Archibīskaps Lūsis – viņa tapšana un loma

 

Ļoti zīmīgi un pareizi mācītājs Fr. Ruperts ir jau rakstījis par pagājušo laiku mūsu baznīcas dzīvē sakarā ar mācītāja Arnolda Lūša ievēlēšanu par archibīskapa K. Kundziņa palīgu un vietnieku ar bīskapa amata apzīmējumu. 1966. g 21. augustā archibīskaps K. Kundziņš ir atkāpies no sava amata un līdz ar to bīskaps A. Lūsis ir automātiski kļuvis par archibīskapu. Sīkāk par šo parādību rakstīts raksta turpinājumā.

„Katra ievērojama reliģiska personība dzīvo gaisotnē, kurā tā ir veidojusies. Ar divi pirmajiem Latvijas ev. lut. baznīcas augstajiem vadītājiem dzīvoja Baltijas 19. gadsimta baznīcas tradicijas, kas bez pārmaiņām bija iesniegušās pat līdz 1920-ajiem gadiem”, raksta Fr. Ruperts (Universitas 17. nr.). Un šī tradicija ir iezīmējusies ar to, ka bīskapi K. Irbe un T. Grīnbergs ir bijuši uzticīgi Baltijas vācu garam. Pēdējos gados baznīcas dzīve bija noslīdējusi līdz vienas personas stingri autoritārai vadībai. Šī vienas personas autoritārā vadība tad bija atzinusi, ka tās administratīvā vara sniedzas arī tālu vēl pēc nāves. Pēc archibīskapa T. Grīnberga nāves tika nolasīts tā sauktais testaments, kas gan līdz šim nav publicēts un sabiedrībai nav pieejams (tādēļ klīst baumas, ka tas ir neīsts), kuŗā paziņots, ka viņš secības kārtībā iecēlis savus 6 pēcnācējus. Liekas, tas ir vienīgais gadījums protestantisma vēsturē, kur kāds bīskaps ir iecēlis pēcnācējus savā amatā. Tāpat tas ir vienīgais gadījums, kur kāda baznīca ir pieņēmusi šādu iecelšanu. Pirmais kandidāts šai iecelto sarakstā starplaikā bija miris. Nākamais kandidāts bija prof. K. Kundziņš, kas šo amatu uzņēmās, pats bija audzis tanī pašā garā, kuŗu mantojumā bija atstājis viņa priekštecis. Droši vien tādēļ viņš dziļāk neizjuta sava stāvokļa grūtības.

Taču tai pašā laikā pacēlās arī balsis, kaut spilgti neizteiktas, kas aizrādīja, ka tāds stāvoklis ar iecelšanām baznīcai brīvajā pasaulē vairāk kaitē nekā veicina baznīcas dzīvi un trimdinieku uzticību. Pēc ilgākas svārstīšanās archibīskaps Kundziņš piesūtīja dažādo zemju latviešu draudžu pārvaldēm lūgumu apjautāties, kādas draudžu un mācītāju domas par archibīskapa vēlēšanām un iecelšanām. Kā tas presē bija lasāms, visu zemju draudzes un mācītāji ar ļoti lielu balsu vairākumu izteicās, ka baznīcas augstākā vadība, t.i. archibīskaps ir ievēlams.

Ar tādu draudžu gribas izpausmi, radās ļoti grūts stāvoklis. Archibīskaps K. Kundziņš pats bija savu amatu ieguvis, visu mūžu balstot autoritārā archibīskapa T. Grīnberga personu kā paklausīgs baznīcas virsvaldes loceklis. Turklāt viņš šai amatā bija iekļuvis testamentāras iecelšanas kārtā. Tagad, dzirdot draudžu prasību pēc vēlēšanām, situācija kļuva neērta. Taču izsludinot vēlēšanas, reizē nozīmēja lauzt doto solījumu, ka viņš izpildīs archibīskapa T. Grīnberga testamentu ne tikai par savu iecelšanu, bet arī par tiem, kas bija izraudzīti jau kā viņa pēcnācēji amatā. Pēc ilgāka laika archibīskaps Kundziņš izšķīrās lauzt testamentārās saistības un izsludināt vēlēšanas. Taču tikai kompromisa vēlēšanas – viņa palīga un pēcnācēja ievēlēšanu. Arī tāds gadījums laikam protestantiskās baznīcas dzīvē ir līdz šim svešs, ka kādam bīskapam, dzīvam esot, ievēl palīgu, kas pārņem sava priekšgājēja amatu pēc pēdējā nāves vai viņam no amata atsakoties. Tādai rīcībai ir arī sava juridiskā puse. Pārbaudot Latvijas baznīcas satversmi, nekur neatrodam noteikumus, ka Latvijas ev. lut. baznīcai būtu paredzēts archibīskaps un bīskaps. Tāpat tur nav nekādu norādījumu, ka tādā veidā, kā iepriekš minēts, ievēlēts bīskaps varētu pārņemt amatu no sava priekšgājēja. Ar to, liekas, baznīca ir atgriezusies pie tā paša stāvokļa, kāds bijis visu laiku – archibīskapa vienpersoniskas autoritātes. Šai gadījumā archibīskaps, palikdams uzticīgs mantotajai tradīcijai, vienpersoniski ir radījis Latvijas ev. lut. baznīcā pirmo reizi stāvokli ar diviem bīskapiem, kas gan pakļauti viens otram, bet par to, kādā veidā tas notiek, trūkst noteikumu un ziņu vispār. Līdz ar to, ka bīskaps A. Lūsis ir mantojis automātiski archibīskapa amatu, principiāli ir notikusi atgriešanās atkal pie tās pašas kārtības, kāda bija, proti, iecelšanas. It sevišķi vēl tas saprotams ar to, ka arī vēlēšanu kārtība, par ko te rakstīts, bija archibīskapa K. Kundziņa vienpersoniski noteikta.

Plašākai latviešu sabiedrībai nekad nav ziņoti noteikumi, kādā veidā bīskaps A. Lūsis ir izraudzīts savam amatam. Latviešu draudžu un mācītāju stāvoklis dažādās trimdas zemēs ir dažāds. Tā kā lielākā latviešu daļa trimdā dzīvo ASV un Kanadā, tad acu priekšā var paturēt turienes stāvokli. Kad latvieši no Vācijas pēckaŗa gados sāka ieplūst Amerikā, tie saņēmuši turienes protestantisko draudžu galvojumus, ļoti bieži kļuva arī to draudžu locekļi. Starp ieceļotājiem bija arī vairāki mācītāji, kas līdzīgā kārtā kļuva par turienes draudžu locekļiem un vēlāk arī mācītājiem turienes baznīcu draudzēs. Kur bija lielāks skaits latviešu vienkopus šais amerikāņu draudzēs, tur baznīca viņu apkalpošanai izraudzīja šo baznīcu darbā esošos latviešu mācītājus. Tā latvieši satikās paši ar saviem latviešu mācītājiem svešā zemē, kur kā vieni, tā otri piederēja jau šo svešo zemju baznīcām. Tā kā Amerikā luterāņu baznīca ir sašķelta vairākās patstāvīgās baznīcās, tad arī nu latviešu trimdinieki un mācītāji līdzi tika sašķelti pa vairākām baznīcām. Ka tas bija juridisks pāriešanas akts svešās baznīcās, apstiprināja archibīskapa T. Grīnberga vienošanās ar Vispasaules luterāņu baznīcas prezidentu F. Fraiju 1952. g. Ženēvā. Tikai maza daļa latviešu palika ārpus amerikāņu, t.i. citu baznīcu draudzēm un nodibināja savas latviešu draudzes ar latviešu mācītājiem. Tādējādi mūsu pašreizējā latviešu draudžu dzīve ir juridiski sadalīta starp trim lielākām un citām mazākām patstāvīgām baznīcām.

Dabisks liekas jautājums, kas bija tie, kas ievēlēja A. Lūsi par bīskapu? Vai to izdarīja latviešu draudzes un mācītāji, kas strādā latviešu draudzēs un kas nepieder pie amerikāņu draudzēm, citiem vārdiem, kas ir brīvi un pieder tikai pie Latvijas ev. lut. baznīcas? Atbilde pārsteidz. Vēlēšanās piedalījās draudzes un mācītāji, kas pieder pie dažādām amerikāņu baznīcām un juridiski sen vairs nepieder pie Latvijas ev. lut. baznīcas. Tas nozīmē, ka bīskapu A. Lūsi ir ievēlējušas dažādas amerikāņu draudzes un mācītāji kopā ar Latvijas ev. lut. baznīcas draudzēm un mācītājiem. Kā tas bija iespējams? Juridiski tas nav iespējams, bet tā jau laikam arī nav bijusi archibīskapa K. Kundziņa doma, kas viens pats izstrādāja vēlēšanu noteikumus. Cik zināms, vairāki mācītāji tādu stāvokli uzskatījuši par neiespējamu un tādēļ atsacījušies vēlēšanās piedalīties. Citi ir aizrādījuši, ka tādas vēlēšanas, kur citu baznīcu piederīgie ievēl latviešiem bīskapu, nav pieņemamas. Ir zināmi gadījumi, kur tādiem nepaklausīgajiem ir atņemtas vēlēšanu tiesības (būtu vēlama JG intervija ar tādiem mācītājiem, lai noskaidrotu viņu viedokli). Bez šiem trūkumiem vēlēšanām ir arī sava morāliska nozīme. Aiz tām var nojaust archibīskapa K. Kundziņa pozitīvo gribu, liekas – divos virzienos. Šādā vai tādā veidā bija jāatgriežas pie vēlēšanām. Katrā ziņā viņam, pašam ieceltam, iestāties par vēlēšanām nozīmē pozitīvu soli pareizā virzienā, par ko ir jāpriecājas. Minētie trūkumi nedrīkstētu aizēnot pašu labo gribu kaut ko darīt vecu kļūdu izlabošanā. Taču latviešu draudžu un mācītāju sašķelšana ir noticis fakts, ko tādā veidā vairs nevar izlabot. Otra pozitīva vēlēšanās ir bijusi reiz pāri visām baznīcu robežām un juridiskiem šķēršļiem ļaut latviešu draudzēm un mācītājiem justies vienotiem vismaz vienā lietā – izraugot bīskapu. Tādēļ šīs vēlēšanas ir vērtējamas kā morālisks, ne juridisks fakts. Bet to apzināties vajag jaunajam bīskapam. Vispirms jāsaka daži vārdi par jauno bīskapu. Ziņas par jaunā bīskapa, tagadējā archibīskapa, personu presē ir bijušas gaužām trūcīgas un nepilnīgas. Vēl mazāk kāds ir uzdrīkstējies kaut cik atklātāk vērtēt viņa līdzšinējo darbu. Tas vienīgi nozīmē, ka jaunajam archibīskapam durvis ir vaļā jaunām gaitām un jauniem pasākumiem. Taču māc. Fr. Ruperta sākumā minētie vārdi attiecas arī uz archibīskapu Lūsi – gaisotne, kuŗā viņš ir audzis, ir veidojusi arī viņu. Latvijas ev. lut. baznīcai pēc simtiem gadiem pirmo reizi ir tīrs latviešu archibīskaps, kas piedzimis latviešu mežsarga mājā, audzis brīvās Latvijas skolā un savu augstāko izglītību ieguvis Latvijas universitātē. Ir tikai drusku skumji, ka līdz pirmajam latviskajam archibīskapam esam tikuši tikai trimdā. Šī tapšanas gaita ir noteikusi viņa līdzšinējo darbu. Tūliņ pēc universitātes beigšanas viņš kļūst par nacionālās Latvijas uzticības personu. Ciešā sadarbībā ar toreizējās nacionālās ideoloģijas veidotājiem – Jūliju Druvu, Ed. Virzu u.c., baudot ministru prezidenta un vēlākā valsts prezidenta K. Ulmaņa nedalītu uzticību, viņš nokļūst ļoti atbildīgā darbā. Viņam uztic latviešu nākamās paaudzes audzināšanu nacionālās ideoloģijas garā. Viņš kļūst par Latvijas lauksaimniecības kameras mazpulku ideoloģijas un propagandas nozares vadītāju. Savā pelēkajā mazpulku uniformā viņš ir krustojis visu Latvijas territoriju un iepazinis savu tautu darbā un svētkos. Tā ir kvēla nacionāla pārliecība, kas Lūsi vada šai darbā. Viņš nav tikai ierēdnis, kas formāli veic savu darbu un pelna maizi, bet pārliecināts latviskā gara cīnītājs un apliecinātājs. Šai laikā rodas viņa nacionālās ideoloģijas apdvestie darbi Augsim Latvijai un Zemnieka gods. Tai pašā laikā viņš ir mazpulku žurnāla Vadītājs atbildīgais redaktors – kuŗā iespiesti daudzi viņa raksti. Tā paiet viņa jaunās dzīves raitākie un spožākie gadi (1934.-1940.). Pēc tam nāk Latvijai krize un līdz ar to arī mācītājam A. Lūsim. Kā sava mazpulku darba izbeigšanos paredzēdams, viņš tūliņ pēc vāciešu repatriēšanās, kad atbrīvojas vecākā Jelgavas baznīca, nodibina pie tās savu draudzi un kļūst par tās mācītāju. Taču tas ir īss epizods, jo drīz sākas komūnistu okupācija un ir jāpārtrauc visi darbi. It sevišķi bīstama situācija ir Lūsim kā visnīstākās ideoloģijas bijušam paudējam. Pēc vāciešu ienākšanas māc. A. Lūsis atgriežas darbā, šoreiz Rīgā Ģimeņu lietu archīvā par nodaļas vadītāju. Kaŗa pēdējā posmā viņš īsāku laiku kļūst arī par Aizkraukles draudzes mācītāju. Bet drīz sākas trimda. Pēc tumša un pārbaudījumiem pilna posma bēgļu gaitās Vācijā viņš nonāk Kanadā un līdz ar savu jaundibināto draudzi kļūst par Kanadas Mizuri sinodes locekļiem. Šis intensīvā darba posms ir noritējis mūsu visu acu priekšā un lieki par to vēl runāt.

Taču jāpiemin kāds cits darba lauks, kuŗā arī jaunais archibīskaps ir darbojies. Tā ir latviešu literātūra. Bez darbiem, kas iepriekš minēti sakarā ar viņa darbību mazpulku organizācijā, viņš vācu okupācijas laikā izdeva reliģisku dzeju antoloģiju Mūžība (2. izd. 1963. g.). Vācijas trimdas laikā iznāca neliela grāmatiņa Leģendas (1949. g.), un pēdējos gados viņš pievērsies reliģiskiem tematiem, vairākās grāmatās labā valodā popularizējot Jēzus personu un dzīvi, kā arī citas kristīgās baznīcas dzīvē nozīmīgas personas. Cik A. Lūša entuziasms literātūras laukā liels, visiem kļuva redzams brīdī, kad kristīgā mācītāja jūtu pārdzīvojums nebija saskaņots ar nosvērtu literātūras vērtēšanu. Mēs visi atceramies viņa presē atzīmēto ieteikumu izņemt no apgrozības brāļu Kaudzīšu Mērnieku laikus tādēļ, ka tur aprakstīta liekulīgā Oļiniete. Tā ir kļūdīšanās, par kuŗu tagad varam pasmaidīt, jo pati dzīve nu jaunajam archibīskapam ir devusi iespēju apkaŗot tik meistariski notēloto Oļinietes liekulību, tā sacīt, pašos pamatos, proti, baznīcā.

Pēc šīs ieskatīšanās archibīskapa A. Lūša garīgajā sejā varam atgriezties pie jautājuma par viņa stāvokli un lomu mūsu trimdas dzīvē. Viņa darba panākumi atkarīgi no divi lietām. Vispirms tā ir iepriekš iztirzātā vēlēšanu juridiskā puse, kas viņam jāņem vērā. Viņa ievēlēšanā piedalījušās draudzes un mācītāji, kas pieder pie citām baznīcām, un tādēļ viņi nevarēja vēlēt. Ja nu viņi ir tomēr vēlēšanās piedalījušies, tad tas laikam noticis minēto morālisko motīvu dēļ. Viņi ir gribējuši būt kopā ar tiem latviešiem, kam bija arī juridiskas tiesības vēlēt sev bīskapu. Bet tas nosaka arī jaunā archibīskapa stāvokli. Viņu ir palīdzējuši ievēlēt gan svešu baznīcu locekļi, bet viņam pašam nav nekādu iespēju juridiski noteikt pār šiem viņa vēlētājiem. Viņa attiecības pret šiem latviešiem ir tīri morāliskas dabas. Taču darbojoties saskaņā ar šo atziņu, viņš trimdiniekiem daudzās situācijās var kļūt par vienotāju centru.

Otra lieta ir mūsu tautas atraisīšanās no senām un sastingušām tradicijām. Mēs jau atzīmējām, ka A. Lūsis pats ir izaudzis no Latvijas zemes un kā nacionālas ideoloģijas cīnītājs arī cieši saaudzis ar tautu, kam tā pieder. Mēs arī te atzīmējām, ka viņš ir pirmais, kas lauzis gadu simtiem veco vācu tradīciju. Bet šī tradicijas laušana nav tikai vienpusīga. Līdz ar viņu Latvijā izauga jauna, brīva paaudze, kam daudzkas mūsu baznīcā ir svešs. Šīs brīvās latviešu paaudzes bērni tagad aug brīvu tautu un kultūru vidē. Ar to plaisa starp veco baznīcu un jauno trimdas latvieti ir kļuvusi vēl lielāka. Jaunais archibīskaps būs pats vērojis, ka šī paaudze dažreiz skatās uz tēvu baznīcu ar skumju līdzcietību. Vēsturiskā situācija prasa no jaunā archibīskapa sava stāvokļa pareizu izpratni. Velti būtu pārrunāt un apjūsmot pagājušos laikus, vai arī nodarboties ar meditēšanu par to, kāda varētu būt baznīca nākotnes Latvijā, ja tai pašā laikā pietrūkst spēka un nopietnas gribas darīt darbus, kas ir piemēroti tagadnes situācijai.

J. Sanders