Ar katru dienu mūsu Rīga top skaistāka un skaistāka: atveŗas jauni veikali, paceļas jauni nami, top gludākas ielas, veidojas jauni parki – patiešām, visu nav iespējams uzskaitīt.

Ir vērts, ka par gigantisko darbu, kas jau paveikts, un arī par to, kas vēl darāms, blakus celtnieku armijām ar labu vārdu pieminam arī architektus. Atliku likām viņi to ir pelnījuši. Ir skaidrs, darbu ir un būs tik daudz, ka par vienu otru lietu var rasties arī jautājumi, it īpaši nespeciālistiem, kas tāpat ar visu sirdi ir par to, lai mūsu Rīga kļūtu vēl skaistāka, lai tajā būtu vēl patīkamāk dzīvot.

Un, lūk, šoreiz tāds „kāpēcītis” esmu arī es. Man saradies diezgan daudz šo – „kāpēc”.

Sakarā ar Rīgas jaunās stacijas pulksteņa torņa ieilgušajiem remonta darbiem, kad architekti paskaidroja (laikrakstos un pa televīziju), ka, lūk, šim tornim esot nepieciešams neliels jumts, bet uz tā smaila tērauda „adata”, lai tornis pieskaņotos ZA augstceltnei. Te radās pirmais – kāpēc. Kāpēc stacijas pulksteņa tornim jāpieskaņojas augstceltnei? Kam tādā gadījumā pieskaņojas visa jaunā stacija un pasts? Un vai augstceltne ir tāda architektūras pērle, kuŗai jāpieskaņo apkārtnes jaunceltnes?

Vai tad Republikas laukuma celtnes arī nelēks ārā no parastā Rīgas baznīcu silueta? Un vai tas ir nepieļaujami?

Daži „kāpēc” par citām jaunceltnēm. Vai architektiem neliekas, ka viņi ir diezgan nelabvēlīgi noskaņoti pret „mājasmātēm”? Un, proti, kāpēc tik mikroskopiska ir tā „valstība”, kur no agra rīta līdz vēlai pusnaktij jāsaimnieko sievietei? Vai dažā labā mazmājiņā var uz podiņa pasēdināt bērnu, ja tikko ar grūtībām šai telpiņā var iesprausties viens cilvēks? Par veļas mazgāšanu un žāvēšanu, par mēslu izbēršanu es nejautāšu neko. Ir citi jautājumi.

Namu izkliedus novietošanai acīmredzot ir ļoti daudz priekšrocību, bet vai šo namu tuvākās apkārtnes noformējums nav pārāk skops? Te es domāju šauros trotuāriņus – pie daudziem jaunajiem namiem pagrūti piebraukt, bet ja piebrauc, visa ietvīte aizņemta, un māmuļas baŗas ar šoferiem. Aiz šaurās ietvītes tūlīt sākas zāļu laukums – bet kur lai paliek bērni? Bet, ja kādam mājas iedzīvotājam ir mašīna vai motocikls, ko lai tas dara? Vai nav pienācis laiks padomāt par garāžām arī māju pagrabos? Kā zināms, ķīnisko saukli, ka komūnismā ar mašīnām neiebrauksi, – mēs esam pārdzīvojuši. Valdība noslēgusi līgumus pat ar ārzemju firmām par jaunu automobiļu rūpnīcu būvi. Ar to jārēķinās.

Sakarā ar to vēl kāds jautājums. Vai architekti un pilsētas iestāžu vadība pārāk skopi neizturas pret mašīnu stāvvietu iekārtošanu? Piemēram, Kirova un Gorkija ielas stūrī pie lielās mājas gandrīz cauru dienu stāv mašīnu virtene un visai jūtami traucē satiksmi.

Vai ir pareizi, ka nelielo laukumiņu Ļeņina ielā pretī lielajam pulkstenim apbūvē? Vai nebūtu pareizāk, ja mākslinieciski apdarītu aklos mūrus un atļautu elpot šai vietā sašaurinātajai Ļeņina ielai? Vai architektiem nav nekādu iespēju, lai mūsu jaunceltnes nebūtu tik līdzīgas cita citai kā ola olai? Vai ārējā apdarē neko nav iespējams variet? Vai tas prasītu lielus papildu līdzekļus ?

Lūk, daļa jautājumu, kādus esmu dzirdējis no citiem, kādi radušies pašam. Var būt, ka viens otrs ir jau atrisināts citādi, tikai mēs to vēl nezinām, var arī būt, ka viens otrs jautājums izvirzīts nepareizi, arī tā gadās, un es ceru – architekti neļaunosies. Galvenais taču ir un paliek – lai Rīga kļūtu arvien krāšņāka, lai rīdzinieku dzīve kļūtu arvien ērtāka un skaistāka.

 

VALDIS LUKSS, Literātūra un Māksla, 1966. g. 22. oktobrī.