KOPSOLĪ AR SAVU LAIKU?
Irma Bērziņa, SKREJCEĻŠ, dzejoļi, apg. Ziemeļblāzma, 1965. g.
Alberto Morāvias uzskats (JG 55), ka cilvēces attīstības lielākā revolūcija nav ne oktobŗa, ne kāda cita polītiskā, bet gan "techniskās, praktiskās, zinātniskās, birokratiskās un centrālizētās valsts civīlizācijas izveidošanās" noved tiešā ceļā pie kultūrvēsturiski interesantā jautājuma, vai mūsdienu latviešu dzeja atbilst savam laikam. Lai gan pastāv dažādi "partijas žņaugi", šķiet, ka latviešu padomju literātūra zināmā ierobežotā veidā to tiešām dara, un tās zemteksts ir skaļāks nekā pirmajā brīdī liekas. Morāvia runā arī par to, ka "jaunās pasaules" iezīme ir mēms cilvēks, kas nespēj dziedāt. Ka tas tā tiešām ir, par to daudzu padomju literātūras darbu zemteksti zina vēstīt diezgan daudz: par cilvēkiem, kas atkārto standartizētus "baušļus", jūt standartizētas jūtas un bez kritikas dzīvo un veic sabiedrības normu nosacīto. Tas, kā padomju literātūrā lielā mērā trūkst, ir individa zemapzinīgās reakcijas pret šo attīstības slieksmi. Te nu būtu robeža, aiz kuŗas pie darba jāķeŗas brīvajai trimdas literātūrai, un te nu arī meklējama atbilde uz jautājumu - Vai atbilst?
Latviešu literātūras ārkārtīgi straujā izaugšana - simt gados - pamudina uz allegoriju, ka latviešu dzeja un daiļproza vārda tiešā nozīmē izaugusi tīrumos, pļavās un mežos, jo tās iniciātori vai visi bērnībā bijuši ganiņi. Sekas: "tradicija", ka latviešu dzejā t.s. dabas lirika dominē; bez tam dažādu varmācīgu režīmu cenzūra veicinājusi attīstību, ka sociālās, nacionālās un polītiskās idejas varējušas dzejā atspoguļoties tikai simbolos, kas nereti patapināti no norisēm dzīvajā dabā. "Dabas lirika" līdz ar to ieguvusi vēl plašāku novadu.
Lai kādas grūtības stājas ceļā un pārvaramas dzejniekiem trimdā, vienā ziņā viņi ir tomēr pilnīgi brīvi - nekas viņus nekavē lūkot savos darbos parādīt šāsdienas īsto cilvēku, tā individuālos pārdzīvojumus un reakciju pret savu straujai technoloģiskai attīstībai pakļauto apkārtni. Vai to dara? Atbilde nekādā ziņā nav noteikts jā. Raksturīgu izteicienu par latviešu moderno dzeju nācās dzirdēt no kādas tautietes mutes, kas apgalvoja, ka šī modernā (trimdas) dzeja nav tikusi tālāk par saukli "Apmežosim Ņujorku!" Tas ir - apmežosim, pārvērtīsim to latviešu literātūras "tradicionālajā" tīrumā, pļavā vai mežā, bet nevis rakstīsim par Ņujorku, kas n a v mežs. Pat Linarda Tauna dzejā, kas taču tik ļoti bija saaudzis ar "savu" Menhetenu, joprojām skan balsis, kuŗu izcelsme nebūt nav modernā lielpilsēta.
No tā pilnīgi vaļā nav tikusi arī Irma Bērziņa dzejoļu krājumā SKREJCEĻĀ (apg. Ziemeļblāzma, 1965. g.), taču viņas vēlajai debijai ir iezīmes, kas norāda uz tieksmi meklēt sev tematus ārpus "tradicionālajiem"- Kā šķiet - šī dzejniece ir tuvāk "savam laikam" par visiem pārējiem, kas pēdējā laikā debitējuši vai publicējuši dzejoļu krājumus.
Ar to nebūt nav teikts, ka mūsu priekšā nostājusies ievērojama dzejniece. Krājumā Skrejceļā netrūkst labi padevušos rindu, pantu (ja par tādiem var runāt) un pat veselu dzejoļu, taču tieši tas, ka tie liekas tikai "padevušies", pasaka daudz. Krājums ir nevienāds, ja runājam par literāro kvalitāti. Tas turpretī ir izturēts un konsekvents, kamēr uzmanības degpunktā paturam tematiku, cilvēkus un vidi, ko dzejniece izvēlējusies par savu. Tā ir modernās civilizācijas pasaule ar autoceļiem, betona tiltiem, krustceļu sīgnalugunīm un cilvēkiem, kas virzās uz priekšu ne vairs ar divu kāju, bet ar ripojošu riteņu palīdzību. šajā tematikas konsekventā ievērošanā, vides viengabalainībā un technoloģijas laikmeta akcentēšanā meklējamas saknes varbūtējam apgalvojumam, ka Irmas Bērziņas dzejoļi zināmā mērā nozīmē "pagriezienu", ja nu par tādiem vispār vērts runāt.
Lai šo "pagriezienu" pa pilnam īstenotu, Bērziņa tomēr neparādās kā īstākā persona. Krājumu sauc Skrejceļā. Lasot dzejoļus, gribot negribot uzmācas jautājums, vai viss kārtībā. Šķiet, ka grāmatas nosaukumam vajadzētu būt - piemēram - Uz lielceļa, jo par skrejceļu (ceļu sacīkšu stadionā, lidmašīnu pacelšanās un nolaišanās vietu lidostā) autore nekur nerunā, bet gan par cilvēkiem, kas dažādos motorratos traucas pa lielceļiem, autoceļiem, motoceļiem vai kā nu tos sauktu. Sākt krājumu ar "nepareizu" virsrakstu ir diezgan traģiski. Ja gribēta kāda simbolika, tad, diemžēl, jāsaka, ka tā paliek tikai gribēta.
Nule teiktais būtu pieskaitāms literārām kuriozitātēm. Jāsecina, ka technoloģiskā laikmeta cilvēkam autore tuvojas kā vērotāja, kas stāv sava "skrejceļa" malā, vēro un komentē, izejot no savām, ne spēkratos braucošo pozicijām. Šajā pozicijā Bērziņai ir rezervē krietni liels morālisma municijas krājums un - dzeju rakstot - šķiet, tā šad tad eksplodējusi pavisam nejauši, taču sekas ir jūtamas lappusi pēc lappuses. Viena no iezīmīgākām parādībām ir Bērziņas pesimistiskā slieksme katrā gaŗām slīdošā automašīnā redzēt sēžam nāvi:
Kā pavadu, draugs, rokā
stūres ratu tvēris,
tu auļo līdz
un nemani,
ja iznīcībai pretī trauc ... (14. lp.)
...līdz trīcošos pirkstos
tev pavadā turas
vairs viena vienīga
kaulaina ķēve -
nāve. (18. lp.)
Dažreiz liekas, ka autore lāgā nepazīst apdzejojamos "priekšmetus'', jo kā citādi būtu izskaidrojamas šīs rindas:
Mūsu rokas nesatiekas,
tavās - stūres rats,
manās - sēdekļa rokturis ciets (19.lp).
Kāds "sēdekļa rokturis"?! Kaut kāds laikam ir motocikliem, bet tiem savukārt nav stūres r a t a !
Samērā "tradicionāli" mūsu literātūrā ir uzskatīt pilsētu par kaut kādu jaunuma monstru, un Bērziņas zemteksts šajā ziņā ir nepārprotams. Bet šī "monstra" attēlošanā autore samierinās ar "klasisko" neonu, kas spīd, žilbina, laistās un "aklām neonacīm dzeļ". Kuŗš šāsdienas cilvēks tad nu gaida, lai reklāmu uguņi būtu arī redzīgi! To pašu slieksmi turpinādama, Bērziņa nonāk pie salīdzinājuma "kā dārgās rotās netikles kakls". Ja atskaita "speciālnetikles", lielāko tiesu "parasto" netikļu rotas nu gan nebūs - dārgas!
Ja nu atskaitām nost šo, diemžēl, laiku pa laikam uznirstošo klišejiskumu un pastardieniski morālizējošo iekrāsojumu, kas neved mūs tuvāk technoloģijas cilvēka īstajām izjūtu nokrāsām, nenoliedzami, Irmas Bērziņas dzejā ir arī svaigas vietas, ko īpaši var sacīt par viņas mēģinājumiem atrast technoloģiskam laikmetam atbilstošus ritmus. šķiet, te jūtama vācu modernistu ietekme (atļaujos minēt pēc tā nedaudzā, ko esmu redzējis; bez tam autore dzīvo Vācijā).
Kā dzintara gabaliņi - un ne "kaķu zelts" - Bērziņas krājumā šur tur uzdzirkst pavisam īpati gleznu fragmenti, pat veseli dzejoļi, kas skopos vārdos paveŗ tālas, pazīstamas perspektīvas
Stirna met zelta
pakavu ceļā
- ēnu sejā.
Skats medī
skeletu kailu -
pelēku betona
tiltu -
ar saules
loku
Līdzīgā veidā Bērziņai
No spuldžu platmalēm
gaismas palāses pil (37. lp.),
Nakts melnuma bēgdams
tu tumsu kās starmešu kāstavās spožās (43. lp.)
un
Zvaigznes kā naglas
iedzītas tumsā (65. lp.).
Iezīmīgu ceļmalas ainu saredzam šādā "pantā":
Rūsēt rūs skābenes pļavās,
dzeltenos zīda maciņos
naudaļas skan. (22. lp.).
Gribas vēl norādīt uz tādiem dzejoļiem kā Bezpavalstnieks (58. lp.) un Virpeni (73 lp.).
Negribētos sacīt nekā vairāk kā to, ka Irma Bērziņa pavērusi logu uz jaunām iespējām mūsu trimdas dzejas laukā. Šķiet, vajadzēs tomēr gados jaunāku debitantu, kas šīs iespējas spēs papilnam reālizēt, nestāvot malā, bet rakstot, uz motarrata stūres atspiežoties. Bērziņas dzejoļos technoloģiskais laikmets vēl nav atspoguļojies ar nepieciešamo, izjusto pārdzīvojuma tiešumu.
Gunars Irbe