Dr. Laimonis Streips

Zinātniski pētījumi latviešu folklorā

XX

Reiņa Birzgaļa illustrācijas

Agrākajos pētījumos bez zirgiem tikpat kā nav pieminēti citi četrkājaini dzīvnieki. Kā tā? Jūs teiksit – vesels pētījums taču bija veltīts dzērājpuišiem. Bet tas nav gluži tas pats. Šeit runa ir par suni, tā saukto cilvēka draugu. Jāsaka, ka šo dzīvnieku personā cilvēkiem ir piesitušies intelliģenti draugi. Jo kas tad ir caurmēra suns? Vilks, kas jau sen atzinis, ka nav nākotnes būt vilkam. Tādā veidā šādi dzīvnieki pierādījusi arī nenoliedzamu nacionāltverīgu saprātu, ticot, ka Latvijā allaž valdīs latvieši; jo: tikai krievu laikos Latvijā bijuši un ir vilki, un ne jau visi no tiem četrkājaini.

Tā, noskaidrojuši suņu augsto intelliģenci, varam apskatīt viņu iespaidu mūsu folklorā.

Visi ciema suņi rēja,
Kad es jūdzu kumeliņu.

Pirmajā pantiņā suņi nostādīti nesaprātīgu kvekšķu lomā: kaut kas notiek, un suņi kā negudri taisa troksni. Bet tūliņ dziesmā ieviešas sinistrāka doma:

Sēd iekšā, līgaviņa,
Lai rej suņi, nebaidies!

Tātad nu lādzīgos ciema sunīšus jau domā bīstamus pašu cilvēkiem! Jo kāpēc suņi šoreiz rej? Ne jau riešanas prieka, nedz arī niknuma dēļ: tie brīdina no nelaimes! Un, nedaudz rindu tālāk:

Kumeliņi, baltkājīti,
Es tev auzu vairs nedošu:
Kam raustīji iemauktiņus,
Kam mētāji līgaviņu!

Suņi, gudri dzīvnieki, ir labi redzējuši, ka kumeļam vīveles ir jau inkubācijas stadijā un turklāt iemaukti pa ziemu stāvējusi ārā. Būtu tautietis klausījis suņus, nebūtu pazaudējis līgavu. Jo ir skaidrs, ka ar līgavu kaut kas nelabs noticis:

Iemauktiņus jaunus pirkšu,
Kur ņemš’ jaunu līgaviņu?

Vai nu gods, vai kāda cita vieta līgavai redzami apbružāta gan...

Tālāk apskatīsim citu sen pārprastu tautasdziesmu.

Pieci gadi kalpiņš biju,
Pieci kalpa kažociņ’.
Jāņu nakti līgot gāju,
Visi pieci mugurā.
Sanākuši ciema suņi
Sāk ar mani cīkstēties.
Iet sunīši ņigu-ņegu,
Iet kažoki briku-brak.

Varētu domāt, ka ciema suņi atkal saskrējuši ļaunu darīt. Taču nē! Šis tautietis, šis kalpiņš Jāņu naktī – Latvijas siltajā, gaišajā Jāņu naktī – atnācis līgot ar pieciem kažokiem mugurā. Ko par tādu tautieti domās citi līgotāji? Nu, dumjš, ko vairāk! Un suņi ņemas laikus novērst tautieša negodu. Vai tā suņu vaina, ka tautieša kažoki karstiem diegiem šūti?

Tiktāl runa bijusi par ciema suņiem – masu bez identitātes. Ko darījuši atsevišķi suņi? Arī pret tiem diskriminēts. Nevar atrast tautasdziesmu, kas teiktu:

Kuŗš sunītis rej tik koši
Kā rej angļu foksterjers?

Vai,

Ai tu ciema aitu suni,
Tavu jauku uzriešan’!

Vai tādas:

Reji, reji, vilku suni,
Nerej balsi taupīdams!
Vai es tevīm kaulus devu
Pa vienami skaitīdams.

Jāspriež vien ir, ka senlatviešiem nav bijis sugas suņu, bet tikai t.s. kranči.

Suņi visumā lietoti par ganu asistentiem. Tie amatu labi piepratuši.

Sunīšam maizes devu
Pa lielam gabalam,
Tas padzina to telīti,
Kas palika pakaļā.

Ja deva uz maizes sviestu, tad padzina arī govi; ja vēl desu virsū, tad suns ķērās klāt pat bullim. Uz līdzīgiem pamatiem būvēta Padomijas stachanoviešu sistēma.

Tāpat suņi reizēm sargājuši lopus no vilkiem.

Ruds, pelēks atlecēja
Pie manām aitiņām;
Es parādu kucēnam –
Ruds, pelēks eglienē.

Pie šī panta jāaizrāda lajiem, ka ruds, pelēks attiecināms uz vilku, ne uz sociālistisku baronu.

Es teicu, reizēm sargājuši lopus no vilkiem.

Nu guļ suņi, nu guļ lopi,
Nu guļ paši ganītāji;
Nu bij’ laiks vilciņam
Aitai zobus izskaitīt.

Suņi acīm redzot bijuši naktī suņu meitās, ganiem nāk miegs tāpēc, ka tie uzcelti ar gaismu (kas Latvijā ap Jāņiem ir bezcerīgi agra); jautājums: ko lopi pa nakti darījuši, ja tiem nāk miegs! Vilks ir nesteidzīgs un lietpratīgs. Izskaita papriekšu aitai zobus. Ja mutē vairāk par divdesmit četri, tad aita būs cieta un neēdama!

Ja lopi gājuši ganos ganīties, ja suņi tos sargājuši un neļāvuši iet runkuļos, tad meitas gājušas ganos tikai viena iemesla dēļ, – lai tiktu zem aubes. Šis apstāklis vēlākos gadu simteņos krietni veicināja lauku skolu attīstību Latvijas territorijā: meitas ganus labāk gribēja, draudzes skolā ejot, lai pašas var iet ganībās padziedāt. Nekad nevar zināt, kas dzird!

Krancīti, sunīti,
Iesim abi ganos!
Tu lopiņus apvaktēsi,
Es brūtgānu apmeklēšu.

Un –

Sunīšam maizes devu
Dižu dižu gabaliņu,
Lai sunītis Dievu lūdza,
Lai es topu saiminiece.

Suņi savā savedēju lomā tā iejutušies, ka tiem šad tad misējies.

Kad es gāju ganiņos
Es sunīti līdzi ņēmu.
Pate kāpu kalniņā,
Sunīt’ laidu lejiņā.
Suns izdzina vecu puisi
Salāpītu kažociņu.

Tas nu vēl tā; bet pa tam cits suns pavadījis saimnieku medībās citā meža pusē:

Kad es biju jauns puisītis,
Es mācēju ģēģerēt.
Suni laidu mežiņā,
Pats gar meža malu gāju.
Suns izdzina vecu meitu
Salāpītu kažociņu.

Apveltīti ar īstu tautkopības jēgu, suņi būtu abus salāpītos kažokus sadzinuši kopā meža vidū un tad sapazīstinājuši medinieku un gani. Bet neviens cilvēks taču nav perfekts – kāpēc to prasīt no suņa!...