Guntis Zariņš

ĀBOLA VAIRS NAV...

 

Ābelē bija tikai viens ābols! Apvēlies un sarkans. Pilns sulas, saules gaismas un zemes spēka.

„Klausies,” teica vecais Gotlībs savai vedeklai Evelīnai, „tas ir mans ābols, un tu nedrīksti to ēst!” Vecais Gotlībs bija nopuņķojies vecis, kas pēdējo desmit gadu laikā bija sarausis naudu ar sainīšu sūtīšanu uz Latviju un līdz ar to ieguvis ievērojamu stāvokli emigrantu starpā. Viņam piederēja firma „Sveiciens dzimtenei,” četri nami Londonā, automašīna, latviešu pretkomūnistu sekretāra gods un divas mīļākās, piederēja arī dēls Ādams, kas mācēja tikai dzejot, un vedekla Evelīna, kurai garšoja augļi.

„Tas ābols,” teica Gotlībs, norausdams ar līko pirkstu no deguna puņķu lāsteku, „ir simbols manai ticībai! Pirms divdesmit gadiem es atvedu ābolu no Latvijas, tad, kad vēl braucu uz kuģiem par stūrmani, lēju ar hormoniem, sargāju un audzēju — tas tagad pirmais ābols; es nevēlos, ka to ēd kāds cits, es nevēlos, ka to ēstu! Es gribu to iemērkt vārošā vaskā un glabāt visu savu mūžu...”

„Kādēļ?” Pārsteigta jautāja Evelīna.

„Muļķe!” Vecais Gotlībs bija sašutis par vedeklas muļķību. „Neviens neēd ticības relikvijas!”

„Pat ne tad, kad viņam gribas ēst?”

„No ābola neviens nav paēdis, tas tikai iekairina ēstgribu!” Vecais Gotlībs apgāja apkārt ābelei un ar pirkstu galu pieskārās sarkanam ābolam, kas bija ne tikai sarkans, bet arī kairinoši zeltains.

„Ādams teica,” mēģināja iebilst Evelīna, „mēs visi trīs to ēdīsim — griezīsim trijās daļās... Mēs esam precējušies gadu, un viņš domāja: tu taisies pirkt piekto māju, mums tagad varētu būt bērni... Tad mēs varētu ēst ābolu!”

„Ādams,” gandrīz kliedza Gotlībs, „nav nopelnījis ne penija! Kā gan viņš var tā domāt? Ābols ir mans! Es gribu, lai tas tiek mērkts vaskā — es gribu, lai tas paliek svaigs, kamēr es dzīvoju!”

„Man ir vienalga,” Evelīna iegāja savā istabā un aizsita durvis, „vecais nelga,” viņa runāja pati sev, „viņš gribētu, kaut Adāms ķēpātos ar māliem tāpat kā viņš...”

Evelīnas un Ādama istabas bija skaistas, nekā šeit netrūka. Divas lielas, moderni iekārtotas istabas. Neliela virtuve ar visām ērtībām un ledusskapi. Durvis uz dārzu bija plaši atvērtas. Evelīna izgāja dārzā. Smaržoja dievkociņi, biškrēsliņi, rēzijas un naktsvijoles. Lēnām viņa gāja pa oļaino celiņu, apstājās, pieliecās, pasmaržoja kādu ziedu un tad gāja tālāk. Atkal un atkal viņas gājiens nobeidzās pie ābeles ar vienīgo ābolu...

„Jums jābūt Evelīnai,” no dzīvībaskoka ēnas iznāca slaida sieviete. „Gotlībs man daudz ko stāstījis...” viņas gaita vijās kā ūdens straume ar mēness gaismu uz rasotās zāles.

„Tad es varu iedomāties...” Evelīnas balsī bija rūgtums.

„Ādams jums esot par labu!”

„Tā viņš vienmēr saka!”

„Jūs viņu iznīcināšot!”

„No iznīcības dzimst dzīvība!”

„Jūs gribot dzīvot citos...”

Evelīna apgriezās un gāja uz mājas pusi, bet sieviete sekoja. Kā ēna viņa slīdēja ar mēness gaismu, un balss skanēja kā rasas pilienu kritieni no raspodiņiem, kad tiem pieskaŗas gaŗāmgājēju kājas: „Es varētu būt bijusi Ādama māte, bet Gotlībs gribēja viņu taisīt no māla...”

„Es zinu!”

„Kāds Ādams ir tagad? Ko viņš dara?”

„Dzejo un guļ, guļ un dzejo!”

„Un tu?”

„Es laboju viņa dzejoļus...”

„Kādēļ?”

„Tiem trūkst spēka!” Evelīna bija sasniegusi sava dzīvokļa durvis.

„Kādēļ?” Atkal jautāja sieviete.

„Viņš dzīvo kā sapnī — viņa māte, ko viņš mīl, ir zeme! Vēl tikai vakarnakti, izskrējis dārzā, viņš nokrita zālē, skūpstīja zemi un likās, jā, man tā likās, mēģināja to mīlēt...” Evelīnai bija kauns atzīties, bet svešā radīja uzticību, un viņai bija ar kādu jārunā.

„Vecais Gotlībs gan tāds nav...” sieviete iesmējās. „Viņš tikai nevēlas nekā paliekama, kas nav viņa... Ādāms ir viņa, tu esi viņa, bet tikai tādēļ, ka Ādams nepiekāpās, viņš prasīja pēc tevis!”

„Kas ir ar to ābolu?” Pēkšņi jautāja Evelīna.

„Oh, tas ābols!” Izsaucās sieviete. „Tas ābols ir vecā — ja kāds to ēstu, viņš kļūtu līdzīgs Gotlībam — viņš varētu radīt dzīvību! Vai tu brīnies, ka tev tas aizliegts?”

„Kas ir dzīvība?” Pārsteigta jautāja Evelīna.

„Dzīvība ir mūžīga dzīvība!”

„Bet man ir mūžīga dzīvība,” protestēja Evelīna, „mēs varam vienmēr dzīvot Gotlība dzīvoklī, mums visa kā būs diezgan, un Ādams varēs dzejot un domāt...”

„Tava mūžīgā dzīvība ir sterila, tā nav jaunatklāsme, tajā nav sāpju un ciešanu — tikai apmierinātība un gaŗlaicība ...”

„Ko lai es daru?” Evelīna bija satraukta un ziņkārīga.

„Liec Ādamam kost ābolā!”

„Kādēļ?”

„Lai jūs dzīvotu!”

„Un tu? Vai tu negribi dzīvot mūžīgi?” Jautāja Evelīna.

„Ja vecais,” smaidot teica sieviete, „uzzinās, ka es tev ieteicu apēst ābolu — es miršu tūkstoš nāves, bet pēc katras nāves būs augšāmcelšanās...”

 

II

„Ādam,” Evelīna aplika vīram rokas ap pleciem, „iesim pastaigāt?” Evelīna bija pagatavojusi vakariņas ar daudz turku pipariem, ķiplokiem, seleriju un sīpoliem.

„Tu zini,” gaŗlaikoti teica Ādams, „vecajam netīk, ja mēs klīstam pa dārzu, kamēr viņš nav mājās... Un bez tam,” Ādams noskurinājās, „ir traki auksts...”

„Ādam,” pēkšņi jautāja Evelīna, „kas bija tava māte?”

„Tu labi zini!”

„Muļķības! Vecais mēģina iestāstīt tev visādas pasakas un radīt Oidipa kompleksu pret zemi, jo viņš vēlas tevi paturēt uz visiem laikiem...”

„Man liekas...”

„Ādam...” Evelīnas rokas satvēra Ādama galvu, viņas lūpas smaržoja pēc visas pasaules skaistākiem augļiem. „Kas es tev esmu?”

„Pasaules dzidrākais ābols, skaistākā straume, dziļākā jūra, smaržīgākais zieds...”

„Ābols bez sēklas, straume bez spēka, jūŗa bez zivīm, zieds bez putekļiem...”

„Tavs augums...”

„Ir sēru vītols, kas var augt bez sēklas iedomu mitrajā zemē!”

„Evelīn,” pārsteigts izsaucās Ādams, „ko tu vēlies?”

„Iet dārzā, kur smaržo naktsvijoles un kuŗā ir nobriedis ābols!”

„Tu zini...”

„To nedrīkst! Es tev jautāju — vai tu vēlies?” Evelīna piecēlās un atvēra dārza durvis.

„Ja mēs tagad ejam dārzā,” nobijies teica Ādams, „Gotlībs mūs padzīs! Tu zini, cik viņš stingrs!” Lai kādi bija vārdi, ko sacīja Ādams, bet viņš piecēlās un sekoja Evelīnai. Viņi izgāja dārzā. Smaržoja naktsvijoles, rudens rozes, rudens augļi un ābols.

„Vai tu mani mīli?” jautāja Evelīna, un viņas augums piekļāvās Ādamam kā straume akmenim, kuŗu karsēja saule.

„Kas tas par vārdu?”

„Vai tu mani jūti?”

„Es tevi jūtu... Bet...” Ādams nosvīda, viņam likās, ka no mēness gaismas izkāpa tūkstošiem Evelīnu, tūkstošiem sievu...

„Tad nāc!” Evelīnas roka pastiepās un noplūca ābolu. Kad Ādams meklēja viņas lūpas, viņš sajuta saules gaismu, kuŗa kā nemirstība silda visus cilvēkus. Viņš iekodās šajā gaismā...

„Evelīn ... !”

„Ādam!”

Pirmo sievas nopūtu viņš noskūpstīja no viņas lūpām. Pirmās cilvēku asins lāses uzņēma zeme...

 

III

„Tu esi grēkojis,” teica Gotlībs, „aizsizdams parādu grāmatu, „tev jāatstāj mans dzīvoklis! Tu esi, pirms es tev atļāvu, nodevies miesas grēkam, tu esi...”

„Bijis laimīgs!” Ādams smaidīja.

„Tev vairs nav vietas...”

„Tavā namā!”

„Tava sieva...”

„Dzemdēs ar sāpēm...”

„Un prieku, jo mēs abi to vēlamies! Sāpes un prieks iet roku rokā! Apmierinātība un prieks ir nāve pirms nāves!” Ādams piecēlās, lai ietu.

„Tu zaimo! Lai tavi bērni...” Kliedza Gotlībs.

„Mīl un cieš!”

„Lai...” Ādams vairs neklausījās, viņš izgāja dārzā, paņēma savu sievu pie rokas un izgāja pasaulē, bet pie vārtiem viņus sagaidīja sieviete un kautrīgi teica:

„Kad jums reiz ir mājas — nolieciet zalktim trauciņu piena...”