Gaili, Tu, kas reiz biji

un neesi vairs,

un nebūsi vairs −

es Tevi sveicinu!

Starp Tavu laiku

un nākošo laiku

ir mans laiks.

Es raustos tajā kā Tu

aprīļa brāzmās virs Rīgas −

un tikpat viens

kā Tu viņpus dūmu sīpām

un šaipus mēness un Dieva.

Žēl, ka Tu esi beigts.

Vēl pasaulē ir daudz gaiļu −

no miesas un asinīm

un no kapara un dzelzs.

Bet tie nezin, kur Rīgā

ir Bastejs un vecās Ģertrūdes dievnams,

un Bīskapa gāte.

To zinām mēs.

Tāpēc,

gaili, Tu, kas reiz biji

un neesi vairs,

un nebūsi vairs −

es sveicinu Tevi!

īsruna

Vai jūs neesat ticējuši, ka mazais cietējs top liels lielā naidā?

Bet vai jūs slīkstot nepielūdzāt lietus padebešus?

Vai jūsu tēvzemes mīlestība nepārvērtās naida sūtībā?

Bet vai jūs, atstājot dzīvi, nesniedzāt rokas nāvei?

Dzīvoja cilvēks, kam sekoja 250 miljonu. Paciešot netaisnās sāpes, tie savai valstij guva brīvību. Dzīvo Gandijs un lielā ahimsa, kuŗa negrib ļauna.

Dzīvoja kāds, no kā tauta sagaidīja mirdzošu revolūciju. Bet mīlēdams viņš neņēma zobenu, un tauta viņu piesita krustā. Dzīvo Kristus, un viņam seko miljonos 560.

Vai jūs neesat dzirdējuši, ka sirdsšķīstie redzēs Dievu?

Bet runājiet vien, ja jūs nespējat klusu ciest; tikai noejiet, kur jūs neviens nedzird, ja jūsos vēl ir naids.

Parādaities mīlestībā, un jums vēl piederēs pēdējais vārds.

„Kad kaķītis bija beidzis savu stāstu, ķēniņš paņēma viņu uz ceļiem un prasīja: ‘Saki, ko lai es daru melnajam runcim?’ ‘Ei, ķēniņ, es nepieminu ļauna,’ kaķītis atbildēja.” Dzīvo Skalbe, bet vai viņam seko no miljoniem kaut vai nepilni 2?

Ja jūs vēl atceraties, ko jūs centāties aizmirst, jūs līdzināties kokam, kas velti pūlējies savas saknes izcelt pretī saulei.

Bet jūs jau savās saules ilgās tikai atstājāt tumsu.

Saulē spīd Dievs.

Bet arī tumsā ir saule. Vai jūs nezinājāt, ka zemes tumsā koks atrod saules lietu? Vai jūs nejūtat, ka serdes tumsā rit saules veldze? Vai jūs neredzējāt, ka no lapu tumsas izaug saules krāsas?

Arī jūsu tumšākajās stundās saule neapstājas.

Ja jūs vēl atceraties sauli tumsā, jūs līdzināties kokam, kas ar dziļām saknēm dzeŗ no senās zemes.

Tā jūsu sentēvi pacēla atmiņu kausus,

un jūsu tēvi tos tukšoja pateicoties.

Daudz jauno kausu nepateicībā tāli bāl. Vai jūs vēl neticat, ka atmiņu kausi tuvojas un uzliesmo tikai pateicības lūpām?

Bet pateicībā neatdarait,

tā tikai sevī priecājas.

Jūs doto kausu izdzeriet,

bet nedzeriet nedoto, jo par nedoto pateikties ir netaisnīgi.

Nedoto var saņemt tikai atdodoties, kā pat nespīd saule.

Doto saņemt nepateicoties var tikai Dievs.

Dievam viens ir dot vai ņemt, un nedoto viņš saņem dodot.

Doto aizmirstot, jūs līdzināties sausam kokam.

Aizmirstot jūs nedodat.

Atceroties − atļaujat doto.

Jūsu nemiers un nelaimība ir jūsu neizšķiršanās atcerēties.

Jūsu būt vai nebūt ir starp nedoto un doto.

Nedotais −− nāve.

Dotais −− pārradošais.

Par visu doto pateicieties − arī sev un vēl par nebijušo.

Sirdsatmiņa ir jūsu pateicība Dievam.

Kandelabri ēnas mētā,

Apkārt virmo karnevāls, −

Mantijā tumšvioletā

Klīstu vientuļš, gurds un bāls.

Aizslīd gaŗām melna dāma, −

Sirdī skats kā bulta trīs. −

Inde, prāta nevaldāma,

Vārīties sāk asinīs.

Ja es bultai rūsēt ļaušu, −

Lēnām sarūsēšu līdz;

Ja es bultu ārā raušu, −

Sirdi izraušu tai līdz.

− Sekoju. Mums pāri plētās

Tumšizilais debesjums,

Mantija tumšvioletā

Visu nakti bij zem mums.

Ja tēvs tavs būtu Ķīnā mandarīns,
Kā priekšā bižots kūlijs klanās,

Par dāvanām tam būtu rīsu vīns,

Kā elpa vieglas zīda drānas.

Ja būtu tēvs tev bruņinieks

Sen tālu vidus laikos,

Zagt tevi būtu tīrais nieks

Un aizvest zirgos naikos.

Un ja viņš būtu asinskārīgs chans

Prom tālā Mongolijā,

Tad viņam tiktu trekna vērša sāns

Par savu meitu mijā.

Bet tēvs tev nav ne chans, ne mandarīns,

Tu pati valdiniece lepna garā,

Un tikai niecīgs arlekīns

Es tavā lielā kalpu barā.

Kad spuldzes logos sakaŗas,

Es apkārt klejoju kā māņos,

Kur pilsēta zied vakarā

Kā krāšņa pļava Jāņos.

Tur svešas dāmas steigā prot

Kā manekeni smaidīt mīļi;

Kā zelta bites spietojot

Skrien nolakoti autombīļi.

Prom! − lūdzas sirds, bet lūpas klusē −

Viss tikai šķitums, sapnis lēts!

Kaut būtu atkal dzimtā pusē,

Kur āboliņš zied violēts!

Ziedošu šiliņu kalnā

Dusēs mana sidraba zīle.

Lejas sastingst jau salnā.

Nesaules zemē vai paliec,

Mana zīle, mans vasaras bērns?

Aizbēdz un sauli vēl satiec!

Nesauca ziemeļu zīli

Svešie vēji un svešuma krasts.

Žūžos dusā to siliņi zili.