Aina Zemdega
Prelīde un fuga
vēlu piecēlušies
viņi saprata
ka apmešanās vieta
nav bijusi zeme ūdens malā
bet peldoša sala
ko nesaprotami spēki
sakņu galiem dūņas līdzi stiepjot
dzina prom
- - -
bet būdami divi vien
viņi redzēja otru sev līdzīgu
un vienkārša bij viņu pārtika
un lieka valoda
tikai naktīs
viens otru segdami
viņi atkrita katrs sevī
būdami divi
un pamodušies kaunējās
steigā uzvilkdami vārdus viņi saprata
sevi
uz kreiso pusi
otram līdzīgu
bet
viņiem nevajadzēja bikts
ne piedošanas
viņi paši bija sev mēraukla
kuŗā ievilktās zīmes dila nevienādi
un dilšana kļuva
viņu pulksteņi
ar vienu rādītāju
kas jauca sauli ar mēnesi
pieci un divpadsmit
būdami divi vien
viņi
sauca zāli
te zaļu te sarkanu
redzēja
te zilu
te dzeltenu debesi
un rādīja
uz akmeņiem
kas gulēja akmeniski
vai riņķoja gaisā
atlūzušām rokām
viņi gaidīja piestāšanos zemei
kā jaunam gadam
kā desmito dzimšanas dienu
un baidījās
kā ārsta svarus
gaiņādami nojautas
par savu
vai otra
galu
op. 25
mēs vīkšām dzīres
jūras malā
zvejnieku meitas
ar paisumā mērktām
vēja grīstēm
bērza kaŗotes bļodas un dēļa galdus
līdz palsajās šķiedrās
par jaunu sarieta sulas
ne šīs zemes vairs
zaru gredzeni savilkās tumši
senu derību zīmēs
rievas un krusti
pieminēja irušas rokas
bet ne vīkšējas jaunās
kas nezināja sevi kailas
suns sargāja pāļus
kaķis teica dzīrotājus
no jūŗas
kadiķu dūmos spīdēdamas
zelta zivis peldēja tiem pretī
un dillēs uz galda ziedēja vēžu kaudze
bet no atlauztiem gliemežu vākiem bira
zilas un sarkanas ogas
lai neredz
ne gruža ne zalkša pēdu
liedagu plaukstām noslaucījām
tad
viss bija gatavs
tad viss bij gatavs
viss bij gatavs
bij gatavs
gatavs
buras
no debesīm
netika vaļā
pusjūŗas aizbridušas
mājām
un saucām viņus malā
kad nezinājām vairs krasta
sapratām
saule bij laivu apvārsnim piekalusi
Voldemārs Avens
Intervija pašam ar sevi
Skatos savas dzīves ūdens peļķē
kā vientuļš muļķis,
un nevaru aptvert,
kādēļ esmu sācis dzejot,
kādēļ ne zvejot,
zāli sēt,
apceļot zemes
kā mani bezbērnu draugi,
labās drēbēs, brūnu vaigu,
seju pret sauli un svaigu.. .
Bet raugi:
es -
ēnas cilvēks,
pelēks un grumbains kā aparta zeme,
smilšpapīrs notrīts;
un dvēseli
kā dalītu apelsīnu,
ko apēd bērni,
jo esmu laimīgs bērnu tēvs;
un normāls,
bet ne gluži,
jo sācis esmu dzejot
un ne zvejot,
sēt zāli un apceļot sauli
kā mani bezbērnu draugi.
Gleznotājs
Es varu labi gleznot,
šķiest krāsu audeklā
vēzieniem platiem.
Bet neesmu tik labs,
ka pasaule bez manis
aizietu bojā.
Tādēļ
- neesmu vajadzīgs.
Kā nav vajadzīgs akmens.
kad krītot tas
pārplēš ūdens spoguli,
kuŗā lūkojas
Dieva seja.
Es kropļoju pasauli.
Divdesmitos gados dzimušie
Kādā dienā
no karsta iesma
lai līgo lepnā dziesma
sašļuka
kā pārdurts zupura maiss.
Izgāja gaiss.
Un Tu
nostādīji visus mūs
- tevi un jūs -
rindā vienā,
lai caur šautu ar lodi,
kas tagad vieno mūs
mūku brālībā skumjā.
Nesaļimām,
bet palikām
ar tukšumu krūtis
kā Henrija Moora skulptūras,
kuŗās,
tāpat kā citās akmeņu čupās,
ja tās izliktas dārzos,
kādreiz spēlējas vējš
un pārojas spāres.
Raugāmies viens otrā
un cauri.
Saprotamies kā gani,
kam atņemtas avis,
jo caurumos zāle neaug.
Un gaidām sniegu,
bezgalīgu klusumu
un - miegu.
Īss apmeklējums
Dārgais kollēga,
Atļauj man neslīgt krēslā mīkstā,
bet pakrist uz grīdas
kā sūnās pie siena šķūņa,
jo sirds man ir smaga.
Atļauj man apgāzt Tevis sniegto glāzi
ar viltīgo dziru,
kas gaida uz manu galu
un palūgt māla krūzi
ar apsistu malu,
kam apīņu smarža un Jāņu nakts noreibums putās.
Atļauj nocelt Tavam namam jumtu,
lai varu redzēt vakarzvaigzni,
kas šinī stundā aicina mani
brist smilgās vēsās,
lai satiktu gani
pie upes.
Nē, mīļais kollēga,
pie Tevis man nav ko darīt.
Labāk iešu.
Un piedod.
Piezvanīšu parīt.
Pārtrūkšana
Uz tad man likās,
ka viss noapaļojas,
saveļas kamolā,
kā vilnas dzīpari
un paliek kaklā.
Elpot nav vairs vajadzības.
Lietas un skaņas izkūst
- kā blāva alva.
Viss izstiepjas mentālā gotikā.
Ēnas gaŗas,
kā Džakometi skulptūras,
līdz pārtrūkst pavisam
- divās daļās.
Un tad vairs negribam dzīvot,
jo neesam amēbas.
J
A U N I E A U T O R I
Vidvuds Beldavs
Svešās smiltis
Kad vectēvs devās mūža dusā
ilgi vietiņu viņš gatavoja;
rūpīgi viņš izvelēja klusumu,
kaktiņā mūsu sirdīs.
Kad vectēvs aizgāja savā mierā
Šķirsta malā sargs teica, „Stop!”
„This land is not your land:
This land is my land:
This land is mine, all mine.”
Vectēvs nesaprata nekā,
apsēdās ceļa malā un gaidīja. . .
tieši ko
nezināja.
Sargs izņēma burtnīcu,
ierakstīja; sāka runāt:
„Look here, buddy,
a wise guy like you
I’ve never seen.
I work for Death.
I wanna get paid,
You see?
I’m here to sell you a box;
You got the picture?”
Vectēvs nopūšas. . .
skatās apkārt, iekustas. . .
„When I heard the boys
lower you down
I knew I had the man
who would want a real
deluxe box,
none of these cheapies like
over there,
gray colorless slabs.
You hear that music?
We call that
‘rest for your soul in eternity.’
He, he,
You didn’t know all this
awaited you while living.
Did you, now?
You understand now;
he, he,
the box they bury you in
is for your body only.
In this land you gotta buy
another box for your soul.
Now look at the fine features
of this box,
the outside is guaranteed
for a full 10,000 years
while we can replace
all the moving parts
at cost for 15,000 years.
Imagine a spirit-conditioned box
so you aren’t influenced
by the ups and downs of your
living relations,
a baby-scanner, enemy-in-trouble pickup,
all included in this superb package.”
Vectēvs jau sāk celties. . .
„Just wait a minute there,
listen to this rock-bottom price!
You only have to stoke
the fires of Hell
five days a week,
and eight hours a day.
Nothing’s for free here, friend,
nothing.
Here we give you something,
the deal of an eternity.
You see over there buddy,
across that sea,
by those sand dunes?
That’s the old country,
those poor bastards get cheap, pine boxes
without music,
just that sea that pounds
that shore without stop. . .
and no trade-in value;
always the same, poor box.”
Vectēvs, pilnīgi sacēlies kājās,
dodas uz jūŗas pusi.
Žēl. . .
viņš nevar pāri tikt;
Vēl žēlāk,
Šeit ir viņam jāpaliek
un mūžīgi jāgaida
šajā ceļā bez miera.
Nāves vergs
Šeit mūžam tirgosies
bez miera.
Tā vietiņa, ko sen viņš gatavoja,
vienmēr aiz dziļām jūŗām
paliks:
Jā, mēs to viņam neaiznesam;
Jā, mēs to savās dzīvēs nenesam.
Gundars Grīslītis
Grēcinieka nāve
Pār tevi noliecas nu melnā nāves sieva
Un acīm uzspiež aukstu, mitru roku:
„Vai gatavs esi nākt pie velna, tava dieva?”
Pār tevi noliecas nu melnā nāves sieva:
„Vai, grēciniek, cik bailēs dvēsele tev tieva!
Ņem, iedzer vīnu vēl, tad nejūt tik daudz moku!”
Pār tevi noliecas nu melnā nāves sieva
Un acīm uzspiež aukstu, mitru roku. . .
|