Ezera kristības
Astrīde Ivaska, EZERA KRISTĪBAS, dzejoļi 1957. -1965. , Upeskalna apgāds 76. lp. 1966. g., Oto Paju apvāka mets.
Astrīdes Ivaskas Jaunajā Gaitā publicētie dzejoļi un nesenie somu un igauņu lirikas atdzejojumi iekārdināja lasīt vairāk viņas darbu. Liekas, esam atraduši īstu talantu, kuŗa īpašības ir skaidrība un neparasti jūtīga, dzejiska pieeja valodai. Maza illustrācija:
Kad dārzos nostājas pujeņu putas,
tad briedīgs un dumpīgs kļūst vasaras alus...
Drīz saule sāks sadilt kā vaskaina svece,
kļūs tramīga dienu līganā tece,
un augusts nāks māleņus pazarēs sakārt.
(Pagrieziens, Ezera kristības, 37. lp.)
Vai arī atdzejojums no igauņu valodas:
Un krastu tuvumā, zinīgāka braucēja peldēšanos gaidot,
ir noslēpumaini virpuļojoši nāru joki
un atvaru izlaistība
un niedrāju ūdensrožu prieki.
(Jāņa Krosa Traktāts par dzeju ar un bez atskaņām, JG 52)
Cits atdzejojums no somu valodas parāda, kā ar lielāko vienkāršību viņa spēj sasniegt patiesi dzejisku izteiksmi:
...Un pūcei izkrita
spārna spalva, lidojot krēslā.
Ir labi krist, un gulēt ir labi.
(Helvi Juvonenas Rudenīgs mežs, JG 49)
Tikpat īpata un pievilcīga ir arī Astrīdes Ivaskas proza. Sevišķi jāpiemin autobiografiskā skice Tēvu atceroties (JG 47). Viņa raksta dzīvi, dabiski, skaidri, taupīgi lietojot izteiksmes līdzekļus. Viņas dzidrā un tīrā valoda prozā lietota tikpat izlīdzināti un iejūtīgi kā dzejā. Arī viņas prozā spoguļojas ļoti pievilcīga personība un ļoti pievilcīgi liriski dotumi. Nesen iznācis Astrīdes Ivaskas pirmais dzejoļu krājums - Ezera kristības. (Tas iedalīts četrās daļās: Senči, Ezera kristības, Pasaules pagalmos, Patiesības bridis.) Krājums pilnībā apstiprina to, ko cerējām vai sagaidījām - Astrīdes Ivaskas balss ir jauna un savdabīga mūsdienu latviešu lirikā.
... valoda un es un vārdi
kopā dzīrosim.
(Dzeja trimdā, 61, lp. )
"Valoda un es un vārdi" - varbūt viņa pati neapzinās, cik ļoti viņas raksti piesātināti ar viņas personību. Tā ir atklāta, dabiska, augstākā mērā jūtīga dzeja, bez jebkādas mākslotas pōzes, jebkādām pārspīlētām jūtām vai intellektuāla skaļuma. Tāpat kā savā prozā, viņa aprobežojas tieši ar to, kas sakāms. Nav lieku vārdu, kontūras stingras, pat mazāk svarīgajos dzejoļos. Trūkst efektu efekta dēļ. Astrīde Ivaska nelieto nepārtrauktas atskaņas panta skaistināšanai, nedz arī kā masku (aiz kuŗas var noslēpt dažu labu vājību). Viņa arī neizstiepj dzejoli pār visu lappusi, tā kā ik rindiņā ir tikai pa pāris, pat pa vienam vien vārdam. Šo paņēmienu dažkārt lieto, lai parastiem vārdiem vai dzejas gleznām piešķirtu nepelnītu "nozīmību". Astrīde Ivaska parāda kā sevi pašu, tā savu dzeju tieši tādu, kāda tā ir.
Autobiografiskajā skicē Tēvu atceroties viņa piemin "biezas melnas burtnīcas ar tēva ciltskoku" un saka, "ka apstiprinājās radniecība ar kuršu ķoniņu un lībiešu dzimtām". Pašportretos (Grāmatu Draugs, 1965) viņa saka, ka mātes priekšteči bijuši "jūrnieki, vidzemnieki, tālbraucēji kapteiņi." Un viņas dzejoļu krājumā otrs dzejolis ir Senči:
Mana asins ir sāļa,
jo sešpadsmit tāļu
braucēji kapteiņi
sapņo par jūru.
Mana asins ir sūra,
jo kuršu ķoniņi,
murgos mostoties,
vicina dūres.
Mana asins ir maiga,
jo vieglās vīzēs
lībiešu sievas
roku rokā tur staigā.
Tā ir atslēga kā viņas personībai, tā viņas dzejai. Astrīdes Ivaskas sievišķība ir patīkami neapzināta (Mazgātiem matiem, Debesīs u.c.). Viņas asins ir maiga. Bet viņas maigumam piejaukta kustīga, ļoti intelliģenta saprāta sāls. Šis salīdzinājums neattiecas vienīgi uz faktu, ka ūdens ("kapteiņi sapņo par jūŗu") nenoliedzami ir viņas elements. Un viņas asins ir sūra - arī viņa izaicinoši "vicina dūres":
Nē, dzīve, neņemšu pretī nesegtu parādzīmi
nedz arī klausīšos tavos spoku stāstos.
Pazīstu tavu kaulaino, bakurētaino seju.
... Pacel savas acis
uz mani un neizliecies, jo man nav bail.
(Atģišanās 71. lp.)
Lestenes muižā pavadītās bērnības vasaras un iespaidiem bagātie agrās jaunības gadi atstājuši Astrīdē Ivaskā neizdzēšamas pēdas, un viņa atskatās uz pagātni patiesā mīlestībā. Tā parādījās jau aizkustinošajā skicē Tēvu atceroties, kaut arī nekad neizteikta parastajos vārdos kā 'mīlestība', 'pieķeršanās' kā 'ilgas'. Viņas māksla ir tik izsmalcināta un tai pašā laikā katra glezna tik skaidra un tieša, ka viņai nav vajadzīga konvencionālās terminoloģijas palīdzība. Tēlojot kaŗa traģiskos postījumus, viņa var iztikt bez patosa, bez briesmu un baiļu stāstiem, (kuŗu skaļums tomēr nepanāk gribēto, jo tikai notrulina ausis). Tā, piemēram, Lestenes cikla (15. - 21. lp.) beigu dzejolī klusi un iespaidīgi panākts, ka pēdējā rindiņa skaŗ mūs sevišķi spēcīgi:
Ne vairs zibens, bet kaŗš
sagrāva Lestenes baznīcas torni -
sniegs sniga ķēniņa Dāvida koklē,
eņģeļu taurēs, ērģeļu stabulēs,
tukšajā smilšu pulkstenī.
Zilo, balto un zeltīto trijskani
deldēja sniegs un kūstot atstāja
asins traipus uz sārtā akmens klona.
Latvijas vasaras devušas Astrīdei Ivaskai ne tikai mīlestību pret dzimto zemi, bet arī iejūtīgu izpratni pret dabu. Nodaļa Ezera kristības ilgi atbalsojas lasītājā. Dzejniece pilnīgi atdodas Somijas dabai, tās mežiem un ezeriem, kas viņai kļuvuši par otrām mājām:
Un ja vien tu māki, ar seju pret sauli,
tā pieglaust galvu pie klints,
ka kauls guļ, mīksti pret zemes kaulu,
tad tev pie mātes nebija labāk.
Ezers tevi sarga un glabā.
(Saules sala II, 30. lp.)
. . .
Žēlīgs viņš ir, kad laivā tevi šūpo
no salas uz salu. Mierīgs un augstāks
par saprašanu tavu.
(Saprašana, 29. lp.)
Viņas uzburtā Somijas daba liecina, ka viņa vērīgi iedziļinājusies tās noskaņās un allaž mainīgajā aspektā; tā ir dzīva būte, ar kuŗu viņai ir noslēpumains sakars. Dzejas tonis ir klusināts, dažreiz ar skumju pieskaņu, bet dzejas gleznas vienmēr skaidras un tvirtas, lai kāda būtu noskaņa. Reizēm viņa lieto gleznas, kas noskatītas ar īsti latviskām acīm un dveš zemniecisku mājīgumu:
Zelta bumbierī nobriest šī diena,
pirms vēl vasaras villaine irst...
. . .
Zeme apvelkas mākoņu jaku
un pret rudeni palēnām iet.
(Rudens sākums, 38.lp.)
Sevišķi skaista dzejoļa citāts ar somu dabas fonu
. . .
debesis lietainā vakarā paveŗas
pelēki mīkstas kā jēra pakaklīte.
(Linardam Taunam II, 64. lp.)
Ar viņai raksturīgo svaigo pieeju Astrīde Ivaska pievēršas arī Skotijas ainavai, skatot to savā personiskā (un latviskā) veidā. Kuŗš skots gan nepriecātos par gleznu mājīgo siltumu un trāpīgumu:
Vērsis rožainiem ragiem,
brien pa virsāju vakars.
Tur tikai bitēm bij atļauts
dzelteniem zābakiem staigāt.
(Septembris Skotijā, 45.lp.)
Astrīde Ivaska nekad nereaģē ar konvencionālām pōzēm un iepriekš paredzamu "tūristisku" sajūsmu par "tūristiskām" lietām, nedz arī ar seklām "kultūrālām izziņām". Viņai bijis lemts daudz ceļot - pa Spāniju, Italiju, Austriju, Somiju, Grieķiju (kur Krēta iedvesmojusi lielisko apceri Krētas krastos JG36) - bet visur, kur viņa ceļojusi, viņa saglabājusi neskartu savu īpato redzes un pieredzes veidu. Piemēram, kur cits dzejnieks būtu konvencionāli apjūsmojis Versajas krāšņumu un pagātnes godību, viņa pamana meža zemenes sārtojamies Versajas dārzu atstātībā. Viņa izvēlas atturīgu gleznu - gundegas un apburoši vienkāršu vārdu - plunčāties:
Strūklakas ūdeni rāvaini brūnā
āžkāji satiri plunčāties brien.
Pusčukstus tēli ar pagātni runā,
gadus kā gundegas vainagā sien.
(Dārzi I, Versaja, 51. lp.)
Viņas Versajas skatījums ir mūsdienīgs, tiešs un pilnīgi ticams. (Ļoti bieži jūtam viņas dzejā, ka tas, ko viņa saka, ir ticams). Katrā apceļotā vietā viņa uztveŗ noskaņu un apakštoņus, izceļot būtisko, kas savukārt izgaismo pārējo. Lai to parādītu, būtu jācitē veseli dzejoļi (Bellosgardo, Alhambra, Pāra salā u.c.) Vēlos tomēr vismaz pieskarties viņas personiskajam Venēcijas skatījumam, šīs pilsētas , kur (Roberta Brauninga vārdiem) "dodži derēja jūŗu par sievu ar gredzeniem" ("where the Doges used to wed the sea with rings"). Venēcijas vīzija saistījusies ar nāvi kā Rilkem, tā Tomasam Mannam, Robertam Brauningam un vēl citiem, un tāpat arī Astrīdei Ivaskai. Viņa ierodas Venēcijā, arī viņa atgriežas (Venī etiam ir viņas dzejoļa moto), bet saltā, mirstošā pilsēta viņu nesagaida. Kādēļ tu mani nesagaidi? viņa jautā un turpina:
Tai kāzu gondolā, kas nozuda aiz tilta,
kā pazūd nopūta jeb nokrīt zieds,
es braucu tanī, man bij brūnas acis
un visas dzīves līksme sirdī.
Es braucu tanī un es stāvēju uz krasta,
kad vilnīšos, ko laiva atstāja aiz sevis
balts kaķēns slīcis šūpojās uz mēļā ūdens.
(Venēcija, 56. lp.)
Dzejoļa tonī skan vilšanās un skumjas, bet līdztekus arī netieša sevis nicināšana. Tā ir nepieņemama, tā ir gandrīz uzbāzīga: zemei un dzīvei tuvā, laimīgā meitene nav īstā līdzbraucēja spokainajā kāzu gondolā, kas pazūd bez skaņas. Un saltā, lepnā pilsēta neatrod viņu cienīgu saņemt grandiōzu vai traģisku un draudīgu nāves vīziju; viņai tā sniedz kaut ko niecīgu: noslīkušu kaķēnu, pat ne kaķi; un to pašu baltu, pat ne melnu; un viļņi nav viļņi, bet tikai tādi vilnīši. (Baltā kaķēna glezna šeit stāv pretstatā patiesi draudīgajai kaķa gleznai dzejolī Novembris (40. lp.):
Pret šķūņa sienu, pelēku kā alva,
stāv nekustīgi melna kaķa galva.)
Astrīde Ivaska nostaigājusi tālu ceļu ne tikai geografiskā ziņā vien. Ar savu dotumu daudzveidību un plašumu viņa varētu tagad staigāt "pa takām neiemītām" (Dzeja trimdā, 61. lp.) pat savā sētā, nekļūstot ne mazākā mērā provinciāla. Viņa sevi nav steidzinājusi, bet ļāvusi saviem dzejnieces dotumiem nobriest, līdz jutusi, ka pienācis laiks rakstīt. "Pavēlēts bij nesteigties, bet augt" viņa saka dzejolī Atvēru acis (65. lp.)
. . .
es atvēru zem zemes acis.
. . . Tur viss bij kluss, bez laika spārnu švīkas,
jo minūtes un stundas bija dīkas,
un pavēlēts bij nesteigties bet augt.
Ik sakne urbās čakli pagājušā šķēlēs,
lai koki spētu līgoties un plaukt
un zari sarunāties tāļu mēlēs.
Ar savu svaigo, personisko skatījumu, jūtību un izsmalcināto valodu (piemēram, arī dzejolī Rīga, 14. lp.): "Kāpām un pļavām tuvā, smilšainā, dūju dūkainā Rīga, lēnā un mīlīgā aukle...") Astrīde Ivaska ieņem ievērojamu vietu mūsdienu latviešu dzejnieku starpā. Šķietamais "vieglums", ar kuŗu viņa raksta savus dzejoļus, patiesībā nemaz nav tik "viegls" kā izskatās. Viņa nekad "neuzraksta" dzejoli tikai uzrakstīšanas dēļ; viņa dzejo tad, kad viņai tiešām ir kas ko teikt. Dzejiskā izjūta un iedzimtais takts reti viņu atstāj; nekad viņa neatļaujas pārspīlētas jūtas vai nepatīkami personiskas atklāsmes dzejā. Nekad neatslābst domu līdzsvarotais spēks, nezūd intellektuālais pamats, kas nepieciešams labai dzejai; viņa raksta ar pārliecību, un mēs nekavējoties atzīstam, ka viņas sniegums ir ticams. Lasot Astrīdes Ivaskas dzeju, mēs nemanot maināmies, sākam redzēt viņas acīm; un mēs sākam cienīt viņas drosmīgo meklētāju garu -
Es tevī iekožos kā maizes rikā, īstenība,
tu vienīgā man iespēj spēku dot.
Ne sapņi, ilgas, dzīvei novērstība
var manu sirdi vairāk pabarot.
Es tevī iezīžos kā zilā plūmē, īstenība,
un ļauju sulai lūpām pāri līt.
Pret tevi vienīgo man ir šeit atbildība,
es tevī sevi gribu sataustīt.
(Īstenībai, 67, lp.)
Rūta Spīrs (Speirs)