Jaunā Gaita nr. 6, 1956. g. ziemā

 

 

JAUNIEŠI UN LATVISKĀ KULTŪRA

(Referāts Vašingtonas latviešu jauniešu dienās 1956. g. 28.jūl.)

 

Ja par kādas problēmas atrisināšanu negribam uzskatīt tās ignorēšanu, tad jāatzīst, ka laiks un vide, kādā mēs dzīvojam, uzdod mums jo smagas problēmas par latviskumu un latviešu kultūru. Jo sevišķi tas sakāms par tiem no mums, kas piederam jaunajai un jaunākajai paaudzei, tas ir tiem, kas vai nu daļēji, vai pilnīgi auguši un izglītojušies ārpus Latvijas. Patlaban par latviskuma un latviskās kultūras kopšanu vēl gādā vecā paaudze un, varbūt, arī tie jaunās paaudzes pārstāvji, kas Latvijā ieguvuši vismaz ģimnāzijas izglītību. Bet, dzīvei svešumā turpinoties, nākošajos gadu desmitos arvien vairāk būs atkarīgs no tagadējās visjaunākās paaudzes, vai latviskā kultūra brīvajā pasaulē dzīvos vai arī iznīks.

Šajā sakarībā mums katram agrāk vai vēlāk nākas saskarties ar sekojošajiem jautājumiem: Kas vispār noteic kādas tautas, šinī gadījumā latviešu, kultūras vērtību? Kas īsti ir latviskā kultūra? Kas darāms un ko var darīt, lai latvisko kultūru iepazītu, saglabātu un veidotu tālāk?

Nesolu dot uz šiem jautājumiem pilnīgas un galīgas atbildes. Mēģināšu šos jautājumus tikai aplūkot un apgaismot tik daudz, lai ierosinātu lasītājus katru pašu vismaz tuvoties iespējamām atbildēm un varbūt papildināt tās atbildes, kas jau rastas agrāk.

Bet vispirms aplūkosim dažus apstākļus − un ierobežosimies ar Ameriku − apstākļus, kas it kā mudina minētos jautājumus vai nu pavisam neievērot, vai arī dot uz tiem negatīvas atbildes. Ir taču nenoliedzama patiesība, ka daudzi no mums dzīvo un izturas tā, it kā latviskās kultūras nemaz nebūtu vai arī tā būtu nevērtīga un nenozīmīga, atstājama pilnīgi citu cilvēku − vecu ļaužu un pavieglu ideālistu rokās. Kādi apstākļi ierosina šo nostāju? Varbūt šī nostāja ir pat attaisnojama un pareiza?

Ir jau daudz runāts un rakstīts par aizraušanos ar materiālo vērtību un ērtību gūšanu. Būtu lieki par to sīkāk runāt. Fakts tomēr ir, ka tas ir viens no svarīgākajiem apstākļiem, kas mazina interesi par latviskās kultūras vērtībām. Bet tas nav vienīgais šāds apstāklis. Ir citi − pat vēl svarīgāki faktori, un tie meklējami šejienes dzīves, šejienes sabiedrības garīgajā un psīcholoģiskajā ietekmē. Par garīgo ietekmi es gribētu saukt tos izteiktos vai arī neizteiktos principus un vērtību mērauklas, ko sastopam šejienes dzīvē un kas atšķiras no latviskajiem. Par psīcholoģisko ietekmi es gribētu saukt mūsu pašu apjausto vai neapjausto tieksmi šos principus un mērauklas pieņemt un ar tiem saskaņoties.

Lai mūsu pārdomas neievirzītos pārāk abstraktos jēdzienos, minēšu kādu piemēru teiktajam, varbūt, pašu spilgtāko piemēru. Tie no mums, kas gājuši latviešu skolās − Latvijā vai Vācijas nometnēs − ir daudz mācījušies un daudz dzirdējuši par tādām vērtībām, kas saistās ar tautu un tēvzemi. Jā, nereti šīs vērtības ir pat nostatītas par augstākajām vērtībām, kādas ikvienam no mums šajā dzīvē var būt. Atcerēsimies šajā sakarībā Kronvalda vārdus: „Man nav mīļākas tautas par latviešu tautu, man nav svētākas valodas par latviešu valodu. Mans karstākais prieks, manas dziļākās bēdas − latviešu tautas laime un nelaime.” Atcerēsimies arī Blaumaņa vārdus: „Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods.” Vai pieminēsim rindas, ko rakstīja Leonīds Breikšs: „Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai, un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt.” Kā tad nu ir ar līdzīgiem jautājumiem šajā zemē?

Vispirms jākonstatē, ka tādu jēdzienu kā tauta un tautība mūsu, latviešu, izpratnē šeit nemaz nav. Protams, var pārtulkot vārdu „tauta” ar „nation” un „tautība” ar „nationality”. Bet šie jēdzieni neatbilst viens otram pilnīgi, tie nenozīmē vienu un to pašu. Ja katram no lasītājiem jautātu latviešu valodā, kāda ir viņa tautība, tad, droši vien, katrs no mums atbildētu, ka viņš ir latvietis, − ja vien gadījuma dēļ šo rakstu nelasa, teiksim, kāds vācietis, krievs vai lietuvietis, kas prot latviešu valodu. Bet, ja katram no mums tāpat jautātu angļu valodā, kāda ir viņa „nationality”, tad daudziem būtu jāatbild − „American”. Tā būtu jāatbild visiem tiem, kas pieņēmuši Amerikas pavalstniecību. Vārds „nationality” tātad īsteni nenozīmē vis tautību, bet pavalstniecību. Tāpat arī vārds „nation” nenozīmē to pašu, ko latviešu vārds „tauta”. Ja gribam, piemēram, sacīt, ka Latvijā dzīvoja nevien latvieši, bet arī citu tautu piederīgie, tad, ja lietāsim vārdu „nation”, neko vairāk nepaskaidrodami, varēs rasties pārpratumi. Šinī sakarībā lielāku skaidrību, liekas, iegūsim, ja lietāsim jēdzienu „ethnic groups”.

Bet, varbūt, nav nemaz tik svarīgi, vai attiecīgie latviešu un angļu vārdi nozīmes ziņā viens otram atbilst vai nē? Svarīgākais taču ir pats jēdziens, nevis vārds. Un patriotisma jēdziens un ideāls taču arī Amerikā ir visai labi novērojams. Vai tad tas galu galā neatbilst tai pašai tautas mīlestībai, kas sastopama iepriekš minētajos latviešu rakstnieku citātos?

Atbildēsim, ka tomēr neatbilst. Šejienes patriotisms nozīmē lojalitāti − vai mīlestību − pret savu valsti ar tās demokratisma ideāliem. Bet šo valsti izveido pilsoņi, kas cēlušies no visdažādākajām pasaules malām, tātad − no visdažādākajām pasaules tautām. Ja nu runājam par „American nation”, tad šis jēdziens vairs nenozīmē tautu kā bioloģisku vienību, kas savu kontinuitāti vairāk vai mazāk tīrā veidā saglabājusi gadu simtiem, pat tūkstošiem; nē, šis jēdziens nozīmē tautu kā ļoti atšķirīgu elementu ļoti ātru sakausējumu uz kopīgu interešu pamata, bet ne uz kopīgas pagātnes, kopīgu tradīciju un asiņu pamata. Šajā sakarībā tomēr meklēt kopīgu pagātni un atsaukties uz pirmajiem ieceļotājiem un pionieriem vai uz brīvības kaŗa varoņiem nozīmē visai maz, jo ļoti liela tagadējo amerikāņu dala ir ieceļojusi daudz vēlāk, un tātad runa nevar būt ne par viņu pašu, ne par viņu senču kopīgo pagātni.

Šis izklāsts bija vajadzīgs, lai varētu ieskatīt starpību starp mūsu tradicionālo nostāju tautiskuma jautājumā un to nostāju, kāda tā ir vairumam pārējo Amerikas iedzīvotāju. Caurmēra amerikāņa ieskats par ieceļotājiem taču ir, ka tiem iespējami drīz jāiejūtas šejienes apstākļos, jāpāriet uz angļu valodu, jākļūst par respektējamiem pilsoņiem un jādzīvo gluži tāpat kā visiem citiem. Protams, ir arī citi uzskati, bet tie sastopami daudz retāk. Minētais ieskats var neizpausties tiešos vārdos, bet tas jaužams šejieniešu nostājā un, kas sevišķi svarīgi, arī daudzu citu tautību ieceļotāju rīcībā. Ja nu redzam, piemēram, vāciešus vai itāliešus, sevišķi viņu jauno paaudzi, kas savu valodu vai nu izvairās runāt, vai pat nemaz neprot, kas savās interesēs un dzīves veidā ne ar ko neatšķiras no pārējiem amerikāņiem un kas turklāt jūtas ļoti brīvi un apmierināti ar savu stāvokli, − vai tad arī mums nevar pamazām likties, ka pareizi vien ir atļauties straumei un piemēroties vairumam? Ir taču tik viegli un ērti būt tādam kā citi, un reizēm tik grūti un neērti turēties pie savām īpatnībām un atšķirībām!

Visā līdz šim teiktajā mēs mēģinājām saskatīt tādus apstākļus, kas var kavēt pievēršanos latviskumam. Nu būtu laiks mēģināt saskatīt tādus faktorus, kas par spīti teiktajam tomēr liktu mums augstu vērtēt latviskumu un latvisko kultūru. Un, ja mēs tos atrastu, mums būtu jāmēģina atrast arī veidi, kā pašiem šajā virzienā kaut ko darīt.

Kā jau minēju sākumā, nedomāju, ka spēšu uz šīm problēmām dot pilnīgas un neapgāžamas atbildes. Mēģināšu vispirms izcelt tikai vienu domu. Jā, šobrīd es vēlos minēt tikai vienu pavisam vienkāršu, parastu, šķietami nenozīmīgu domu. Un tomēr man liekas, ka tā varētu būt atbilde uz jautājumu, kādēļ jācenšas paturēt sava latviskā īpatnība, sava valoda, sava kultūra par spīti ietekmēm, kas bieži vien mudina uz pretējo. Šī doma ir: sava īpatnība paturama taisni tādēļ, ka tā ir īpatnība, ka tā ir kaut kas citāds.

Vai tas skan neparasti? − Salīdzināsim uz brīdi tautas ar atsevišķiem cilvēkiem. Katram atsevišķam cilvēkam, katram indivīdam ir sava seja, savi vaibsti, sava balss, sava gaita, savs raksturs. Kas gan notiktu, ja tas viss kādā dienā nonivelētos, ja visu cilvēku vaibsti, balsis, raksturi kļūtu vienveidīgi? Es, protams, nerunāju par grūtībām, kādas rastos, cilvēkus vienu no otra atšķiŗot. Gan jau tās gudrās galvas, kas izgudrojušas ūdeņraža bumbu un bezpilota lidmašīnas, atrastu arī veidus, kā atšķirt, kuŗš Jānis, kuŗš Pēteris pat tad, ja ārēju īpatnību vairs nebūtu. Bet iedomāsimies neizturamo vienveidību un garlaicību, kāda rastos, ja viens mūsu paziņa vai draugs, vai rads būtu gluži tāds pat kā otrs, trešais, ceturtais! Tās pašas sejas, tās pašas domas, tās pašas sarunas! Pat komiķi un rietumu filmas tad vairs nebūtu iespējamas, jo nebūtu atšķirības nelietīgā bandīta un varonīgā šerifa starpā. Protams, minētais stāvoklis ir fantastisks un neiespējams, bet tas domāts par illustrāciju stāvoklim, kāds varētu rasties, ja nolīdzinātu visas atšķirības tautu starpā un padarītu visas pasaules tautas vienveidīgas − ar vienu valodu, vienu dzīves veidu, vienu kultūru. Arī tāds stāvoklis šobrīd nav domājams, kaut dažu kosmopolītu idejas tiecas šinī virzienā. Kaut kas līdzīgs šādam nonivelēšanās procesam tomēr ir manāms šeit, lielajā Amerikas kausēšanas katlā. Vai lai arī mēs, latvieši, vieglu sirdi ļautu sevi tajā izkausēt un pārkausēt? Ja to dara, piemēram, vācietis vai zviedrs, tad aiz viņa paliek miljoni Vācijā un Zviedrijā, kas attiecīgās tautas kultūru netraucēti nes un veido tālāk. Bet kā ir ar mums? Vai mēs, savu īpatnību un savu kultūru novārtā pamezdami, nepadarīsim paši sevi un citus nabagākus ar to, ka tuvosimies iepriekš aprādītajai pelēkajai vienveidībai?

Ir būtiska atšķirība mūsu un vairuma to amerikāņu starpā, kas cēlušies no ieceļotājiem vai arī paši šeit ieceļojuši. Viņi ir emigranti, bet mēs esam trimdinieki. Viņu nolūks ir bijis emigrēt, tas ir, pārcelties uz dzīvi Amerikā un te palikt. Mums, vismaz lielākajai mūsu daļai, tāda nolūka nav bijis. Mēs savu dzimteni neesam atstājuši tādēļ, lai meklētu labāku dzīvi citur. Nē, mēs to darījām tikai tādēļ, ka nebija citas izejas, bet mēs taču arvienu vēl gribam cerēt, gribam ticēt, ka Latvija kļūs brīva. Un tad, ja šis bridis reiz pienāks, mēs visi un ikviens būsim Latvijai vajadzīgi. Latvijā pašā šobrīd nav nekādas iespējas brīvi kopt un attīstīt mūsu tautas garu. Mēs turpretim varam to darīt netraucēti. Šī apstākļa dēļ, kā arī tādēļ, ka tīri fiziski katrs no mums būs nozīmīgs un svarīgs atbrīvotajai Latvijai, mūsu nostājai mūsu nacionālās kultūras saglabāšanas jautājumā ir būtiski jāatšķiŗas no iepriekš aprādītās vairuma amerikāņu nostājas.

Bez tam: tāpat kā katram atsevišķam cilvēkam ir tiesības uz savu individualitāti, arī katrai tautai ir šādas tiesības. Ja nu atzīstam šo latvieša tautas individualitāti, šo viņas īpatnību, par vērtību, tad ir pamats domāt, ka mums, kas esam savas tautas īpatnību un kultūru mantojuši, ir arī pienākums to saglabāt un pasargāt. Aiz mums stāv gadu simti ar mūsu senču darbiem un tikumiem, ar viņu varonību, ar viņu izturību un ticību. Septiņi atkarības gadu simteņi nespēja nomākt latviešu tautu. Vai lai daži demokratisko brīvību gadu desmiti to nomāktu? − Mūsu spēkos ir gādāt, lai tas tā nenotiktu.

Ja mēs uzskatītu nule aprādītās domas par pietiekošu pamatojumu latviskuma saglabāšanai, tad paliek vēl jautājums: kā to izdarīt? Cieši ar šo jautājumu saistās un ar to reizē aplūkojams ir vēl jautājums par to, kas tad īsti pieder pie latviskuma un latviskās kultūras. Piemēram, ja latviešu jaunieši sanāk kopā, lai spēlētu volejbolu, vai tad ir to ir jau kaut kas darīts nacionālās lietas labā vai nav? Jeb vai katrā ziņā jārunā par Latviju un jādejo tautas dejas?

Man šajā sakarībā gribētos sacīt, ka tāpat kā kādai lielai celtnei tās īsteno varenumu gan, varbūt, piešķir tikai tās augstākais tornis, bet nozīmīgs ir arī katrs tās sienās iemūrētais akmens vai olis, tāpat mūsu latviskajos centienos nozīme ir nevien nopietnu problēmu risināšanai un darbu darīšanai, bet arī gluži vienkārši tam, ka satiekamies cits ar citu un tērzējam latviski. Tikai − šāda vienkārša satikšanās, protams, nav viss. Īsti nozīmīgs un vērtīgs latviskums neaprobežosies ar ikdienišķīgu aprunāšanos vai ar patīkamu laika pavadīšanu lielākā vai mazākā draugu un paziņu pulkā. Te jānāk klāt visam tam, ko latviskais gars radījis un joprojām rada. Viens no spilgtākajiem veidiem, kādā manuprāt spēj izpausties jebkuŗas tautas gars, tātad arī latviskais gars, ir māksla tas dažādajos nozarojumos. Interesēšanās par latviskās mākslas veikumiem un iedziļināšanās tajos ir ļoti iedarbīgs veids, kādā uzturēt dzīvu latviskumu sevī un ap sevi. Runa te ir gan par latvisko mūziku − dziesmām, koncertiem, skaņu platēm, gan par tēlotāju mākslu − gleznām, grafiku, gan par lietišķo mākslu − rokdarbiem, keramiku, gan jo sevišķi par latviešu literātūru. Jā, par latviešu literātūru jo sevišķi, jo literātūra un līdz ar to teātris ir tie mākslas veidi, kuŗos vistiešāk var parādīties cilvēks ar visām savām domām, jūtām, centieniem, problēmām, dzīves ziņu. Bet pats cilvēks un viņa domas, jūtas, centieni, problēmas, viņa nostāja pret citiem cilvēkiem, pret lietām un parādībām taču ir tie faktori, kas iezīmē viņa kā savas tautas locekļa īpatnību un piešķiŗ vienreizību viņa radītajām kultūras vērtībām. Sacītais nozīmē to, ka latviskums vārda plašākajā nozīmē ir rodams jebkuŗā latviešu literātūras darbā, ja vien tas ir darbs ar pietiekošu mākslas gatavību un ja tas nav darināts ar pavirši piesavinātiem, neizvērtētiem un nepārradītiem svešiem motīviem. Svešu motīvu, svešu elementu lietāšana pati par sevi, protams, vēl nenozīmē, ka literāram darbam vai tā sacerētājam trūktu nacionālo iezīmju. Gētes un Šillera darbos ir izmantoti gan grieķu, gan citu tautu literātūras un vēstures elementi, bet vai tādēļ kāds ir apgalvojis, ka Gēte un Šillers nebūtu vāciski rakstnieki? Zenta Mauriņa, runādama par Raiņa traģēdiju ar bībeles tematu „Jāzeps un viņa brāļi”, savā esejā „Dzeja kā tautas un tautu vienotājs spēks” izsakās: „Jāzepu varēja uzrakstīt tikai latviešu dzejnieks, kam lēnprātība, iežēla un labestība ir dvēseles cēlākie dārgakmeņi.” Citiem vārdiem runājot, − Raiņa nostājā pret svešo tematu izpaužas spilgts latviskums.

Var debatēt par to, vai latviskumu allaž iespējams reducēt tādos tik noteiktos jēdzienos kā lēnprātība, labestība u.t.t., kā tas darīts nupat citētajā piemērā un kā to nereti esam dzirdējuši darām tad, kad ir runa par latviešu tautas dziesmām. Var debatēt arī par to, vai lēnprātība un līdzīgas īpašības maz ir latviešiem tik raksturīgas. Bet tas nav galvenais. Nav svarīgi allaž meklēt kādas iepriekš konstruētas noteiktas latviskuma pazīmes. Latviskums tikpat labi var patverties arī kādā nedefinējamā noskaņā vai nokrāsā, vai arī kāds tradicionāli par latvisku atzīts motīvs vai ideja var tīri kā negribot piepeši parādīties aiz šķietami pavisam citāda veida elementiem. Tā, piemēram, savā laikā, recenzēdams Anšlāva Eglīša romānu Adžurdžonga, Jānis Rudzītis atzina, ka romāna mūsdienu varonis Tēns, kas beigās tīšām nepaliek pie lieliskās iedzimto valdnieces Himalaju kalnos, ir rada veco laiku latviešu pasaku Sprīdītim, kas arī uzgriež muguru princesei un svešajām zemēm. Un tas pats recenzents, rakstīdams par tā paša autora jaunāko romānu Es nebiju varonis, domā, ka šajā romānā notēlotais Rainis Ozolājs par spīti virsrakstam un bieži pasvītrotajai skepsei un vērtību neatzīšanai tomēr ir varonis un turklāt latvisks varonis, tādēļ ka viņš nejēdzīgo cīņu, ko tam uzspiež svešinieki, mēģina izcīnīt ar iespējami godīgiem līdzekļiem, nezaudējot cilvēcisko pašcieņu.

Savelkot kopā iepriekš teikto, sacīsim, ka latviskās īpatnības, latviskais gars jo spilgti izpaužas mākslā, sevišķi literātūrā. Literātūras un citu mākslu sniegumi ir visiem pieejami; tādi gadījumi, kad tie būtu materiālajā ziņā neaizsniedzami, būs gan ļoti reti. Ja tad nu mēs gribam palikt latvieši, tad neaizmirsīsim tās latviskās kultūras vērtības, ko mums var sniegt dažādās mākslas nozares. Ja mēs tās neaizmirsīsim, mēs būsim, pirmkārt, devuši tām tik nepieciešamo atbalstu, un, otrkārt, mēs padarīsim bagātāku savu ieskatu latvisko vērtību pasaulē. Līdz ar to dziļāks un nozīmīgāks saturs radīsies mūsu domām, mūsu sarunām, mūsu sanāksmēm, mūsu organizācijām un visiem tiem citiem pasākumiem un norisēm, ko šobrīd neiztirzāsim. Šī raksta nolūks bija ierosināt dažas pārdomas par mūsu problēmām un norādīt uz dažiem ceļiem, kādus iespējams iet. Viss cits būs atkarīgs no katra paša intereses un gribas, bet mūsu interese un griba − no tā, vai mēs katrs sevī jutīsim vai nejutīsim to pārliecību, ko izteic Veronika Strēlerte kādā sava dzejoļa fragmentā:

Man pieder, lai kur esmu šķirts,

Lai kurp tu, Dievs, mani sūti,

Manas tautas asins un sirds.

 

Dzintars Freimanis.

 

Pagātnes un nākotnes attieksmes

 

Tagad bieži ir dzirdams un lasāms, ka nevajag interesēties par pagātni, bet skatīties tikai uz priekšu, nākotnē. Nevar būt iebildumu pret to, ka jāinteresējas par turpmākām dzīves gaitām un to pamatiem, bet tie nav noskaidrojami bez sakariem ar pagātni.

Ikviena paaudze atstāj pēc sevis zināmus nogulsnējumus un simbolus, kas ir viņas pārveidojumi sava laikmeta garīgajā un materiālajā kultūrā. Saņemot šādu mantojumu, nākošā paaudze turpina agrāk ievadīto dzīves pārveidošanu par labu savu vajadzību apmierināšanai, gara attīstībai un darba atvieglošanai. Tā paaudze pēc paaudzes, piesavinoties un izmantojot agrāk sasniegto, ar savu radošo darbu to pārveido, veicina gara gaismas pieaugumu un līdz ar to materiālo vērtību ātrāku un ērtāku ražošanu. Ar tādu sakarību paaudžu darbā kultūras līmenis ceļas, un sabiedrība var arvienu vairāk laika ziedot izglītībai, mākslai un atpūtai. Ja šīs sakarības nebūtu, tad katram cilvēkam būtu jāiesāk no gala, un viņš nebūtu ticis tālu no savas pirmatnējas kultūras pakāpes.

Vērojot iepriekšējo paaudžu darba rezultātus, viņu pēcnācējiem tie jāatšifrē, jāsaprot un jāizjūt, lai iekļautos sava laikmeta kultūras dzīvē. Tas nedodas pats no sevis. Augot savas tautas klēpī, bērni un jaunieši viegli orientējas, bet ne bez vecākās paaudzes palīdzības − tā viņus ievada kultūras darbā. Ģimenē māte ar saviem glāstiem, lūgšanām, dziesmām un pirmajām rotaļlietiņām ievada bērnu iepazīstināšanu ar savas paaudzes kultūras dzīvi. Vispār, ģimenē bērni iepazīstas un izjūt vecāku paaudzes izveidoto vidi, kas sekmē viņu ieaugšanu sava laika kultūrā. Šo audzināšanas darbu turpina skola, papildinot un padziļinot ģimenē iegūto, kā arī iepazīstinot viņus ar sasniegumiem citu tautu dzīvē. Pēc skolas gadiem jaunieši darbā un sabiedriskā dzīvē galīgi nostiprinās sava laikmeta kultūras uztverē, atsedz šīs kultūras trūkumus, novērš tos un vispārīgi pārveido agrāk sasniegto. Tādā pārveidojumā to manto nākošā paaudze.

Šādas kontinuitātes un aktivitātes gaitā ir veidojusies un attīstījusies cilvēces kultūra. Tāpēc atsevišķām personām, tautām un visai cilvēcei var būt labas izredzes nākotnē, ja tās balstās uz pagātnes kulturāliem sasniegumiem.

 

P. Dreimanis