Tālivaldis Ķiķauka

 

X^*

 

*) Ja virsraksts nav rakstniekam īsti zināms, viņš, tāpat kā matemātiķis, var izlīdzēties ar Lielo Nezināmo.

(Bieži vien ir tā, ka lasītājs domā, ka viņu mēģina „iznest cauri”, bet patiesībā te izpaužas sava veida neziņa no rakstnieka puses, zinot to, ka viņa uzrakstītais vārdu, teikumu un pieturas zīmju virknējums pat viņam pašam ir tikai aptuveni nojausts, taču savā plūdumā nes tikpat dziļu jēgu (vai nejēgu) kā racionāli kalkulēts detektīvu romāns.)

 

 

To teikusi, viņa iekliedzās, un viņas labā puse zaudēja samaņu, kamēr kreisā tiecās pretim viņam, bet viņš stāvēja kā sasalis, un viņa labā vaiga rēta atvērās par jaunu: viņi bija tikušies par vēlu dzīvē pēc tam, kad viņai jau bija savas nelaimes un viņam savas brūces. Viņa sevī juta jaunu dzīvju pulsēšanu, kas nāca no ēnu pasaules dārziem, tādiem, kuŗos jāņogu krūmi bija jau noziedējusi un kaisīja savus smalkos putekšņus pāri olnīcai: te bija neliela gatve mazas lauku mājas – viensētas centrā: desmit hektāru jau nebija daudz. Cik te bija pūrvietu? Vietas pūram? Viņai nebija pūra, jo tas bija kaŗa gados pazudis un nolaupīts kopā ar daudz citām viņas īpašībām, kas arī bija nolaupītas, tāpat kā ticība citiem un Dievam, bet bija palikusi spītība pašai pret sevi. Viņa tik ļoti vēlējās kļūt ar sevi skaidrībā, jo no tā visa atkarājās viņas tālākā dzīve. Viņa atkarājās no dzīves koka. Pakārta viņa nebija, jo trūka bendes. Un tad viņa pārvarēja mulsumu un iekrita viņa rokās.

 

 

(Es varu iedomāties gados mazliet vecāku sievieti, kas, pārvarējusi likstas un krizes, pārcietusi vairākas mazākas mīlestības, rezonējot par pagātni un ļoti dzīvi atceroties savu pirmo, īsto mīlu, tajā atrod agrāk nesaredzētas romantiskas sajūtas, kas, pārceltas laikā uz priekšu, iegūst to melancholiski-patētisko spoguļošanos, kas rodas, meditējot par aizgājušām kultūrām. Ja viena ķermeņa puse zaudē samaņu, to daži iedomāsies par paralīzi, apturētu nervu un muskuļu rajonu, bet pieņemot, ka iekšējie redzējumi ir radījuši garīgu īssavienojumu, mēs varam pieļaut mums vēl nepazīstamu procesu iejaukšanos.)

 

 

Un tajā mirklī viņai likās, ka, ja viņa to nosauktu vārdā, visa burvība pagaistu kā mākonis aiz apvāršņa, bet, lai tam turētos pretim, viņa atvēra rokassomiņu un izņēma lūpu zīmuli – nevis parasto, bet moderno, kas patiesībā bija neliela tinktūras pudelīte ar smalku otiņu aizbāznī. Ar agrāk ierastu un veiklu kustību viņa, spogulīti paskatījusies, sev nokrāsoja lūpas. Varbūt ka viņam nepatika sievietes ar nekrāsotām lūpām. Viņas lūpu krāsa bija vizuļojoši balta kā pērles. Tikai ap acīm bija melni zilganas svītras – tās akcentēja negulēto nakšu rētas. Rētas, kas prasa kosmētisko remontu. Turpinot kosmētikas rituālu, viņa gaisā uzvilka lielu „X” burtu: viņš saprata un iesmējās, mazliet paraustīja plecus, bet nepazaudēja situācijas intimitāti. Taisni otrādi: viņš, nupat par „X” nosauktais jaunais cilvēks, saprata, ko viņa ar to domā.

Un tad viņš tai izskaidroja savu nepieciešamību, un zilajās debesīs lidinājās cīrulis, bet zemāk balodis, un abi putni meta lokus dzidrajā gaisā tā, ka, lokam ar loku savijoties izveidojās krelles.

– Tās krelles pieder tev, viņš teica. Viņa tās pielaikoja un no jauna spoguļojās –Šoreiz viņa acīs – un tur sevi ieraudzīja dubultotu.

Viņa iesmējās un laimē pieglaudās pie viņa, un viņas labā puse atguva samaņu. 

 

 

Mīlestības procesu smalko, iejūtīgo struktūru nevar attēlot pat visreālāk sakārtotā un visnotaļ precīzi zīmētā stāstījumā, un te parasts paņēmiens ir attēlot apkārtnes pārmaiņas mīlas momenta laikā, taču arī tās ir tikai mazi norādījumi lasītājam, ar kuŗu palīdzību tas izraisa pats savu mīlas skurbumu, kuŗā viņš iepludina nedaudzās rakstnieka sniegtās mīlas kriptogrammas – kā saldējumam vaniļu vai virai dilles. Taču notikuma restaurācijai ir nepieciešami vēl citi faktori: laika un vietas ieaudumi ir nepieciešami, jo ar to palīdzību mēs saprotam kustību. Un bez kustības cilvēks ir tikai augs.

 

 

Kas gan ir skaistāks par momentu? Visas agrākās dzīves te atveŗas uz mirkli un tad ar steigu aizplēn nebūtībā par jaunu. Viņas rokas bija viņam ap pleciem, un viņa rokas bija viņai ap vidukli. No sāniem skatoties, tās krustojās, izveidojot burtu „x”.

– Vai tu atceries toreiz tur KARLSBADĒ? tā viņš.

– Tā bija tava pilsēta, pirms to nobumboja? tā viņa.

Zelta pilsētas kupoli atplaukst viņu atmiņu zīlēs un kļūst par apzeltītiem kokiem, kas liecas pāri viņu galvām.

– Tu nepārnāci pēc kaŗa!

– Es biju Sibirijā.

Tur tundrā aug nelieli koki, iznirst no sūnas un ķērpju biezokņiem, kuŗos vēlās jūlija pēcpusdienās nogatavojās mellenes. Tās ēdot, viņš domāja par viņu. Tagad, kļuvis par „X”, viņš ir par jaunu iemācāms. Nevarēja to paredzēt uz priekšu, jo starp mirkļiem bija nedēļas un gadi, kas tikšķēja nepielūdzami un mechaniski kā policista acis, svilpe un nūja. Viņš bija kritis smiltīs un bija sajutis sāju garšu. Bet tas bija noticis viņa iepriekšējā dzīvē. Tagadne bija mīļa un ar krāsotām lūpām. Te slēpās viņa pārnākšanas jaunā jēga. Viņam bija jādzīvo viņai. Te varēja notikums beigties.

Nepabeigtība ir parasta literāros darbos, tā veicinot lasītāja paša fantāziju un atdarot tukšu kausu, kuŗā lasītājs pats var ieliet daļu no savas dzīves. Kaŗavīra pārnākšana izpostītā pilsētā ir jaunas dzīves sākums: te beidzas ēra un sākas jauns posms. Posmos iedalās dzīves tecējumi, tāpat kā grāmatas nodaļās. Un vienmēr, kad vētra sitas logu rūtīs, mēs varam no jauna atšķirt vēl nelasītu nodaļu. Un ir reizes, kad šīs nodaļas vēl nav uzrakstītas. Tad rakstnieks spoguļojas un mēģina skatīties laikam cauri: ir reizes, kad viņš tur ierauga vai nu savu, vai kāda sava tuvinieka nāvi. 

 

 

Un tad pār kokiem pārvilkās migla, un koki paši iekāpa ratos un aizbrauca. Viņi abi palika klajumā, bet tālumā bija pilsēta ar ugunīm un satiksmi. Viņas lūpas bija uz viņa lūpām, un tā tie tuvojās pilsētai.

Pilsēta, viņu tuvošanos pamanījusi, pakāpās sāņus, jo sajuta neizteikto. Un tā viņi gāja pilsētai cauri, un viņos noskatījās bērni, suņi un kaķi, un policisti viņus sveicināja, un viņi sveicienus atņēma, jo apzinājās savu izskatu, kas izskaidroja visu.

Un labi kļuva tiem, kas viņus redzēja, jo viņu sastapšanās brīdī bija notikušas daudzas pārvērtības, kuŗas saprata cilvēki, kas parasti viens otru pat nesveicināja. Viņu un daudzu citu starpā bija ieradies jauns „X”, kuŗu momentā pieņēma daudzi mazāk izglītoti ļaudis, un drusciņ vēlāk arī pārējie, un beigās pat zinātnieki.

Un tad aizvien vairāk sāka atšķirties visi tie, kas vēlējās faktus un sīkus paskaidrojumus, jo Lielā avīze bija cilvēkus pārpotējusi, un tik daudziem galvās vairāk nebija kā tikai sintakses un takses. No visa tā radās jauni slāņojumi, un bārdaini cilvēki staigāja ielās ar plakātiem, kur bija rakstīts;

„NOST AR „X”. VIŅŠ SAMAITĀ MŪSU BĒRNUS.” Un tā, paejot mēnešiem, pieauga spiediens, un ļaudis nekautrējās uz viņu rādīt ar pirkstiem un sacīt:

– Tur, lūk, staigā tas, kas mums atnesa nelaimi! Un viņa klusi raudāja, jo savas mātes pilsētā nekā nevarēja darīt un „X-am” palīdzēt. Viņa zināja, kas viņam bija vajadzīgs, un raudāja savas nespēcības dēļ. Raudāja tik ilgi, kamēr atausa skaidrība – tāda, kas atnāk vēlu vakaros, kad visi slēģi ir aizbultēti un kad aizvērušies ir pirmie krokusi.

Un ciems saauga ar dadžiem viņu acu priekšā, un kādu dienu pieklauvēja policists, un viņa mute bija aizsieta ar dvieli, bet rokā viņš turēja plakātu, uz kuŗa bija uzkrāsots milzīgs „X”.

– Mēs tevi gaidām ārpusē, – viņš teica. Un ārā izejot, gaisā uzspurdza balodis un tam pakaļ cīrulis, un tie abi izvijās, radot baltas krelles, kas lēnām cēlās uz augšu.

– No nekurienes tu esi nācis un par nekuŗu tev ir atkal jāpaliek, – atskanēja vārdi, kas ieradās kopā ar lodēm. 

 

 

Apskatot nelielā ciemā palikušos datus, atklājās, ka kādreizējais gūsteknis divās armijās beidzot bija ticis svītrots no visiem sarakstiem. Vienā otrā lappusē varēja ieraudzīt neveikli ievilktus „X” kāšus. Un kā parasti, vēsture savās annālēs reģistrē tikai tos, kas maksā nodokļus un slauka ietves.

 

ANNO DOMINI 1966