Jānis Klāvsons
PĒDĒJAIS JĀNIS
Baloži pie viņa kājām vairs netekāja. Viņš bija te sēdējis kopš agra rīta, un nu arī tie droši vien nojauta, ka nedabūs ne maizes drupatas, ne sasmalcinātus riekstus. Arī muļķīgās vāveres, gan uzmākdamās visiem, par viņu nelikās zinis. Cietajā zemē pie sola viņa kājas nobružātajos, bet vietām vēl stingrajos zābakos bija izrušinājušas daudzus nelīdzenumus. Bija pārāk ilgi sēdēts.
Zeltdurvainajā viesnīcā otrā pusē ielai ērtas, laiskas brokastis gultā droši vien jau bija paēstas, tagad mazgājās, ģērbās. Jānis piecēlās no sola. Bija silta diena - saule uzmeklēja ikkatru vietu zemē, uz akmens un koka, bet Jānis stāvēja tumšā San Mārtina pieminekļa ēnā. San Mārtina zirgs lēcienā traucās uz priekšu. Arī zaļais Bolivārs, kaut nopietnāks, mierīgs un sastindzis tomēr nebija. Nevarēja akmenī vien stāvēt, lai būtu spēks. Jānis žigli apskatījās visapkārt, tad tāpat arī šķērsoja ielu. Te nebija krustojuma, te ielu pāriet nedrīkstēja, bet Jānis tagad nevarēja nekam padoties, nekam klausīt. Kāda kravas mašīna nodrāzās Jānim gar sāniem, aizskāra viņa melnos svārkus, pacēla to stūri un pavēra pagalam vecu oderi. Viss viens. Jānis pieturējās pie muguras kadillakam, ar kāju pieķērās greznai Eiropas automašīnai priekšējā stienī un izlēca otrā pusē uz ietves. Auto mugura bija karsta. Tāda pati bija arī ietve, kaut arī ļoti līdzena. To juta Jāņa kājas, jo zābaku pazolēs bija lieli caurumi.
Cienīgi gāzelēdamās, pa ietvi steidzās vecāka dāma gaišā, puķainā kleitā. Pie rokas saitē tai bija strupi apcirpts suns. Suņa purns pieskārās Jāņa stilbiem, un satrauktā kundze pēkšņi pagrūda Jāni. Viņš ietuntuļoja tieši zelt-durvainās viesnīcas ieejas stiklos. Šveicars Jāni bikli sagrāba aiz elkoņa, varbūt palīdzēt gribēdams, bet Jānis to pagrūda nost, ar lielu spēku nicīgi atvēra smagās durvis un atradās patumšā, zemā gaitenī. Kājām tagad bija labi, tās taustīja biezu, samtainu paklāju. Gaiteņa galā kavējās lifts ar spoguļainām sienām. Liftā Jānis apstājās un slepus pētīja vīru zilā uniformā, kas stāvēja gaiteni. Bet tas nekustējās, tikai, galvu mazliet uz Jāņa pusi pagriezdams, rādīja ar pirkstu uz stikla durvīm un piesmacis čukstēja - „Āra, ārā!” Kā šaubīdamies, Jānis ar roku pārbrauca sejai un ilgi necirptajiem gaišajiem matiem, tad palika kādu brīdi mierā. Lifta vīrs arī nekustējās, bet māja sparīgāk. Dūres sev priekšā sažņaudzis, Jānis tad no lifta izskrēja, bet ātri atvēra kādas blakus durvis, kuŗas bija nejauši, tikai skriedams, ieraudzījis. Viņš arī tagad bija tumšā, bet pavisam vienkāršā telpā. Melnas, sen nekrāsotas dzelzs kāpnes gandrīz stāvus virzījās uz augšu. Jānis lēni sāka pa tām kāpt, jo, parasti ātri aizkusdams, bija apreibis.
Sešpadsmit reizes viņš apstājās un skaitīja, cik stāvus bija uzkāpis. Pēdējo reizi viņš paraudzījās lejup, kā pie visiem stāviem vēlreiz piedomājot, tad atvēra tādas pašas durvis, pa kādām apakšā bija ienācis, un viņa kājas atkal iemina glaudīgo paklāju. Bija jāiet pa gaŗu gaiteni, bet tā galā stāvēja plecīgs moris savas sešas un pus pēdas augumā, un Jānis nojauta, ka atrodas pareizā vietā.
Moris bija ieģērbies baltā uniformā ar zeltainām pogām un kožļāja gumiju. Viņa mute šņāca, jo kožļājamā viņam bija tik daudz, ka tas nespēja runāt. Bet Jānis ievēroja, ka melnajā pierē visas grumbas pēkšņi izlīdzinājās un mora miegainās, duļķainās acis asi zibēja. Viņš varbūt mēģināja savu milzu kožļājamo norīt, bet nevarēja. Tā arī neko neteikdams, moris sagrāba Jāni aiz viņa svārku stūra, tad spēji pievilkdams sev tuvu klāt, ķēra aiz apkakles ar otru roku un taisījās virzīt Jāni prom no durvīm, kuŗas apsargāja. Taču Jānis nenobijās. Viņš sajuta, ka vecā uzvalka vīles saspīlējās un gatavojās sairt. Jānis paliecās vēl atpakaļ, un tad viņš dzirdēja, ka svārki plīsa. Tie pārplīsa no apkakles līdz jostas vietai, un Jānis redzēja, ka moris gulēja garšļaukus uz paklāja. Jāņa svārku gabalu un dažas pogas tas bija cieši sažņaudzis pirkstos. Jānis atvēra durvis, kuras nēģeris bija sargājis, un neskatījās atpakaļ.
Jānis sievieti tūlīt ieraudzīja. Nebija gan tā gluži mierīgā, nosvērtā pusmūža sieviete, labi koptu augumu, seju un mirdzoši iesirmiem matiem, kādu Jānis bija redzējis laikraksta fotogrāfijā. Jānim istabā ienākot, grumbaina, tramīga seja sarāvās pārsteigumā, varbūt bailēs, bet, atskaitot ļoti klusu nopūtu, sieviete klusēja. Viņi atradās nelielā istabā iesārtām sienām, kuŗā visi logi bija aizklāti bieziem aizkariem, un elektriskā gaisma kaut kur griestos apgaismoja vienīgi brūnu, smagu koka galdu. Sieviete sēdēja aiz galda melnā, popētā krēslā, suņu galvu griezumiem rotātā. Tagad sieviete bija pārliekusies galdam, uzgūlusies virsū plaši izklātām papīra lapām. Mugurā viņai vēl bija rīta svārki.
„Piedodiet, jūs esat latviete,” Jānis apmulsis jautāja.
Sieviete pacēla galvu, bailes sejā nozuda, bet, mutes kaktiņus savelkot, parādījās īgnums. „Protams,” viņa gaŗlaicīgi atbildēja svešā valodā. Tad viņa noplātīja rokas un, kreiso izsliedama, pasmējās – „Protams, šo te droši vien esat kādreiz redzējis.” Un Jānis ievēroja, ka starp ziliem un sarkanīgiem dimantiem tai trauslajos pirkstos bija ieslēpies gredzens, kādu tēvs viņam daudzreiz bija rādījis.
Jānis apskatīja vienu istabas sienu, tad otru, redzēja, ka pie vienas bija piekārts melns, sadrūmis indiāņa vieplis, bet pie otras nebija nekā. Tad viņš klusi teica -”Esmu pēdējais.”
„Daudzi jau nāk pie manis meklēt visādus labumus,” nemaz neklausīdamās runāja sieviete. „Nāk mākslas pulciņi ar pateicības rakstiem par kādreiz apmātības brīdī iedotu tūkstoti, lai tikai dabūtu jaunu tūkstoti klāt. Nāk sieviešu organizācijas, slimību apkarotāji. Nāk dažādi jauni cilvēki, kas sevi par ģēnijiem uzskata, tikai neviens cits tā nedomā, un tad nu man vajadzētu palīdzēt, lai tā domātu. Varbūt jūs arī esat tāds, ne?” Tad viņa pamāja Jānim, lai tas panāktu tuvāk, un klusā, gandrīz draudzīgā balsi turpināja - „Nu, nevaru taču ilgi minēt, Pasakiet jaukais, palīdzību izpelnījušais cilvēk, kas ir jūsu kaite, kas jums nepieciešams. Varbūt pat palīdzēšu. Visus jau grūti noraidīt, it īpaši tādus, kas prot tikt gaŗām maniem suņiem,” viņa pamāja ar galvu uz durvīm. „Varbūt gribat smēķēt?” Sieviete paņēma no galda koka etviju. „Negribu,” Jānis atbildēja. Pati viņa paņēma cigareti un aizsmēķēja. Sērkociņu rokā vēdināja, nevarēdama to nodzēst, tad nometa to uz grīdas, uzmina tam ar kāju. „Nē, droši vien negribat smēķēt. Ēst gan varbūt?”
„Nē.”
Jānis stāvēja nekustēdamies. Viņš skatījās sievietes sajukušajos, kuplajos matos, viņas zilajās acīs, kas vienīgās viņas sejā nelikās nodzīvojušas gadsimtu. Bet varbūt tomēr viņš neko neievēroja. „Man nekā nevajag,” viņš teica.
„Ak, es zinu gan,” sieviete skaļi iesaucās un piecēlās, tūlīt gan atkal noslīdēdama atpakaļ, uz krēsla. „To taču var redzēt. Bez labām drēbēm, bez koptas ārienes iztikt nevar. Tā jums vajadzīga. Esat noplucis.”
„Man nekā...”
„Tas būs pavisam vienkārši,” sieviete piecēlās un piespieda pie sienas zvana podziņu, ko Jānis agrāk nebija ievērojis. Tad sieviete mīlīgi pasmaidīja un viegli noglaudīja Jānim vaigu.
Jānis viņu atgrūda. „Es negribu, es negribu neko,” viņš kliedza - un gluži kā bērns metās sievietei virsū ar dūrēm. Tā atgāzās krēslā atpakaļ, taču nevairījās, un Jānis aprāvās. Bet istabā jau bija iesteidzies durvju nēģeris. Sabozies un mazliet nodrāztu seju, viņš satvēra Jāni aiz kakla - Šoreiz viņš tam pie drēbēm netvēra - un izgrūda viņu no istabas. Durvīs Jānis vēl sievietei nokliedza - „Uz redzēšanos,” un nēģeris viņam tūlīt iesita pa muti. „Jauki bija jūs satikt,” sieviete skaļi smējās un māja ar roku kā sveicienam. „Nekauņa puika,” tad viņa klusi noteica pie sevis. Viņa teica to latviski. Gan pierauts pie lifta, Jānis tomēr to dzirdēja.
Liftā iestumtu, nēģeris Jāni atlaida vaļā, un tas juta, ka kniebiens kaklā sāpēja. Apakšstāvā pavadonis Jāni viegli paņēma aiz elkoņa un izvadīja pa apzeltītajām durvīm. Uz ielas viņš Jāni atkal atlaida vaļā, pakāpās atpakaļ, platu muti pasmaidīja, palocījās un, cepuri paceldams, noteica - „Novēlu jums skaistu dienu, kungs.” Tad viņš iegāja atpakaļ viesnīcā.
Jānis atkal kvartāla vidū pārskrēja pāri ielai. Šajā brīdi satiksme bija mazinājusies, un Jāni neviens neaizskāra. Viņš ieskrēja Centralparkā. Tur kliedza bērni gan plēsdamies ar citiem, gan vieni paši ratiņos, gan mātes, kņadu valdīt gribēdamas. Saldējuma pārdevēji vecīši skandināja zvaniņus. Bikšu kabatā Jānis sameklēja astoņus centus, tad krekla kabatā vēl divus un nopirka ķiršu saldējuma stienīti. Ķirši garšoja.
Jānis staigāja pa vienu parka celiņu, pa otru, bet apkārt neskatījās. Saldējums pilēja viņam uz drēbēm, un viņš laizīja to ātri, lai gūtu vairāk. Vajadzēja tomēr vēl domāt par apzeltītajām durvīm, par latvieti, kas aiz tām dzīvoja. Tēvs reiz to bija pieminējis Tēvs viņam bija stāstījis vēl par citiem latviešiem. Tēvam bija saraksti, tur bija atzīmēti latviešu uzvārdi, un tēvs šos cilvēkus bija aicinājis ciemos, gribēdams ar tiem runāt par veciem laikiem un cienāt tos ar ēdieniem, kādus tikai pats mācēja gatavot. Bet tie neklausījās, un arī latviski runāja tikai vecie. Tie apmira, un jaunos tēvs ciemos vairs neaicināja, sarakstos to uzvārdus svītrodams. Arvien mazāk viņam gadījās atrast agrāk nezināmus, un bieži to uzvārdu latviskums bija pavisam maldinošs. Tā tēvs tad nu bija runājis ar Jāni vien, devis tam lasīt vecas grāmatas, dziedājis tam dziesmas, un pēc kāda laika Jānis par citu daudz nedomāja. No skolas varēja izslapstīties. Parasti tēvs ar Jāni visu dienu sēdēja pustumšā istabā. „Nu ir tā, kā esmu redzējis rijas,” tēvs tad bija teicis. Šad tad viņi pastaigājās pa mazpilsētas parku, bet ne pārāk bieži, jo tēvam tur patika vienīgi bērzi, un arī tos viņš uzskatīja par kropliem un labi neizaugušiem. Pavasarī tēvs bija nomiris. Latviešu sarakstā Jānis atrada vairs tikai sievietes uzvārdu, arī kādu avīzes izgriezumu, kur bija pieminēti viņas ziedojumi īru nabagiem. Saprotot mazas tautas, viņa bija teikusi, jo arī pati no tādas cēlusies, un īru delegācija viņai bija aplaudējusi.
Saldējumu Jānis tagad bija apēdis, un no parka viņš atkal izgāja uz ielas. Viņš domāja iet uz bibliotēku, tur tad varētu palikt visu dienu, jo, ja atrastu pareizo nodaļu, tad ko darīt netrūktu. Varbūt pat iznāktu lasīt vairākas dienas. Ielu šoreiz rūpīgi krustojumā šķērsojot, Jānis vēl atskatījās uz zeltdurvaino namu. Durvju sargi daudz redz un maz atceras, viņš domāja. Tāpat arī zilie un sarkanīgie dimanti sievietei no pirkstiem nokritīs, paliks tikai Namejs vien. Augsti kā koki pāri Jāņa galvai savos akmens zirgos stalti sēdēja Bolivārs un San Mārtins. Akmenī kalti, tie dienu un nakti traucās uz priekšu spēcīgi un droši. Gan nepazīdams, Jānis tos sveicināja.