Richards Rīdzinieks

Trim partizāniem

Meža balodis melnalkšņa galotnē ūo,

no ēnas pūcīte skatās

aklajām acīm.

Zem eglīšu pazarēm bekas,

izcirtums meža zemenēs iesārts.

Dienvidus virmo

un pāri tam aizmirgo spāre.

Bet varbūt tai dienā

melni mākoņi zemi

spieda silu un sirdis:

lietus kapāja dzeltenas bērzu lapas

un smilgas.

Varbūt tai dienā

putnu un zaķa pēdas

bij sniegā kā dobīšu raksti

lībiešu poda lauskā.

Varbūt dvaša sasala gaisā

un šāvienu sprakšķi.

Varbūt tai dienā

saule kausēja ziemu,

kas pilēja varvīksnes pērlēm

ziemcietē sūnā.

Tai dienā,

kad palikāt silā.

*

„Ja kāds vārdu uzminētu

Augšā celtos Gaismas pils!”

Ja divi miljoni mīlētu,

Salā uzplauktu roze.

Ja divi miljoni ienīstu,

Vara sabruktu pīšļos.

Ja divi miljoni minētu,

Kāds uzminētu.

Indra Gubiņa

Gaidot

Tumšā klusumā klausos, kā lēnām

Logā iesēžas lietaina nakts.

Bet uz ceļa zem ciprešu ēnām

Nebeidz šūpoties laternas sakts.

Gaidu atkal, un atkal es zinu –

Gausi atausis vientuļš mans rīts,

Dienu vilkšu kā pelēku svinu

Kājām piesietu visur sev līdz.

Rita Gāle

Dzīvoklis kapsētas malā

Piektajā stāvā

ieslīdu lapu jūŗā.

Grimstu dziesmā,

kas dzērusi dzisušās dzelmēs,

un dzirdu, kā skan

tava miesa plaukušā kokā.

Dzirdu, kā elpo

lapu mutes virs vārtu smailēm

un ļaujos, lai nes mani

gaišzaļā dzelme bez bailēm

pār krustiem, pār kapakmens ciļņiem,

pār neaizdarītām dobēm.

Robežu nav.

Ar lapu jaunajiem viļņiem

atgriežos tavās rokās.

Ēnu dārzs

Pār slieksni ieklūpu

ēnu dārzā,

pieglaužos bērzam balējušam,

bezsakņu, bezsulu bērzam.

Tavas sulas dzērusi -

vai nedzersi manas?

Nesāksi pulsēt, necelsi

vainagu mākoņu kalnā?

Atbalsis nešalksi

tālu atnestam līgo?

Zemzemes dzīvība elpo un dun.

Nav vairs sakņu, ko pasniegties.

Pakaru ziedu vainagu

sausajā zarā.

Šķeltajā serdē iekliedzu

slāpušu līgo.

Iedrebas ēnu dārzs

atbalšu atbalsis - līgo!

Karola Dāle

Varbūt bite?

Viegli un maigi

Kā ar pūpolzaru

Es klauvēju pie tava loga rūts.

Vai tu nedzirdēji?

Nedzirdēji, kā bites dūc?

Varbūt tās nemaz nebij bites ,

Bet mana neprātīgā sirds.

No tava loga krita gaismas šalts,

Baltas, platas gaismas šalts -

Pāri manam ceļam.

Es stāvēju viena.

Bikla un klusa. Noliektu galvu.

Un nespēju aiziet.

Vai tu mani nedzirdēji?

Pūpola zars viegli drebēja manā rokā.

Es biju kā apburta.

Dīvains nespēks mani gurdināja.

Kas gan bija mani ievainojis tik dziļi,

Es brīnījos un brīnījos?

Kur bij mans lepnums?

Varbūt bite bij to aiznesusi uz samtainā spārna.

Vai tā?

Man tikai jāizstiepj rokas -

Es varu aizsniegt debesis.

Man tikai maz- mazliet jāpaceļas uz pirkstgaliem.

Vai tu mani redzi, mans draugs?

Ik naktis nedzirdamiem soļiem

Es staigāju tavā dārzā.

Zāļu stiebri līgojas viegli.

Ziedkausiņi dzidri zvana.

Dzidri.

Visapkārt tumsa, samtaina tumsa.

Pēkšņi es apmulstu,

Apmulstu visa.

Gaisma, dīvaina gaisma nolīst pār mani

Kā no tūkstoš miljonu saulēm.

Un es peldos, un zūdu nebeidzamā gaismā. - -

Vai tā tava mīlestība, draugs?