Kādas traģēdijas epilogs

Agnis Balodis

 

Pēdējos gados latviešu trimdas laikrakstos bieži pārspriests latviešu tautas demogrāfiskais stāvoklis gan dzimtenē, gan arī svešumā. Savāktā informācija rāda jaunus un interesantus faktus, sevišķi par latviešu pārtautošanās gaitu trimdas zemēs. Bet kāds ļoti svarīgs faktors demogrāfiskā attīstībā tiek atstāts bez ievērības.

Dibinot un izveidojot Latviešu leģionu, kā latviešiem, tā vācu okupantiem bija katram savi mērķi. Kamēr daļa latviešu domāja, ka atkārtosies 1918. gada notikumi un bruņotam latviešu spēkam tad būtu izšķirīga nozīme, tikmēr vācieši, gribēdami izmantot latviešu tautas naidu pret krievisko komūnismu, vēlējās sekmēt savus mērķus un atvieglināt sev vēlāko Latvijas kolonizāciju. Te derētu pieminēt, ka Baltijas un Ukrainas kolōnizācija un iekļaušana Lielvācijas valstī bija viens no vācu austrumu polītikas stūrakmeņiem. Latvijas pašpārvalde piedāvāja vācu okupantiem 100. 000 vīru lielu armiju (Valdmanis 200. 000 vīru) pret dažām polītiskām koncesijām: Latvijas valsts atjaunošanu lielākā vai mazākā Vācijas protekcijā. Vācieši uzskatīja šo cenu par nepieņemamu, nevēlējās Latvijas armijas atjaunošanu, un SS ģen. G. Bergers to arī nosauca par „vecu triku” un noraidīja kā „pilnīgi nepraktisku un augstākā mērā bīstamu”. Vācu uztverē latviešu kaŗavīri būtu pēc iespējas vairāk izklīdināmi vācu armijas dažādo vienību starpā; Latviešu leģionā visam komandētajam sastāvam vajadzēja atrasties vācu rokās. Tas pats ģen. Bergers to izteicis vārdiem, ka ir loģiski iesaistīt šīs tautas (galvenokārt latviešus un igauņus) cīņā, lai vismaz viena daļa no to vitālā spēka tiktu iznicināta un mazinātu vāciešu pašu zaudējumus, jo par kritušu ārzemnieku neraud vācu mātes un sievas.

1943. g. marta beigās civīlpārvaldes iesaukto 1000 latviešu jauniešu gājiens uz parādi Rīgas domlaukumā.

Ģenerāļa Bergera plāns piepildījās gandrīz simtprocentīgi, tikai tie nebija vācieši, kas dabūja baudīt šis iznicināšanas augļus. Atliek atcerēties dažus skaitļus; iesauca 146. 000 vīru. Šis skaitlis gan neaptveŗ visus militārās vienībās iesauktos latviešus, jo neietveŗ daļu brīvprātīgo; precīzais skaitlis būs tuvāks 160. 000. Vairāki autori atzīst, ka šis skaitlis tuvojas maksimam, ko latviešu tauta spēja dot. No šī skaita tikai 31. 446 viri tika ieskaitīti Latviešu leģionā (Latvju Enciklopēdija), pārējie sadalīti pa policijas un robežsargu vienībām, vācu armijas izpalīgos (Hilfswillige – HiWi), piedalīti mazās grupās vācu armijai vai citādi neitralizēti.

Savā laikā, atbalstot leģiona formēšanu, viena no ģenerāldirektoru pamatprasībām bija, ka latviešu leģiona augstākai vadībai jāatrodas latviešu rokās. Pēc pirmajām ziņām ģen. Bangerskis arī it kā tika iecelts par leģiona komandieri; vēlāk, pēc tādām pašām neapstiprinātām ziņām, viņam esot uzticēta vienas leģiona divīzijas komandēšana un beidzot oficiāli piešķirts leģiona ģenerālinspektora amats, bet šī „amata” instrukcijas nepienāca līdz pat kaŗa beigām. Abu leģiona divīziju komandēšanu uzticēja vāciešiem.

Varbūt, ja kaŗa iznākums mums būtu bijis labvēlīgāks un ja šis totālās mobilizācijas rezultātā Latviešu leģions būtu spējis paglābt vismaz Kurzemi no krievu okupācijas un atjaunot tur, kaut arī fragmentāru, Latvijas valsti, aina būtu savādāka. Tagad mums tā izveidojās iespējami neizdevīga. Pastāv maldīgs ieskats, ka Kurzemes cietokšņa ilgā un sekmīgā aizstāvēšanās piedēvējama latviešu kaŗavīru cīņas degsmei. Skaitļi rāda citu ainu: no apmēram 200.000 līdz 500.000 kaŗavīriem Kurzemē tikai 14.000 – 17.000 bija latvieši. Ja viss 160.000 vīru lielais latviešu spēks būtu koncentrēts Kurzemē – arī tā taču bija viena no ģenerāldirektoru kardinālajām prasībām, ka latviešu kaŗavīriem pirmā kārtā jācīnās uz latviešu zemes – varbūt ka būtu bijis iespējams kāds cits atrisinājums, bet latvieši bija izkaisīti pa visu austrumu fronti, un Kurzemes cietoksnī stacionēto skaits sastādīja tikai dažus procentus no tur stacionētiem vācu bruņotajiem spēkiem. Bez tam neaizmirsīsim, ka šīs aizstāvēšanās līnijas izveidošanā un noturēšanā latviešiem nebija nekādas ietekmes; šo jautājumu izšķīra augstākā vācu vadība viena pati. Kurzemes cietoksnis, šāsdienas skatījumā, tikai paildzināja kaŗa postu Latvijā, latviešu tautas iznīcināšana turpinājās un komūnistu izrēķināšanās ar cīnītājiem bija vēl nežēlīgāka kā Igaunijā un Lietuvā. Pēc Kurzemes okupēšanas visiem vīriešiem no 16 līdz 60 gadiem bija jāiztur „filtrēšana” speciālās nometnēs, no kuŗām tikai kādi 30 proc. atlaisti mājās (O. Freivalds, „Kurzemes cietoksnis”). Latviešu dzīvo spēku izmantojot savā labā, vāciešiem bija izdevies realizēt savus plānus pilnīgi.

Bruņoti ar modernākajiem ieročiem latvieši dodas uz priekšu. Vēl karsta saule apspīd putekļaino ceļu, taču lauki jau uzarti, un drīz nāks vēsais rudens. Attēls un tā paraksts ņemts no Berlīnē izdotā žurnāla ieroču – SS brīvprātīgo vienībām un policijai „Latvieši Cīnās” (4. num., 1944. g. maijā)

Bet ar to šī bēdīgā nodaļa Latvijas vēsturē nav beigusies. Kritušo un pēc kaŗa no ievainojumiem mirušo skaitu mēs varam vērtēt uz 30.000 līdz 40.000. Latvju Enciklopēdija atzīmē, ka kritušo, ievainoto un bez vēsts pazudušo skaitu laikā no 1.7.1944. līdz kapitulācijai 8.5.1945. vērtē uz 50-60.000. 20-25.000 kaŗavīru nonāca rietumos, bet pārējie, ap 80.000, krita krievu rokās. Mēs zinām, ka pēc Padomju Savienības likumiem padomju pilsoņi, kas ar ieročiem rokās cīnās pret Padomju Savienību, tiek uzskatīti par nodevējiem. Izvērtējot šīs ziņas, iegūstam šādu ainu: iesauktie latviešu vīrieši sastādīja latviešu tautas galveno, aktīvo, reprodukcijas spējīgo tautas daļu. šie cilvēki pēc kaŗa gadiem tika turēti gūstekņu un soda nometnēs, kur varbūt lielākā daļa no tiem aizgāja bojā, tādā kārtā iesitot neaizstājamu robu latviešu tautas reprodukcijas piramīdā. Neaizmirsīsim pie tam, ka latviešu tauta vēl nebija pārvarējusi Pirmā pasaules kaŗa cilvēku zaudējumu. Schēmatiski šo zaudējumu sekas varētu attēlot ar pievienoto, zīmējumu.

Šī stāvokļa sekas ir liels veco cilvēku pārsvars, liels sieviešu pārsvars, zema dzimstība un nepietiekama tautas atjaunošanās. Spriežot pēc pēdējiem tautas skaitīšanas datiem Padomju Savienībā, visas šīs problēmas Latvijā pašreiz ir ļoti aktuālas. Šāds stāvoklis jau neatkarīgā valstī, ko sarga robežas un ieceļošanas regulācija, sagādātu nopietnas problēmas. Lieki piebilst, ka daudz nopietnākas sekas tam ir pašreiz Latvijā. Ja Latvijas robežas ar Krieviju tagad slēgtu un līdz ar to aizkavētu tālāku ieceļotāju ieplūšanu, arī tad latviešu skaits relatīvi un varbūt arī absolūti samazinātos.

Dažus vārdus varētu veltīt arī latviešu bēgļiem rietumos. 1946. gada 15. septembrī pēc latviešu kartotēkās savāktām ziņām, Vācijā atradās ap 110.000 latviešu bēgļu, no tiem 59.007 vīriešu un 45.086 sieviešu. Bērnu un jauniešu skaits līdz 17 gadiem bija 16.880, bet vecuma grupa no 21-50 gadiem sastādīja 63 proc. Vīriešu pārsvars: 14.000, kas rāda, ka, pretēji apstākļiem Latvijā, trimdā ir stiprs vīriešu pārsvars. Kā no šiem datiem redzams, šī bēgļu grupa veidoja vitālu, spēcīgu tautas fragmentu, kuŗā izglītības un apdāvinātības procents bija pāri tautas vidusmēram. Varbūt ir neaktuāli vēl šodien runāt par toreiz cilāto iespēju latviešiem visiem apmesties vienuviet, bet tagad mēs skaidri redzam, ka tā bija vienīgā iespēja, kā atvairīt pārtautošanos. Ja šī iespēja būtu realizēta, tad latviešiem rietumos būtu pavērušās pavisam citas perspektīvas gan nacionālā, gan kulturālā ziņā. gan arī iespējā cīnīties par Latvijas neatkarību. Bet šajā sakarībā ir interesanti atzīmēt, ka, pārspriežot šo jautājumu latviešu sabiedrībā, jāsastopas ar noraidīgu un bieži neizprotošu nostāju. Tas liecina, ka šī jautājuma iedzīvināšana ir nokavēta un latviešu trimdiniekos vairs nepastāv nekāda vajadzība pēc šāda nokārtojuma. Ja šis plāns arī būtu bijis realizējams 1946.-50. gados, tad tagad latvieši lielā mērā ir asimilējušies savās patvēruma zemēs un viņiem prasība pēc kopības ir zudusi. Svešajās skolās audzinātai latviešu jaunatnei šādas prasības nav. Tikai nelabojami optimisti var vēl saskatīt kādu tālāku nākotni trimdinieku aktivitātei. Tā izbeigsies ar paaudžu maiņu.

Apskatot trimdiniekus kā latviešu tautas daļu, redzam, ka tā lielā mērā satur tos elementus, kas nepieciešami kādas tautas nacionālās kultūras uzturēšanai un veidošanai. Mēs varētu to nosaukt arī par nacionālo kodolu, jo kādas tautas lielu daļu jau vienmēr sastāda indiferenti elementi, kas vienkārši apkārtnes iespaida dēļ runā apkārtnes valodu, bet, šim iespaidam zūdot, līdz ar paaudžu maiņu pārmaina arī valodu. Neaizmirsīsim, ka stingra nacionālas kopības apziņa visos latviešos arī nemaz nebija izveidojusies – 22 gadi bija pārāk īss laika sprīdis.

Summējot šos novērojumus un projicējot tos uz latviešu tautas šāsdienas stāvokli, redzam, ka – no latviešu tautas (kā kopības) viedokļa – Latviešu leģions un lielās latviešu bēgļu masas ir ļoti negatīvi ietekmējušas latviešu tautas resistences spējas. No 120.000 trimdiniekiem tikai augstākais 40.000 bija tiešām spiesti bēgt drošības apsvērumu dēļ, un ja būtu izdevies aizkavēt nelaimīgā leģiona veidošanu, tad varbūt tikai puse no šī skaita. Pārējie būtu izdarījuši nesamērīgi lielāku pakalpojumu Latvijai un latviešu tautai, palikdami mājās. Paliekot Latvijā, viņi zināmā mērā riskētu savu drošību, bet ar savu tūkstošiem lielo masu ievērojami stiprinātu latvisko elementu tur, kamēr šeit, rietumos, izklaidus viņi ir tikai asimilācijas objekts citām tautām un latviešu tautai vairs nekādu pakalpojumu izdarīt nevar. Mūsu polītiskās cīņas turpināšanai pietiktu ar tiem nacionāli aktīvajiem bēgļiem, kam Latvija bez tam arī bija jāatstāj drošības apsvērumu dēļ.

Domājams, ka prezidents K.Ulmanis savā laikā piekāpās krievu ultimāta priekšā galvenokārt tāpēc, lai sargātu latviešu tautas dzīvo spēku. Šodien mēs zinām, ka tā bija kļūda. Mēs būtu cīnījušies par vienīgo jēdzīgo iemeslu – aizstāvot savu zemi. šis cīņas upuri nebūtu bijuši veltīgi un nekādā ziņā ne lielāki par to baigo asins maksu, ko prasīja no vācu okupantu iesauktajiem latviešiem, kuŗus piespieda cīnīties par Hitlera „jauno Eiropu”, kuŗā latviešu tautai vieta nebija paredzēta. Cīnoties zem saviem karogiem un aizstāvot savu valsti mēs, ja ne citādi, būtu demonstrējuši, ka Latvija varmācīgi iekļauta Padomju Savienībā. Šis fakts plašākām sveštautiešu aprindām nemaz nav tik skaidrs, un Latviešu leģions kā nīstā SS vienība šos mūsu brīvības centienus drīzāk kompromitē nekā apstiprina.

Laikā, kad leģionu veidoja un sākās latviešu plašā mobilizācija – 1943. gada februārī un martā – jau katram uzmanīgākam vērotājam bija skaidrs, ka Vācija kaŗu zaudēs. Pat vēl šajā stadijā vācieši mums nedeva nekādas koncesijas, organizējot leģionu. Kāpēc latviešu toreizējā vadība, redzot vāciešu mērķus un apzinoties polītisko un militāro stāvokli, neatteicās no sadarbības ar vāciešiem šī bezjēdzīgā un asiņainā plāna realizēšanā? Vai tiešām pastāvēja illūzijas, ka kādi 100.000 latviešu kaŗavīri spētu aizkavēt komūnistu atgriešanos un vācu armijas sakāvi? Piespiedu mobilizācija, ar ko vācieši draudēja, nekad nevarēja sasniegt tādus apmērus un droši būtu aprobežojusies tikai ar piespiedu darba spēka deportācijām uz Vāciju (kas notika tāpat) un represijām pret vadošām latviešu intelliģences aprindām, kas arī notika tāpat sakarā ar centrālās pagrīdes kustības atklāšanu un likvidēšanu Baltijas valstīs.

Būtu svarīgi savākt datus un mēģināt aplēst to latviešu tautas dzīvā spēka zudumu, kam par iemeslu bija leģions un lielās bēgļu masas. Nebūs pārspīlēts, ja šie zaudējumi cienīgi nostātos blakus tiešajiem krievu un vāciešu asinsdarbiem. Pēdējo 25 gadu notikumi bijuši latviešu tautai neiedomājami neizdevīgi.

 

Agnis Balodis ar meitu Indru

Apceres autors Agnis Balodis, lai gan dzimis 1932. gadā Rīgā, tomēr neuzskata Rīgu vien par savām mājām, jo kādas 20 citas Eiropas pilsētas pazīstot un atceroties daudz labāk. Jautāts par trimdas gaitām, viņš saka, ka tās ir par daudz līdzīgas citiem latviešu bēgļu bēdu stāstiem, lai tās vēl īpaši cilātu. Vācijā izceļošanas periodā atklājies, ka neviena no lielajām demokratijām neuzskatījusi viņu par asimilācijai derīgu, kādēļ neieguvis jaunu dzimteni, viņš nobeidzis Augustdorfas latviešu ģimnāziju, kas arī esot atteikusies likvidēties.

1953. gadā pēc pārcelšanās uz Zviedriju esot gadījies dzirdēt kādu tēvoci, kas lepni deklarējis, ka, lai nu tie citi kā, bet viņa dēlēns gan runājot latviski. Taču neesot bijis saprotams, ko dēls runājis. Jautāts par savu personīgo dzīvi, autors izvairās: „Citādi nevaru atzīmēt neko interesantu par sevi – neesmu laulājies sveču gaismā, baltiem ziediem dekorētā mājā ar „Mayflower” ieceļotāju pēcteci, nepiederu Alpha Beta Gamma Delta klubam un negribu mirt, bet gan dzīvot Latvijai.

„Jo man pārvērsties citā, pārtraucot savas dzīves vienību un kontinuitāti, nozīmē vairs nebūt tam, kas esmu – tātad vienkārši pārstāt būt. Un to nē! Visu, izņemot to!” (Unamuno „Del Sentimiento Trágico de la Vida”)