Par literātūrpolītisko situāciju Ungārijā.
Šāsdienas ungāru literātūra ir pieļāvuma literātūra. Tā
veidojusies starp varas nosacīto un polītiski iespējamo. Pēdējā
gadu desmita literātūras attīstību – pēc ungāru revolūcijas
1956. gadā – pastāvīgi noteikusi valdītājas komūnistiskās
partijas ideoloģiskā ievirze un rakstnieku centieni.
Partija šajā laikā cieši turējusies pie sava ideoloģiskā
monopola un sociālistiskā reālisma doktrīnas. Tā prasījusi
darbus, kas iestājas par sociālismu un kuŗos manāma uzticība
reālismam. Komūnisti tomēr nav varējuši novērst arī tādu
literāru darbu parādīšanos, kam ar sociālistisko reālismu nav
nekā kopēja, kas devuši citādu cilvēku, sabiedrības un īstenības
atainojumu nekā ierēdņiem patīk. Kadara režīmam dziļāk izprotot
literāri radošo darbu un zināmas tolerances dēļ, radies
stāvoklis, ka tikai atklāti pretkomūnistiski sacerējumi un tādi,
kas skaŗ zināmus tabu (padomju kaŗaspēka klātieni Ungārijā,
ungāru urāna un boksīta iežu izmantošanu, kollektivizāciju) nav
publicējami. Tālab pēdējā laikā varēja parādīties daudz tādu
darbu, kuŗu publicēšana priekš 1956. gada un pirmajos
pēcrevolūcijas gados likās neiespējama.
Zināmu popularitāti šajā laikā ieguvuši vairāki žurnāli, kuŗi
publicējuši kritiskas apceres un rakstījuši par tematiem, kas
saistījuši vispārības interesi. Speciāla atzinība pienākas
žurnālam „Nagyvilág”
(Plašā Pasaule), kas ungāru lasītājiem pavēris ceļu uz modernu
ārzemju literātūru un tādējādi devis nozīmīgus impulsus arī pašu
ungāru literātūras attīstībai.
Laikā pirms revolūcijas ungāru literātūrā valdīja reālisms, ne
tikai sociālistiskais reālisms, no kuŗa spējīgākie rakstnieki
turējās sāņus, bet arī dažnedažādi citi reālisma paveidi.
Rakstnieki palika uzticīgi tradicionālajam rakstīšašanas veidam
arī tad, ja viņu tematu izvēle bija revolucionāra. Turpretī pēc
1956. gada revolūcijas parādījusies dzīva interese par jaunajām
strāvām un stila ievirzēm, par Rietumeiropas un Amerikas
literātūrā pazīstamajiem tematiem un daiļrades metodēm. Šiem
rietumu literāro „skolu” paraugiem galvenokārt pievērsušies
jaunākie autori. Hemingvejs, Moravija, Kafka, Dürenmats,
modernie franču rakstnieki un Anglijas „dusmigie jaunie”
ieguvuši Ungārijā uzmanīgus lasītājus un ir populāri. Tāpat arī
ungāru literātūrā parādījušās modernā cilvēka un modernās
pasaules temati, kaut gan tos oficiāli uzskata par novirzīšanos
no pareizā ceļa; par šiem tematiem rakstītāji autori kritizēti
par piesliešanos „dekadentismam” un „mērkaķošanos pakaļ rietumu
sliekšņiem”. Vientulība, pamestība, nāve, nespēja cilvēciski
komūnicēt ar citiem, garīga izolācija ungāru daiļliterāro darbu
tematu sarakstā ir nozīmīgā vietā. Dažos darbos lasītāji
konfrontēti ar atsvešināšanās (Entfremdung, alienation)
fainomenu. Komūnisti labprāt nerunā par to atsvešināšanos, kas
parādījusies viņu pārvaldītajā sabiedrībā. Tie saka, ka kaut kas
tāds sociālisma iekārtā neesot iespējams. Taču viņiem nav
iespējams izvairīties no tā, ka šī problēma kļuvusi akūta arī
Ungārijā un izpaudusies arī ungāru daiļliterātūrā. Pēteris
Veress (Péter Veres), kas ir viens no ievērojamākajiem t.s.
populistu rakstniekiem, šo ungāru atsvešināšanās fainomenu dēvē
par indiferentismu un sūdzas, ka tas galvenokārt iesakņojies
ungāru intellektuālo darbinieku aprindās. Arī sociālismā radušās
– kā viscaur polītizētās ikdienas dzīves konsekvence –
apolītisma noskaņas, vienaldzība par citiem cilvēkiem un to, kas
notiek sabiedrībā. Šī jaunā nostāja atbalsojusies dzejnieku un
rakstnieku darbos, par ko tie nopelti, bet bez
panākumiem.
Populistu grupa ir viena no interesantākajām ungāru literātu
grupām, lai gan labāk būtu sacīt – bijusī populistu grupa. Tās
dalībnieki pašreiz ir starp lielākajiem dzīvajiem ungāru
rakstniekiem un dzejniekiem: Ģula Illiéis (Gyula Illyes), Lāslo
Nemecs (László Németz), Pēteris Veress, Pāls Sobo (Pál Szabo),
Janošs Kodolānijs (Jānos Kodolányi) un nesen mirušais Ārons
Tamāsis (Áron Tamási) pieder pie Ungārijas populārākajiem, kuŗus
jaunā paaudze uzskata par dzejas mākslas meistariem un ceļa
vadoņiem.
Populisti gadu simteņa trīsdesmitajos gados pievērsās
zemniecības problēmām un vēlējās ar zemniecības atjaunošanu
atjaunot arī visu ungāru nāciju. No šī ideoloģiskā problēmas
nostatījuma tie pamazām atvirzījās sāņus, bet kļuva pēc kaŗa par
vispār atzītiem šāsdienas ungāru literātūras pārstāvjiem. Ģula
Illieis (ne tikai pats ievērojamākais ungāru dzejnieks, bet arī
izcils prōzists un drāmu autors) un Lāslo Nemecs (romānu un
drāmu autors un esejists) jau šodien ierindoti klasiķu kārtā.
Pie vecākās paaudzes izcilākajiem autoriem pieskaitāmi arī
Tibors Derijs (Tibor Déry) un Josefs Lenģuels (József Lengyel),
kas uzrakstījuši labākos stāstus par ungāriem padomju
koncentrācijas nometnēs.
Ungārija vienmēr bijusi bagāta liriķiem. Arī pašreiz to sniegumi
likuši saausīties ne tikai lasītājiem pašu zemē, bet arī ārpus
Ungārijas robežām. Plašu modernās lirikas skalu atrodam tādu
labāko dzejnieku darbos kā Sāndors Vöeress (Sándor Wöeres),
Janošs Pilinskis (János Pilinszky), Ferencs Juhass (Ferenc
Juhász) un Lāslo Naģs (László Nagy).
Interesanta parādība mūsdienu ungāru literātūrā ir literārā
sociografija. Pēdējos gados parādījies liels daudzums grāmatu,
kuŗās zemnieku dzīves notēlojumus aizstājušas tādas problēmas,
ar kādām jāsastopas ciema ļaudīm un ļaudīm kollektīvajā
lauksaimniecībā. Šo grāmatu saturā atrodam lielāko tiesu
kritiskus polītiskās, sabiedriskās un kulturālās dzīves
apskatus, tām ir ievērojama ietekme un tās lasa kā
„bestsellerus”. Vairāki jauni autori ar šādiem darbiem ieguvuši
popularitāti un panākumus, piemēram, Ferencs Santa (Ferenc
Santa), Sāndors Čoori (Sándor Csoóri) un Endre Fejes, kas kopā
ar „nepolītiskajiem” Miklošu Mesöli (Miklós Mészöly) un Ivānu
Māndiju (Iván Mándy) ir jaunākās paaudzes labākie rakstnieki.
Varētu vaicāt, ko ungāru rakstnieki grib panākt ar savu kritisko
pieeju un „nepolītisko” daiļliterātūru. – Viņi uzskata, ka par
visām šīm lietām vispirms jārunā, nesaucot lietas vārdā nav
iespējams panākt veselīgāku attīstību un stāvokļa uzlabošanos.
Ar to viņi palikuši uzticīgi vecajai tradīcijai, ka rakstnieka
uzdevums nav izklaidēt, bet gan būt nomodā par sirdsapziņu un
nacionālo vērtību pasargāšanu. Ungāru šāsdienas rakstnieki tic
arī dzejas misijai un tāpēc nevēlas ar saviem darbiem kalpot
tikai māksliniecisko mērķu aizsniegšanai vien.
Arī ārpus Ungārijas robežām plaukst laba literātūra, galvenokārt
Dienvidslāvijā, kur polītiskie apstākļi ļauj ungāru literārajai
dzīvei netraucēti attīstīties. Dienvidslāvijas ungāri var
lepoties ar to, ka viņu vidū ir vairāki izcili dzejnieki un
rakstnieki; bez tam tur iznāk izcils literātūrai veltīts
žurnāls. Rumānijā apstākļi nav tik labi, taču Septiņkalnē dzīvo
un strādā vairāki pazīstami autori, kas tur izdod arī literāru
žurnālu. Literārs žurnāls ungāriem iznāk arī Čechoslovakijā, un
apgādi izdod ungāru grāmatas.
Emigrācijā rietumos kopš diviem gadiem gaitu sākušais
mēnešraksts „Uj Látóhatár”
(Jaunais Apvārsnis) kļuvis par vietu, kur saplūdis kopā
labākais, ko devuši mūsdienu ungāru rakstnieki. Bez šī ir arī
vēl vairāki citi žurnāli un literāri laikraksti, kas liecina par
rosīgu literāro darbību.
Pazīstamākie autori rietumos kā Lajošs Zilahs (Lajos Zilahy) un
Sāndors Marais (Sándor Márai), pieder pie ungāru literātūras
vecākās paaudzes. Lielajā skaitā jauno talantu turpretī atrodami
gan tādi, kas ieguvuši rakstnieka vai dzejnieka vārdu jau
Ungārijā, gan tādi, kas pirmos soļus spēruši emigrācijā un jau
ielauzušies ungāru literātūras novadā.
ĢŪLA BORBĀNDI (Gyula Borbandi), dzimis Budapeštā 1919.
gadā, ir Minchenē, Vācijā, iznākošā ungāru redzamākā
literārā žurnāla „Uj Látóhatár” galvenais redaktors,
kritiķis un esejists. 1942. gadā Borbāndi ieguvis
doktora grādu valsts zinībās Budapeštas universitātē.
1949. gadā, komūnistiem pārņemot varu Ungārijā,
aizbēdzis uz Šveici, bet vēlāk pārcēlies uz Mincheni,
publicējis literāras un polītiskas esejas vairākos
ungāru periodiskajos izdevumos. Ir viens no „Uj
Látóhatár” dibinātājiem. Šis žurnāls iznāk 96 lappušu
biezs sešas reizes gadā un izveidojies par ungāru
rakstnieku un zinātnieku brīvu diskusiju forumu.
Trimdas
literātūras seja
Prof. Edgara Dunsdorfa rediģētā un Austrālijā izdotā rakstu
krājuma ARCHĪVS 6. sējums veltīts pārskatam par trimdas latviešu
sasniegumiem literātūrā un mūzikā. Deviņi krājuma raksti stipri
dažādi temata un, trimdas apstākļos, arī kvalitātes ziņā.
Jāņa Rudzīša raksts „Latviešu literātūra emigrācijā” (9-42)
pilnīgi atspēko latviešu padomju literātu pausto negatīvo
trimdas literātūras vērtējumu, un pierāda, ka to raksturo
spēcīga vitalitāte. Tā ne vien turpina neatkarības laikmetā
izveidotos virzienus, bet arī sāk jaunus ceļus, kas tai paveŗ
attīstības iespējas, kādas liegtas ideoloģijā ierobežotajiem
rakstniekiem dzimtenē. Rudzīša nolūks bijis kaut pāris vārdos
pieskarties jo lielam rakstnieku pulkam, tāpēc rakstam
nenoliedzama konversācijas vārdnīcas piegarša un dažreiz
vērtējumi pavirši. Raksta plašais vēriens dara to īsti vērtīgu –
neviens cits vēl nav mēģinājis dot tik plašu, faktiem bagātu
pārskatu par visu trimdas rakstniecību.
Mūsu rakstniecības atsevišķie sejas panti ne vienmēr apmierina.
Ja dzeja un stāstošā literātūra noturējusies vismaz uz
neatkarības laika līmeņa un jaunāko rakstnieku straujā attīstība
pat sola pārsteigumus nākotnē, drāmā jaunrade apsīkusi un
nākotnes izredzes vājas. Literātūras kritikas, vēstures un
teorijas stāvoklis vēl ļaunāks. Šis „literātūras par literātūru”
trūkums var būt liktenīgs trimdas literātūras turpmākajai
attīstībai, jo kritika un laikmetīga literātūras vēsture veicina
kopības apziņu kā publikas un rakstnieku, tā arī pašu rakstnieku
starpā. Teorijas attīstīšana guļ uz mūsu pleciem, jo padomju
ievirze to jau iepriekš ierobežo ar ideoloģiskiem „acu
aizsegiem”.
Leona Rumaka darbs „Mūsu trimdas rakstniecības problēmas”
(81-100) būtu lasāms kopā ar Rudzīša rakstu. Pirmais,
pamatojoties uz izdarīto aptauju, dod ieskatu par sabiedriskiem
un financiāliem apstākļiem, kas veido otra raksta aizkulises.
Tāpēc vien, ka šie apstākļi maz pētīti, raksts varētu veicināt
sabiedrības izpratni par tās ietekmi uz varbūt vissvarīgāko
kultūras dzīves izpausmi – grāmatniecību. (Jau aptaujas kailie
dati vien dod zīmīgu pārskatu par dažādu sabiedrisku grupējumu
interesi par grāmatniecību: no 551 izsūtītām veidlapām atsūtītas
atpakaļ 92; atbildējuši 85,7 proc. izdevēju, 23,1 proc. kritiķu,
8,9 proc. pircēju un lasītāju, un tikai 6,7 proc. mācītāju un
3,1 proc. skolu pārziņu.)
Iztaujāto atbildes ļauj secināt, ka publika apmierināta ar
grāmatu satura dažādību, cenām, technisko apdari. Literātūras
kritika arī šai rakstā parādās kā problēma, kuŗā vainīgs autoru
jūtīgums, recenzentu diletantisms, literāra žurnāla trūkums, kas
dotu sīku pārskatu par grāmatu ražu, un beidzot apgādu
amatieriskums (eksemplārus recenzijām vai nu nepiesūta nemaz,
vai tikai pēc tam, kad grāmata jau tirgū, un bez kādas
informācijas par autoru). Iztaujātie izteikušies atzinīgi par
grāmatu izplatīšanas veidiem, kā arī par piesūtīšanu „ieskatam”.
„Zinātniskām grāmatām ar mazu tirāžu šis izplatīšanas veids un
tā panākumi ir eksistences jautājums. To apzinās intelliģentais
lasītājs, kas apskatīto grāmatu nopirks vai... nosūtīs atpakaļ
sūtītājam vai viņa pārstāvim” (88). Jāpiezīmē, ka arī ARCHĪVS
pieder pie šāda veida izdevumiem, kas var stipri ciest publikas
nevīžības dēļ.
Pēc Rumaka atzinumiem grāmatu pircēji visumā pieder pie
paaudzes, kas skolojusies Latvijā. Latvieši, jaunāki par 40
gadiem, kaut arī tie ekonomiski būtu ideālākie pircēji, grāmatas
pērk reti, un lasītāju/pircēju proporcija to starpā ir 3/1. Šim
apstāklim skaidri nomanāmas draudīgas sekas. Raksta beigās
vesela rinda vērtīgu ierosinājumu mūsu grāmatniecības mūža
pagarināšanai. Tiem būtu jāpievērš nopietna vērība, it sevišķi
no Kultūras fonda un citu iestādījumu puses, kas veicina
kultūru.
Pārskatu par trimdas literātūras stāvokli papildina Astrīde
Ivaska, salīdzinot igauņu, latviešu un leišu dzejas attīstību
paaudzi pa paaudzei („Baltiešu dzeja trimdā”, 63-72). Atklājas,
„ka igauņu un leišu jaunie dzejnieki jau dzimteni atstājot,
gatavi savus darbus publicēt un ka trimda tiem neizrādījās liels
šķērslis, kaut tā apstādināja mūsu jaunākās dzejas attīstību par
desmit gadiem” (66). Varbūt šī latviešu dzejas „novēlošanās”
izskaidrojama ar faktu, ka kaŗš cirtis smagus robus tieši
latviešu dzejnieku saimē (Virza, Skalbe, Čaks, Medenis,
Ādamsons), tādējādi iznīcinot galveno dzinējspēku; toties
latviešiem trimdā radies lielākais skaits jauno dzejnieku. Starp
vērtīgajiem rakstiem par literārām aktualitātēm jāmin Kārļa
Ābeles” „’Nesaprotamā’ dzeja” (43-62), kuŗā autors mēģina
izskaidrot, kāpēc modernās dzejas izteiksme tik grūti izprotama.
Ābele pareizi konstatē, ka dzejnieku un publikas attieksmes
latviešu literātūrā kļuvušas problemātiskas tikai nesen
(„Jāatzīst, ka starptautiskā literāri vēsturiskā skatījumā
latvieši pirmskaŗa Latvijā /un lielāko tiesu arī pašreiz/
dzīvoja vairāk pagājušā nekā tagadējā gadsimtā”, 51);
sabiedrības pārkārtojums industriālisma ietekmē nebijis mūs vēl
skāris. Varbūt ar to izskaidrojams arī autora apoloģētiskais
tonis un svārstīšanās starp neitrālu teorijas un prakses
iztirzājumu un normatīviem ieteikumiem pievērsties lielākai
„skaidrībai” (piem., „Varbūt ka nākotnē dzejniecei /Sniķerei/
derētu vairāk padomāt par robežu starp skaidrību un nevajadzīgu
neskaidrību vārdu izteiksmē lasītāju uztverē”, 55). Jēdzieni
„skaidrs”, „neskaidrs”, kā tie rakstā lietoti, nav nekādi
nepārprotamie jēdzieni; un tie ir turklāt arī mainīgi, jo
dzejoļa pozīcija starp šiem poliem atkarīga no lasītāja
iedziļināšanās. Bet arī „iedziļināšanās” ne vienmēr nozīmē, ka
dzejolis kļūst „skaidrāks”; acis uzmetot, angļu dzejnieka Bleika
(William Blake) pirmā dzeja šķiet kristalla dzidrumā, bet tanī
iedziļinoties, to izjūtam kā arvien mīklaināku. Tāpat grūti
izprast, kādā nozīmē Ābele runā par dzejas „saprašanu”, ja viņš
atzīst (kam es pievienojos), ka „dzeja nav stāsta vai romāna
fragments. Meklējot dzejā tikai vārdu virknējumu racionālo jēgu,
bieži neuztveram irracionālos elementus, noskaņas, kas nereti ir
dzejas vērtīgākā daļa” (48).
Krājumā vēl iespiesti šādi raksti: Ādama Dukāta „Jānis Sarma,
tautas balvas laureāts”; Birutas Šteinhardes „Daiļrades
psicholoģiskie aspekti”; Edgara Dunsdorfa „Johans Gotfrīds Zeume
(Seume); Arnolda Šturma „Latviešu mūzika trimdā” un Arvīda
Ķiploka „Latviešu skaņražu īsbiografijas”. ARCHĪVA nākošais
sējums būs veltīts trimdas latviešu zinātnei un zinātniekiem un
latviešu teātŗa problēmām.
Ojārs Krātiņš
Par šo un
to ar Jāni Klīdzēju
Kad septembrī Jaunās Gaitas redakciju Hamiltonā apciemoja
rakstnieks Jānis Klīdzējs, kopā ar Dr. P. Vasariņu un J.
Sieriņu tikāmies ar tālo viesi no saulainās Kalifornijas,
pārrunājot daudzus un dažādus jautājumus.
Jā, ko gan rakstnieks domā par Jauno Gaitu? No laika gala
dažās aprindās izskanējušas balsis, ka žurnālam neesot
vadlīniju. Klīdzējs: „Te nevarētu būt ne prasību, ne arī
pretenziju. Žurnāla veidošana ir augšanas process, tas
jāveido brīvi.”
Par latviešiem viņš saka, ka „tie nav ne labāki, ne arī
sliktāki par citiem ieceļotājiem šajā kontinentā,” bet te
tomēr uzsvērdams bēgļu segmenta īpatnības. Protams, ar
jaunākās paaudzes domāšanu vien nepietiek: „Jāuzasina arī
vecās paaudzes domāšana.”
Par presi rakstnieks domā: „Daļa mūsu ‘lielās’ preses cenšas
iztikt no vakardienas mīlēšanas un šāsdienas ziņu
konjunktūras. Tai nav jaunības un drosmes būt jaunu domu
radītājai un vadītājai pāri un aiz mūsu pārticības un
samierināšanās un palikšanas pie mūsu ‘pagastu’ mērķiem un
notikumiem. Brīžiem ir skumji un liekas, ka šī mūsu prese ir
vairāk norūpējusies par mūsu, vecīšu, nodzīvošanu un
nomiršanu illūzōriskā un netraucētā labklājības un laimes
sajūtā, ka ‘Viss ir labi’ nekā par jaunāko paaudžu
iesaistīšanu un sagatavošanu nākamajiem kritiskākajiem gadu
desmitiem. Vainīga ir mūsu publika. Tā nekā vairāk no savas
preses neprasa. Tai pietiek ar saviem pagastiem un to
ballēm.”
Vai trimdinieki pazīst jauno latviešu dzeju? Par jauniešu
interesi Klīdzējs ir labās domās: par viņa paša darbiem
jauniešiem jautājumu netrūkst – tie norāda uz kritisku
pieeju un vēlēšanos saprast, bet Klīdzējs jau jauniešus arī
saprot un viņu centieniem ir allaž bijis rada. Viņš turpina
būt jaunietis un pasmīnot piemin „divdesmit gadus vecus
vecīšus”...
Vai latvieši par sevi var un drīkst pasmieties? Klīdzējs
domā, ka šis jautājums, par kuŗu ieinteresējusies arī
jaunatne, nav viegls: latvietība trimdā ir vārgs stāds ;
latviešu tautā cirstās brūces ir dziļas; tādi ļaudis ātri
apvainojas. Ko te iesākt? Jāpadomā.
Guntis Zariņš rakstnieka uztverē bija „emocionāli pārdedzis
cilvēks” un savā laikā cieta tāpēc, ka viņa grāmatas
neradīja vajadzīgo atbalsi un novērtēšanu.
Par savas darbības visdzīvāko periodu Klīdzējs uzskata laiku
pirms desmit gadiem, kad viņš studējis un vasarās varējis
netraucēti rakstīt. Pēc tam, kad iecere gatava, rakstot 8–10
stundu dienā, mēneša laikā viņš varējis uzrakstīt grāmatu.
Tādu viņam ir 11; ar četrām no tām viņš ir apmierināts, ar
nākošām trim tā vidēji, bet par četrām viņš sliktākās domās.
Savā laikā ātri slavas laurus plūcis Rīgā, kad godalgoja
viņa stāstus, Klīdzējs atceras Rīgu kā Latvijas Meku: tur
viņš kādreiz 18. novembri klausījies, kad Rīgas radiofonā
lasīts kāds viņa stāsts...
Rakstnieks nav zaudējis savu tieksmi brīvi veidot domas,
rakstus un vielu. Dažkārt viņam pārmesta bezdievība, un viņš
atzīst, ka daudz no tā, ko drīkst darīt citu tautu
rakstnieki, mūsējie nedrīkst. Taču gribēdams palikt bez
saistībām, rakstnieks saka, „ka skudrām jāatiet no ceļa, kad
ziloņi nāk”.
Nebūdams formālists, Klīdzējs domā, ka „valoda ir
instinktīva lieta”, un būtu labi, ja latviešu valodas
gramatiku varētu vienkāršot. Par to ir pacēlušās vairākas
balsis. Viņš citē arī kādu nesenu Latvijas apmeklētāju, kas
apgalvojis, ka latviešu valodas intonācija Rīgā ir citādāka
nekā mūsu auss to paradusi fiksēt. Vai mēs jau tagad būtu
attālinājušies no īstās tautas valodas? Par to pirms pusotra
gada Čikāgas Kultūras darbiniekiem kongresā referēja Dr.
Lelis. „Var jau būt”, saka Klīdzējs, „ka mēs, kas atmērījām
viens otru sarunās, esam piesavinājusies svešas skaņas...”
Viņš domā, ka pēc 5-10 gadiem dažam labam mūsu valodas
apguvējam būs jābrauc uz Rīgu to mācīties.
Vēl runājot par trimdas latviešu dzeju, Klīdzējs domā, ka
mums te pārāk liela tieksme uz psīchoanalizi, pakļaut sevi
introspektīvai analizei. Tai pašā laikā jaunajiem Latvijas
dzejniekiem ir dziļāka telpa, kādas mums te trūkst, te nav
latviskās dvēseles telpas. Tāpēc mēs „urbjam un urbjam”,
vai, kā Herberts Sils teica, „ķiķināmies ap savu nabu.”
Taču pasauli Klīdzējs saredz ar smaidu: tas allaž ierodas
viņa brūnganajā sejā. Valoda viņam sprēgā ar mazu latgaliski
balsīgu tembru – tāpat kā viņa grāmatās – viņa teikumi rit
brīvi un nepiespiesti, viņam pasaule neuzbrūk, un viņam nav
jāaizstāvas. Kad viņš skandē latviešu autoru dzejoļus no
Latvijas, valoda nekļūst dramatiski pacilāta, tā skan tikpat
vienkārši kā sarunājoties ar paziņu.
Tāds viņš atkal aizbrauca uz Kaliforniju: tautiešu rosība un
interese lielākajos centros viņu patīkami pārsteidza, un
viņš, cik domājams, vēl labu laiku būs optimists.
Tālivaldis Ķiķauka
Ar saviem kompasiem
Latviešu padomju kritika ne vienmēr spējusi mūsu dzejai pareizo
ceļu parādīt... Dzejnieki pa lielākai daļai savas estētikas
stigu cirtuši vieni paši, vadoties pēc saviem rokas kompasiem,
brīžam arī intuitīvi – saka Imants Ziedonis rakstā „Par
jaunā radīšanu” (Literātūra un Māksla, Rīgā, 1966: nr
38).
Kritika Latvijā esot bailīga un bikla, pēc tās loģikas pietiekot
ar labu gribu vien, „tas nekas, ka neiznāk. Rakstiet un
drukājiet, citi arī tā dara!”
Ziedonis citē vietu Saulcerītes Vieses recenzijā par Pāvila
Vīlipa dzejoļu krājumu: „Un, kaut arī, tāpat kā iepriekšējās
grāmatās, autors vietām tā kā par daudz abstrakti un reizēm ar
pārāk aprastu tēlu palīdzību runā par labo un ļauno... šīs bērna
sarunas ar māti dod gan estētisku baudījumu, gan atklāj
nozīmīgas ētiskas normas.” Ziedonis turpina: „Pārfrāzēts šis
citāts... skanētu apmēram tā: ‘Un, kaut arī tāpat kā
iepriekšējās grāmatās viss atkal ir trafareti un aprasti, mūsu,
lasītāju, pieticīgā gaume par to neuztraucas, bet ar estētisku
baudījumu kā vienmēr ņem, ko dod, un ar pierasto bijību ļauj,
lai mums atklāj jau zināmas ētikas normas’”. Šāda kritika
Ziedoņa uztverē ir „bacilārijs”, kas ar pietātes baciļiem saindē
lasītājus. Vēl vairāk, tāda kritika saindē arī rakstniekus
pašus, jo tās esence: „...rakstiet, dzejnieki, sen pazīstamus
aicinājumus, jūs neesat vienīgie, citi arī tā dara, un jums taps
piedots. Vēl vairāk, jums piedos, ja jūs kaut vai
nemākslinieciski un formāli deklarēsit savu nostāju pasaules
polītiskajos jautājumos...”
„Vai kritika vispār drīkst būt bikla?” jautā Ziedonis. „Un, ja
tā ir bikla, vai tā maz drīkst saukties par kritiku?”
Lai virzītos uz priekšu literārā radošā darbā, pēc Imanta
Ziedoņa domām ir nepieciešama uzdrīkstēšanās, atklātas
diskusijas, autora individualitātes zīmogs, strādājot literāro
darbu. Šinī virzienā kritika spējusi dot maz, izšķirīga palaikam
bijusi autoru iniciatīva un meklējumi, un „ļauni būtu, ja dzejai
šādu jaunu intuīcijas bagātu talantu trūktu”. Diemžēl, šī
uzdrīkstēšanās nereti atduroties pret vecākās paaudzes padomju
autoru aizdomām. Viens no viņiem, Jānis Niedre, brīdinājis
meklētājus dzejniekus no „eksperimentēšanas pašmērķības”, kas
varētu novest pie vakareiropiskiem modernistiskās literātūras
strāvojumiem” un „reālisma noliegšanas”. – Ziedonis: „... mums
tādu eksperimentētāju eksperimenta pēc nav. Eksperimentēšana...
ir tā pati J. Niedres vārdiem noformulētā ‘satura idejas
atklāsmei visadekvātākās pirmreizīgās izteiksmes’ meklēšana...”
A. Broks runājis par „mākslinieciski jaunas un katram savas
domāšanas meklējumiem”, un Imants Ziedonis nesaredz nekādu
pretrunu eksperimentēšanai negatīvi noskaņotā Niedres un
eksperimenta aizstāvja Broka formulējumos.
„Pārspriežama un risināma ir gan cita doma – kāpēc daudzi no
mūsu jaunās dzejas audzes par maz eksperimentē,” saka Ziedonis.
Šo eksperimentēšanu, domā Ziedonis, kavējot autoru zināšanu
trūkums aistētikas, socioloģijas psīchologijas un citos zinību
laukos, bet arī „pseidokritikas uzkliedzieni un nereti – viens
otrs nesaprotošs, nevietā iesēdies ‘redakcionāls birģelis’”.
„...bet ne jau tas spēj aizkavēt jaunas tautiskas un partejiskas
dzejas rašanos. Galvenais (radošajā darbā) ir un paliek – savas
personības, savas radošās individualitātes mīcīšana un
veidošana, apdedzināšana un glazēšana”, pasvītrā Imants
Ziedonis.
Īsta, būtiskā, nozīmē progresīva literātūra balstās – visur
pasaulē – uz autora individualitātes, viņa personiskās
„visadekvātākās izteiksmes” meklējumu bazes. „Jaunas un katram
savas domāšanas meklēšana” pieder pie īstas, mākslinieciski
radītas daiļliterātūras pamatlikumiem. Bet šim radītājam
meklētāju darbam vienmēr gadās atdurties pret pseudokritiku, ja
vērtēšanas baze nav vis literātūras kritikas neatkarīgās,
mākslinieciski literārās skālas, bet gan „noderīgums” polītisku
un cita veida ideoloģiju mērķiem un centieniem. Apzināti vai
neapzināti Imants Ziedonis šeit pieskāries ļoti jūtīgam punktam
literārās kultūras jautājumu kompleksā – ka kritiķu skālas
Latvijā (un, diemžēl, ļoti bieži arī trimdā) nav pirmām kārtām
literāras, bet gan polītiski (vai konfesionāli) nosacītas. Tādos
apstākļos kritiķu „biklums” ir drīzāk simptoms krietni vien
dziļāk audos ieslēptai kaitei. Apārstēt simptomus pieder pie
medicīnas visneauglīgākām nodarbībām.
Gunārs Grava
„Modernizēts” Rainis
... interese par mazo tautību literātūrām cariskajā Krievijā
nekādi netika veicināta, teikts 1965. gadā iznākušajā V. Vāveres
un G. Mackova pētījumā „Latviešu-krievu
literārie sakari”. Imants Auziņš Žurnālā „Karogs” 1966.
gada 9. burtnīcā par to, kas sasniegts padomju varas 50 gados,
atzīmē, ka prozas laukā veikts „milzu darbs”: „krievu lasītājam
pieejami Andreja Upīša un Viļā Lāča Kopoti raksti” un „gandrīz
ikviens vairāk vai mazāk interesants šāsdienas rakstnieku romāns
bez kavēšanās tiek tulkots krievu valodā”. (Auziņa vēstījumā
šeit, diemžēl, manāma neprecizitāte: Kas ir „vairāk vai mazāk
interesants romāns”? Cik tādu?)
„Par dzeju to nevar sacīt,” konstatē Auziņš. Ne klasiskā, ne
mūsdienu dzejas rezonance ne tuvu neatbilstot patiesajam
stāvoklim. Kaut gan dzeja vienmēr latviešu literātūrā bijusi
vadītājā vietā, krievu lasītājs to neesot iemīlējis, neesot
pratis pareizi novērtēt un – kā vēlāk izriet – slikto
atdzejojumu dēļ vispār nepazīst. „Tas attiecināms arī uz Raini”,
saka Auziņš un tālāk kritiski vērtē Raiņa dzejas tulkojumus
krievu valodā.
1916. gadā Brjusova un Gorkija redakcijā krieviski iznācis „Latviešu
literātūras krājums”, kuŗā bijuši ievietoti 38 Raiņa
dzejoļi un luga Zelta zirgs Brjusova atdzejojumā. Šie Brjusova
tulkojumi joprojām ir labākie, un tos neviens nav pārspējis
visos piecdesmit padomju varas gados, atzīst Auziņš. – Kāpēc?
„Mēs paši un mūsu tulkotāji nereti aizmirstam, ka kvantitāte ne
vienmēr pāriet kvalitātē... Rainis daudzos atdzejojumos tulkots
ļoti neprecīzi, dzīva, tēliem bagāta dzeja aizvietota ar
mūsdienīgu trafaretu, frāzi. Vietumis šī paviršība robežo ar
haltūru”, konstatē raksta autors. Starp pārējām nepareizībām
pieejā Auziņš atzīmē vienpusību: „Raini neatlaidīgi centušies
parādīt galvenokārt kā Piektā gada revolūcijas dzejnieku...
Neņemos pilnībā apgaismot šo jautājumu, bet, šķiet, arī šoreiz
jūtams vienpusīgu priekšstatu iespaids, vēlēšanās iespiest
dzejnieku noteiktos rāmjos. Ja Rainis būtu tikai
revolucionārs... viņa darbus ar tādu aizrautību nelasītu
šodienas jaunā paaudze”. Un tālāk: „Gandrīz visi atdzejotāji –
atļautiem vai neatļautiem paņēmieniem – cenšas Raini
‘modernizēt’... tēlu vietā sāk klabēt frāzes, trafareti”.
„Rainis nav dalāms, viņš nepakļaujas klasifikācijai”, pasvītrā
Imants Auziņš. Raiņa dzeja raksta autora uztverē esot līdz
pēdējam piesātinātas pravieša vārsmas”, taču Raini tulkojumos
rādot kā publicistu. „Bet vajag rādīt – pravieti...”
Rainis ir ‘moderns’ mūsdienīgs arī šodien, saka Auziņš. Viņā
dzīvo viss – bībele, grieķu un Ēģiptes kultūra un mūsu valodas
novatorisms; un viss tas tiecas sakust ar pašu jaunāko cilvēces
attīstībā. Raini nedrīkst vulgārizēt, kā diemžēl noticis, jo
„Rainis taču nav tikai izcils latviešu dzejnieks, viņš – rets
dzejnieks vispār. Un tie nav tukši vārdi”.
Gunārs Grava
Konstruktīvisms un „norises” Anglijā
Angļu laikmetīgās mākslas dzīve savā izpausmē ir tik dažāda, ka
gūt par to pārskatu ir problēma pati par sevi. Laikmetīgo mākslu
visspilgtāk ietekmē modernais konstruktīvisms un kustība, kas
apzīmēta ar latviešu valodā pagrūti tulkojamo niansēto vārdu
‘happenings’ – ‘norises’.
Šai sakarā nāk prātā tūlīt pēc pirmā pasaules kaŗa tā laika
strāvojumu ietekmē sarakstītā Brastiņu Ernesta grāmata
Glezniecības pastardienas. Pārvēršot nosaukumu jautājumā,
diezgan pamatoti var prasīt par notiekošo Anglijā, varbūt,
rietumos vispār: Vai glezniecībai kādu to pazina līdz šim –
tiešām dienas skaitītas?
Runa ir par konstruktīvismu, kas, blakus ‘op’ mākslai, nodarbina
vai visu avangarda mākslinieku prātus un ir sen jau atstājis
dziļas pēdas mākslas kolledžās. Te gan jāaizrāda, ka ar
konstruktīvismu netiek tikai pievienots kāds ‘isms’ jau tā
biezajiem mākslas ‘ismu’ džungļiem, bet tas ir atšķirīga
kustība, kam nepieciešams dot savu nosaukumu, lai nerastos
nevajadzīgi pārpratumi.
Konstruktīvisms ir nostāja, ‘domāšanas veids’, un savā būtībā ir
eiropiskas izcelsmes, kuŗa pirmie dīgļi, topošā kompartijas
diktāta kailsala nokosti, meklējami pēcrevolūcijas Krievijā. Un
tā nav vienkārša sagadīšanās. Katrai kustībai, ja tā nav tikai
tukša ārišķība bez dziļākas jēgas un nozīmes, ir vajadzīga
piemērota vide organiskai augšanai un tālākai attīstībai, t.i.,
sabiedrība. Šis apstāklis tad arī nosaka meklējumu virzienu un
seju. Piemēram, tāda māksla kā joprojām iespaidīgais dadaisms
varēja vienīgi rasties sakautajā Vācijā, kur visas vērtības bija
saindētas, un nekur citur – tiešām, dadaisms bez šī fona nemaz
nav ‘saprotams’.
Kubisma un futūrisma produkts, konstruktīvisms noliedz masu kā
vienu no skulptūras elementiem, to aizstādams ar apjomu kā
‘saturu’ masas vietā, ko var raksturot ar līnijas palīdzību.
Līnija ir virziens, bet dziļums – vienīgais reālais telpas
elements. Līdz ar to līdzšinējiem statiskajiem ritma elementiem
tēlotājās mākslās it kā nebūtu vairs īstenas vietas. Tos aizstāj
dinamiskas kustības neaprobežotās iespējas.
Glezniecībai ‘draud nepatikšanas’ tādējādi, ka krāsa, no šī
viedokļa raugoties, nav nekas cits kā idealizēta priekšmeta
optiska virspuse, tātad nejaušība, kuŗai nav nekāda sakara ar
lietas būtību. Protams, šis ir strīda jautājums. Krāsa, kas ir
optiska parādība un viena no lietām, pret ko reaģējam
vissubjektīvāk, ir elements pats par sevi. Diemžēl, krāsai kā
‘saturam’, glezniecība allaž pagriež muguru.
Mākslas darbu radīšanu vairs neierobežo līdzšinējie
tradicionālie materiāli, piemēram, tiek brīvi lietotas dažādas
plastmasas u.t.t. Tāpat mākslinieki sen vairs nevairās
technikas, kādas sastopamas rūpniecībā (metināšana). Rezultāti
nav tālu jāmeklē architektūrā, par modernās mākslas izstādēm
nemaz nerunājot.
Ja pārmet laikmetīgajai mākslai, ka tā esot par daudz
intellektuāla, tad tikpat pamatoti var apgalvot pretējo – māksla
nav nekas vairāk kā tikai nevainīga
ROTAĻA.
Anglijā un arī citur arvien biežāk redz tik labi reklamētās
‘norises’. Tās nav nekas cits kā neparasti teatrāli uzvedumi uz
skatuves, arī peldētavās, sapulču zālēs un dažkārt pat zem
klajas debess. Kā iepriekš izplānoti uzvedumi tie var būt īsi,
dažu minūšu līdz pusstundas inscenējumā, piedaloties pašam
māksliniekam autoram. Doma nav jauna.
Ir izteikti apgalvojumi, ka ‘norišu’ dzenulis varētu būt atziņa,
ka nav iespējams atgriezties pie figūras skatījumā, kādā tas jau
kādreiz nebūtu darīts. Tāpēc tēlotājam māksliniekam atliek
iespēja lietot pašu
figūru.
Ja spēj atbrīvoties no vecajiem aizspriedumiem, tad ‘norisēs’
vārda tiešā nozīmē var notikt viss kas, t.i., pārsteiguma
moments ir ne tikvien veselīgs, bet arī vēlams. Konvencionālā
uzvedumā darbība parasti risinās skatītāja priekšā uz skatuves,
bet ‘norisēs’ tā var būt viņam visapkārt, līdz beidzot skatītājs
pats kļūst par tās aktīvu līdzdalībnieku gluži kā dievkalpojumā
vai aizrautīgā polītiskā mītiņā.
Dabiski, ka ‘norises’ saista preses uzmanību. Nelaime tik tā, ka
žurnālisti, bez lietu kopsakarības, allaž meklē un publicē tikai
sensacionālo. Ziņkārīgie un tie, kas mīl ‘skaidras’ atbildes,
jautā, kas sekos tālāk, kas nāks pēc tā.
Laimonis Mieriņš
Viltīgs
mākslinieks
Bredfordas izstāžu salonā „Lane Gallery” Laimonis Mieriņš
septembŗa otrā pusē iepazīstināja publiku ar saviem jaunākajiem
sasniegumiem glezniecībā kopējā izstādē ar angļu kollēgu Toniju
Robertu. Laikraksta „The Guardian” kritiķis (M.G.McNay)
recenzijā atzīmē, ka Mieriņš viltīgā veidā panācis patīkamu
sakārtojumu tā, ka divi audekli viens otru papildina – radot it
kā bezrūpīgu, atmosfairīgu pamatu saviem gleznojumiem. W.T.O.
laikrakstā „Yorkshire Post” savukārt runā par Mieriņa
mākslinieciskā snieguma maigu ritmiku un tonālu harmoniju, viņa
priecīgie pasteļkrāsu gleznojumi ir tuvi abstraktajam, bet tajā
pašā laikā dzīvības pilni un liecina par iejūtīgu cilvēciskumu.
Laimonis Mieriņš skicējis savu mākslinieciski radošo ievirzi
šādi:
– Esmu aizrāvies ar krāsu kā tādu, ar krāsas mijiedirbes
problēmām, šiem meklējumiem varbūt trūkst sensācijas rakstura,
tie nespēj aizraut masas. Bet man interesē tādas lietas kā,
piemēram, iespēja zilu pārveidot par zaļu vienkārši ar laukumu
attiecībām. Man šķiet – krāsa un forma gleznā ir ienaidnieki.
Tāpēc – lai panāktu maksimālo krāsu mijiedirbi – ir jātiek vaļā
no formas. Jo tālāk eju pa šo ceļu, jo
– man šķiet – vairāk un vairāk paveŗas jauni apvāršņi, jaunas
iespējas, kas intriģē.
G.
I.
Visjautrākā velte Ziemsvētkos Ed. Keiša 150
saržu un karikatūru albums
GLOBĀLĀ BŪŠANA
par jaunajiem un vecajiem ar Tālivalža Ķiķaukas
feļetonisku pačalojuma ievadu.
Izdevums pieprasāms pazīstamākās grāmatnīcās un
pie autora
980 O’Connor Dr.,
Toronto 16, Ont.
Pirmais plašākais humora izdevums trimdā. Cena –
$4. 00 pasta
sūtījumu ieskaitot.
šis izdevums ir vācele, kuŗā autors ir sakopojis
sava pēdējā laika oriģināldarbus, kas radīti
ārpus konkurences, t.i., šie darbi nav avīžu
redaktoru izcenzētie darbi – tie ir atsevišķs
veikums, vienos vākos kopā sakopojot labu žūksni
Keiša ideju, vārdu un bilžu. Šī grāmata ar
fanfaru skaņām ievada trimdu jaunā jautrākā
globālā būšanā un pierāda, ka Čikāgas piecīši
nav vienīgie, kas ar nopietnām trimdarībām māk
izzāģēt humora gabaliņus. Eduards Keišs šos
kumosiņus apkaisa ar savu, vēl no Latvijas līdzi
paņemto sāli un pipariem. Tas visai lietai dod
tautisku gaisotni, kas kopā ar globālu būšanu
pārvelk krustu visām nebūšanām.
