Pirms deviņiem gadiem, 1957. g. rudenī, Jaunajā Gaitā publicētais Ingvara Kalniņa raksts „Domas par valsti” sacēla diezgan lielu vētru trimdas sabiedrībā. Vēlēdamies turpināt šo rakstu sēriju, JG redakcija 1966. g. pavasarī aicināja 6 redzamus trimdas polītiskus un sabiedriskus darbiniekus izteikt savas domas par Latvijas valsti. No aicinātajiem pirmais atsaucās Dr. Brūno Kalniņš.

 

Domas par Latvijas valsti

Dr. Brūno Kalniņš

 

„Jāorientējas uz evolūciju!” Apceres autors Dr. Brūno Kalniņš dzimis 1899. gadā Tukumā, beidzis Helsingforsas Aleksandra ģimnāziju, studējis Pēterburgā, Rīgā un Stokholmā tieslietas un polītisko zinātni, iegūstot mag. iur. un Dr. phil. grādus. Kā Tautas padomes loceklis bija viens no Latvijas valsts proklamētajiem 1918. g., Satversmes sapulces un visu četru Saeimu deputāts. Latvijas pretestības kustības – Latvijas centrālās padomes priekšsēža vietnieks otrā pasaules kaŗā. Trimdā Latvijas sociāldemokratu strādnieku partijas Ārzemju komitejas priekšsēdis, „Brīvības” redaktors un Austrumeiropas sociālistu ūnijas prezidents. Stokholmas universitātes slavu bibliotēkas vadītājs, Krievijas vēstures un Padomju Savienības valsts iekārtas lektors universitātē un augstākā kaŗa skolā, Zviedrijas padomju pētniecības grupas vadītājs. 1964. g. kā Forda fonda stipendiāts bijis zinātniskā komandējumā uz Harvarda, Stenforda un Kolumbijas universitātēm. Baltijas institūta vadītājs Stokholmā. Zviedrijā nolasījis vairāk nekā 600 publisku priekšlasījumu par Baltijas valstīm. Galvenie darbi: Ist die Sowjetunion ein sozialistischer Staat? (1948), De baltiska staternas frihetskamp (1950), Der sowjetische Propagandastaat (1956), Latvijas Sociāldemokratijas 50 gadi (1956), Rysslands historia och statsskick (1964).

Domājot par nākotnes Latviju, jāiziet no tagadnes apstākļiem un jāmēģina saskatīt iespējamā nākotnes attīstība. Kāds var būt ceļš uz nākotnes Latviju?

Tiešu, ātru un pilnīgu Latvijas atbrīvošanu varētu dot vienīgi jauns pasaules kaŗš. Šāds kaŗš tomēr nozīmētu latviešu tautas lielākās daļas iznīcināšanu ar kodolbumbām. Tādā gadījumā Latvijā nebūtu vairs ko atbrīvot.

Taču neatkarīgi no tā, ka jauns kaŗš nozīmētu latviešu tautas bojā eju, pasaules kaŗa izcelšanās nākamos gados nav gaidāma. Tiklab ASV, kā arī Padomju Savienība grib to novērst, un abu lielvalstu polītika cenšas tagadējo status quo saglabāt. Arī Vietnamas kaŗš nav šo abu lielo stāju grozījis. Tas nozīmē Latvijas faktisku atstāšanu padomju varā, kaut arī formāli vēl neatzīstot tās aneksiju. Ir pienācis laiks atmest illūzijas un atzīt realitātes – no ārienes Latvijai palīdzība nav gaidāma.

Nākotnes attīstību reāli vērtējot, mums tāpēc jāorientējas uz nākamo iekšējo attīstību Padomju Savienībā, kuŗai mēs esam ar varu pakļauti. Šī attīstība var iet divus pretējus ceļus – revolucionāro un evolucionāro.

Revolūcijas iespējas Padomju Savienībā tuvākos gados nav saskatāmas. Diktatūras vara nav iedragāta, un tautas masām nav reālu iespēju radīt kādu spēcīgu nelegālu cīņas organizāciju, kas varētu gāzt komūnistisko režīmu. Neapmierinātība, kas pastāv un, piemēram, izpaužas liberālo rakstnieku darbos, nespēj apdraudēt diktatūras varas aparātu. Krievijā pašreiz nav un tuvākos gados nevar būt revolucionāras iekšējas situācijas.

Jāorientējas uz evolūciju!

Atliek otrs, evolūcijas ceļš. Tas ir ievadīts un aizritējušos desmitgades devis daļējas pārmaiņas – amnestiju, apcietināšanu samazināšanu, MVD administratīvās sodīšanas sistēmas atcelšanu, mazliet lielāku izteiksmes iespēju rakstniecībā, ārzemju tūristu (to skaitā arī latviešu) ielaišanu, Amerikas Balss latvisko raidījumu netraucēšanu. Diktatūra kļuvusi mīkstāka, bet polītiska demokratizācija vēl nav sākusies. Tomēr ievadītā evolūcija turpinās. Tā laikam būs lēna, gaŗa un pakāpeniska, līkumaina un pretrunu pilna. Būs pārtraukumi un daļēji pagriezieni atpakaļ, taču pēc laika attīstība atkal ies uz priekšu. Manuprāt Padomju Savienībā ir sācies dziļš un neapturams vēsturisks process, kuŗa ilgums pašreiz nav nosakāms, bet kas tālākā nākotnē novedis pie pakāpeniskas valsts demokratizācijas.

Šo attīstību veicinās Austrumeiropas valstu atbrīvošanās no padomju satelītu stāvokļa, kas notikusi pēdējos gados. Tā nevar palikt nākotnē bez atbalss un ietekmes Padomju Savienības nekrievu republikās, kur dzīvo 45 proc. iedzīvotāju, un pirmā vietā Baltijas valstis. Pēc ziņām no Latvijas, tur pieaug tieksme iegūt tādas pašas tiesības, kādas bauda tagad jau puspatstāvīgās Austrumeiropas valstis.

Domājot par nākotnes Latviju, mums jāpārorientējas uz šo lēno un pakāpenisko evolūciju. Nākamos desmit līdz divdesmit gados svarīgākais uzdevums ir saglabāt latviešu tautu Latvijā kā nāciju. Ap to tagad koncentrējas dzimtenes latviešu centieni. Jācer, ka tautas nacionālā stāja un pretestība rusifikācijai būs pietiekami stipra, lai izturētu nākamās paaudzes mūžu, kuŗā domājams, izšķirsies Latvijas liktenis.

Par neatkarīgu demokratiju!

Latvijas valsts atjaunošana ar eventuāliem laikmeta apstākļu noteiktiem valsts suverenitātes ierobežojumiem par labu vienotai Eiropai paliek spēkā kā mūsu gala mērķis, kā visas latviešu nācijas vienota prasība, kaut arī tās realizāciju nāktos atlikt uz tālāku nākotni.

Domājot par nākotnes Latvijas valsti, mums tā jāparedz kā neatkarīga demokratija. Tie mūžīgie brīvības un tautvaldības principi, kuŗus latviešu tautas brīvi vēlētie pārstāvji izteica Latvijas Republikas 1922. gada satversmē, ir joprojām dzīvi un pamatoti. Nekādas svešas okupācijas nav spējušas tos sagraut.

Nākotnes laiks var prasīt atsevišķu šīs satversmes noteikumu grozīšanu un papildināšanu, bet tas nekad nevar atteikties no šīs satversmes demokratiskiem principiem. Tie būtu: tautas vēlēta Saeima kā likumdošanas iestāde, ministru kabinets kā izpildu varas orgāns, kas atbildīgs Saeimai, kā tas ir visās Eiropas parlamentārās demokratijās. Nekas nav noticis pēc 1934. g., kas pierādītu, ka mums jāpieņem cita kontinenta – Amerikas iekārta, kur valdība atbildīga prezidentam. Valsts prezidents ar 1922. g. satversmei līdzīgām tiesībām. Mūsu valsts satversme deva prezidentam ievērojamas tiesības, un, ja tās maz tika izmantotas, tad tā bija vājo prezidentu (sevišķi A. Kvieša), bet nevis satversmes vaina. Mazāk svarīgs ir jautājums, vai prezidentu nākotnē ievēlēs tauta tiešās vēlēšanās vai to darīs Saeima, kā tas bija mūsu pirmā neatkarīgā republikā. Referends paturams, tikai nepieciešamais kvorums samazināms, lai šis kontroles un ierosinājumu institūts varētu vieglāk funkcionēt. Likumu konstitūcionālitātes pārbaudei varētu radīt satversmes tiesu, kuŗā ietilptu augstākie tiesneši un Saeimas pārstāvji. Lietderīgi būtu arī pēc Zviedrijas parauga radīt sevišķu pilnvaroto (ombudsman) pilsoņu un kaŗavīru tiesību nodrošināšanai pret valsts varu. Paturama arī valsts kontrole ar Saeimas vēlētu valsts kontrolieri.

Latvijas 1922. g. satversme ir daudzkārt kritizēta trimdas presē. Šī kritika galvenokārt vērsusies pret daudzajām partijām, kādas it kā satversmes vainas dēļ bija pēdējās Saeimās. Taču šī kritika radusies vai nu aiz satversmes nepazīšanas, vai arī tīšas vēlēšanās nomelnot šo mūsu valsts pamatlikumu. Šinī sakarībā varētu vēlēties, lai mums būtu drusku no tās cieņas, kādu amerikāņi izrāda savai satversmei. Turklāt daudzo un sīko partiju jautājums nav satversmes bet vienīgi Saeimas vēlēšanu likuma jautājums. Pietiek šo likumu nedaudz grozīt, nosakot, ka tikai tās grupas, kas iegūst vismaz piecus deputātus, var iekļūt Saeimā, lai visas sīkās vieninieku, divnieku, trijnieku un citas mazās grupas pazustu. Tā tas tiek darīts tagad ar labiem panākumiem Austrijā un Vācijā. Varētu šo noteikumu vēl pastiprināt, iekārtojot agrāko piecu lielo apgabalu vietā lielāku skaitu (10-12) mazāku vēlēšanu apgabalu, kas tāpat vērstos pret sīkajām grupām, kas patiesībā nekādas īstas partijas nav. Katrā ziņā pienācis laiks apmest nepatieso leģendu, it kā satversmes noteikumi būtu radījuši pārmērīgi daudzas un sīkas partijas.

Tanī pašā laikā ir uzsveŗams pats partiju princips: partiju skaits gan jāsamazina, bet polītiskās partijas būs nākotnē Latvijas demokratiskās valsts pamats. Nākamā Latvija būs partiju valsts kā visas Eiropas un Amerikas demokratijas. Atcerēsimies arī, ka komūnistu vienpartijas sistēmai mēs stādām pretī vairāku partiju iekārtu.

Nākotnes Latvijā vajadzētu būt trīs vai četrām partijām: sociāldemokratijai, kas balstītos uz strādniekiem un demokratisko intelliģenci, liberāļiem, kas pārstāvētu vidus slāņus, un konservatīviem, ja šādu uzskatu cilvēki nākotnes Latvijā pēc lielajām pārmaiņām vēl būtu pietiekamā skaitā. Vecās Zemnieku savienības eksistence būs problemātiska, jo agrāko gadu lielsaimnieki ir iznīcināti, un šai senāk lielākai nesociālistiskai partijai nebūs vairs sociāla pamata. No bij. kolchozniekiem var rasties sīkzemnieku partija ar citu raksturu. Nav domājams, ka turpmāk vēl būs konfesionālas un reģionālas partijas, kādas sevišķi pastāvēja Latgalē.

Nākotnes sabiedriskā iekārta.

Nākotnes Latvija krasi atšķirsies no agrākās neatkarīgās Latvijas saimnieciskā un sociālā laukā. Saimnieciskā attīstība visā pasaulē un arī Padomju Savienībā ir aizritējušos gados ļoti stipri samazinājusi lauku iedzīvotāju skaitu. Zviedrijā, piem., uz laukiem dzīvo vairs tikai 9 proc. no iedzīvotāju kopskaita. Latvija tagad ir pati industrializētākā republika visā Padomju Savienībā ar 60 proc. pilsētu iedzīvotāju, tāpēc zemniekiem nākotnes Latvijā vairs nebūs agrākā lielā nozīme, kaut arī spaidu kollektīvizāciju neapšaubāmi atcels.

Vispār Latvija nevar vairs atgriezties pie tās saimnieciskās iekārtas, kāda valdīja 1940. g. Valsts celtā plašā rūpniecība ar daudzām jaunām fabrikām būs jāpatur valsts īpašumā, bet sīkrūpniecībai, amatniecībai, sīktirdzniecībai un brīvām profesijām jātiek privatizētām. Latvijā ir uzaugusi jauna paaudze, kas kritiski noskaņota pret tagadējo komūnistu „viltus sociālismu” un vēlas tā vietā likt „patieso

sociālismu”. Komūnistu birokrātu vadītā valsts kapitālisma vietā būtu jāstājas „jauktās saimniecības” sistēmai, bet valsts uzņēmumi pakļaujami demokratiskai kontrolei. Sociālie likumi paturami un paplašināmi. Brīvām arodbiedrībām jāiegūst plašas tiesības aizstāvēt strādnieku un kalpotāju intereses.

Nākotnes Latvija jāiedomājas tāda, kādu to vēlēsies redzēt Latvijā padomju apstākļos izaugušā jaunā paaudze, kam būs noteicēja nozīme nākotnes Latvijā.