Jaunā Gaita nr. 6, 1956. g. ziemā

Viss bija drupās, un drupas bija kustībā. Ar Vācijas pilsētām lidmašīnas un armijas bija apgājušās kā bērni ar rotaļu klucīšiem. Un cilvēkus tās bija ar plašu vēzienu sagrūdušas juku jukām kā alvas figūriņas.

Novārgušu cilvēku bari plūda vienaldzīgi no stacijas uz staciju. Tās pārplūda, un vilcieni starp tām vilkās kā nogurušas upes. Riteņi sen vairs neripoja uzvarai, kā to vēstīja melno lokomotīvju sāni: tie ripoja, lai pārvietotu upurus šurpu turpu − kaut kur.

Liktenis bija ceļā. Cilvēcīgas drupas bija izlīdušas no patvertnēm un kustējās.

Sadauzītie vilcieni neievēroja nekādus stundu plānus. Cilvēki gaidīja, kad bezjūtīga balss izķērca nākamo vilcienu uz −− Tad masa stacijā sakustējās un plūda pa tuneļiem uz peronu, kur gaidīja pāris jau pārpildītu vagonu. Kas nevarēja iespiesties pa durvīm, uzrāpās uz jumtiem, pieķērās rokturiem vai iespiedās starp vagoniem, gaidīdami atvieglotāju rāvienu. Mieru ceļotāji atrada tikai kustībā.

Likteņi atradās, pazuda un iejuka masā.

Tas, ko ceļotāji stāstīja, miera laikā būtu iespiests lieliem burtiem uz laikrakstu pirmajām lappusēm. Bet cilvēki bija pazaudējuši pārāk daudz, lai veltītu vairāk nekā ikdienišķu uzmanību visneikdienišķākajiem notikumiem.

Mēs ar Jāni Zilgumu bijām iespiesti tumšajās ātrvilciena plēšās starp Kölni un Frankfurti. Mēs ceļojām, lai izbēgtu no nometnes vienmuļības Alpu klintīs. Par pāris cigarešu paciņām varējām atļauties dārgu ceļojumu. No agra rīta bijām stāvējuši kājās. Tagad bija pēcpusdiena.

„Ne visai patīkams paskats. Tumšs kā velnalā,” Jānis norūca.

Es pievienojos viņa rūcienam, jo vēl savas piecas stundas mums bija lemts blenzt tumsā, iespiestiem no visām pusēm, elpojot netīras drēbes un sviedru smaku, ļodzoties līdz vilcienam līkumos, tiekot raustītiem katrā stacijā.

„Es nesaprotu no kurienes viņi nāk, uz kurieni dodas,” viņš kļuva nepacietīgs, „es neizprotu šo stulbo mētāšanos un ceļošanu. Kā lopi barā...”

„Bet galu galā ir interesanti vērot,” es centos pārliecināt pats savas kājas, „grūtības dzīvi−−”

„Ē, nieki, vecīt. Vai nebūtu labi patlaban no kopkatla saņemt kārtējo vakariņu viru un to vienā mierā notiesāt? Tad atmesties augšpēdu gultas augšstāvā un ar kājām atspiesties griestos?”

„Jā, jā, bet neaizmirsti, ka taisni no visa tā mēs bēgam. Iedomājies tik, kas te ceļo! Šis ir nebijis likteņu maisījums, nē, šeit notiek ķīmiska reakcija, no kuŗas radīsies jauna viela.”

„Un tad? Kas man daļas gar ķīmiju? Es braucu, lai Alpos uzkāptu augstākajā virsotnē, atlaistos augšpēdu un kājām atspiestos debesīs. Man nav likteņa, un es neticu pasaciņām par bubuļiem, kas cilvēkus vazā aiz deguna.”

„Bet Rita?” es pēkšņi iejautājos.

Jānis it kā nopūtās. „Lūdzu, ne tagad.”

„Vai tas nebija liktenis, kas viņai lika pazust?”

„Es tev esmu teicis desmitreiz − tas nebija nekāds liktenis − viņa vai nu palika pie krievu mežabrāļiem vai arī kļuva par kāda friča guļamistabas sekretāri. Skaista viņa bija. Kamēr mums bija jāmīca māli grāvjos, fazāni un citi lieli kraukļi mīcīja mūsu meitenes. Un Rita nebija muļķe. Pāris reižu viņa man kā pa jokam teica − ja es viņu pametīšot, viņa vis neskriešot mani meklēt. Skaistu vīriešu esot diezgan. Es būtu tikai muļķis, ticēdams, ka kaut kāds liktenis viņu parāva gaisā, ietina mākonī un aiznesa uz dziļāko vietu Klusajā okeānā taisni dienu vai divas, pirms es, pa pusei dezertējis, pa pusei atvaļināts ierados, lai paglābtu viņu no vaņkām. Un lāga ļautiņi, viņas saimnieki, zināja teikt tikai tikdaudz, ka pie mājām ķīvējies ivans ar frici un pēc tam Ritu neviens nav varējis ne sasaukt nedz atrast. Es tev saku, i mierā i kaŗā veči viens otram apgriež kaklu, lai tiktu pie meitas. Un, velns parāvis, man bija gluži vienalga toreiz − un man ir vienalga tagad − kas viņu paņēma sev līdz. Es sasitu papēžus, apgriezos un devos atpakaļ uz rotu, kur mani dullā izlēciena dēļ tikko neuzkāra.”

„Tu tomēr esi savāds. Tu viņu neesi aizmirsis. Es teiktu pat − tu vēl arvien mīli viņu tik ļoti, ka gribi šo mīlestību iznīcināt bez pamata un loģikas, lai tikai tā tevi netraucētu. Cilvēki taču vienkārši nepazūd. Un ja vācieši toreiz tika galā ar krieviem, kāpēc gan kāds nebūtu redzējis Ritu ar viņiem aizejam?”

„Izbeidz! Man viss tas līdz matu galiem! Kāpēc tu mēģini labot nelabojamo? Tikai lai man iestāstītu, ka visus šos nevienam nevajadzīgos masas gabalus kustina liktenis un ne viņu pašu brīva griba? Labi, ja es Ritu satikšu starp šiem miljoniem, vienalga, uzkrāsotu vai nē, es lūgšu piedošanu un pazemīgi liekšos tavā priekšā, teikdams − liktenis ir.”

Viņš apklusa un blenza spraugā starp plēšām, kur gaŗām zibēja krāsainas āra švīkas. Vienai pelēkai švīkai bija jābūt Lorelejas klintij. No tās nelaimīgā pieviltā meitene reiz metusies Reinas dzelmē, lai paliktu uzticīga savam pievīlējam. Un pēc tam, ļaudis stāsta, viņa parādījusies kā daiļa nāra, vilinot iemīlējušos laiviniekus nāvē.

Mēs izkāpām Frankfurtē, un, pa pusei angliski buldurēdami, iztraucējām divus spekulantus uz puslīdz vesela sola tumšā stacijas kaktā. Viņi neuzticīgi paķēra savas somas un laidās. Uz sola bija palicis avīžu papīra vīstoklis un tajā − pudele Reinas vīna.

„Arī liktenis,” es nočukstēju pietiekami skaļi.

„Neāksties, saki labāk ‘ou kei’ un ‘senk jū’,” atcirta Jānis. „Lai slava spekulantiem un mums karalisks mielasts.”

Mēs nolikām pudeli vidū un tēlojām ceļojošus miljonārus, ēzdami sviestmaizes un dzerdami vīnu.

Nākošais vilciens uz Müncheni bija trīs stundas par vēlu. Mēs bijām samiegojušies un saīguši, kad tas ievilkās milzīgajā stacijas dzelzs skeletā, pūzdams caur tā ribām tvaika mutuļus melnajās debesīs. Vilciens bija pārpildīts.

Atkal ar pāris angļu vārdu un elkoņu grūdienu palīdzību iekļuvām vagonā. Jānis tika iespiests platformas kaktā uz kādiem kartupeļu vai kāļu maisiem un laimīgi aizmiga.

„Pabaksti mani uz rīta pusi,” viņš man vēl apmierināti noteica, „tas ir, ja nedomā gulēt stāvus kā zirgs.”

Tā es stāvēju, viens starp svešiem, šūpojoties līdz vilcienam un izjuzdams riteņu klaboņu kā sitienus pa nogurušajām pēdām. Pamazām manī tiešām radās zirdziskas tieksmes, jo pa pusei biju aizsnaudies un uztrūkos ar strauju rāvienu taisni tad, kad taisījos saļimt. Un tā visu laiku. Manas domas, liekas, sastāvēja pa pusei no sapņiem; pa pusei no ļaužu klusās murmināšanas, kas atstāja pārdabīgu iespaidu. „Tā veļu valstī veļi jūt,” es pats sev stāstīju un mēģināju pamosties. Bet tas lāga neizdevās, jo nogurums, iebaudītais vīns, cieši saspiesto cilvēku siltums un dvinga apdullināja smadzenes, neļaujot ne domāt ne gribēt.

Labs laiciņš bija pagājis, vilcienam kustoties, apstājoties lauka vidū, kustoties, apstājoties, raustoties.

„Ašafenburga!” kāds sauca.

Spiešanās. Kustība. Svaiga gaisa smarža. Tālas balsis uz perona.

Kad vilciens atkal sarāvās, blāvās spuldzes gaismā ievēroju jaunpienācēju. Viņš bija cieši piespiests man pie sāniem.

Pirmais skatiens atklāja, ka jaunpienācējs bija kaŗa gūsteknis. Viņa sadriskātie, netīrie uniformas svārki, nogurusī un vienaldzīgā sejas izteiksme, bālie, iekritušie vaigi rādīja, ka viņš nīcis aiz krievu dzeloņstieplēm.

Viņš tika pagrūsts un nejauši uzkāpa man uz kājas.

„Piedodiet,” viņš klusi teica.

„Tas nekas, šai vietā nav iespējams būt sevišķi pieklājīgam.”

„Es mēģinu pieradināties arī šeit. Tur, kur es biju, būt pieklājīgam nozīmē būt stulbam vai izdarīt pašnāvību.”

„Saprotu. Esmu šo un to no tā redzējis.”

„Jūs no austrumu apgabala?”

„Jā un nē. Manas mājas palika Latvijā.”

„Ā!” mans nejaušais sarunu biedrs kļuva dzīvāks. „Es pazīstu šo zemi. Tur mani saņēma ciet − Kurzemē − kad kaŗš bija galā. Jūs saprotiet, vai nē?” viņš piemetināja kā atvainodamies.

„Protams.”

„Man patīk jūsu ļaudis. Es zinu, jūs mūs nīstat, bet ir tas man patīk. Jūs esat rūdīti un jūsu puiši bezbailīgi. Un jūsu meitenes − pat viņas ir drošsirdīgas.”

„Paldies,” es teicu.

„Es nemēģinu glaimot,” viņš turpināja. „Es varbūt tā nedomātu, ja nebūtu cīnījies blakus jūsu puišiem un − − Bet tas ir pārāk šausmīgs gadījums. Esmu redzējis līķus, jūs saprotat, un redzēju savus draugus mirstam no bada, sala, tīfa, vienkārša paguruma − ne frontē, bet aiz žoga. Un tomēr šis viens gadījums ir šausmīgāks par visu. Es negribu jums stāstīt par briesmām, ko esat pārcietis. Cilvēkam taču reiz gribas aizmirst nāvi un dzīvot.”

„Varbūt, bet tas jau nav svarīgi.” Es sajutu, ka viņam ļoti gribas, ja ne izkratīt sirdi, tad vismaz runāt. „Es ilgi neesmu bijis mājās, un tāpēc labprāt klausos. Zinu − nekas priecīgs nav gaidāms, bet vai lai es aizspiestu ausis un sapņotu? Nē, runājiet droši.”

„Labi, te ir mans stāsts, tik pilnīgs, cik to varu atcerēties,” viņš teica un uzsāka, vilcienam klabot, čīkstot un līgojoties.

 

* * *

 

Tas notika 1944. gada vasaras otrā pusē. Austrumu fronte iesniedzās jau Latvijā. Bija brīži, kad neviens nezināja, kur atradās krievu kaŗaspēks. Droši vien arī viņi paši bieži nezināja, jo mūsu armija bija izsvaidīta pa visiem kaktiem, un tanki mūs dzenāja dziļi zemes iekšienē. Partizāni un sarkanarmieši mūs apdraudēja šķietami drošās vietās.

Mūsu rota toreiz atradās uz dienvidrietumiem no Lubāna ezera. Mēs nebijām sastapuši ienaidnieku jau labu laiku. To pašu varēja teikt par mūsu komandpunktu, kas bija pazudis pēc nekārtīgās atkāpšanās.

Kādā dienā man bija jāvada viena no daudzajām patruļām ar uzdevumu atrast mūsu augstākos pavēlniekus. Mēs sākām soļot uz priežu mežu, kas aizstiepās tālu uz ziemeļiem. Mežā viss šķita mierīgs − koki, zāle, sūnas, pa kādai sēnei ar sarkanu vai dzeltenu galvu, priežu jaunaudze. Virs galvām dūca neredzami kukaiņu bari.

„Kas teiktu, ka ir karš?” es noteicu vairāk sev nekā vīriem, kas uzmanīgi sekoja pa ceļu, vērdamies starp koku stumbriem.

Maniem vārdiem atbildēja šāviens. Uzbrukums!

Mēs aizlecām aiz priedēm un atšaudījāmies. Bet jūs zināt, kādas iespējas trāpīt neredzamam ienaidniekam. Viens no maniem vīriem jau gulēja beigts, daži citi asiņoja.

„Atpakaļ!” es saucu. „Es jūs nosegšu!” Šie nolādētie partizāni, vai kas viņi bija − viņi sabojāja visu.

Šāvieni turpinājās vēl brīdi, tad apklusa. Viņi bija atklājuši, ka esmu palicis viens un acīmredzot centās aizsteigties patruļai priekšā. Es devos atpakaļ, slapstīdamies aiz stumbriem, bet tur jau mani sagaidīja šāvieni. Metos pa labi priežu jaunaudzē. Nebija vaļas pārdomām, jo kuŗu katru brīdi neredzamie varēja mani atkal ieraudzīt.

Devos uzmanīgi tālāk, spraukdamies cauri asajām skujām. Jaunaudze izbeidzās, un manā priekšā bija pietvīcis sūnāklis ar vaivarājiem, zilenēm un sakropļotām priedītēm. Man vajadzēja tikt cauri sūnāklim uz lauku mājām, kas tupēja uz pakalna viņā malā, tad mēģināt nokļūt uz dienvidiem līdz meža stūrim, kas kā pakavs apņēma sūnākli.

Man laimējās ieraudzīt celiņu, un es bezrūpīgi sāku soļot. Bet laikam nebiju bijis pietiekami uzmanīgs, jo jaunaudzē dzirdēju šāvienus. Daži šāvieni nāca arī no meža dienvidu stūra. Stāvoklis nebija patīkams.

Pēkšņi sev priekšā dzirdēju zaru švīkoņu. Nometos aiz tuvākā ciņa un pacēlu stobru.

Jūs varat iedomāties, cik ļoti biju pārsteigts, ieraugot meitenes bizes, kur biju domājis redzēt biedra Ivana puļķi. Es sajutu, ka šī meitene bija mans glābējs eņģelis.

Viņa tāpat bija pārsteigta.

„Ko jūs te meklējat?” viņa jautāja lauzītā vācu valodā.

Es pielēcu kājās. „Dieva dēļ, vai jūs nedzirdējāt šāvienus? Viņi mani ielenkuši. Noslēpiet mani,” es uz brīdi biju kļuvis nesavaldīgs.

Viņa stāvēja un likās domājam.

„Jūs nīstat komunistus, vai nē?” es riskēju visu. „Palīdziet man!” Droši vien izmisums skanēja manā balsī, jo viņa atbildēja nekavējoties.

„Tā ir taisnība, bet arī vāciešus es nemīlu,” viņa drošsirdīgi lūkojās man acīs. „Un vai tad jums nav šautenes, ar ko cīnīties? Bet lai notiek šoreiz. Dodu jums savu vājo sievietes vārdu.”

„Simtkārt paldies!” es tuvojos viņai.

„Stāt! Viens noteikums − jums man jāatdod savi ieroči.”

Es paklausīju, jo viņas balsij nevarēja pretoties.

„Soļojiet!” viņa teica.

Es soļoju, kaut arī jutos ne visai drošs. Kaŗavīram ir šautene, lai ar to cīnītos un, to apkampjot, mirtu. Šautene ir viņa drošība, bet es to biju aizdevis projām un nu jutos pavisam muļķīgi, kā puika, ko māte ar viņa paša nūju dzen pie tēva pēršanai. Un tagad mani, vācu armijas leitnantu, vienkārša lauku meitene varbūt veda pie tēva Ivana. Vēl tagad nevaru saprast, kāpēc toreiz neizvēlējos vīrišķīgu cīnu. Laikam taču tādēļ, ka biju pilnīgi viņas varā.

„Man žēl, bet es citādi nevarēju,” meitene likās bija uzminējusi manas domas. „Mājinieki ir uz lauka, un man jābūt piesardzīgai. Es nevēlētos mūsu saimnieka māju pārvērst cietoksnī. Patiesībā, es nebiju piesardzīga pašā sākumā, nākdama meklēt sūnāklī noklīdušo govi, pēc tam kad mežā dzirdēju šāvienus.”

Viņa mani ieveda kūtī un norādīja uz lūku griestos: „Paslēpieties tur augšā sienā. Es atnesīšu jums ko ēst.”

Es uzrāpos pa kāpnēm kūtsaugšā, kas bija piebāzta ar svaigu sienu. Paslēpšanās nebija grūta.

Pēc brīža meitenes galva parādījās lūkas atvērumā. „Te būs,” viņa man pasniedza maizes kukuli, bļodiņu ar biezpienu un sviestu un krūzi piena. „Es jūs pasaukšu, kad viss būs kārtībā.”

Viņa sāka kāpt lejā, un es saķēru viņas roku. „Es nezinu, kā izteikt savas jūtas,” es nomurmināju, „bet es jūs apbrīnoju!”

„Bez glaimiem,” viņa nopietni paskatījās manī. Nekad vēl nebiju redzējis tādu sērīgu, laipnu nopietnību sievietes acīs. Tā mani samulsināja. Es atkal biju mazs puika.

„Kā jūs sauc?” es laikam nosarku.

„Kā mani sauc? Vai tas tik svarīgi? Pateikšu vēlāk. Bet tagad jums ieteicams ierušināties sienā.” Viņa pasmaidīja un atbrīvoja roku. „Uz redzēšanos!”

Es noslēpu pārtiku pažobelē un devos izpētīt savu paslēptuvi.

Atklāju durvis, caur kuŗām droši vien siens tika bāzts kūtsaugšā. Tās bija pusviru, un es varēju pārredzēt daļu pagalma.

Pie durvīm bija pieslietas kāpnes. Lejā pie sienas stāvēja siena dakšas. Noderētu durklim − es iedomājos. Pagalma vidū bija aka. Dzīvojamo māju aizsedza durvis, bet es baidījos tās kustināt.

Pēkšņi izdzirdu balsis. Tātad beidzot! Es sagrūdu durvju priekšā vairāk siena un ierušinājos šai kaudzē, atstādams tikai nelielu caurumu, pa ko novērot pagalmu. Ja kāds iedomātos kāpt augšā, es vēl varētu nolīst kādā tumšā pažobelē.

No dzīvojamās mājas puses manā redzes laukā ienāca meitene un divi vīrieši. Viens bija krievu virsnieks, otrs, acīmredzot, mežabrālis, apkāries divām šautenēm un satinies patronu lentēs. Viņi runāja krieviski, un es nesapratu ne vārda. Bet viņu nodomus varēja iztulkot. Virsnieks bija prasījis dzert. Meitenei bija līdz glāze, un viņa nolaida spaini akā. Viņa pasniedza virsniekam pilno glāzi. Viņš kaut ko teica. Viņam bija bail dzert pirmajam. Vienīgais, no kā krievi toreiz vēl baidījās, bija latviešu puiši un saindēts ūdens. Meitene iedzēra malku, iesmēla atkal pilnu glāzi un pasniedza sarkanarmietim.

Viņš dzēra, lūkojās meitenē un vaļīgi smīnēja. Tad viņa vaibsti atkal kļuva nopietni, un viņš rādīja uz meža pusi. Viņš prasīja par mani! Es uzmanīgi vēroju meitenes seju, bet tajā nepamanīju ne mazāko kustību, kas mani nodotu. Redzēju tikai, ka viņas acis bija kļuvušas spītīgi saltas. „Neesmu nevienu redzējusi,” viņa teica, un to es būtu sapratis jebkuŗā valodā. Virsnieks noraudzījās pētot visapkārt, tad pačukstēja kaut ko savam pavadonim. Mežabrālis aizsteidzās, un virsnieks atkal piegriezās meitenei.

Viņš sniedza tukšo ūdensglāzi un, kad viņa to saņēma, sagrāba viņas plecu. Meitene atkāpās līdz akas malai, strauji pasvieda galvu atpakaļ un gaidīja. Viņš lēnām tuvojās.

Meitene nelūdzās un nekliedza. Viņa neraudāja. Viņa tikai raudzījās − auksti, izaicinoši, spītīgi − sava mocītāja acīs. Vīrietis atkal saķēra meitenes plecus un kaut ko teica. Viņa viņu atgrūda. Viņi cīnījās. Tad viņš pēkšņi sagrāba kleitu un rāva.

Es biju sasprindzināti vērojis, it kā es būtu teātrī. Drēbes plīšana mani pamodināja. Es aizmirsu visu, klupu lejā pa kāpnēm, paķēru siena dakšas. Es pagriezos: mežonis meiteni turēja pie pleciem, purināja un spēra viņu. Es skrēju.

Viņš pagrūda pusdzīvo meiteni. Viņa klupa, mēģināja noturēties pie akas malas, bet rokas atspiedās tukšumā. No akas atskanēja kliedziens. Ūdens splakšķēja. Tad manas dakšas iedūrās dzīvā miesā. Vienreiz, divreiz, trīsreiz.

Mežā atkal šāva. Kāds skrēja ap stūri. Mežabrālis. Paceltām dakšām es skrēju viņam pretī. Viņš izšāva man tieši sejā. Es kritu uz priekšu, un tai pašā brīdī viss aptumšojās.

Es pamodos, kad draugi mani cēla uz nestavām. Dzirdēju kādu sievieti saucam meitenes vārdu. „Cik labi,” es nodomāju, „nu es zinu viņas vārdu.” Un tad es mēģināju celties, saukt palīgus. Vēlreiz es kritu, un pasaule kļuva melna.

Tikai nedēļu vēlāk es atkal ieraudzīju gaismu. Pretuzbrukums bija izdevies, komandpunkts atrasts, es izglābts. Kad vēlāk jautāju par lauku mājām, draugi atbildēja, ka tās pāris dienas vēlāk evakuētas un nodegušas, viņiem atkāpjoties.

Es negribēju toreiz runāt. Jutos satriekts. Un tā paglabāju savu noslēpumu. Tiešām, jūs esat pirmais, kam to atklāju.

 

* * *

 

Viņš bija beidzis. Ilgu laiku mēs klausījāmies riteņu klaboņā un sliežu čīkstēšanā.

Tad spiedza bremzes − mēs bijām Vürcburgas stacijā.

„Te man jāizkāpj,” teica mans ceļabiedrs. „Es meklēju savu meiteni, bet Vācija ir plaša. Ardievu!”

„Ardievu!” es saņēmu viņa roku. „Es nekad neaizmirsīšu.”

Viņš izspiedās līdz durvīm. Es viņam sekoju. Durvis aizvērās un bijušais kaŗa gūsteknis pūlējās izspiesties cauri ļaužu masai, kas plūda uz vilcienu. Es ievēroju, ka viņš mazliet kliboja.

Pēkšņi es satrūkos. Viņa stāstā kaut kas likās ļoti ļoti pazīstams. Es mēģināju atvērt logu. Kad tas pēkšņi ar troksni iekrita savā spraugā, viņš bija jau tālu pūlī. Es tomēr mēģināju kliegt.

„Kā viņu sauca!?”

Viņš nedzirdēja.

„Kā sauca meiteni?” es mēģināju vēlreiz.

Viņš atgriezās un mēģināja tikt atpakaļ. Viņš pavēra muti saucienam, bet es redzēju tikai lūpu kustības. Kāda māte izmisumā sauca: „Mana meitenīte, kur ir mana meitenīte?”

Cilvēku masa bija sakustējusies. Mans ceļabiedrs veltīgi pūlējās izkļūt no dzīvās straumes. Nesekmīgi.

Vilciens atkal sarāvās, un mēs ceļojām. Tūkstošiem likteņu ceļoja. Bet viens nupat bija izbeidzis ceļojumu. Varbūt viņas vārds nebija Rita. Varbūt nelaimīgā māte atrada savu bērnu. Un tomēr vesela pasaule bija sagruvusi, un drupas bezmērķīgi klaiņoja, pazaudējušas savas vecās vietas.

Ausa rīts. Bet es ļāvu Jānim gulēt. Nebija nozīmes. Viņš neticēja liktenim, un es zināju − Alpos viņš atgulsies uz muguras, atspiedīsies kājām debesīs, nekad neiedomādamies, cik tās ļoti smagas.