JAUNS „LATVISKĀS PADEVĪBAS” PARAUGS
Amerikas latviešu apvienības 15. kongress Ņujorkā apstiprinājis un nosūtījis ASV prezidentam rezolūciju, kuŗā starp citu „apliecina atbalstu ASV polītikai Vietnamā un tās lietošanas veidam”. – Jāpieņem, ka rezolūcija ir nosūtīta, ka tā sasniegusi adresātu un ka tai, kā diplomāti teiktu, veltīta pienācīga vērība. – Protams, ASV valdība savu ārpolītiku negrozītu ne par matu, lai kāda būtu ALA-s kongresa rezolūcija. Pretēju apgalvojumu nebūs iespējams pamatot un pierādīt.
Taču rezolūcija nav rakstīta, lai grozītu ASV ārpolītiku, bet, domājams, lai, apliecinot tai atbalstu, savukārt gūtu atbalstu mūsu prasībām Latvijas labad. Par cik tas izdevies ar šo rezolūciju?
ALA sakās cīnāmies par „Latvijas brīvības atgūšanu un latvietības uzturēšanu”. Un savā rezolūcijā tā „apliecina atbalstu ASV polītikai Vietnamā” un šīs polītikas „lietošanas veidam”. Padomāsim, vai tikai ALA ar šo rezolūciju nav pārsteigusies? Vai tā nav pārsteigusies ar „latviskās padevības” apliecināšanu? (Vai mūsu tautas vēsture jau nav pilna ar šādiem „latviskās padevības” apliecinājumiem tikai Dievs vien zina kādiem „sabiedrotiem”? Vai nezinām par lēmumiem un rīcību, ko vēlāk tautas vairākums nožēlojis?)
Domāsim no latviešu tautas perspektīvas! Domāsim, kā tai dabūt nost no kakla krieviski komūnistiskos kungus! – Vai ASV, mūsu sabiedrotais, iebrienot arvien dziļāk „Vietnamas purvā”, aiz kuŗa draudīgi rēgojas „Ķīnas tuksneši”, nekļūst savā veidā arvien atkarīgāks no citām tautām un valstīm? Arī no Padomju Savienības? Un varbūt šinī situācijā – it īpaši no Padomju Savienības? Un tā, ka starptautiskās „sadarbības” labad tai jāpievērš arvien lielāka vērība un jāparāda arvien lielāka uzmanība PSRS interesēm? Jo vairāk ASV sasaista savas rokas Vietnamas konfliktā, ko ALA-s rezolūcija apzīmē vispārinot kā „ciņu pret komūnisma agresiju Āzijā”, jo grūtāk Savienotām Valstīm atklāti apstrīdēt un nosodīt krieviski komūnistisko kakla kungu varu Baltijas valstīs. Bet kāpēc? – Tāpēc ka – ja kaŗus šodien būtu iespējams uzvarēt ar vienu lielu bliukšķi, vai ASV to nebūtu jau darījusi Vietnamā ! Militārā spēkošanās atomkaŗa ēnā šodien svarīguma ziņā stāv varbūt trešā vietā aiz ideoloģiskās un saimnieciskās spēkošanās. Tāpēc – kādu atbrīvošanas akciju šodien mēs varam gaidīt no ASV valdības vai ASV senāta un vietnieknama Padomju Savienības okupētajā Baltijas telpā? Domājot par mūsu akcijām ASV senāta un vietnieknama sakarā ar rezolūcijām Baltijas telpas atbrīvošanai, mēs rīkojamies tā, ka ar ALA-s rezolūciju paši it kā aizcērtam durvis, caur kuŗām gribam iet.
No latviešu tautas perspektīvas raugoties, gribas jautāt, vai tikai šī ALA-s rezolūcija vēstures skatījumā nekļūs atkal par vienu no tām „latviskās padevības” izpausmēm, par kuŗu tautai būs jākaunas?
s. s. Studiju Grupas Biļetens,
16./1966, Kalamazū
GRUZĪNI CĪŅĀ AR PĀRKRIEVOTĀJIEM
Šī gada martā Tbilisī notika Gruzijas KP kongress, kuŗā ļoti nozīmīgu runu teica Gruzijas PSR Rakstnieku savienības priekšsēdis I.V. Abašidze (tā publicēta Tbilisī izd. laikr. „Zarja Vostoka”, 10.3.66.). Asi un noteikti šis gruzīnu rakstnieks vērsās pret reakcionāro lielkrievu šovinistu pārkrievošanas polītiku un jaunās partijas programmas tezēm nacionālajā jautājumā. Savā runā Abašidze izteicās:
„Biedri! ... Es runāšu tikai par literātūru un mākslu. Šajos desmit gados (domāts Chruščova laiks, 1954.-64. g.) darbā ar rakstniekiem un māksliniekiem pielaida subjektīva rakstura kļūdas, kas radīja uztraukumu, sajukumu un dezorientāciju. Pilnīgi negaidīti un nesagatavoti notika visu vērtību pārvērtēšana un šajā pārvērtēšanā, kā tautsaimnieki teiktu, norakstīja daudz ko no tā, ko mēs uzskatījām par mūsu darba pamatu, ko mēs gadu desmitiem bijām krājuši, paturējuši un aizsargājuši ar visu savu spēku, talantu un pieredzi... šajos gados pārvērtēšanas asais zobens skāra arī ļeņinistisko formulu par mūsu literātūru un mākslu, partijas literātūras polītikas pamatu – jautājumu par sociālistisko saturu un nacionālo formu... Kas vadīja šo necienīgo lietu? Kas izšķīrās revidēt partijas polītiku nacionālās literātūras un mākslas laukā, revidēt Ļeņina polītiku? Šo polītiku ierobežoja tie partijas pseudoierēdņi, kas atklāti pateica, ka katrai Padomju Savienības tautai nevajagot pūst savā stabulē. Tas nozīmēja kaŗa pieteikumu nacionālajai formai literātūrā un mākslā, Ļeņina formulējumam. „Un formas kodols un galvenā daļa, forma nr. 1 ir valoda. Un mums par kaunu, par kaunu komūnistiem-ļeņiniešiem, pat sākās strīdus par nacionālo valodu pastāvēšanu vai nepastāvēšanu. Jau šī jautājuma ierosināšana vien daudzos mūsu labākos ļaudīs radīja izbrīnu un patiesu sašutumu. Mēs visi atceramies pazīstamā krievu dzejnieka Vladimira Solouchina rakstu Maskavas periodikā, kur viņš pamatīgi sadeva šai antiļeņinistiskai, revizionistiskai pieejai nacionālajam jautājumam (skat. „Ļiteraturnaja Gazeta”, 6.2.62.). „Bet vai ar to viss beidzās? Vai tad pēdējie desmit gadi neatstāja savas pēdas mūsu literātūrā un mākslā? Es atkārtoju, tie nepagāja bez sekām. Nesen vārda tiešā nozīmē tikai pirms dažiem mēnešiem Maskavas literārā prese atkal sāka debatēt par nacionālajām formām... Ļeņina formulas revidētāji šoreiz mēģināja ‘reizi par visām reizēm iznicināt un izdzēst nacionālās īpatnības, nacionālās formas un sapludināt visu vienā internacionālā kultūrā’. Ar ko tad šie pseudoteōrētiķi pamato savus argumentus?
„Lūk, viens no viņiem apgalvo: „Padomju tautām tuvinoties komūnismam, viņu kultūrā lielāku un lielāku vietu ieņems kopēji internacionāli elementi, un specifiski nacionālie elementi saruks mazāki un mazāki... Padomju literātūra un māksla jāuzskata par vienveidīgu un internacionālu kā saturā, tā formā...” „Kāds cits autors parādīja vēl lielāku neiecietību jautājumā par visu dažādo nacionālo formu saplūšanu vienā. Es citēšu arī šī autora vārdus: „Jājautā, kā tad mēs nonāksim pie visām tautām kopējas internacionālas kultūras, ja mēs saglabājam un attīstām tikai to, kas atšķir vienu kultūru no otras? Tad jau nacionālā (vērtību) uzkrāšana nacionālajās kultūrās var turpināties mūžīgi!” Jūs redzat, cik nelabi viss var beigties! (Abašidzes sarkasms. U.J.) Nepacietīgi, ļoti nepacietīgi šie ļaudis gaida uz mirkli, kad visas nacionālās kultūras saplūdīs vienā. Viņi pieprasa šī procesa mākslīgu forsēšanu – pat ar organizatoriskām un administratīvām metodēm...” „Mēs atkal un atkal apsolām partijai neatkāpties no ļeņinistiskajām pozīcijām... mēs saglabāsim un uzmanīgi nodosim tālāk mūsu pēcnācējiem mūsu tautu nacionālo kultūru formas un noteikti jau ‘formu nr. 1’, (t.i. valodu).”
U.J. Brīvība, 5, 1966.
Vēl pirms gadiem pieciem nedrīkstējām runāt par Ulmaņa režīmu citādi, kā tikai „sveiks, Tautas vadoni; sveiks, saulainais maijs” garā. Tam nu esam pāri un sākuši šo laikmetu izvērtēt. Tagad esam gatavi pateikt, ka vadonības laikmets nebija slikts, ka tajā latviešu tauta saliedējās un apvienojās, taču parādījās arī nenoliedzami trūkumi, tāpēc ka atklātu kritiku izteikt neviens nedrīkstēja. Līdzīga pakļaušanās autoritātēm, nekā nejautājot un nekritizējot, turpinājās bēgļu nometņu laikā Vācijā, bieži vēl tagad – trimdā citās zemēs. Ja populārs un cienījams profesors vada kādu biedrību, viņa darbu nedrīkst kritizēt. Ja cienījams un iemīļots pulkvedis vada skolu, arī viņa darbi paidagoģijas laukā ir nekritizējami. Ja kāds polītisks darbinieks, kam dzimtenē bijis augsts postenis, tagad līdzīgu amatu ieņem arī svešumā, jaunam polītisko zinātņu studentam jārespektē šī autoritāte un jātur mute. Ja cienījama dziedātāja, nu jau krietni gados, tomēr vēl nesaprot, ka viņas balsij nav vairs tās samtainības, kas bija jaunībā, neviens nedrīkst to pateikt. Tā, bieži vien, lielās bailēs no autoritātes graušanas, esam spiesti turēt muti tur, kur vajadzētu kādu vārdu teikt. Dažkārt nākas pat lišķēt un mānīties, ka vērtīgs un labs ir tas, kas, pēc mūsu pašu prāta, sen jau vairs neder...
Demokratijās dzimušajiem un augušajiem šādu ieskatu nav. Kritizēt polītisku darbinieku vai pat valsts galvu katram ir ne tikai tiesības, bet – pienākums. Tikai izdebatējot problēmas, varam atrast labāko atrisinājumu. Tikai atklāti un bez ļaunuma pārrunājot visu, varam noskaidrot un atrast īsto nostāju. Kritikai, protams, ir jābūt lietišķai ne tikai sabiedrībā, bet arī presē. Ja kāds publicists izsaka savas domas ar pilnu vārdu parakstītā rakstā, varam viņam oponēt tādā pašā veidā, taču ne vairs slēpjoties aiz pseudonima. Bieži vērojams, ka ļaudis, kas kaut kur saņēmuši kritiskus norādījumus, necenšas tos atspēkot, bet gan lūko „atspēlēties vainīgajam”. Cilvēku vērtē pēc viņa darbiem, bet ne pēc tā, ko par viņu saka.
Necelsim vēl augstākos pjedestālos cilvēkus, kuŗu laiks ir aiz kalniem, bet kas vēl krampjaini turas sēdekļos kādreizējo īstu vai iedomātu nopelnu dēļ. Mums ir vismaz 100 polītisko zinātņu bakalauru, neskaitāmi universitāšu un kolledžu mācības spēki, jauni advokāti, saimnieciski darbinieki – svaigi, jauni spēki ar lielu vērienu un plašu izpratni tagadējā dzīvē. Meklēsim viņus rokā, iesaistīsim trimdas sabiedriskajā darbā, palīdzēsim viņiem tajā iejusties. Vecajiem lai paliek respekts par mūžā veikto, par kādreiz parādīto drosmi, saprātu un godprātību. Viņiem paliek vieta kā padomu devējiem, tādu padomu, kuŗus var uzklausīt vai ne. Jaunajiem pieder rīcība.
Iestāvējušos ūdeņu sakustināšana nav autoritātes graušana. Tā ir mūsu sabiedriskās dzīves atsvaidzināšana un atjaunošana.
Meteors, Latvija Amerikā, 24.8.66.
