Jaunā Gaita nr. 6, 1956. g. ziemā

 

Neskatoties uz lielo jaunatnes organizāciju dažādību, mums, latviešiem, trimdā tikpat kā nemaz nav tīri polītisku jaunatnes organizāciju. Viens izņēmums šajā ziņā ir Latviešu Jauno Liberāļu organizācija (LJL), kuŗa kopš 1949. gada darbojusies Stokholmā un kuŗas galvenais uzdevums, kā tas ierakstīts statūtos, pulcināt latviešu jaunatni trimdā sabiedriski polītiskam darbam. Kādas ir iespējas trimdas apstākļos realizēt šo mērķi?

Jau sākumā jāuzsveŗ, ka grūtības ir lielas. Trimdā polītiskais darba lauks ir stipri sašaurinājies. Polītiskais darbs nevar nevienu uzturēt un nedod arī nekādus materiālus labumus. Viegli saprotams, ka vairums studējošās jaunatnes izvēlas priekšmetus, kas labāk atmaksājas, un sabiedriskās zinātnes paliek novārtā. Klāt vēl nāk daļas vecākās paaudzes uzskats, ka polītika nav nekas, uz ko jaunatne būtu jāmudina, bet gan — no kā tā jāpasargā. Rezultātā interese par sabiedriski-polītiskiem jautājumiem latviešu jaunatnē ir stipri mazāka nekā citās tautās.

Neskatoties uz to, latviešu jaunie liberāļi šo rudeni sāk savu astoto darbības gadu pārliecībā, ka arī trimdas apstākļos polītiskam jaunatnes organizācijām veicami svarīgi uzdevumi. Pirmām kārtām te jāmin polītiskais studiju darbs. Brīvās valstīs visas lielākās partijas šim nolūkam atvēl plašus līdzekļus, gan organizējot un atbalstot jaunatnes organizācijas, gan arī uzturot partiju skolas, kur tiek audzināti nākamie polītiskie darbinieki. Latviešu jaunatne nevar sagaidīt šādu atbalstu, bet, kā to rāda jauno liberāļu piemērs, daudz kas veicams arī pašu spēkiem. Jaunie liberāļi regulāri rīko sanāksmes ar referātiem un diskusijām, par referentiem aicinot gan biedrus, gan arī ārpusē stāvošus. Dažkārt rīkoti diskusiju vakari pēc universitāšu semināru parauga. Uz katru tādu sanāksmi dalībniekiem jāsagatavojas, izlasot kādu kopīgi izvēlētu grāmatu. Lasīto sanāksmē pārrunā un analizē. Tādā veidā skarti daudz un dažādi temati, kuŗus visus šeit uzskaitīt būtu neiespējami. Speciāla interese bijusi par jautājumiem, kam sakars ar Latvijas polītiskajiem apstākļiem. Tā, piemēram − Latvijas satversme ir studēta un vērtēta. Ir bijuši referāti par Latvijas polītisko partiju darbību. Ievērojot ekonomisko jautājumu nozīmi polītikā, vienu ziemu ik nedēļu rīkoja semināru par tautsaimnieciskiem jautājumiem. Citi temati, ko īsumā var minēt: jautājums par brīvas konkurences nozīmi valsts dzīvē, par pilno nodarbinātību, par sociāliem jautājumiem, par izglītības polītiku utt. Dabīgi, ka sevišķa uzmanība vienmēr veltīta liberālisma teorētiķiem, kuŗu darbi studēti nule minētā veidā.

Otrs ne mazāk svarīgs polītisko organizāciju uzdevums, ir atgādināt brīvai pasaulei prasības atjaunot Latvijas neatkarību un informēt par apstākļiem, kādi tur tagad. Polītiskām organizācijām ir iespēja appellēt pie saviem domu biedriem dažādās zemēs un iepazīstināt ar saviem uzskatiem cilvēkus, kas visvairāk ko var darīt sabiedriskās domas ietekmēšanā. Lai realizētu šos mērķus, Latviešu Jaunie Liberāļi iesaistījušies divās starptautiskās organizācijās: Liberālās un Radikālās Jaunatnes pasaules federācijā (WFLRY) un Eiropas Liberālās Jaunatnes organizācijā (LEY). Abas šīs organizācijas rīko kārtējus kongresus, konferences un studiju „weekendus”, kuŗos latviešu jauniešiem dota iespēja personīgi iepazīties ar citu zemju polītiskiem darbiniekiem un diskusijās deklarēt savus uzskatus. Līdz šim latviešu jaunie liberāļi bijuši pārstāvēti šādos starptautiskos kongresos: 1949. g. Vigbīholmā, Zviedrijā (V. Līdums, D. Šleiere un J. Čakste), 1953. g. Oksfordā (J. Čakste) un Kopenhāgenā (O. Jēgens), 1954. g. Milānā (D. Šleiere) un 1956. g. Kopenhāgenā (0. Jēgens). Šajos kongresos noskaņojums vienmēr bijis latviešiem labvēlīgs. Tā, piemēram, šī gada kongresā galvenais temats bija rietumu un austrumu attiecības sakarā ar pārmaiņām Padomju Savienībā. Pieņemtā rezolūcijā uzsvērts, ka Padomju Savienības mērķi joprojām ir tie paši vecie − pasaules pakļaušana sev − un brīdināts neļauties maldināties no jaunās taktikas. WFLRY arī konsekventi noraidījusi visus uzaicinājumus sūtīt pārstāvjus uz jaunatnes festivāliem aiz dzelzs priekškara. Latviešu jaunie liberāļi pārstāvēti arī šo organizāciju izpildorgānā, t.s. eksekutīvā (D. Šleiere līdz 1956, tagad J. Čakste).

Latviešu Jaunie Liberāļi piedalās arī Austrumu un Viduseiropas jaunatnes padomes darbā. Šī organizācija atrodas Parīzē, dibināta Eiropas kustības ideju ietekmē, un nodoms bija dot dažādo tautību pārstāvjiem iespēju kopējās diskusijās pārvarēt nacionālās pretešķības un tādā veidā atvieglināt Eiropas valstu apvienošanos. Minētā organizācija izvērtusies par forumu Padomju Savienības apspiestās jaunatnes kopējām polītiskām demonstrācijām. Latviešu Jaunos Liberāļus divos kongresos Parīzē pārstāvējuši D. un J. Šleieri.

Bez šiem diviem uzdevumiem trešā darbības vadlīnija ir piedalīšanās latviešu sabiedriskos pasākumos, pirmām kārtām tādos, kur jaunatne kaut ko konkrētu plāno un veic. Jauno liberāļu pārstāvis piedalījies divos ELJA’s kongresos un bijis tās valdes vicepriekšsēdis. Jaunie, liberāļi darbojas arī jaunatnes organizāciju sadarbības komitejā, kas noorganizēta Stokholmā, un, kas starp citu minot, rīko Zviedrijas latviešu jaunatnes dienas. Ar abām šīm organizācijām „Jaunās Gaitas” lasītāji jau iepazinušies.

Pastāstītais, domājams, lasītājiem būs parādījis, ka, neskatoties uz visām grūtībām, jaunatnei joprojām ir veicami svarīgi polītiski uzdevumi un tos arī var veikt; atliek tikai vēlēties, lai jaunatnes polītiskās intereses pieaugtu un lai polītiskas organizācijas saņemtu atbalstu, kas nepieciešams, lai tās varētu sekmīgi veikt savu pienākumu.

Jānis Čakste, LJL priekšsēdis

 

 

Pašā Nebraskas dienvidaustrumu stūrī plašo kukurūzas lauku vidū atrodas „Tālavas valsts”, citiem vārdiem, Nebraskas galvas pilsēta Linkolna. Linkolna nav rūpniecības pilsēta. Platas, kokos iegrimušas ielas, parki un ziedi atvieto rūpniecības pilsētās tik parastos dūmus un putekļus. Linkolna ir universitātes un valdības pilsēta. Šeit atrodas valsts universitāte un vēl trīs citas mazākas; šeit novietotas visas valsts iestādes. Pat cilvēku sastāvs šeit liekas savādāks nekā citur − ielās redz pārsvarā jaunus ļaudis. Tas tā ir ziemā. Vasarā, kad studenti dodas mājup, pilsēta liekas klusa.

Linkolnā apmetušies ap 700 latviešu, kas šeit atraduši darbu un maizi, kas šeit dzīvo, strādā un mācās. Nebraskas universitātē, kuras lauksaimniecības fakultātē kādreiz studēja Kārlis Ulmanis, tagad mācās pāri par piecdesmit latviešu jauniešu. Tomēr šie paši jaunieši atrod laiku arī sabiedriskam darbam. Jau sesto gadu Linkolnā darbojas jaunatnes pulciņš „Tālava”. Pulciņu nodibināja 1950. g. 16. oktobrī, kad apmēram 20 jauniešu sanāca kopā un nolēma pavadīt savu brīvo laiku latviešu vidū, latviskā darbā. No šiem divdesmit tikai daži vēl atrodami pulciņa sastāvā; vairums ir pieauguši, izstudējuši un atraduši dzīves vietu citur; tomēr pulciņš pats arvien dzīvo un strādā. Gan cītīga darba brīži, gan atslābums ir mainījušies šo sešu gadu laikā, bet pulcina mērķis vēl ir tik pat skaidrs kā sākumā − augt un darboties Latvijas labā. Pulciņā tagad apmēram 30 jauniešu, kas gan nav lielākais skaits kāds kādreiz bijis. Vecie iet projām, un jauno tik daudz vietā nenāk, tomēr mēs ceram, ka arī tie ar laiku atradīs ceļu uz pulciņu.

Pulciņš nesastāv ALJA kā grupa, bet vairums dalībnieku tomēr ir ALJAs biedri. „Tālavieši” ir pārstāvējuši sevi kongresos jau sākot no Indianapoles kongresa un vienmēr ir gatavi mērot tālos ceļus, lai satiktos ar citiem pulciņiem. Tāpat arī „tālavieši” vienmēr priecājas redzēt citus pie sevis. Šogad jau piekto gadu pēc kārtas Linkolnā notika jaunatnes dienas, kur satikās jaunieši no apkārtējām pilsētām, lai gūtu jaunus draugus un atjaunotu vecās draudzības. Pulciņa priekšnieks, Jānis Lipiņš, pārliecināts, ka jaunatnes dienas notiks arī nākošajā gadā. Jā, tā jau ir gandrīz kā tradīcija...

Piektdienas vakaros, aizejot uz draudzes māju, var satikt tautas deju grupu, kas tur cītīgi mēģina gan latviešu, gan cittautu dejas. Kāpēc gan cittautu? Nu, ir interesanti iepazīties arī ar citu tautu tradīcijām un redzēt, cik līdzīgas tās mūsējām. Grupā pašreiz astoņi pāri, kas piečalo visu telpu tā, ka kādreiz nemaz nevar dzirdēt, ko grupas vadītājs, Osvalds Būmanis, saka. Grupā astoņi pāri radās tikai nesen, visu laiku bija pieci. „Nezin’, vai citur arī tik grūti, bet mūsu zēni negrib dejot,” dzirdu kādu meiteni sakām. Jā, tikai ar pūlēm dabūjām kopā astoņus zēnus, meitenes gan vienmēr gatavas nākt. Kas tad īsti līdz šim padarīts? Nu, diezgan daudz esam uzstājušies gan latviešiem, gan amerikāņiem. Jādejo gan universitātē, gan dažādu organizāciju sarīkojumos, deju festivālā, televīzijā. Mūsu dejas un mūsu tērpi daudzus iepazīstinājuši ar Latvijas vārdu. Kādi tad ir nākotnes plāni? Laikam tādi pat kā līdz šim − mācīties un dejot.

Pulciņa valde. No kreisās Aivars Ronis, Elga Ādminis, Jānis Lipiņš, Anta Ādminis un Uldis Nollendorfs. A. Augstuma foto

Goda sardzē pie K. Ulmaņa piemiņas plāksnes. A. Augstuma foto

Tautas deju grupa „Jautrais pāris”. A. Augstuma foto

Jaunatnes vadītāju sagatavošanas kursu dalībnieki. I. Didrichsona foto

Atpūtā pēc deju mēģinājuma. A. Augstuma foto

Otra grupa, kas izrāda lielu aktivitāti, ir sporta kopa „Tālava”. Kas gan nepazīst „tālaviešus”, sevišķi zēnu volejbolistus! Kopa cītīgu darbību sāka tikai pirms pāris gadiem, bet jau piedalījusies Amerikas latviešu meistarsacīkšu finālā! Šogad mums neveicās, bet toties nākošajā gadā... Daudz spēles ir notikušas ar Dimoinas, Mineapoles un Čikāgas volejbolistiem, kur gūtas daudzas uzvaras. Cītīgi trenējas arī meiteņu volejbola komanda, lai gan zēnu komandas slavu vēl nav ieguvusi. Bet vai uzvara vienmēr tā svarīgākā! − Sporta kopu vada Jānis Silenieks.

Dramatiskā kopa, lai gan tā mazākā, nebūt nav neievērojamākā. Gandrīz katrā sarīkojumā kopas dalībnieki piedalās ar solo vai runas kora deklamācījām. Tiek iestudētas lugas, lai gan arī šinī kopā manāms zēnu trūkums. Vai tiešām latviešu zēni tik slinki? Pagājušajā gadā uzveda „Līnis murdā”, šo vasaru dramatiskā kopa nāca klajā ar trīs V. Richtera viencēlieniem. Kopas vadītāja, Irēna Daugulis, man pačukstēja, ka gribot atkal sagatavot kādu lugu, ja atradīšot piemērotu. Bet pašlaik jāatkārtojot vecās, lai janvāŗa mēnesī varētu viesoties pie Omahas jauniešiem.

Tās laikam būtu visas aktivitātes... Tomēr nē! Kā gan es varētu aizmirst „Jaunās Gaitas” technisko redakciju! Tā gan nav oficiāla pulciņa sekcija, tomēr daudz pulcina biedru piedalās žurnāla salikšanā un izsūtīšanā. Ierodoties pie techniskā redaktora Aivara Roņa ap žurnāla iznākšanas laiku, atrodam viņu pie papīriem, žurnāliem un manuskriptiem apkrauta galda. Tur viņš ar varbūtējiem palīgiem pūlas, lai žurnālam iznāktu taisni vajadzīgais lappušu skaits vai nepaliktu tukši stūrīši. Jā, nav nemaz tik vienkārši visus materiālus dabūt iekšā noteiktajā lapu skaitā. Jautāju Aivaram, kā tā lieta tiek darīta. „Tik traki nemaz nav,” viņš atbild, „sākam likt žurnālu no abiem galiem un, kur abas daļas sastopas, iespraužam pāris fotogrāfiju.” Tomēr zinu, ka gluži tik vienkārši nav. Žurnāla salikšana un izsūtīšana, pa vakariem strādājot, aizņem apmēram trīs nedēļas. Pēc šīs cītīgās strādāšanas visi, izņemot Aivaru, var atpūsties līdz nākošai reizei.

Jā, pulciņa dzīve nav apstājusies, tā turpina iet uz augšu un turpināsies, kamēr vēl būs latviešu jaunatne.

 

Elga Ādminis

 

 

JAUNATNEI NAV JĀBAIDĀS...

 

„No kurienes tu esi?”

„Tā jau domāju. Pag − vai tu − tu taču pazīsti...”

„Vai tu kādreiz nedzīvoji Memmingenā?..

„Maija!? Nē, tiešām!..”

„Tu, pievāc to naudu!”

„Es nupat uzzīmēju taisnāko ceļu uz naktsmājām.”

„Vai tad tu jau gulēt?”

„Mīlīt, es tikpat kā visu nakti neesmu gulējusi...”

Šādas un līdzīgas sarunas skan Grand Rapidos 11. augusta rītā, kad tur notiek vidienes valstu salidojuma dalībnieku reģistrēšana.

Visur lasa Grand Rapidu jaunatnes pulciņa žurnālīša „Atstari” salidojuma izdevumu. Ļoti glītās burtnīcas bagātas saturā un apdarē. Katrs lasītājs tajās var atrast kaut ko sev piemērotu: no dzejoļiem līdz informācijai par salidojumu, no idejiskiem rakstiem līdz humora dzirkstelēm. Redaktors Ivars Gaide gan pieticīgi saka: „Iznāca pārāk sasteigts... Bijām jau domājuši dabūt vēl labāku −” Toties Toms Bezmērs izbrīnā sasit rokas: „Visus Jaunās Gaitas autorus pievākuši! Tas nu jāpastāsta Acuraugam!”

Jaunieši plūst iekšā un ārā pa reģistrācijas telpām nebeidzamā kustībā. Kāda no mājas mātēm mazliet uztraukta pieskrien kaimiņu pilsētas puisim: „Zini − vai jūs, kalamazūieši, tomēr nevarētu braukt pa nakti uz māju... Nupat zvanīja Čikāga; tiem vajagot vēl 50 naktsmājas. Būs traki grūti...”

Drīz jauniešu lielākā daļa pulcējas latviešu biedrības mājas trešā stāva zālē. Tur paredzēta salidojuma nopietnā daļa.

Neparasts pārdzīvojums saviļņo svētbrīža jaunos dalībniekus, kad pret klausītājiem nostājas sirmais, bet nesaliektais prāvests Ozols. Viņš tur rokā bez Jaunās Derības arī Jauno Gaitu. Vai atkal „tur tie redaktori” būs darījuši strauji un nepareizi? Bet ne! Sirmais garīdznieks savu uzrunu beidz: „Man ir prieks turēt abas šīs svētās grāmatas savā rokā − Evaņģēliju un Jauno Gaitu. Latviešu tauta pastāvēs, kamēr tā evaņģēliju lasīs latviešu valodā!”

Sirmu galvu, neliela auguma, mazu, baltu bārdiņu, vienmēr it kā smaidu sejā, jauniešiem priekšā stājas prof. Ludis Bērziņš. Ilustrējot savu referātu ar desmitām tautas dziesmu, sirmais profesors stāsta mums par seno latviešu gara vērtībām, par viņu sirdsbalsi, kas visskaidrāk atspoguļojas tautas dziesmās. Tautas dziesmas pavada latvieti no viņa šūpuļa, no pirmajiem soļiem līdz pat aizsaules dārzam.

Jauniešu, īpaši „jauno” jauniešu problēmas uzskatāmi ilustrē rakstnieks Jānis Širmanis. „Mums ir visiem spēkiem jāpiesaista latvietībai arī mūsu jaunaudzīte. Nekādi līdzekļi nav jāatstāj neizmantoti šī mērķa sasniegšanai − −”

Par tagadējiem jauniešiem tīri idejiskā plāksnē runā Valters Nollendorfs. „Kā iespējams trimdas jauniešiem cīnīties par Latvijas valsti. − Nevarēsim uzturēt sevi latviskus, ja mums nebūs valsts. Tādēļ arī jaunatnei nav jābaidās aktīvi piedalīties polītiskā cīņā mūsu valsts atgūšanai. Ir tiesa, ka tagadējās jaunatnes nacionālā apziņa sāk kļūt mazliet savādāka nekā tā ir vecākajā paaudzē. Reizēm rodas nesaprašanās. Kaut gan ir vecāki, kas dzīvo līdzi jaunajiem, netrūkst arī tādu, kuŗiem šķiet, ka latviešu kultūra izbeidzas ar viņiem, ka viņu gudrība, iegūta gadus 25 atpakaļ, ir vienīgā īstā; netrūkst arī tādu, kas skaļiem vārdiem gan uzmudina jaunos, bet patiesībā nedara nekā. −

Jaunietis grib būt brīvs un darboties brīvi. Nav brīnums, ka rodas neiecietība pret vecākās paaudzes partiju polītiku, pret cilvēka personības zaimošanu, kas it bieži tajā sastopama. −

Jauniešu vienīgā polītika ir − cīņa par Latvijas valsti. Tikai − jaunieši vēl īsti neapzinās savu sūtību. Būs nepieciešami diplomāti, vienota cīņa un apzinīga rīcība. Mums aug gan jauni ārsti, inženieri, laboranti un ķīmiķi, bet diplomātu tikpat kā nav. −

Mums ir jādomā arī par to, kā būs, kad atgriezīsimies. Nedomājiet, ka mūs tur gaida atplestām rokām! Pret mums ir rūgtums, jo mums klājas labi. Mums būs jāiet pazemīgiem...

Bet jaunietim nav jābaidās. Viņam ir jāiet un jācīnās.”

Vecjaunieši apspriedē.... No kreisās: Prof. Edmunds Šmits, rakstnieks Jānis Klīdzējs ar kundzi. (P. S. Jaunatnes dienu laikā radās jauns jēdziens − vecjaunietis. Vecjaunietis ir katrs, kam „drusku” ir pāri par 30 gadu, bet arvienu vēl jauna sirds krūtīs).

5. Rietumu krasta Jaunatnes Dienu Prezidijs. No kreisās: Rasma Grīnbergs, Jānis Skujiņš, Andrejs Olte, Togita Rutenbergs, Uldis Lapiņš.

− Jau kā par tradiciju kļuvušas jauno autoru stundas un jauno mākslinieku koncerti jaunatnes salidojumos. Jauniešu apziņās atbalsojas Jāņa Akmeņa, Vīgo Burģa, Valda Noras un Aivara Ruņģa darbi, izskan Lilitas Bušas, Intas Gaides-Štālas klavieŗspēle, Jāņa Rinkuša vijoles stīgas un Skaidrītes Līdumas, Vitas Ozoliņas, Ivara Gaides skanīgās balsis.

Plaša balle... sporta spēles... peldēšana... Beidzot pie ugunskura Mičiganas ezera krastā atskan pēdējie atvadu vārdi.

 

„SAVU DZĪVI LATVIJAI DEVĀM MĒS UN DOSIM”

Šo vārdu ideja vijas cauri Daugavas Vanagu un ALJAs kongresam: tā raugās pretim no „Jaunās Gaitas” kongresa izdevuma vāka, tā redzama plašā sarīkojuma skatuves ietērpā, un jau ilgi pirms kongresa tā apceļojusi visas ASV uz glīti iespiestajiem kongresa un DV dienu vēstuļpapīriem.

„Savu dzīvi Latvijai devām mēs...” Leģendārais kapteinis Butkuss ir Daugavas Vanagu vidū šodien; jaunatne apsveic viņu ziediem un visi kā viens pieceļas, viņu godinot.

„... un dosim.” Savā piektajā kongresā latviešu jaunieši atkal dāvā sevi. Dāvā savas sirdis, domas un idejas tam, par ko stāv un cīnās ALJA − Latvijai.

„Pēdējos divos gados ALJA ir ieguvusi cienīgu vietu latviešu sabiedrības vidū −” runā ALJAs priekšsēdis Konstantīns Sventeckis. Viņš teic taisnību, bet nepiebilst: lai to panāktu, ir bijis vajadzīgs darbs, darbs, neatlaidība, ticība, entuziasms un vēlreiz darbs. Un lielu daļu no šī darba (to apzinās katrs no klausītājiem) uz saviem pleciem nesis un iznesis pats runātājs.

Arī citas latviešu organizācijas vērtējušas un atzinušas ALJAs darbu. LU Studentu Vienību Savienības ASV kopas savu darba svētku ietvaros pasniedz ALJAi „Jaunās Gaitas” pasūtinātāju sarakstu un dāvā M. Kovaļevskas gleznu ar vēlējumu izlietot to par ceļojošu balvu aktīvākajam jaunatnes pulciņam. Šogad tas ir Takomā, un tā gleznai jāceļo atpakaļ uz vietu, kur tā radīta, jo arī māksliniece dzīvo tur.

Delegāti − 126 jaunieši no Vašingtonas pavalsts līdz Vašingtonas pilsētai. Viesi − no Kanādas līdz Venecuēlai. LNJAK priekšsēdis T. Kronbergs nes sveicienus no Kanādas jauniešiem un piedalās kongresā ar referātu. S. Ozola-Elviņa sveic kongresu no Venecuēlas latviešu jauniešiem un pastāsta par viņu dzīvi tajā zemē. − Ir jūtama praktiska vajadzība sakļaut latviešu jauniešu organizācijas visās zemēs vēl ciešāk kopā, lai kopīgi paveiktu lietas, kas atsevišķi ne vienmēr paveicas. Tādēļ kongress nolemj atbalstīt Brīvās Pasaules Latviešu Jaunatnes Padomi, kur būs pārstāvētas visu zemju centrālās latviešu jaunatnes organizācijas. Kongress spriež daudz, bet mērķtiecīgi; lemj vienprātībā. Vairums pieņemto rezolūciju mudina darbam, lai „mūsu jaunākām māsām un brāļiem nepaliktu svešs tas, kas mums ir tuvs un dārgs”.

„Savu dzīvi Latvijai...”

 

SALIDOJUMA DALĪBNIEKI PIEŅEM REZOLŪCIJAS.

Rietumu piekrastes salidojumā darba nedēļas nogalē Sanfrancisko pulcējas ap 250 jauniešu. Šai salidojumā iedzīvina jauniešu pārrunas par akūtām problēmām un rod šīm problēmām atrisinājumus, ko salidojuma dalībnieki izteic rezolūciju veidā. Rietumkrasta jaunieši atzīst: ka jaunatnei jābūt latviskā gara, kultūras vērtību un nacionālās apziņas nesējiem nākotnē; ka jāveicina vidusskolas vecuma latviešu jauniešu iesaistīšana latviešu jaunatnes organizācijās; ka jauniešiem aktīvi jāpiedalās ASV polītiskajā dzīvē, lai veicinātu pretkomūnistisko cīņu un cīņu par Latvijas atbrīvošanu; ka nepieciešama visciešākā sadarbība ar ALJA’u; ka reliģiskā audzināšana ir nepieciešama personības pozitīvā veidošanā, bet tā nedrīkst būt šķērslis latviskās kopības sasniegšanai un uzturēšanai.

Daļu jaunatnes dienu aizņem vērtīgi un ierosinoši referāti.

„Cilvēkus var sadalīt dzīves radītājos un dzīves patērētājos. −” runā rakstnieks Jānis Klīdzējs. „Pēdējie parasti netic nekam, jo baidās pievilties.”

Lielā rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa referātā par latviešu valodu skan vārdi: „No visiem dārgumiem, no visām rotām un latviskiem tikumiem, ko esam trimdā varējuši paņemt līdzi, valoda ir viskrāšņākais un derīgākais, kaut arī ne uz ārieni. Var pat teikt, ka valoda ir mūsu Latvija, ko neviens agresors mums nevar atņemt. Lai tāpēc to glabājam un kopjam visos veidos gan kā dzīvu vārdu, gan kā grāmatu vispār. Latvietis, kas zaudējis savu valodu, pielīdzināms kariķētam vīrelim vai sievietei, kam sirds noslīdējusi zem jostas vietas un kas galvu nēsā padusē iemiegtu. Vairīsimies tādi būt, mēs, jaunie!”

„Personība ir cilvēks ar dāvinātāja tikumu. Viņa lielumu noteic vērtības, ko viņš ienes citu cilvēku dzīvē −” no vairākiem viedokļiem prot. E. Šmits pieiet cilvēka personības problēmai.

Labi pārdomāti un saistoši ir pašu jauniešu − Ojāra Celles, Viktora Pūpola, Gvīdo Augusta un Jāņa Skujiņa referāti, kur viņi no dažādām pusēm pieskaŗas jautājumiem, kas šodien skaŗ mūs visus. „Laikmetīgas pārdomas”, „Nacionalitāte un reliģija”, „Amerikāņu optimisms” un „Latviešu jaunietis Amerikas polītikā” ir temati, par kuŗiem runā jaunie referenti.

Jauno autoru stundā jaunatnes dienu dalībniekus ar saviem darbiem iepazīstina un iepriecina Olafs Stumbrs, Biruta Vidmane, Jānis Gorsvāns, Ojārs Krātiņš, Zigurds Ritmanis. Kā sevišķa piedeva salidojumam ir Ziemeļkalifornijas latviešu teātŗa kopas izrāde M. Zīverta „Ķīnas vāze.”

Jauno mākslinieku gleznu izstāde, izbraukums uz ezeru, divas balles... Viss kopā ir atkal vienojis daļu latviešu jauniešu, padziļinājis piederības sajūtu savai tautai.

JAUNI GADI, JAUNAS SEJAS, JAUNAS IDEJAS...

Jaunās ALJA’s valdes vecuma caurmērs ir jūtami zemāks nekā pagājušajā gadā. Trešā daļa valdes ir zem 21 gada robežas; pagājušo gadu tāds bija tikai viens; tas pats arī kļuva pilngadīgs darbības gada vidū.

No austrumiem un rietumiem valdes locekļi ierodas uz pirmo valdes sēdi Klīvlandē. Vienīgā meitene valdē, gaišmatainā un vērīgā Irēne Meirāne, ir mājas māte.

„Kā jau iepriekšējos gados tas noticis, uzturēšu sakarus ar visiem valdes locekļiem, apmainot vēstules vismaz reizi mēnesī −” par jau aktivizētu ideju turpināšanu un jaunu iedzīvināšanu runā jaunais priekšsēdis. Nopietni un lietišķi ir austrumu un vidienes vicepriekšsēži. Abiem jau izdomāti projekti sekmīgam darbam; tie neliedz arī pārējiem valdes locekļiem savus padomus.

„Ir izsūtīts pirmais apkārtraksts, nokārtota steidzīgākā sarakste. Pulciņus no jauna lūgs, lai mēģina uzņemt sakarus ar tuvumā dzīvojošiem vientuļajiem jauniešiem −”

„Vidienē nākamajā gadā notiks divi vadītāju kursi; domājams Minneapolē un Saginavā.”

„Vidienes jaunatnes pulciņi pēc T. Zieriņa ierosinājuma nolēmuši uz svētkiem dāvināt Augustdorfas ģimnāzijai skaņu lentu aparātu līdz ar kādu jau ieskaņotu lentu −”

„Rietumu jaunatnes dienas notiks darba nedēļas nogalē −” rakstiski ziņo rietumu vicepriekšsēdis.

„Vientuļie jaunieši gaida ALJA’s palīdzību...”

„Turpmāk atsevišķo apgabalu Informācijas biļetenu vietā iznāks viens visiem apgabaliem kopā.” Šo lietu nodod „ārlietu ministra” Hugo Atoma rokās.

„Vēl nav par vēlu pieteikt pasūtinājumus A. Švābes Latvijas jaunāko laiku vēstures grāmatai.”

„Tātad ‘jauno jauniešu’ problēmu pētīšanu vadīs Uldis Grava, bet vientuļo − Pēteris Freivalds.”

„Nākamajā gadā pulciņu vērtēšana jāveic pēc jau iepriekš izstrādātas punktu sistēmas −”

„Es ieteiktu katram valdes loceklim, bet it īpaši vicepriekšsēžiem, nodibināt savus sekretariātus, kas paveiktu vai vismaz atvieglotu tīri technisko darbu.”

„Vai būtu vēlams rīkot polītiskus vadītāju kursus, vai vismaz ietilpināt kādu polītiski informatīvu referātu parastajos vadītāju kursos? Vai maz zināšanu šajā laukā ir labāk vai ļaunāk nekā nekādas?”

„Ja iespējams, būtu vēlams nākamajā gadā noorganizēt īpašus tautas deju un tautas dziesmu kursus −”

Jaunās valdes darbs ievirzīts sliedēs; tas tagad neatlaidīgi jāstumj uz priekšu un uz augšu.

 

 

ANGLIJAS JAUNIEŠU OTRS KONGRESS

Jau 1952. gadā Lielbritānijā radās doma par jaunatnes organizāciju, kas apvienotu visus aktīvos latviešu jauniešus un veltītu vērību nacionālās stājas uzturēšanai. Tomēr vairāk par šādu organizāciju nekas netika dzirdēts līdz 1955. gada jūnijam, kad Nottinghamā notika kongress, kuŗā galvenokārt pārrunāja Anglijas latviešu jaunatnes nostāju pret tikko nodibināto Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienību. Un tad parādījās jaunā zina, ka Anglijā nodibinājusies neatkarīga latviešu jaunatnes kopa. Lūk, ko stāsta tās ievēlētais priekšsēdis Gunārs Tomsons:

„Anglija, kā jau to uz kartes varam redzēt, ir tikai ‘laba pagasta’ lielumā, un tādēļ arī tie jaunieši, kam tuva latviskā sabiedrība un izdarības, nav svešnieki savā starpā. Šī iemesla dēļ arī bija iespējams sarīkot II jaunatnes kongresu Anglijā š. g. 29./30. septembrī, pie kam idejiskie rīkotāji atradās Nottinghamā, bet praktiskā izkārtošana notika Bradfordā un Nottinghamā.

Priekšdarbi šim kongresam sākās, kad saradās mājās mūsu delegāti no ELJA’s kongresa Vācijā. Ar patiesu atzinību un cieņu šeit jāpiemin divas personas, proti − ELJA’s biedrs Ivars Blumenaus, kas noorganizēja kongresa technisko izkārtojumu Bradfordā, un ELJA’s valdes vicepriekšsēdis Pauls Tamsons − kongresa idejas iedzīvinātājs un publikācijas, informatīvo rakstu un darbības projektu autors.

Kongresa pirmā diena pagāja, dalībniekiem sabraucot. Vakarā saviesīgais sarīkojums bija labi izkārtots − lielās, bet mājīgās telpās. Dzirdējām viesa J. Andrupa referātu, kur viņš sevišķi uzsvēra, ka šīsdienas jaunatne ir un tai jābūt cīnītāju paaudzei. A.Tālberga solo dziesmas N.Kandroviča pavadījumā un Bradfordas deju kopas „Sakta” tautas deju priekšnesumi bija tīkami vakara dalībnieka acij un ausij. Vakaru noslēdza deja.

Kongresa otru dienu ievadīja māc. R. Mužika dievkalpojums Draudzes mājā. Apspriežu daļa risinājās Bradfordas Latviešu mājā; to atklāja P. Tamsons, savā uzrunā minēdams jaunatnes pienākumus un paskaidrodams, kāpēc mums tie jāveic. Par kongresa vadītāju ievēlēja Paulu Tamsonu, palīgu Ivaru Blumenauu, sekretāriem Dailu Jaforti un Gunāru Tamsonu, prezidija locekli Staņislavu Plataci. Kongresā piedalījās un kongresu apsveica J. Andrups (LNPL), A. Dzītars (DV), O. Lediņš (Londonas jaunatnes kopa), J. Kūlis (K. Ulmaņa mazpulks), G. Tamsons (skautu jenda), P. Tamsons (ELJA), J. Kokarītis (Latviešu katoļu biedrības Bradfordas nodaļa) un citi. Bija ari rakstiski apsveikumi no Sporta pārvaldes un LNPL locekļiem T. Strēlerta un I. Kažociņa.

S. Platacis referēja par ELJA’s trešo kongresu, pieskārdamies tuvāk kongresa rezolūcijām un prasībām, ko tās mums uzliek nākotnes darbā. Sekoja ziņojumi par jaunatnes darbību Anglijā. Ziņojumi ietvēra gaidu un skautu organizāciju darbību, kā arī latviešu jauniešu darbību tautas deju grupās, sporta grupās, latviešu skolās un citur. Ļoti aktīva ir Bradfordas tautas deju kopa „Sakta”, kas ar saviem 15 dalībniekiem ir daudz reižu uzstājusies internacionālos un angļu sarīkojumos un arī divās ārzemju turnejās − Īrijā un Holandē. Pavisam Anglijā ap 150 aktīvu jauniešu. Daugavas Vanagu Fonda valdes loceklis stāstīja par Daugavas Vanagu nodomu organizēt jaunatnes kopas pie DV nodaļām. Kongress ieteica jaunatnei izmantot šo iespēju, kur tā reālizējama.

Svarīgākie lēmumi bija: 1. Jaunatnes darbības veicināšanai Anglijā vēlama jaunatnes sadarbības vadība, ko nosauca par ELJA’s Anglijas kopas valdi. Tajā ievēlēja: G. Tamsonu (priekšsēdis), O. Lediņu (sakarnieks ar LNPL), Z. Pētersonu (sakarnieks ar DVF), E. Bulli (kasiere), D. Jaforti (biedrzine), V. Aueru (vicepriekšsēdis) un G. Rožkalnu (sekretārs). 2. Anglijas latviešu jaunatne radīs latviešu centros kopas, kuŗu darbība būs neatkarīga no pārējām organizācijām un kuŗu augstākā pārstāvniecība būs ELJA’s Anglijas kopas valde. Visi dalībnieki būs ELJA’s biedri. 3. Jaunatnei jāatbalsta palīdzības darbs tautiešiem dzimtenē un izsūtījumā. 4. Anglijas jaunatne par saviem darbības mērķiem noteic: vienot latviešu jaunatni, uzturēt nacionālo garu jaunatnē un veicināt kulturālus un audzinošus pasākumus. Kongress nolēma turpmāk rīkot Anglijā divus gadskārtējus jaunatnes sarīkojumus.

Kongresu slēdza ar Dievs svētī Latviju pēc tam, kad ar īsu klusuma brīdi bija pieminēti tautieši dzimtenē un izsūtījumā.”

 

 

Prese − laikraksti, žurnāli − mūsu civilizācijā ieņem centrālu vietu grupā, ko sociologi dēvē par komunikācijas līdzekļiem. Preses nozīme Informācijas apmaiņā un sabiedrības uzskatu veidošanā ir liela. Jautājumus, kas skaŗ ne tikai kādu nelielu saujiņu pilsoņu, bet sabiedrību visplašākā apjomā, visietekmīgāk pārcilā prese gan ziņu veidā, gan publicējot ideoloģiskus, polemizējošus, un deklaratīvus rakstus, jā − pat ievietojot sludinājumus un paziņojumus. Šī nenoliedzamā preses nozīme ar tai sekojošo ietekmi padara jautājumus, kas saistīti ar preses brīvību, par ārkārtīgi svarīgiem. Jāteic, ka brīvā prese ir simbols jēdzienam − brīvība, jo tur, kur prese pakļauta cenzūrai vai vienai, kādas grupas vai personas noteiktai centrālai līnijai, runāt par brīvību ir neiespējami. Zemēs, kur prese centralizēta, brīvais vārds atrodas pagrīdē un tā efektivitāte ir katastrofāli ierobežota.

Kad nu mūsu izdevums aizsniedzis savu sesto numuru, mēs varam ar zināmu lepnumu vai prieku atskatīties uz paveikto un jo sevišķi priecāties par to, ka esam palikuši un turpinām intensīvi strādāt kā neatkarīgs preses orgāns. Tas nozīmē, ka mūsu rakstu krājuma saturu nenosaka aizbildņi vai ziedotāji, bet gan paši izdevumā līdzi darbojošies autori − rakstnieki, dzejnieki, žurnālisti. Šādu stāvokli mēs esam varējuši paturēt, pateicoties − un pie tam galvenokārt − mūsu lasītājiem, kas veltījuši Jaunai Gaitai savu uzticību. Lasītājs nav pasīvs faktors kāda izdevuma liktenī, lasītājs ir tikpat aktīvs elements kā vēlētājs, kas nodod savu balsi prezidenta vai parlamenta vēlēšanās, jo lasītāja vārds ekspedīcijas kartotēkā ir kluss apliecinājums, kas saka − darītāju, redakcijas darbu akceptējam.

Ar to nav sacīts, ka katrs Jaunās Gaitas abonents pievienojas visam nekritiski, kas atrodams izdevuma slejās. Tas ir tieši tas, ko mēs vismazāk vēlamies. Kritika pat tad, ja tā paliek pasīva, ir zīme, ka starp preses orgānu un tā lasītāju ir dzīva saite, kontakts. Un šāda dzīva saite ir tas, ko brīvā prese viskarstāk ilgojas. Salīdzināsim šādu situāciju ar preses stāvokli nebrīvās, totalitāristiskās zemēs. Tur izdevumu statistika bieži, pie tam pilnīgi nemelodama, var uzrādīt spožus abonentu skaitļus. Bet kā dzīvs faktors prese neeksistē − statistikas skaitļi radušies mākslīgā veidā, piemēram, atvelkot no mēnešalgas zināmu rubļu skaitu kāda izdevuma samaksai. Izdevuma redakcijas un apgāda un lasītāju kontakts rodas vienīgi, ja tas veidojies uz Brīvprātības bāzes, nepiespiesti.

Tas pats sakāms par līdzstrādniekiem. Kāda svarīga regula brīvās preses darbinieku līgumos parasti nosaka, ka rakstītāju nedrīkst piespiest rakstīt pret savu pārliecību. Darbi, kas radušies − apstākļos, kur tas iespējams − ignorējot šo nosacījumu, ir bezvērtīgi, tie ir masu produkcijas tipa fabrikas ražojumi. Literātūras un mākslas, tāpat žurnālistikas un zinātnisku apcerējumu kvalitāte ir nešķiŗama no radīšanas procesa īstuma un oriģinalitātes. Oriģinalitāti neražo pie slīdošās lentas.

Katrs izdevums parasti turas pie kāda idejiska principa. Šie principi var būt ar polītisku nokrāsu − kā dažādu partiju laikraksti un žurnāli −, tie var pārstāvēt kādu mākslas novirzienu, zinātnisku specialitāti utt. Mūsu iespējas emigrācijā ir ierobežotas, tādēļ daudzos gadījumos mēs nevaram radīt kvalitatīvus izdevumus, pieturoties pie pārāk specifiskiem sadalījumiem. Tāpēc arī Jaunā Gaita savā „līnijā” nav izdevums ar pārāk definitīvi nosacītām ideoloģiskām normām, atskaitot vienu − mēs esam brīvs preses orgāns, kuŗā izpaužas brīva, no ārienes neuzspiesta radošo autoru doma. Pieturoties pie šā principa, mēs ļaujam mūsu slejās runāt visiem, kam ir ko sacīt, jo par pateikto atbildību uzņemas autors. Principā mēs dodam priekšroku tiem autoriem, kas aug un veidojas emigrācijā, jo šo autoru domām un uzskatiem kādreiz būs visai izšķirīga nozīme atbrīvotās Latvijas sabiedriskās un polītiskās, kulturālās un saimnieciskās sejas veidošanā. Šo lielo uzdevumu nevarēs veikt, iepriekš negatavojoties, neplānojot un savas teorijas nedebatējot. Tāpēc Jaunā Gaita ir vajadzīga kā forums gan kulturālām debijām, gan polemikai par daudziem mums fundamentāliem jautājumiem.

Sākot ar nākamo gadu mūsu izdevums apciemos mūsu lasītājus katru otru mēnesi. Tas ir iespējams pirmā un galvenā kārtā pateicoties mūsu uzticīgajam abonentu skaitam, bet otrs nozīmīgs faktors ir līdzstrādnieki, kas atsaukušies redakcijas aicinājumam skaitā, kas pieļauj kāpināt satura kvalitātes līmeni. Taču jāpiebilst, ka mūsu darba aktivizēšana joprojām prasa augošu lasītāju saimi un jaunus līdzstrādniekus. Mūsu lūgums tāpēc ikvienam no mūsu uzticīgajiem draugiem dažādās pasaules malās − aicinait talkā jaunus lasītājus! Tāpat aicinājums ikvienam, kam ir ko sacīt mākslas vai publicistikas sektorā − nākiet talkā! Gadusimtos, kad latvietis lieca muguru zem barona un vagara pātagas, savu darbu viņš veica, pulcējot talciniekus un pats ejot talkā. Arī šodien mūs visādi loka jauni vagari un svešuma likstas, tāpēc − iesim talkā! Mūsu izdevuma kvalitāte ir atkarīga no abiem faktoriem − no lasītāju saimes un līdzstrādniekiem. Ja tie abi mūs atbalstīs, mēs turpināsim vēl labāk pildīt uzdevumu, kas mums tuvs − būt par brīvu un neatkarīgu preses orgānu, kuŗa mērķis − koncentrēt domas, idejas un darbus brīvas un neatkarīgas Latvijas republikas augšāmcelšanās stundai.

−be.

 

PIEZĪMES, RAKSTĪTAS PĒC LATVIEŠU JAUNĀS PAAUDZES EIROPAS KONGRESA

 

Jau trešo gadu pēc kārtas savā kongresā Vācijā pulcējās latviešu jaunieši no dažādām Eiropas zemēm. Katru gadu kongresa dalībnieku skaits ir audzis, tāpat vairojies to zemju skaits, no kuŗām jaunie latvieši mērojuši ceļu uz šo sanāksmi. Pirmajā kongresā pārstāvētas bija piecas zemes, otrajā jau septiņas, bet šogad augusta sākumā Augustdorfā satikās latviešu jaunatne no deviņām dažādām Eiropas valstīm.

Neviļus rodas jautājums, kas tad ir tas dzenulis, kas liek desmitiem jaunu cilvēku mērot tālu ceļu un samaksāt no saviem ne vienmēr bagātīgajiem līdzekļiem ceļa naudas, lai tikai nedaudzas dienas pabūtu kopā ar līdzīga vecuma latviešiem no citām zemēm? Kas tas ir par spēku, kas liek pamest kārtīgu dzīvokli un atbraukt baraku nometnē, lai saspiesti gulētu uz vienkāršiem matračiem, kas nolikti skolā uz grīdas? Kas tas ir par spēku, kas jaunietim, aizbraucot mājās, liek rakstīt šādus vārdus: „Man kongress ļoti patika. Esmu pārliecināta, ka tas katram dalībniekam spēja kaut ko dot. Šinī kongresā skaidri varēja redzēt, ka ELJA’s lietas, lai gan lēnām, iet uz priekšu. Man palika labas atmiņas − tā kā jau tagad gaidu nākošo kongresu.”

Viss tas nemaldīgi liek domāt, ka latviešu trimdas jaunatnei ir vēlēšanās kaut reizi gadā būt kopā lielākā pulkā un izrauties no tās vides, kuŗā mūs katru likteņa stiprā roka iemetusi, lai dažas dienas klausītos tikai latviešu valodas skaņās, lai apmainītos domām ar citiem latviešu jauniešiem. Šīs domas var būt arī atšķirīgas, bet savos pamatos tā vienmēr būs latviska domāšana. Citiem vārdiem, apzina, ka esam latvieši, ka tādiem mums arī jāpaliek un ka tādi arī gribam palikt, ir likusi tik daudziem latviešu jaunās paaudzes pārstāvjiem atrast iespēju ierasties kongresā. Tas liek secināt, ka svešā vide, lai cik vilinoša tā arī dažkārt būtu bijusi, nav spējusi pilnīgi saistīt mūsu jaunatni. Mūsu jaunatne nav laidusi saknes svešajā zemē, tā meklē ceļus, kā reiz varētu rast iespēju pilnvērtīgai dzīvei dzimtenē.

Līdz ar to ir iezīmēta šādu kongresu neatsveŗamā nozīme latviešu jaunatnes audzināšanā Latvijai. Ja arī kāds justos jau paguris un viņa ausīm svešās zemes vēji izklausītos kā salda melodija, tad pārējo pienākums ir viņu aicināt savā pulkā, jo tur viņš patiesībā iederas. Mūsu saime nav tik kupla, lai mēs vienaldzīgi atmestu šādiem gadījumiem ar roku.

Interesentu skaits ir nemitīgi audzis, tāpat kā augusi arī Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienība pati. Tās biedriem nav spožu nozīmju, ko piespraust pie krūtīm, nav arī lepnu biedru karšu ar zīmogiem un parakstiem. ELJA’s biedrs var būt katrs latviešu jaunietis, kas jūtas latvietis un vēlas pielikt savu roku kopējam darbam dzimtenes labā. ELJA’i nav vēl stingri noteiktu statūtu un vadlīniju, kas strikti noteiktu, kas darāms, kas nē. Tā vienmēr vēl ir augšanas un veidošanās stadijā. Un ir labi tā, jo kādu organizāciju, lai tā pastāvētu, nevar radīt mākslīgi − tai ir jāaug un jāveidojas pašai.

Kopš ELJA’s dibināšanas tās veidošanā savu roku pielikuši daudz jauniešu no visām Eiropas zemēm − viens vairāk, otrs mazāk, bet visi darbu veikuši ar prieku. Ne mazums atzinības pienākas Agitai Ķiplokai − ELJA’s valdes pirmajai priekšsēdei − kas ar apbrīnojamu sirdsdegsmi centās jaunās apvienības darbu iedzīvināt un ieinteresēt pārējos latviešu jauniešus. Ja arī viņas darba turpinātāji veicamajiem uzdevumiem pieies ar līdzīgu, uzupurēšanos, ELJA augs un veidosies arī nākotnē.

Ja esam atzinuši, ka šādi kongresi ir reāls spēks, kas neļauj latviešu jaunatnei aiziet no savas tautas, ir interesanti dažus pēdējā kongresa vaibstus iezīmēt mazliet stingrāk. Jaunietis pa laikam ir ziņkārīgs. Tas vēlas vienmēr ko jaunu uzzināt un pieredzēt. Ierodoties kongresā, retais tur satika kādu vecu paziņu vai draugu − viss lielais kongresa dalībnieku vairums bija sveši, pirmo reizi redzēti. Katrs no tiem bija savādāks, audzis un veidojies savdabīgos apstākļos. Bija interesanti ar tādiem iepazīties. Tā satiekoties, latviešu jaunieši neatsvešinājas viens no otra.

Mūsu jaunieši dzīvo izklaidus svešās tautās. Šīs svešās vides ietekme var jaunieti pamazām nomākt un radīt mazvērtības sajūtu. Ieradies kongresā, jaunietis redz, ka latviešu pulks nemaz tik niecīgs nav, un pašapzinīgs var doties mājās.

Kongresā bija arī kāds zīmīgs atklājums. Jautājumu vakarā par Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju, literātūru un sabiedriski-polītiskiem jautājumiem bija vērojams, cik maz dažkārt jaunā paaudze zina par savu dzimteni un aktuāliem notikumiem. Vai ELJA’s uzdevums arī nebūtu mēģināt aizpildīt šos robus?

Kamēr vien Eiropā mītošajai jaunatnei būs interese par kopējiem pasākumiem un tā mēros simtiem kilometru, lai kaut īsu brīdi pavadītu savas tautības jauniešu pulkā, tikmēr varam būt droši − Latvijas nākotne nav zudusi. Tā nezudīs, jo vēl spējam rakstīt šādus vārdus par aizgājušo jaunatnes sanāksmi: „Viss, kas attiecas uz kongresu, bija jauks, tas pagāja pārāk ātri. Tagad mājās viss izliekas kā jauks sapnis.” − Lai nebeidzam sapņot arī sapni par brīvu dzimteni!

− kis.

3. ELJA’s Kongresa dalībnieku grupa
A. Preisa uzņēmums