Freds Astērs var iet gulēt.

Tērpties senlatvietes tērpušās varen grezni:

No Krizborgas kreklu nesa,
Ar dimanta podziņām;
Pēterburgā rotu kala
Manam daiļam augumam.

Tā greznuma pat par daudz ticis:

Es savos bāliņos
Sudrabiņa nevalkāju:
Sudrabs vilka grūtu svaru.
Grūt’ manam augumam.

Tā jau vēl tagad iet. Un, tāpat kā tagad, franču modes skatoties, arī agrāk bijušas šādas problēmas:

Gan pazinu to meitiņu,
Kuŗa tēvu klausījusi:
Līdz zemei brūni svārki,
Līdz jostai sudrabiņš.

Jā, jā...

Protams, visos laikos bijuši pretinieki ballēm:

Stādīju Ieviņu
Plāniņa vidū.

Un laba deju grīda pagalam gan!...

Stādīju ieviņu plāniņa vidū... un labā dejas grīda pagalam gan.

Par spīti tādām nelaimēm, mūsu senči ar laiku to presi ar to balli būs kopā salikuši, un tā nu mums tagad ir preses balles. Lai slava senlatviešiem un īpaši senlatvietēm!