Valdis Avots
MEISTARDARBS
Man neveicās. Nezinu, kāpēc. Laikam dievi bija mani noskaudusi. Lai kā es pūlējos kaut ko uzrakstīt, beigās no visa iznāca tikai tāds čiks vai vel sliktāk - neveiklu vārdu samezglojums, kam vieta bija vienīgi papīrkurvī. Es meklēju neapbružātus, svaigus vārdus, trāpīgus salīdzinājumus un atjautīgus dialogus. Es mēģināju vīt teikumus vienu otrā kā skaistā rakstā, radīt zīmīgus neaizmirstamus raksturus un risināt dziļas domas. Viss velti. Savādi bija, ka tomēr sajutu kaut kādus dvēseles virmojumus, kas lauzās uz āru un nedeva man miera. Gadījās satikties ar ļaudīm, paciemoties draugu pulciņā. Nu varētu mierīgi patērzēt un pavadīt patīkami laiku, bet mani it kā kāds dīdīja, un nevarēju mierīgi nosēdēt. Kļuvu strups, ass un nevaļīgs. Gribēju steigties mājās pie saviem papīriem. Bet, kad beidzot tiku mājās un biju apsēdies pie galda, tad pēkšņi vairs nebija ko rakstīt.
Bija reizes, kad stundām tā dīkā nosēdēju, raudzīdamies dārzā, kā balti un dzelteni taureņi dejoja gar saimnieces puķēm, bet papīra lapa uz galda palika tikpat tukša kā sākumā. Kur palika šie skaistie, lielie un dziļie vārdi, kam vajadzēja atritināt dzīvi plašā sinemaskopiskā skatījumā, kam vajadzēja kā uz delnas atklāt neizmērojamas dvēseles dzīles un likt lasītājam satraukumā un sajūsmā nodrebēt? Nebija nekā. Tikai baltā papīra lapa nekaunīgi žāvājās man sejā. Laikam taču bija noticis nepatīkams miseklis. Laikam daiļā mūza nebija mani nemaz skūpstījusi, tikai garāmejot pieskārusies ar vienu tērpa stūri. Toties manam kaimiņu pilsētas kollēgam, dzejniekam Saulem, saskaršanās ar mūzu noteikti bija bijusi daudz pamatīgāka. Atklāti sakot, tas man mazliet kremta sirdi.
Bet tad manās bēdu dienās mani iepriecināja sapnis. Lūk, kāds tas bija:
Redakcijas istaba. Maza, pelēka, snaudulīga. Uz galdiem nederīgi diletantu manuskripti un putekļi. Pie viena no galdiem sēž redaktors Jūlijs Kapars, izjukušu matu šķipsnu pār pieri, un cīnās ar kādu manuskriptu. Jau kuŗo reizi viņš atsāk lasīšanu, bet pēc pāris rindām domas ir atkal aizklīdušas uz citu pusi, un skats truli raugās pāri manuskripta malai. Tad redaktors noskurinās, paceļ galvu un dusmīgi cērt dūri uz galda:
„Pie joda! Kādus nāves grēkus es esmu pastrādājis, ka man mūžīgi jālasa šie nevarīgie pirmziemnieku muļļājumi? Tie ir plakani! Nekādas oriģinalitātes, nekāda spožāka gara dzirkstījuma!”
Redaktora palīgs Roberts Ūksla lēni paceļ galvu no detektīvromāna, ko tas, zobus bakstīdams, lasījis. Viņu vairs neuztrauc šie redaktora jūtu uzliesmojumi, kas periodiski atkārtojas. Nē, bez tiem patiesībā Kapars nemaz nespētu savu darbu veikt. Tie ir kā ventīlis, kas ļauj viņam aizšļākt projām nīgrumu pret visu diletantisko, lēto un plakano.
„Neaizmirsti Sauli,” Ūksla mierīgi atgādina.
„Saule, Saule . . . Saule jau nav slikts, bet cik ilgi tu lasīsi vienu un to pašu. Viņš ir pārpublicējies, un cilvēki grib kaut ko jaunu. Svaigu!”
Ūksla nokrekšķinās un pastumj acenes augstāk uz deguna. „Pagaidi. Kādu dienu varbūt tu saņemsi meistardarbu. Ģēniji katru dienu nedzimst.”
„Kaut nu tā diena nāktu ātrāk! Ō, kā es tad priecāšos!”
Redaktors ir uzrausies kājās. Viņš izmet pāris satrauktus soļus pa istabu. Savās domās viņš ir aizsteidzies nākotnē un jau skata to brīdi, kad rokās turēs šo meistardarbu, pārāku par visiem, kas viņa žurnālā ir parādījušies. Kā viņa sāncensis tad kļūs zaļš no skaudības, redzēdams viņa veiksmi jaunu talantu atklāšanā! Bet tad redaktora sparīgie soļi apstājas pie papīru blāķa uz galda, viņš nopūšas kā zirgs vagas galā un, skumīgi galvu Šūpodams, laižas atpakaļ krēslā, lai sāktu lasīt atkal jaunu manuskriptu.
Pie durvīm sēž sekretāre. Viņa ir jauna, un viņai, saprotams, ir blondi mati un brīnišķīgas zilas acis. Viņa vīlē nagus un domā par zēnu , ko vakar satikusi. Kā tas bija? Ak jā, viņi bija braukuši gar ezermalu. Un tad viņš bija teicis: „Jums, jaunkundz, ir ļoti izteiksmīgi ceļi. Žēl, ka neesmu skulptors.” Patiesi, Teofīls ir interesants zēns.
Sekretāre ir pabeigusi apstrādāt kreisās rokas mazo pirkstiņu un, paņēmusi krāsu pudelīti, nupat, nupat liks pirmos rozā krāsas triepienus uz saviem nadziņiem, kad atveŗas durvis divu pēdu platumā un parādās pastnieka kaulainais deguns. „Pasts!” viņš nokliedz, uzmet veselu klēpi sūtījumu uz sekretāres galda, tikko neapgāzdams krāsu pudelīti, un durvis atkal aši aizveŗas. Šķiet, neviens pastnieku nav ievērojis, un viss rit tālāk savu vienmuļo gaitu. Vienīgi paprāvs putekļu mākonis ir uzšāvies gaisā un tagad klīst pa istabu kā pēc atomiskas dižeksplozijas.
Paiet stunda, varbūt divas. Sekretāre ir nolakojusi nagus, izlasījusi jaunāko joku lapu, uzrakstījusi draudzenei vēstuli. Ar gaŗlaikotu izteiksmi viņa paņem pastu un sāk šķiŗot. Viņa noliek atsūtītos manuskriptus uz Kapara galda, un viņai liekas, ka redaktors tikko jaužami ievaidas. Nabaga vīrs! Viņam te nu jānosēž gaŗas stundas, lasot neinteresantus un nekam nederīgus sacerējumus. Bet redaktors turas kā virs. Viņa seja pauž izmisīgu apņemšanos izturēt līdz galam, līdz pēdējam teikumam. Viņš aizdedzina cigareti, iegrozās ērtāk sēdekli un sagatavojas atkal no jauna brist pa sakropļotas valodas dūkstīm un vilkties cauri bālganu beztēlainu teikumu tuksnešiem.
Viņš lasa. Viņš grib pavirši pārskriet pāri vārdu rindām. Bet... bet kas tad tas?! Kapars pēkšņi salecas uz priekšu un sastingst. Vai tas varētu būt? Varbūt viņa acis no lielās pārpūlēšanās nerāda pareizi? Bet nē! Tur taču skaidri var redzēt - melns uz balta. Nudien, šis gabals, ko viņš patlaban lasa, taču nav nekāds muļļājums, tur nav vairs nekāda grābstīšanās pa tukšu gaisu, tas dzirkst un sprēgā atjautībām, tur ir iedrīkstēšanās, tur ir fantāzija! Kāda plastiska tēlainība, kāds vārdu spēks, kāda intellektuāla akrobātika, kāds nianšu smalkums! Un kāda realitātes tiešamība un iztēles bagātība! Nē, nē, šī autora pēgazs neklunkuro pa zemes grambām un kukuržņiem! Tas lido un raujas augšup vareniem spārnu vēzieniem. Redaktors ir ekstāzē. Viņš jūtas kā vīrs, kas pēc gaŗiem, apnicīgiem gadiem beidzot ir uzdūries bagātai zelta āderei. Viņa dzīve nu ir piepildījusies! Nav vairs šaubu - savā gaŗajā redaktora karjerā viņš ir sasniedzis kalngalu. Viņa mūžs neizčibēs un neizgruzdēs dūmos un tukšumā, bet izskanēs ar pilnskanīgu, spēcīgu akordu! Un viss tas vienīgi šī ģeniālā manuskripta dēļ (godājamais lasītājs bez šaubām būs jau atskārtis, kas ir šī manuskripta autors).
Redaktors Kapars nespēj valdīt savu sajūsmu. Viņam jādalās lielajā atklājumā ar savu palīgu.
„Robert!” viņš sauc, un lielā jūtu uzplūdumā uz deniņiem tam ir izspiedušies asins vadi. „Robert, še, lasi!”
Viņš acumirklī vairāk nekā nesaka. Viņš vienkārši nespēj runāt, tikai nomet manuskriptu uz Ūkslas galda. Roberts Ūksla vēl īsti neapjauš, kāpēc redaktora vaigi ir pietvīkuši un acis drudžaini mirdz. Viņš vēl nezina, ka redakcijas putekļainajā istabiņā ir noticis brīnums. Bet kāda satraukuma dzirkstele ir pārlēkusi ari uz viņu. Ūksla aizmet zobbakstāmo, pastumj pie malas detektīvromānu un sāk lasīt pasniegto manuskriptu. Un raugi, tāpat kā redaktoru, ari Ūkslu jaunatklātā meistardarba spēks sakustina kā spēcīga vēja brāzma.
„Vareni!” viņš iesaucas un pieplok vēl tuvāk manuskriptam ar saviem biezajiem aceņu stikliem.
Kad Ūksla ir beidzis lasīt, viņš pagriež pret redaktoru sasarkušu seju, un liekas, ka viņa pirksti mazliet dreb. Ir tik dīvaini un neparasti redzēt šo mierīgo, apdomīgo vīru tagad pēkšņi tik satrauktu un dedzīgu. Taču liela māksla spēj darīt brīnumus.
Ūksla paceļ gaisā manuskriptu kā dārgu balvu, kā uzvaras karogu, un viņa balss ir pilna pašapziņas un liela, nevaldāma prieka: „Nu, ko es teicu? - Meistardarbs! Mūsu necilo redakciju ir aplaimojis īsts meistardarbs!”
Redaktors vēl vienmēr nespēj atjēgties. Viņš atglauž matu cirtu un groza galvu: „Tas tik ir viens pārsteigums.” Viņa seja pauž lielu pārdzīvojumu, viņš ir dziļi aizgrābts. Kā apmāts viņš staigā pa istabu un klusi pie sevis čukst: „Tāds meistardarbs, tāds meistardarbs!”
Beidzot redaktors Kapars ir kaut necik aprimis. „Es tūlīt telegrafēšu raksta autoram,” viņš saka un galvā jau sastāda telegrammas tekstu: Apsveicu! Jūsu darbs ir kaut kas vienreizējs! Sūtiet tūlīt visu, kas vien Jums sarakstīts. Pievienoju avansu...
Kas zina, varbūt vēl ilgi redakcijas istabiņa šūpotos un līgotos sajūsmas un ekstatisku jūtu viļņos. Varbūt arī sekretāre pievienotu savus apbrīnas un gaviļu izsaucienus abu vīru balsīm. Viņa ir jau piecēlusies un nupat ies pie redaktora palūkoties, kas tas ir par neparastu manuskriptu, kas tā satraucis Kaparu un Ūkslu, kad strauji atsitas vaļā durvis un istabiņā ieklūp jaunā cerība, dzejnieks Saule. Viņš iet brašu, stingru soli, un kuplās matu cirtas lēkā virs viņa pieres. Viņš izvelk no svārku kabatas pāris papīra lapu un nomet uz redaktora galda. Sak, ja jau jūs tik ļoti gribat kaut ko no manis savā žurnālā, tad ņemiet arī.
Redaktors iekrekšķas. „Saules kungs, man te ir viens stāstiņš. Vai negribat izlasīt?”
Saule negribīgi paņem manuskriptu un saviebjas, kā pieskardamies jēlam glumumam. Viņš pieiet pie loga, atsēstas krēslā un sāk lasīt. Bet ar katru izlasīto teikumu viņa staltie pleci it kā sagumst un no acīm izzūd drošā pašpārliecība.
Redaktors Kapars ir aizsmēķējis cigareti. Viņš pūš gaisā baltus dūmu mutulīšus, pa reizei palūkojas dzejniekā Saulē un viņa lūpu kaktiņos, šķiet, paslēpies tikko jaušams smīniņš. Saule ir ticis līdz stāsta beigām. Viņš izlasa vēl pēdējo teikumu, kas apbrīnojamā vienkāršībā dod visa stāsta kvintesenci -”Ausa jauna diena” - un tad viņa rokas nevarīgi nošļūk klēpī. Viņš jūtas pārspēts, sakauts, un viņa spožais slavas aureols ar vienu rāvienu ir apdzisis. Tas ir pavisam cits cilvēks, kas tagad tur sēž redakcijā. Tam nav ne mazākās līdzības ar to stalto viru, kas kā jauns pravietis, ugunīgas liesmas mezdams, dedzināja un kveldēja klausītāju sirdis rakstnieku sarīkojumos. Nevarīga veča soļiem viņš piešļūc pie redaktora galda, acis nepaceldams, savāc savas papīra lapas un izlaiž smagu nopūtu: „Pēc šitā man vairs nav nozīmes rakstīt. Kalngals ir sasniegts!”
Es gribu iet klāt dzejniekam Saulēm un mierināt viņu. Gribu viņam teikt, ka tik bēdīgas tās lietas nemaz nav, ka vēl ari viņam ir savs stūrītis rakstniecības druvā kopjams, bet tad attopos, ka tas jau ir tikai sapnis.