Jaunā Gaita nr. 6, 1956. g. ziemā

Viņš man iedzēla. Zibeņātri pacēlu roku un − zvēlu, bet netrāpīju. Ods paguva aizmukt, bet tūdaļ atkal dūca man pie auss: „Nesit nu tautietim!” Pēc laba brīža nolaidu pārsteigumā sastingušo roku un teicu: „Tu... jūs... runājat latviski?”

„Protams,” ods sīca, nolaidies uz manas grāmatas malas, un labsajūtā staipīja pakaļkājas. „Vai tad cilvēki vien no turienes atbrauca? Nē, nē! Lopi, kukaiņi, sēklas un vēl daudz kas cits vai nu paņēmās, vai aizzagās līdz.”

Gudrs ods, nodomāju. „Bet kā tu te tiki?” vaicāju.

„Nu,” ods padomāja, „es, redzi, esmu savas dzimtas astotā paaudze šai zemē un tāpēc zinu tikai to, ko mans vecaistēvs man ir stāstījis.” Viņš iekārtojās ērtāk. „Tu zini, ka odi rodas staignos ūdeņos.”

„Jā,” attraucu, „mēs tāpēc peļķēs un dīķos gāzām petroleju un...”

„Lūdzu, ne manā klātienē,” aizkustinātā balsī teica ods, „tas man pārāk atgādina krusttēva Sīcēja likteni. Viņu šeit nomērdēja ar DDT.”

Būtu atvainojies, bet nezināju, kā lai to oda priekšā dara. Vienīgās jūtas, kas man pret odiem ir bijušas, var vislabāk izteikt vienā zilbē: plaukš! Tāpēc tikai noņurdēju kaut ko nesaprotamu. Ods tikmēr turpināja tādā pašā tonī: „Tādi, lūk jūs, cilvēki, esat! Jūs nemaz neievērojat savus saukļus.”

„Saukļus?” atvaicāju.

„Jā! Tā jūs gan sludināt saucienu: sargait savus spārnotos draugus, bet mūs jūs bendējat ķīmiski, fiziski un psicholoģiski.”

„Spārnotos draugus!” es kliedzu. „Kas tu par spārnotu draugu?”

„Un kas tad šitie ir?” ods nolaidās man uz deguna un plivināja savus spārnus tieši acu priekšā. Sakaitināts pacēlu roku.

„Vēsu garu!” ods mani apsauca, mudīgi nomezdamies uz galda, „man taču vēl jāizstāsta, kā es te nokļuvu.”

„Nu labi,” norūcu, „bet par spārnoto draugu gan sevi vairs nesauc. Spārni tev ir, bet draugs tu man vis nekāds neesi!”

„Par gaumi nemēdz strīdēties,” filozofēja ods un turpināja savu stāstu. „Mana ģimene dzīvoja pie Alšvangas. Kaŗa beigās daži no maniem senčiem vēl bija mazi un jauni un mitinājās kādu māju dīķī. Ap to laiku māju saimnieki gatavojās to krastu atstāt un tāpēc cepa, vārīja, slēpa, pakoja un citādi ņēmās sevi ceļam apgrūtināt ar nevajadzīgu mantu. Saimnieks pat bija kādas paunas dibenā iebāzis pāris pudeļu „Kristalldzidrā”. Ar to mierā nebija saimniece. To ģipti gan tu līdzi neņemsi − viņa norūca. Taču, būdama apzinīga un paklausīga sieva savam vīram, viņa negribēja pudeles gluži ārā mest, bet atnāca kādā rītā un izlēja to saturu mūsu dīķī. Tā dažs mans sencis tika nogandēts ar alkoholu, bet no otras puses, daudzi tika līdzi uz Vāciju ūdenī, ar ko saimniece piesmēla pudeles.

Vācijā saimniekpāris nonāca Oberaffingenā. Tur saimnieks pudeles atkorķēja un konstatēja, ka viņš par savām labajām šņabja zīmēm bija dabūjis sliktu ūdeni. Viņam ne prātā nenāca, ka sieva varētu būt vainīga. Bet tā, pudeles izlejot, daļa mūsu cilts apmetās Oberaffingenā un vēlāk pārņēma Oberaffingenas latviešu nometni.”

To dzirdot, manī atkal radās zvērīgas domas, jo arī es biju bijis Oberaffingenas latviešu nometnes iemītnieks un ticis tur dažreiz dzelts bez žēlastības. Taču apspiedu savus primitīvos instinktus un klausījos tālāk.

„Ar laiku latvieši sāka izceļot, un mēs sākām bažīties par pārtiku, jo no švābiem liela prieka nebija. Tad atkal reiz saimniece nāca mums palīgā, īsi pirms prombraukšanas nometnē ieradās kāds glīts cilvēks un pārdeva pudelēs slaveno un īsto Baden-Badenes sērūdeni. To, ka ūdens bija pasmelts no tuvējā dīka, to zināja tikai viņš un dīķa odi. Saimniece drusku pamēģināja un atrada, ka ūdens labi palīdz pret reimatismu. Tā nu vesela pudele ar dīķa ūdeni atceļoja uz šejieni par spīti visiem muitas noteikumiem. Un līdz ar to šeit ieceļoja prāvs bariņš manu senču un saimnieces dārzā nodibināja latviešu odu koloniju. Tagad gan mēs esam pārņēmuši vai visu pilsētu. Tautiešiem jau mēģinām nekost, bet kādreiz viļas.” Ods beidza savu gaŗo monologu un paskaidroja, ka jāizstaipot kājas. Taču, aplidojis pāris apļu, viņš bija atpakaļ.

„Loti interesanti,” teicu, „kas to visu būtu varējis iedomāties!”

„Mūžu dzīvo, mūžu mācies,” ods mierīgi atbildēja.

Šo pārgudrību centos neievērot. „Bet kā jūs satiekat ar vietējiem odiem?”

„Ak,” mans ods brīdi braucīja ūsas, kā vārdus meklēdams, „kā nu kuŗš. Kad mēs te ievācāmies, tad gan iedzimtie vienu laiku staigāja apkārt ar plakātiem, izkliegdami pasaulei: Tas esot negodīgi, ka ieceļojušie ārzemnieki viņiem atņemot maizi, apmešanās vietas un gaisa telpu. Nu, jau tas ir pāri.”

„Un kā tad jūs viņu domas mainījāt?”

„Ar galviņu, tautiet, ar galviņu!” mans ods lielījās. „Mēs viņiem ar statistikas palīdzību pierādījām, ka pārtika šai zemē pieaug daudz ātrāk nekā visu vajātie odi, tā kā tie pāris ieceļotāji badu neradīs. Nekādas sevišķas starpības jau starp odiem nav: iedzimtie nedzied, bet mēs gan.” Un, spārnos pacēlies, viņš uzvilka sen, sen nedzirdēto, bet nu jau it kā mīļo: „Znots, znots...”

Tas man bija jāatzīst − Latvijas odi vismaz bija bruņnieciski: viņi savu ierašanos allaž paziņoja, tā vismaz teorētiski dodami iespēju organizēt pretošanos. Neba jau nu tas līdzēja! Iedzimtie odi, turpretim, uzbrūk klusu, slepus un no muguras, kas protams nav ne glīti, nedz godīgi.

Pa tam ods turpināja stāstu par savu cilti: „Ir grūti tik lielā pilsēta apzināt visus savējos. Turklāt vēl daži atzinuši, ka ods ir vietējai sabiedrībai neizrunājams vārds un tāpēc pārkristījušies par ōd, adō vai tamlīdzīgi. Es gan vēl arvienu esmu ods, ar apaļo o...”

Brīdi klusējām, tad ods teica: „Nekāda prāta jau te nav! Zini, apnīk automobīļu dūmi, cilvēki, kas saziedušies ar odiem gluži negaršīgām ziedēm, un pļavas un meži, kas tik civilizēti, ka pat nesmaržo. Mājās taču tā neesot bijis; tur birzīs un eglainēs smaržojis pēc lapām, ziediem un labas zemes. Cilvēki tur bijuši mierīgi un vēlīgi. Trimpum ziedojuši, tie labprāt devuši arī odam. Tā mans vectēvs stāstīja. Un ezeru līči tur nebijuši eļļas pārlieti, bet tīri dzirkstījuši saulē...”

Tad, domīgi paskatījies gaŗajās ēnās, ods nosīca: „Vēls ! Neesmu vēl vakariņas ēdis.” Un spārnos pacēlies noteica: „Uz redzēšanos! Kādreiz atkal pieskriešu papļāpāt. Tāpēc nesit tādiem odiem, kas dzied.” Tad nosmējās: „Neba jau nu tie tik viegli nositami!”

To teicis, mans ods pārlidoja sētu un devās taisnā ceļā pie mana kaimiņa, kas bija iedzimtais. Pēc gluži neilga laika kaimiņš, kas līdz tam bija mierīgi sēdējis, salēcās un iegāza pats sev pa muguru.

Piegāju pie sētas: „Vai nositāt?”

„Kur nu!” kaimiņš atrūca, „nolādētais moskīts!”

„Tas nebija moskīts,” domās pārlaboju, „tas bija ods. Ar apaļo o...”