Jaunā Gaita nr. 6, 1956. g. ziemā

Ziemas svētkus gaidīdams, Saldu daru alutiņu; Gan zināju, Ziemas svētki Trīs dieniņas svētījami!   Ai, bagāti Ziemas svētki Lejiņā nogājuši! Tekam veci, tekam jauni, Vedam svētkus kalniņā.   Ai, bagāti Ziemas svētki, Ko jūs labu atnesāt? Cūkas snuķi, saldu alu, To jūs labu atnesāt!   Kādu dziesmu dziedāsim Ziemas svētku vakarā? Pīrāgam, nabagam, Abi gali nodeguši!   Ai, bagāti Ziemas svētki − Pastaliņu pūdētāji; Trīs dieniņas, trīs naksniņas Man kājiņas nenoautas!   Kā zinātu Ziemas svētkus, Kad nediltu kamaniņas; Kā zinātu Lieldieniņu, Kad nekārtu šūpulīti.   Ķekatās, ķekatās Ziemas svētku vakarā; Ja nedos alu dzert, Dos cūciņas smecerīti.   Saņemiet danča bērnus, Neba mēs daudz bijām: Bijām pieci, bijām seši, Līdz trešam desmitam.   Ķekatīši, tēvainīsi, Ko jūs še meklējat? Še nevaid jaunu meitu, Nedz ar gaļas kumosiņu.   Saiminiece siļķi cepa Pukstēdama, stenēdama; Vai tu puksti, vai tu steni, Drusciņ gaļas ar vajag.   Eit’ projām, ķekatnieki, Negaidiet kruķējam; Šajās mājās lieli kruķi, Kruķēs jūsu muguriņas.   Nu projām ķekatnieki Ar tiem tauku vēderiem; Visu gaļu apēdusi, Kauli vien palikuši.     Tautas dziesmu illustrējumi pārņemti no Reiņa Birzgaļa „Latvju Dainas illustrācijās”     . Ja nebūtu mums dakteru, Tad visi ļaudis slimotu, Un miljoniem tad dzīvību Braukt’ nelaikā uz mūžību. Tamdēļ lai, brāli, katrs zina, Cik varena ir medicīna.   Ja nebūtu mums juristu, Tad netaisnība valdītu, Un visā plašā pasaulē Tik varmācības notiktu. Tamdēļ lai balsī spēcīgā Saucam: „Vivat justitia!”   Ja astronomu nebūtu, Kas zvaigžņu ceļus pētītu, Tad būtu mums viens un tas pats − Vai diena tagad ir, vai nakts... Tamdēļ lai laimes uzsaucam Mēs gudram zvaigžņu pētniekam!   Ja architektu nebūtu, Kas mums tad mājas būvētu? Tad mēs kā zvēri dzīvotu Un naktīs kokos gulētu. Tamdēļ par skaistām pilīm, ēkām Lai godu dodam architektam!   Ja tautsaimnieku trūktu mums, Tad valdītu īsts sajukums, Kas vadītu ar gudru prātu Valsts saimniecības aparātu? Tamdēļ lai dzīvo trīskārt sveiks Tas visugudrais tautsaimnieks!   Ja agronomu nebūtu, Kas tad ar zemi notiktu? Tā mūža mežiem apaugtu, Jo it neviens to nekoptu. Tamdēļ par zaļām druvām, laukiem Lai pateicamies agronomiem!   Ja ķīmiķu mums nebūtu, Kur tad mēs šņabi dabūtu? Tad varbūt būtu jādzer mums Kāds nāveszāļu maisījums. Tamdēļ lai ķīmiķiem mēs rādām, Ka viņus ļoti augstu stādām!   Ja teologu nebūtu, Tad velns mūs visus parautu, Jo neviens priecas mācību Mums sirdī neiedēstītu. Tamdēļ lai Dievam varenam Caur teologu kalpojam!         PAŠU MĀJĀS   Tu nedrīksti satikties ar Pauli, viņš ir no otras draudzes!     To es saku − šī bija pēdējā reize, ka tu satikies ar tā trakā „sīkzemnieku partijas” veča puiku Andri!   Bet mani vecāki gan nepieder nevienai latviešu draudzei un partijai! Vai es drīkstu spēlēties ar Ilzīti?           T N M Sacensības zīmējums Nr. 1.   „Trimdas Nopelnu Medaļai” (kā katrai medaļai) ir divas puses, tikai ar to atšķirību, ka tai nav tukšās jeb mugurpuses. Šāds tālredzīgs, diplomātisks gājiens pieļaus katram bez sirdsapziņas pārmetumiem rādīt savas medaļas abas puses. Šī puse nēsājama pavērsta pret tautu tad, kad esat darītāju pulkā, jo tur parasti trūkst vai pat pietrūkst labu runātāju.   Šo pusi nest vērstu pret tautu tad, kad esat runātāju pulkā, jo tiem nav nekas vairs simpātiskāks par uzmanīgu (kas par to, ka miegainu) klausītāju.

Toms Bezmērs KO DARA AR GRĀMATĀM Motto: Durvju priekšā kāds vīrietis rīkojas ar velosipēdu. „Vai nevajag grāmatu?” piedāvāju. − „Ko tad ar tām dara?” sausi un vienaldzīgi jautāja viņš. Kārlis Students „Nelūgtos ciemos” Viena no ietekmīgākām darbībām, par ko esmu lasījis, ir grāmatu dedzināšana, un šķiet tik pat sena, cik pati grāmata. Grāmatas dedzina ne tikai tad, kad tās kļuvušas vecas, nolietotas vai arī izlasītas, bet visvairāk tad, ja tās nepatīk. Kad kādā valstī par valdnieku gadās cilvēks, kam no visām nepatikām pret cilvēcīgu darbošanos vislielākā ir nepatika pret grāmatām, tad algoti pavalstnieki spēcīgi vien, kā dziesma saka, „kurin’ guni, silda gaisu” ar grāmatām. Pats esmu piedalījies tikai vienā grāmatu dedzināšanas akcijā. Biju toreiz, saviem vecākiem par prieku (latviešu skolotājiem raksturīgās labsirdības dēļ) piecas ziemas paturēts ģimnāzijā. Minētajai akcijai tad vajadzēja izteikt manu un citu skolās tik ilgi slodzīto upuru atbrīvošanas sajūsmu. Ar brēcienu, kas nedarītu kaunu pat indiāņu virsaiša „Smaidošā buļļa” ausīm, es iemetu sārtā Trauberga mācību par „Cilvēku”. Tagad man sāk likties, ka toreiz būšu savā izvēlē nedaudz pārsteidzies, jo ar cilvēku ir tāpat kā ar auto − tik ilgi, kamēr auto rūc, viss kārtībā. Bet kad tas atsakās rūkt, kaut kur radusies kļūme. Bet kur? Ja visas grāmatas nesadedzina vai arī nededzina nemaz, tad ar tām piepilda grāmatu plauktus mājās, bibliotēkās un veikalos. Bibliotēkās un veikalos grāmatas diezgan daudz pārcilā, bet mājās tās galvenokārt lieto telpu dekorējumam. Agrāk grāmatas mēdza daudz lasīt, bet tagad, lai tās nenolietotos, lasāmvielai izgudroti žurnāli un komiķi. Bagātās ģimenēs telpu dekorēšanas nolūkos mēdz grāmatas kaudzēs it kā izmētāt uz galdiem. Tas ir riskanti, jo, dažreiz veseliem sējumiem no izdevējiem pasūtinot, gadās, ka uz galdiem nokļūst nerātnās tautas anekdotes un dziesmas. Dažās ģimenēs grāmatas diezgan sekmīgi pielieto cīņā pret mušām, pārsedzot ar tām rūgušpiena un krējuma traukus. Tāpat arī, lai paglābtu ēdamgaldu lakotās virsas vai nenotrieptu, nesadedzinātu lielām rozēm izšūtus galdautus, šīs ģimenes mēdz zem cepeša pannām vai kartupeļu bļodām pagrūst grāmatas. Tā sauktajās jaunajās ģimenēs, kas vēl nav pieradušas pie mājas nemiera, zīdaiņiem un citiem ļoti maziem bērniem dod grāmatas, lai tie pārtrauktu savu iemīļoto kliegšanu. Tā dažreiz izdodas saglābt klusumu pie televīzijas aparāta tik ilgi, kamēr grāmatas pēdējā lapa nav izplēsta un saplēsta. Bez tam, grāmatas arī lasa un no tām mācās.     Antons A. Acuraugs I Man bija reiz auto Ar auto braukt man tīk un stūrēt, Bet manai sievai − apkārt lūrēt Un manas rokas vārdiem stūrēt. Es iemācīju sievai stūrēt, Pa lab’ un kreisi pašai lūrēt Un pašai savas rokas stūrēt. Nu manai sievai patīk stūrēt, Bet man − pa lab’ un kreisi lūrēt Un viņas rokas vārdiem stūrēt.   Bikses ir viena no svarīgākajām cilvēces sastāvdaļām. Pēc Ādama un Ievas tika radītas bikses. Tas notika tad, kad Adāms izgudroja vīģes lapu. Un no tā laika lielākā tiesa cilvēku valkājuši bikses. Kas būtu cilvēce bez biksēm? Skoti nevalkā bikses, jo viņi valkā brunčus, tāpēc ka ir kautrīgi un taupīgi. Viņi ir tik kautrīgi, ka nekad neapprecētos, ja nevarētu to izdarīt, izliekoties par sievietēm. Un taupības nolūkā viņi arī pēc kāzām turpina izlikties par sievietēm, lai varētu valkāt savu sievu drēbes. Melnie Afrikas džungļos nevalkā bikses tādēļ, ka viņi staigā apkārt pliki! Un ar biksēm kājās neviens nevar būt pliks! Pa laikam svarīgāks tas, kas biksēs, bet citreiz bikses ir svarīgākas. Tad tas ir formālisms. Bikses ar dažādas krāsas svītrām gar malām ir vissvarīgākās no visām biksēm. Bet tām vispār reti kad kas iekšā: lielāko tiesu tās karājas tukšas skapī. Jāsaka − forma bez satura. Bikses var iedalīt dažādi. Ir: 1. apakšbikses (abstraktas); 2. virsbikses (konkrētas): a) īsās; b) gaŗās. Īsās bikses nav tik gaŗas, cik gaŗās. Gaŗās bikses ir vienmēr bijušas kā kāda gatavības apliecība. Sak’ māte vairs netaupa drēbes, jo zina, ka puika ir tā vērts. Bet pēdējā laikā notikuši dažādi gadījumi, kas stipri liek šaubīties par gaŗo bikšu nākotni trimdas latviešu jaunatnes darbā. Par filozofisko pamatojumu gaŗbiksības nevēlamībai, jā, kaitīgumam, raksta no Lansingas. Kādā jauniešu sanāksmē vidēju gadu cienījams kungs īsās biksēs ar fauniski veidotām kājām teicis apmēram tā: „Bikses ir cilvēka garīgā seja. Bikses ir tautības karogs. Jo īsākas bikses, jo latviskāki mēs esam. Paskataities uz vietējiem − viņi baidās pielaist sauli saviem stilbiem un kļūt tuvi dabai. Bet latvietim tā neklājas: latvietis jau kopš mūždienām bijis dabas cilvēks. Un tāpēc, jaunie, kamēr jūs valkāsit gaŗas bikses, jūsu īpatnējā latviskā garīgā seja būs izstiepusies un bēdīga. Bet latvietis ir prieka mīlētājs. Tāpēc ļaujiet stilbiem smaidīt! Esiet īsti latvieši!” Klusums. Gaŗās bikses tomēr neviens neesot nost vilcis. Quo vadis, jaunatne!? Ja es iedomājos tās saulainās dienas Gaujmalā, kad staigāju nevien īsās biksēs, bet pat bez biksēm, tad saprotu, cik tīri latvisks toreiz biju. Tagad − kauns! Un cik latviski ir līkkājotie bavārieši īsajās ādas bikšeles! Vai melnie tur džungļos. Vai skaistumkaralienes. Un cik ļoti latviski būtu izskatījušies Nameiša zemgaļi, īsās biksēs kaujoties ar vāciešiem. Bet viņi jau bija tikai zemgaļi. Šai sakarībā nevaru nepieminēt kolēģu Andžu − nezinu, kāpēc man gribas šim vārdam priekšā rakstīt „K” un gaidīt, vai tur neiznāks kas labs − Miežagraudu, droši vien slavenā Džona Miežagrauda brāli. Viņš kādu laiku atpakaļ bija norūpējies, ka jaunieši latviskos saukļus rakstot ar amerikānisko gaŗo „z”. Tas tikai pierādot, ka saukļi gan ir, bet dziļi dvēselē tiem tikai tukša skaņa. Jo kuŗš īsts latvietis raksta gaŗo „z”? Vai šī nav tā pati gaŗo bikšu problēma pareizrakstībā? Un ja tā, vai nav jāšaubās par mūsu latvisko izcelsmi, jo vēl savus trīsdesmit gadus atpakaļ grāmatas iespieda vācu stila burtiem. Un katrs zina, ka vācieši raksta nevien garo „z”, bet arī garo „s”. Jā, un no kurienes nācis šis cilvēks Jahzeps Wihtols? Bet nu pie biksīgām biksēm. Ap šo pašu gaŗo bikšu filozofiskās apkarošanas laiku noticis arī tīri praktisks negadījums Grand Rapidu jaunatnes dienās pagājušā vasarā. Sekas vēl arvien nav lēšamas. Par šo negadījumu man ziņoja Toms Bezmērs, kas, kaut arī pats nebija bijis klāt, bija par to dzirdējis no Vilibalža Pāķa, kam to bija pa tālruni stāstījis Kuniberts Smagais, kuŗš, neņemot vērā apstākli, ka nebija notikumu vērojis pats personīgi, bija redzējis Pekstiņa acīm redzamu zīmējumu, ko pēdējais bija uzmetis, kāda aculiecinieka stāstījuma atstāstījumā klausīdamies. Jaunatnes dienu beigu daļā, tā skan šis pārliecinošais ziņojums, notikusi peldēšanās Mičiganas ezerā. Piedalījies arī pats ALJAs priekšnieks: īsti dedzīgi šķaidījies ar ūdeni, slīcinājis meitenes un pa reizei pat peldējis. Bet pa to laiku viņa virsdrēbes, aizmirsdamās savu saturu ezerā, braukušas uz mājām. Nepielūdzams pienāk vakars uz ezera. Ugunskuru skauti jau sakrāvuši likumīgi: bez papīra, ar iekuru, uzkuru un malku. Priekšnieks tiek aicināts kuŗam pielaist uguni, un nu tikai atklājas, ka viņa vienīgā forma ir peldbiksītes. Ir droši zināms, ka priekšnieks ugunskuru esot iekūris, kamēr turpat krūmos kāds cilvēks puskails baidījis apkārtstaigātājus. No visām biedrībām un sabiedrībām, no visām komitejām un komisijām, no visām zvērestībām un sazvērestībām, kas jebkad radītas, Takomā laikam gan radīta visīpatnējākā. Un tā ir STLJPSNV, „Sazvērība Takomas Latviešu Jaunatnes Pulciņa Sarīkojumu Neapmeklēšanas Veicināšanai” vai kaut kas tamlīdzīgs. Daži vecākās paaudzes tautieši ļoti pareizi izpratuši briesmas, kas jaunatnei draud no pārāk aktīvas sabiedriskās darbības, radio raidījumu organizēšanas un citiem pasākumiem, un nolēmuši tos visiem spēkiem kavēt. Šī ir tā pati bikšu problēma ideoloģiskā plāksnē. Rainis saka, ka darbs esot īss. Bet daudz darbojoties un darbu gaŗu padarot jaunieši grēko pret visu latvisko, ieskaitot bikses. Ir tikai viena nelaime − STLJPSNV izrādījusies galīgi nesekmīga un jaunieši vēl arvien valkā gaŗās bikses. Quo vadis, quo vadis? In bixibus − īsibus gloria patriae nostrae! Antons A. Acuraugs I   Iepriekšējās „Skabargās”, atsaucoties lasītāju interesei par Periskopu, solījām ievietot nākamajā numurā arī zemūdens laivas attēlu. Te nu ir tas „nākamais numurs”, bet, ak žēlīt, kā pa to laiku gājis! Toreiz Bezmērs teica: „Attēls jādabū, kaut jālido ar lidmašīnu un dzīvība jāliek uz spēles! Sakait šim (vienam mūsu līdzstrādniekam), lai tūliņ izlido no redakcijas!” Un šis puisis kā lidoja, tā gandrīz aizlidoja. Tikai ar mokām vēl sadzinām viņam pēdas Brūklenē un tūdaļ sitām telegrammu: „Kas ir? Stop.” Šis atbildēja: „Sagatavojieties ļaunākam! Stop. Ķeru ciet visus ar brillēm, bet neviens neuzdodas par Periskopu. Stop. Draud nosūdzēt „Skabargas” savas partijas centrālkomitejā. Stop.” Atbildam: „Acuraugs nolād Jūs par dullu mušu. Stop. Periskops nevalkā brilles, bet periskopiskus stiklus! Stop.” Jauna telegramma no Brūklenes: „Periskops rokā! Stop. Bet zemūdens laivas nav. Stop. Ieguvumā divu tanku attēls. Stop.” Jautājam: „Kāda veida tanki? Stop.” Atbilde: „Kreisās un labās kājas. Stop. Ar ādas šņorēm. Stop. Papēži nedaudz nošķiebušies. Stop.” Pēc tam Bezmērs solījās mūsu līdzstrādnieku izsūtīt trimdā uz Aļasku, bet acīgais puisis pa to laiku bija sagādājis interviju ar „Amerikas Nestvēša” šefredaktoru Aliģertu Ziepiņu. „Kas tas tāds?” Bezmērs jautāja. „Tas ir tas vīrs, kas mani pataisīja par nacionālinteliģentu cilvēku,” teica puisis. „Nepazīstam,” atbildējām. Bet kāds ieprasījās: „Kā tad tā pataisīšana notika?” „Ak, ļoti vienkārši!” teica puisis. „Šefredaktors Ziepiņš atsūtīja man pastkarti: godājamais tāds un tāds, tad un tad. Jūs esat viena inteliģenta persona un tāpēc nosūtu Jums „Nestvēša” paraugus. Pēc nedēļas jau bija klāt otra pastkarte: Jūs nu esat saņēmis „Nestvēsi” (nudien, nebiju vēl saņēmis!), bet par avīzi arī jāmaksā. Jaunajā paaudzē ir daudz pušinteliģentu, pusnacionālu personu, bet tie, kas lasa „Nestvēsi”, ir pilnīgi nacionālinteliģenti cilvēki. Maksa par avīzi jāsūta uz manu adresi.” „Nosūtīji?” jautājām. „Skaidrs! Citādi jau es neuzdrošinātos dēvēt sevi par nacionālinteliģentu cilvēku.” „Tomēr nepazīstam šādu šefredaktoru,” atkārtojām vēlreiz. „Un kā lai ar’ jūs varētu pazīt, ja nepiederat nacionālinteligencei!” iesaucās puisis. Tas savā ziņā jau bija ļoti sāpīgs apvainojums un aizskāra „Skabargu” redakcijas pašlepnumu tik ļoti, ka vairs nebija šaubu: kaut kā jāparāda vismaz sava inteliģence. „Jāatmaksā Periskopam par uzmanību!” kāds ieminējās. „Viņš, lūk, savos zinātniskajos apcerējumos par latviešu valodas lietošanu un pieciešamību pieminējis mūsu žurnālu par neapgāžamu faktu vezumu. Inteliģents cilvēks šādā situācijā viņam paspiestu roku in spe (cerībā) uz sadarbību nākotnē.” „Vot, prāta vārdi!” teica Bezmērs. Šai sakarībā tiek ievietots dzejolis. Tas gan ir tik vājš, ka par to jāsarkst ne tikai Periskopam, bet pat mums, kas citādi no dzejas nesaprotam gluži nekā.    Periskopa nakts dziesmiņa (dziedama, ja var, meldijās: „What ever will be, will be” vai „Petušok, petušok, zolotoi grebešok”) Tiš, tiš tišiņā Domas negantās! Tērpies nakts vešiņā Nepanesu tās. Gulēt gribu nu it glīti! Dieviņ, to tev vajag prast, Ka pie manis sapnītī Ceļu gan lai neatrast Svendorfam ar Nollentecki! *) T.B.   *) − divi jaunlaiku mitoloģijas bubuļi.   *  *  * Šaubu nav! Jaunā paaudze dažreiz stipri „demokratiska” pēc formas, bet toties traki nacionāla pēc satura. Par to liecina notikums ALJAs kongresā Čikāgā: Pāris puisiešu, lai ātrāk viens otram izstāstītu iepriekšējā vakara piedzīvojumus, sākuši „laist” pa angliski. To padzirduši divi „Jaunās Gaitas” redaktori, stūrgalvīgi kā ēzeļi savā latviskumā, un, gribēdami abus „amerikāņus” tā kā pajokot, sākuši „liet pa ģērmaniski”. Tai brīdī telpā ieskrējis Bezmērs, padzirdīs valodu mistru, meties klāt tuvāk stāvošajai meitenei, kas izrādījusies Venecuēlas latviešu jauniešu pārstāve, un iesaucies: „Dritvaikociņ, ķebenurazīt, kongresu vairs nevar pazīt!” Jaunā meitene nepavisam nebija dzirdējusi šādu latviešu dialektu un apmulsumā sākusi runāt spāniski. Nu no tiesas sabijies, Bezmērs saķēris galvu un krieviski izsaucies: „Ak, Dievs, piedod, ka es eksistēju!” Bet tai brīdī telpā iestājies pilnīgs klusums. Tad visi vienā balsī iekliegušies latviski: „Ei, tas jau krievs! Sit to krievu!” * * * Kāds latviešu jaunais autors no Savienoto Valstu Vidienes ieradies Ņujorkā un apciemojis tur kādu citu latviešu jauno autoru. Abi kopā apmeklējuši ļoti moderna rakstnieka lugas izrādi. Atstājot teātri, no Vidienes iebraukušais teicis: „Vai zini, atklāti sakot, man viss palika pilnīgā tumsā, ko rakstnieks lugā gribējis pateikt!” „Gluži otrādi, gluži otrādi!” steidzīgi atbildējis ņujorkietis, kas pats pazīstams par modernu meklētāju. „Ja esi tikai nedaudz lietas kursā par visiem „ismiem”, spēji tīksmināties ap abstraktām lietām, izproti dziņu, kas dzen akrobātu reibināties virs bezdibeņa, nebaidies viens pats klaigāt pa tukšumu un tev vēl piemīt daži citi speciāli sīkumi, tad lugu var saprast bez pūlēm!” „Mjā, mjā,” ņurdējis tas no Vidienes. „Protams,” teicis ņujorkietis, „katrā sacerējumā atgadās kāda grūtāki uztverama vieta. Tā arī šinī lugā, kur trešā cēlienā, atceries, ienāca tas garais un vienkārši teica: labdien!.. Man vēl tagad nav skaidrs, ko rakstnieks ar to gribējis īsti pateikt!”     Kuniberts Smagais Iekšpolītika Nebija noslēpums, ka A. A. Acuraugs bija sācis sevi pieskaitīt jaunsaimniekiem, rušinādams tomātu, gurķu un diļļu dobi. Toms Bezmērs turpretī jau no dzimšanas bija zemnieks un tāds arī paliks. Abi būtu mierīgi dzinuši tāpat joka pēc velnu arī uz priekšu svešajā zemē, līdz... līdz būtu jābrauc mājā. Bet gadījās − abi izlasīja ziņu laikrakstā, ka jaunsaimnieki apvienoti ar zemniekiem „Zemnieku blokā”. „Man nav nekas pret tevi!” teica Toms Antonam, „bet kad viņi beidzot iedomāsies par to apjautāties arī man?” „Man jau arī nav nekas pret tevi,” teica Antons. „Jā, bet kad viņi iedomāsies...” Abi klusēja labi ilgi, tad saskatījās un... darīts bija. Antons ar Tomu ir cilvēki, kas nes izteiktas latviešu rakstura iezīmes. Tāpēc saprotams, ka nu radās jaunais bloks − „Ledlaužu bloks”. Lai iegūtu blokam līdzekļus, uzlikuši nodokli visām slidotavām, nemaksāšanas gadījumā solot salauzt slidotavu ledu. Dzird, ka pirmā maksājumu izdarīšot Sarkanarmijas kluba slidotava. Tā tas iet!       Redakcija! Kāpēc ALJAs kongresa un DV salidojuma atklāšanas aktā atkal bija tik gaŗas runas? Kāds latvietis Čikāgā. Red. atbilde: Tāpēc, ka pats Rainis teicis: „Runas ir gaŗas...”   Redakcija! Lasīju avīzē „Laiks”, ka pagājušā gadā esat saimniekojuši ar 250 dolāru iztrūkumu. Gribu zināt, kad būsit cauri un dibenā? A.P−ns, ziņkārīgs tautietis. Red. atbilde: Lai Jums stāv klāt Ļeva Tolstoja vārdi krievu ģenerāļa Kutūzova mutē: Pacietību un laiku! Noiet dibenā vēl neizdevās arī ar šo numuru. Tad nu rakstait atkal pēc kāda laika. Un atcerieties Ļeva Tolstoja vārdus! Mēs ari tos vienmēr atceramies: pacietību un laiku!   Cienītā redakc.! Mana sieva ir amerikāniete un latviski nerunā. Man apnīk locīt mēli angliski − nepadodas arī. Vai ir kāda latviešu valodas mācības grāmata angļu valodā? Ja tādas nav, kā lai es sievai iemācu latviski? Džons Awnings (Auniņš), Seattle. Red. padoms: Cik zinām, par šādu grāmatu Baltu Filologu Kopa vēl nav domājusi. Bet kāpēc Jūs neiegādājaties Mülenbacha-Endzelīna latviešu valodas vārdnīcu un neiemācāt sievai pa vārdam dienā, sākot ar burtu a. Tad viņa drīz vien zinās, ka latviski viņa ir − aita, bet par − zirga galvu gan laikam nepaspēs iemācīties nosaukt Jūs vēl šai saulē.   Augsti godājamā red.! Dzīvoju Vācijā, bet mani bērni Savienotajās Valstīs, Mičiganā. Tāpēc ar interesi sekoju latviešu laikrakstu ziņām par šo vietu. Kādu laiku atpakaļ lasīju, ka jaunatnes salidojumā Grand-Rapidos būšot peldēšana, futbols un ugunskurs laukā, bet lietus gadījumā − Latviešu Biedrības telpās. Vai tiešām viņiem telpās jau savs peldbaseins un futbola laukums? Un tad vēl − kad vēlāk lasīju aprakstu par paša salidojuma norisi, tas atgādināja, kā saka, vārdu pa vārdam pārrakstītu programmu, ko saņēmu no bērniem. Vai tad nekas nenotika? Norūpējusies māte Libekā. Red. atbilde: Notika jau gan, mēs tur bijām un varam to apliecināt. Bet vai tad Jums nepietika ar aprakstā minētajiem vārdiem, skaitļiem un tituliem, kas taču skaitās katra sarīkojuma svarīgākā daļa? − Reiz, jā, reiz bija jaunatnes dienas, kad divas automašīnas viena pakaļ otrai traucās priedei virsū, kad jaunas dāmas referātu laikos uz savu roku ārpusē sprieda par modēm un baltām pelītēm, tad vēl notika lietas, kuŗu dēļ nebija zaudējums sūtīt speciālkorespondentus, kas aprakstītu notikumus. − Par peldbaseinu un futbola laukumu telpās palaistas tikai baumas, vai tur strādājis drukas kļūdiņu velns, taču ne tas no „Jaunās Gaitas”. Mūsu līdzstrādnieki izlidoja uz Grand-Rapidiem un noskaidroja, ka biedrības namā nav pat vannas, − ir tikai trauku mazgājamais kubls.   „Skabargu” redakcija! Dāmas un kungi! Mūsu ģimeni pārējie latvieši sauc par latviešu nēģeriem, kas mākot tikai strādāt, ēst un gulēt, bet cita vairāk nekā. Viņi saka, ka mēs esot traips latviešu tautas ģīmī un esot pievīluši pārējos trimdiniekus. Vai mums uztraukties? Jānis Padzēriens ar ģimeni, ASV. Red. padoms: Esiet mierīgi! Jums nav par ko uztraukties, jo Jūs neesat vismaz pievīluši tos „draugus”, kas Jums iedeva „galvojumu” uz savu zemi!   Redakcija! Lasīju laikrakstā, ka ALJAs kongresā bijis jūtams opozīcijas trūkums. Nesaprotu, kāda opozicija vajadzīga darbam, kas izteicas latviešu kultūras saglabāšanā un cīņā par Latvijas atbrīvošanu. Vai mums jau papilnam nepietiek ar to opozīciju, kas ir Rīgā, Maskavā? L. P. Toronto, Kanādā. Red. atbilde: Nepietiek! Opozīcijas vajag! Kur nav opozīcijas, nav arī vairs demokratijas, Tāpēc, vienalga, par ko kaujas, galvenais − ka ir troksnis. Kādus brīvības kaŗa bliukšķus tad lai pārraida radio stancijas uz Latviju? Gāgānu kaŗa?   Red.! Vai tiešām vajadzīgi tādi goda mielasti, kāds bija arī DV un ALJAs sarīkojumā Čikāgā un notika balles laikā blakus telpās? Milvokietis, ASV. Red. atbilde: To mēs nezinām, vai vajadzīgi, vai ne, jo neesam nevienā piedalījušies. Mēs tikai konstatējam, ka mums var atņemt Latviju (kas pagaidām noticis), bet ne mūsu tradīcijas.   Ļ.c. red.! Ļoti cienu sportu un rūpīgi sekoju visām sporta ziņām. Reizēm lasu par „rekordinternacionāliem sportistiem”. Esmu meklējis grāmatās un vārdnīcās, bet nevaru izdibināt, ko tas nozīmē. Bet tas taču ir milzīgi svarīgi, un ESMU KĻUVIS GANDRĪZ TRAKS GUDRODAMS. Palīdziet, red. ! − vai Jums zināms, kas ir „rekordinternacionāls”? − cs, Ņujorkā. Red. atbilde: Nē.   Man ir 23 gadi. Esmu jau iemantojis resnu vēderu. Ko man tagad darīt, lai izvairītos no citu izsmiekla? V.P. Kalamazū, ASV. Red. atbilde: Redakcija ieskata, ja vien tiešām cilvēks nav slims, pie resna vēdera iegūšanas 23 gadu vecumā vainojams tā īpašnieks. Lai izvairītos no citu izsmiekla resna vēdera dēļ, redakcija saredz divas iespējas, proti, ēd un dzer ar mēru (t. i. likvidē resnu vēderu); ja to nevari, neej cilvēkos (t.i. paturi resnu vēderu mājā).   Godājamā redakcija! Esmu, neskaidrībā, kāpēc Latvijas Sociāldemokratu Partijas vadītāju sauc par Brūno Kalniņu? Arv. B. Zviedrijā. Red. atbilde: Vai tad Jūs vēlētos, lai viņu sauc par sarkano vai melno Kalniņu? Bet te noticis pārpratums − vārds „brūno” ar lielo sākuma burtu ir vīrieša vārds.   Vecāki ļaudis man pārmet, ka es neinteresējoties un arī galīgi nekā nesaprotot no polītikas. Gluži otrādi, es interesējos par polītiku un domāju, ka mēģinu to saprast. Kas ir vainīgs? Strauts, A−dorf, Vācijā. Red. atbilde: Protams, ka Jūs, jo Jūs, redziet, runājiet viņiem pretim.   God. redakcija! Esmu gados vecāks vīrs, tāpēc mīlu mieru, it sevišķi jau vēlā vakarā. Taču pa ielu, kur atrodas māja, vienmēr staigā pusaudži: kliedz, svilpj, apraksta ar krītu logus, met tajos dažādus niecīgus priekšmetus un citādi ālējas līdz vēlai naktij. Ko man darīt ar viņiem? Valdemārs S., Čikāgā. Red. padoms: Dieva dēļ, nedarait absolūti neko, citādi priekšmeti, ko viņi metīs Jūsu logos, vairs nebūs niecīgi!   Godīgā režija! Es pateicu vienam režisoram, ka avīzi negribu abonierēt. Un tad režisors mani nolamāja par inteliģentu cilvēku. Vai tas ir taisnība? Vai Jūs ar tā domājat? Ko lai tagad daru nomazgāt šo kleķi? M−ķis Dimoinā. Red. atbilde: Esiet mierīgs, jo tās avīzes redaktoram taisnības nav. Jūsu vēstule norāda pretējo. Ieteiktu sūdzēties par reputācijas bojāšanu, ja Jūs kaut ko gribat darīt.   Augsti godājamās redakcijas kungi! Jums nu jānāk talkā! Par to šaubu nav! Jau tagad, grūtajā trimdas laikā, galīgi jāizstrādā un jāpabeidz visu tautiešu amatu saraksti Nākotnes Latvijai! Ir zināms, ka nenozīmīgas un šauras trimdinieku grupas nodevīgā aizmugures spēlē veikušas sev izdevīgus amatu sadalījumus! Piemēram, pagastu skrīveri, rajonu policisti un novadu piena pārraugi! Par šādu rīcību es situ savu trimdas apstākļos rūdīto dūri pat uz skabargaina galda, ka skan! Tā tas neiet! Sakait, vai man nav taisnība!!! Jānis Seskis, ASV. Red. atbilde: J-j-j-jums i-i-ir t-t-t-taisnība! J-j-jums i-i-ir! Tikai, Dieva dēļ, nesitiet savu dūri uz mūsu redakcijas galda! Mēbeles vēl nav nomaksātas.   Es, Ostrembskis Jevlampjevs, ierosinu Trimdas Nopelnu Medaļas nesējus saukt par kavalieriem (lūdzu nesajaukt ar dāmu pavadoņiem), bet visu nesēju biedrību par „Kavalērija Letviāna”. Tā kā es nezinu, kā varētu saukt sieviešu kārtas medaļas nesējas, ierosinu tām medaļas nemaz nepiešķirt.” Redakcijas piezīme: Liekas, ka būs vakars! Izsludinātās sacensības zīmējumi nāk kaudzēm it kā kāds būtu novēlis aizsprostu no tautas radītājas dvēseles izejas. Ko darīsim, nezinām!   Redaktori, kas ir univerzums! Esbs, Eslingenā, bijušā galvaspilsētā. Red. atbilde: Jūs droši vien domājat to lietu, ko pareizi raksta „universs” un kas ir viss pasaules izplatījums, kosmiskā telpa. − Bet par „Universumu” sauc arī pastmarku apmaiņas klubu Vācijā! Mums trūkst tuvākas informācijas − bet droši vien tajā var dabūt markas no visām − PLANĒTĀM un izplatījuma MIGLĀJIEM!! Lai piepildītos Pietuku Krustiņa pareģojums − „Univerzums nu ir tavs” − katrs var iegadāties kluba žurnālīti „UNIVERSUMS”! − Ja to izdarīsit, steigā atgriezīsities pie universa.   Redaktoriem. Tā kā nu Jūs tikai nemēģinait ar savu žurnālu dzīt velnu par daudz! S. Ņujorkā. Red. atbilde: Nāciet tik droši šurp, ar Jums mēs apiesimies saudzīgāk!   Man dikti patīk mūsu pilsētas Andrejs. Viņš ir vienmēr smuki ģērbies, gludi sukājies, nekad nekliedz un nelamājas. Viņš arī nekur nepiedalās, kāpēc man grūti izzināt, kas viņā slēpjas. Bet es to ļoti gribētu!.. Meitene, Filadelfijā, ASV. Red. padoms: Lai izzinātu, kas slēpjas jūsu pilsētas Andrejā, vislabāk pielietot alkoholu. Ar alkohola palīdzību ļoti viegli dabūt nost spožo lakas virskārtu no jebkura cilvēka.